Mans atklājums

Mans jaunākais atklājums - Hammerfall. Cik nu gan jauns, protams. Hammerfall ir power metal grupa no Zviedrijas, kas dienasgaismu ieraudzīja 1993. gadā un kuras jaunākais albums iznācis jau šogad. Grupa, kam kontā ir astoņi albumi. Grupa, kas zāģē labu power metālu jau astoņpadsmit gadus. Un šī ir viena no manām mīļākajām dziesmām.



Mūzika, kas liek asinīm skriet!

Pēdējā dziesma

No manis ir tikai ēna. Ēna, kas noklīdusi starp pusnakts maldiem un rītausmas īstenību. Ne īsti gaisma, ne īsti tumsa. Saule, kas reiz manī spīdēja ir izzagta. Klusiem tumsas pieskārieniem nemanāmi izvilkta kā smalks zīda pavediens. Tajā pakārtas nederīgās cerības un četrdesmit trīs nakšu sapņi un nu tas viss viegli šūpojas maigajā dienvidvējā. Klusi, kā smalki vēja zvani, pavedienos ieskanas rasas lāses, pagājušās nakts asaras. Izirušās pērles kā baltas zvaigznes mirdz pēc lietus smaržojošajā zālē. Neviens vairs tās neuzlasa, nevienu tās nesilda. Mēs veltīgi mēģinājām toreiz tās uzmest atpakaļ debesīs, bet tās krita atpakaļ, pievilkušās ar zemes nolemtības skumjpilno valgmi. Tagad arī mēs tādi bijām kļuvuši. Saule mums tagad ir par spožu, putnu dziesmas par skaļu un laime žilbina dvēseli, saraujoties pie katra ērkšķa, ko brien mūsu kājas. No dienas mēs pārvērtāmies naktī un lūdzām tumsai pie kājām mums savu nejūtību sniegt...Sveces izdziest, baltā migla pieskaras pirkstgaliem. Kaut kur kamīnā sadeg trīspadsmit pavasara vēstules. Sadeg siltie saules stari, putnu skaņas, vijolīšu maigā, maģiskā smarža. Sadeg dienvidu vēja atnestā kanēļa smarža, lietus lāses, kas sašķīst uz ādas, ieplūzdamas dzīslās un sajaukdamās ar asinīm. Sadeg mūsu smiekli, mūsu vārdi un solījumi...No manis un tevis vairs tikai ēna. Ēna, kas klīst starp ziemeļvēja ielejām un šķērso iznīcības krauju, tā arī nenonākot otrā pusē. Divas ēnas, kas iet vienu ceļu, bet aklajā tumsā nejūt otru sev blakus, nedzird un nejūt vijolīšu elpu nejūtības vilinājumā. Dziest sveces. Norimst vējš.  Paceļas migla... un pļavā nosēžas klusums. Izdziest pēdējā dziesma, ko mums veltīja vējš. Vēl klusumā ietrīcas vijoles stīgas... un tad iestājas miers.

Par tiem, kas debesīs

Vakar, 17. jūnijā, par godu vienai no Latvijas mūzikas leģendām Jānim Grodumam un pārējiem Līviem, kuri vairs nav ar mums, Liepājā pie 1. rokkafejnīcas notika piemiņas koncerts, kas pulcēja krietni kuplu skaitu mūziķu no Liepājas un pārējās Latvijas. Koncertā dziedāja gan tādi vecie mūziķi kā "Credo" un "Whisky Band", gan jaunākie "Willow Farm" un tikko izveidojusies liepājnieku apvienība "The Parachutes". Ar savu sniegumu priecēja arī Edijs Šnipke, grupas "Tumsa" mūziķi un Olga Rajecka. Koncertu noslēdza jaunais "Līvu" sastāvs ar Aināru Virgu un "Hard Orchestra".

Pasākumu apmeklēja kupls skaits cilvēku sākot no maziem bērniem līdz pat vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Īpašas skatītāju simpātijas izpelnījās "Dzelzs griezējs" un Ķiģeļa "Palaid vējā". Ieskanējās arī Guns'n'Roses "Knocking On Heavens Door" akordi. Par patīkamo atmosfēru bija parūpējušies gan mūziķi, gan Latvijas 1. rokkafejnīca. Pasākumā varēja arī aplūkot skici Jāņa Groduma piemiņas memoriālam, kas tiks veidots kā rokenrola karaļa krēsls un novietots blakus Slavas alejai un milzīgajai ģitārai. Gandrīz piecu stundu ilgo pasākumu apmeklēja arī Jāņa Groduma mamma un Elita Platmalniece, bet uz skatuves kāpa arī Jāņa dēls, Elviss Grodums.

Sanākušie, gan veci gan jauni, dziedāja nemirstīgajām latviešu roka kompozīcijām līdzi no visas sirds. Sajūtas tik tiešām bija lieliskas. Nelielas skumjas atkal izraisīja tas, ka "Tumsa" skanēja bez Mārtiņa Freimaņa. Vokālu  uzņēmās Emīls Dreiblats no grupas "Willow Farm", dāvājot Mārtiņa lieliskās kompozīcijas savā izpildījumā. Pasākums tik tiešām bija izdevies un par to jāsaka liels paldies mūsu pilsētas labākajiem - Latvijas 1. rokkafejnīcai. Paldies par brīnišķīgu vakaru un jaukām atmiņām. Lai dzīvo rokenrols!

Foto no pasākuma

Laime nav kaut kas netverams

Spēja būt laimīgam neslēpjas apstākļos, bet gan prātā. Ja tu vēlies būt laimīgs un sevi par tādu uzskati, tu esi patiesi laimīgs. Neatkarīgi no tā kas tev pieder. Ja sēdi un činksti, ka neesi laimīgs, tā ir tava vaina. Laime nav kaut kas, kas atnāk tāpat vien. Laime patiesībā ir tavs prāta stāvoklis. Ja tu ļauj sev domāt, ka neesi laimīgs, tad tu tāds arī nekad nebūsi. Līdz mainīsi savu domāšanu. 

Linkin Park un Transformeri

Jaunais Linkin Park videoklips ir klāt. Tiem, kuri vēl nezina, tad "Irisdescent" ir viens no "Transformers: Dark Of The Moon" soundtrekiem. Transformeri ir viena no tām filmām, ko šovasar noteikti apmeklēšu. Jāpamēģina vēl aizvilkt līdzi arī brāli. Lai nu kā, bet Transformeri bez LP jau nemaz nav iedomājami. Un par to arī viņu jaunais video.

Feeling good...

Tempus fugit. Jā, laiks negaida un arī manējais nav izņēmums. Iemesls tam, ka pēdējā laikā esmu šeit tik reti, ir fakts, ka beidzot esmu tikusi pie darba. Tā kā mājās tieku tikai sešos, tad vakarā esmu slinka uz bloga rakstīšanu. Saka, ka vislabākais darbs ir tas, kas atrodas tālāk no mājām. un tam es varu piekrist. Kamēr no centra tieku uz Jaunliepāju, gaiss un CO2 ir ieelpots pietiekami. Ausīs skan SWH vai RR, saule spīd, visapkārt zaļi koki - kamēr aizčāpoju līdz mājām, garīgais uzlabojas līdz maksimumam. Un ja vēl izmet loku gar jūru...Mūzika, medicīnas termini, ātra ierīšana pusdienlaikā, žurnāli, avīzes. Kaut kur tam visam pa vidu slepkavību plānošana, trillera rakstīšana un Šekspīrs. Garlaicīgi nav.

Tas gan nenozīmē, ka no šejienes pazudīšu pavisam. Nesagaidīsiet. Ik pa laikam uzpeldēšu ar kaut ko jaunu. Jūnijs ir tas saspringtākais mēnesis, taču ar jūliju viesošos šeit biežāk. Šomēnes jāpaspēj sevi saņemt rokās un pielikties pabeigt to sasodīto trilleri. 

Lai nu kā, bet dzīve ir sasodīti lieliska. Pie velna visas naudas problēmas, politiku, Bērziņus un pārējo - mēs esam dzīvi un elpojam. Un tas jau ir pats galvenais. Neiespringsim uz negatīvismu, jo vienīgais, ko ar to var panākt, ir dabūt veģetatīvo distoniju (kā man). Tāpēc...Esi vienmēr pozitīvs!

Coming soon...

''Kaimiņu būšana'' jeb kā Eirovīzija grēko pret mūziku

Aši par to balagānu, ko sauc par Eirovīziju. Jūs jau droši vien zināt, ka uzvaras laurus šogad plūca Azerbaidžāna un duets  Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared". Vakarā biju sataisījusies uz kārtīgu skatīšanos un ar interesi vēroju katru priekšnesumu. Viss bija labi, pat lieliski, kad sākās balsošana. 

Esmu vienmēr zinājusi, ka tajā sasodītajā konkursā valda kaimiņu būšana. Nu bet tas, kas notika šogad...man vienkārši paspruka rupjības. Nekad neesmu satraukusies par to, kurš uzvarēs, jo līdz šim Eirovīzijā nebija nevienas dziesmas, kas man šķistu pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras vērta. Bet šogad tās bija veselas trīs. Jo īpaši Francija. Bet ko mēs tur ieraudzījām? Kaimiņš deva kaimiņam, kā jau parasti.

Es iesaku nomainīt tagadējo nosaukumu pret Eirovīzijas kaimiņu konkursu. Tad vismaz nebūtu tāda liekuļošana. Nu kā gan citādi var uzvarēt viduvēja dziesma ar ne pārāk labu izpildītāju vokālu, izgrūžot no vietas izcilas mūzikas pērles?

Negribot rodas jautājums. Vai cilvēki ir stulbi? Vai nu viņi vienkārši nezina, kas ir kvalitatīva mūzika. Būsim loģiski. Ja man patīk kāda dziesma, es par to balsoju un man pie kājas par kaimiņiem, ja viņu dziesmas nekam neder. Es nemūžam nespētu iedomāties tā zaimot mūzikai un balsot par to, kas man nepatīk. Bet ko es te redzu? Divpadsmit punkti no katras valsts aiziet tuvākajiem kaimiņiem un tiem, kuru dziesmas nemaz nebija šādu punktu vērtas. Un mēs iedevām Francijai vienu punktu!!!!! Jautājums - vai Vassili vokālais sniegums bija tik drausmīgi draņķīgs un nemākulīgs, ka mēs uzdrošinājāmies to novērtēt uz vienu punktu?! Atbilde - nē! Tas bija viens no labākajiem sniegumiem ne tikai šajā konkursā, bet visos iepriekšējos arī. Man bija žēl skatīties uz to čali, kuram visi solīja uzvaru, bet beigās atmeta drupatas no svētku galda. Vai varbūt cilvēki tik šausmīgi baidās no klasiskās mūzikas, ka nespēj to novērtēt? Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka divpadsmit punktus mēs iedevām Itālijai, nevis Krievijai (man nav absolūti nekas pret Krieviju un krieviem, bet tā dziesma bija galīgi garām). Par to es biju priecīga. 

Es vairs negribu ieslīgt garās sašutuma runās par šo teātri, taču viens ir skaidrs - lai cik skaista būtu tava balss, lai cik laba būtu tava dziesma un cik interesants vai smieklīgs tavs priekšnesums, mūzika te nav galvenā. Visu izšķir draudzība. Un tas ir nožēlojami. Gluži kā tādā Padomju savienībā, kur visu revidēja, rediģēja un izdarīja sistēmai pa prātam. Vai nu kāds rezultātus groza pēc sava prāta vai arī vienkārši iedur zīmulīti sarakstā un izvēlas uzvarētājvalsti. Šogad esmu nenormāli vīlusies visā šajā pasākumā. Apsveru domu, ka nākamgad to nemaz neskatīšos. Tādus noziegumus pret mūziku ir grūti skatīties, ja ir vismaz piecas dziesmas, kuras pelnījušas uzvarēt, bet galu galā zeltu iegūst viduvējs duets ar tikpat viduvēju dziesmu. Toties liels prieks par Itālijas sudrabu. Negaidīts, bet tomēr prieks.

There's nothing else I wish

Būtu man šāds mazulītis...

Ēnu teātris

Klusums. Kaut kur tumsā smaržo pēc tikko nodzēstas sveces. Vakarvējš sapinas bērzu zaros un ugunis lēnām izdziest kā nevienam nevajadzīgas bākas. Viss noklust. Atkal uzglūn graujošā ēna, ar saviem tukšajiem acu dobuļiem urbdamās dvēselē. Priekškars nolaižas un skatuves dēļi atdziest. Vairs nav kā dēļ spēlēt šo teātri. Viņi noņem viltus smaidus, notīra viltus laipnību un nomazgā neīstas līdzjūtības un augstprātības grimu, palikdami gluži kaili ar savu dvēseli. Viņi nomet savas lomas, jo tumsā nav neviena, kas skatītos viņu teātri.

Grimētavās izdziest gaismas, aizkulisēs vēl virmo cigarešu dūmi, bet tie ir vienīgie, šeit tik vēlu uzkavējušies viesi šajā dziestošajā vakarā. Bet viņi, izrādes dvēsele un ļaužu izklaidētāji, viņi paliek vieni. Viņu sirdis naktīs kliedz. Kliedz pēc mīlestības, sapratnes un siltuma. Viņus visus ieskauj vientulības aukstās sienas, viņu rokas saista melnie izmisuma pavedieni. Viņi visi alkst lidot, bet dvēseles ir pārāk smagas - tās velk pie zemes.

Kādi tērpi, kāda mūzika! Kāds krāšņums valda uz viņu skatuvēm! Tur viņi ir karaļi, soģi un pielīdēji. Tur viņi melo, krāpj, tenko, vērpj intrigas, sagrauj un nogalina. Tur viņi mīlējās, sadegot kaislē, tur viņi ir atkarīgi no otra, tur viņi kļūst par otra īpašumu. Vīni, rotas, zīds, cigāri, sudrabs, auto. Uz viņu skatuvēm valda vara un nauda. Un nebeidzama greznība.

Bet kad prožektori nodziest un priekškars gurdi nolaižas, kad grimētavā tie noņem liekulības masku, viņi atkal paliek vieni starp savām zelta kaudzēm, franču smaržām un dimantu vēso mirdzumu. Taču tagad viņus pakļauj, bradā, grauj un sit. Tagad viņi ir tie, kuriem dara pāri, taču viņu soģi ir daudz ļaunāki - tumsa un vientulība. Naktīs līst viņu asaras, spilvenos skan apslāpēti kliedzieni un viņi kļūst zemāki par savas skatuves dēļiem, bālāki par savas skatuves priekškariem un mēmāki par virmojošajiem cigarešu dūmiem. Karaļu muguras tiek saliektas zem iznīcības pātagām un tie ik reiz nosolās, ka būs labāki, cilvēcīgāki un iejūtīgāki, bet līdz ko atkal paceļas priekškars, solījumi paliek tajā pašā nakts tumsā, no kuras tie uz mirkli bija izbēguši.

Skatuve atkal piepildās, lai vakarā kļūtu par tukšu, tumšu un aukstu vietu. Un viņi, šīs gurdenās, taču šķietami dižmanīgās ēnas, zaudē savu varu, ko tiem piešķir dienasgaisma. No karaļiem tie atgriežas vientulības kalpībā un no rīta tie atkal spēlē, pakļauj, lemj un vada. Daudzi spēlē šajā ēnu teātrī. Teātrī, ko sauc par dzīvi.

Dziesmu kari drīz sāksies!

Nu ko, ļaudis. Ar vien straujākiem soļiem šurpu steidzas otrdiena, kad visa Eiropa pielips pie televīzijas ekrāniem un baudīs lielisko šovu - Starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu 2011. Teikšu to, ko jau esmu teikusi kādas simts reizes - šogad Eiropas valstis izvēlējušās ļoti labas un spēcīgas dziesmas, kas tad viņus arī pārstāvēs. Prieks par Balkānu valstīm, kas vairs neiespringst uz dejojošām skaistulēm un eksotiskiem ritmiem. Šogad manā skatījumā izceļas Rumānija, kuru pārstāv  grupa Hotel FM ar dziesmu "Change". Arī Nīderlandes  dziesma "Never Alone" ir lieliska. To klausoties, atceros grupu Reamon. Savukārt Turcija jau otro gadu sūta roku, šoreiz bez maz vai paša Seether cienīgu dziesmu. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl.

Taču no visa 43 dziesmu klāsta, man ir trīs stabili favorīti. Ļoti grūti izdalīt, kurš no viņiem labāks, taču šogad tie visi ir vīriešu vokāli. Viens no viņiem noteikti ir Francijas pārstāvis Amaury Vassili ar dziesmu "Sognu" (jūs neesat vēl dzirdējuši, kā viņš dzied Queen dziesmu "Who wants to live forever"). Amaury noteikti iekaros Eiropas sieviešu sirdis un ne jau tikai ar balsi vien. Otri ir neviens cits, kā Apvienotās Karalistes puiši no Blue ar lipīgo dziesmu "I can", kuru izdzirdot nespēju nedziedāt līdzi. Un beidzamie, bet ne sliktākie  ir Dāniju pārstāvošā grupa A Friend In London ar dziesmu "New Tomorrow". Ja kāds no šiem trim uzvarēs, tad būšu pilnībā apmierināta.

Runājot par Zviedriju , tad tas viss liekas tāds liels feiks. Uzlikts čalis kā lellīte uz skatuves, kurš lauž stiklus un draud, ka kļūs populārs. Tajā numurā kaut kas ir par daudz. Arī par Džedvardiem, kuri pārstāvēs Īriju, pretēji citiem es neesmu sajūsmā. Man tās liekas tādas pusaudžu izdarības. Radio un telvīzijai ir labi, bet Eirovīzijai... kaut gan šogad pati Eirovīzija ir kļuvusi citādāka, varētu teikt, ka pat modernāka. Un vēl - baigais prieks par Itāliju. Tā kā mūsdienu itāļu daiļrade man nav kā ķīniešu ābece, tad varu teikt, ka  Raphael Gualazzi, kurš šogad pēc 14 gadu ilga pārtraukuma pārstāvēs picas dzimteni, itāļu radiostacijās ir sastopams diezgan bieži (vairāk ar dziesmu "Reality and fantasy"). Šoreiz tā būs dziesma "Madness Of Love", kurai arī nav nekādas vainas, atskaitot to, ka tā ir ne tikai tipiski itāliska, bet arī paša autora stilā. Nebūtu slikti viņa vietā redzēt "Subsonica" vai "Modà" vai kādu citu no rokgrupām, jo tās viņiem ir tiešām labas. Bet es novēlu itāļiem  veiksmi un labu vietu konkursa beigās. Un protams, ka turēsim īkšķus par savējiem, jo par viņiem atsauces no dažādām Eiropas vietām un cilvēkiem ir tiešām labas!

Viel Glück!

Ticība

Skatoties Jāņa Pāvila II benefikāciju, pieķēru sevi pie domas, cik tas tomēr ir skaisti - ticēt. Visi tie tūkstoši cilvēku Sv. Pētera laukumā bija ieradušies apliecināt savu ticību. Kaut kur dziļi sirdī arī es tā vēlētos ticēt - bez ierunām, nosacījumiem un pierādījumiem. Mani fascinē visas šīs paražas, kā uzbūvēta tieši katoļu kristīgā pasaule, bet diemžēl es esmu tikai vērotājs. Nekad jau nesaki nekad, bet ticība ir tā dāvana, kuru es vēl neesmu saņēmusi. Bet cilvēkus, kas tik nesavtīgi spēj ticēt, es tik tiešām no sirds cienu un apbrīnoju.

Pavisam īsi par vakardienas Karaliskajām kāzām

Kā jau zināms, 29. aprīlī laulības ostā iestūrēja Karalienes Elizabetes II mazdēls princis Viljams un viņa iecerēta Ketrīna Elizabete Midltone. Arī es noskatījos tiešraidi no Vestminsteras abatijas un atzīšos, ka lai arī esmu skeptiska tādās lietās, kā "līdz nāve mūs šķirs", kāzas tomēr bija skaistas. Greznā baznīca, dāmas visdažādākajās cepurēs, sabiedrības krējums, procesija, karietes un viss pārējais - bija tiešām tāda neliela svētku sajūta, lai arī Lielbritānijā mēs nedzīvojam.

Galvenais jautājums, kas interesēja gandrīz visus, bija: kāda tad būs līgavas kleita. Atceroties Diānas kleitu, cerēju, ka neredzēšu tās kopiju, jo tā, atvainojiet, bet bija par traku. Tomēr lēdijas Midltones kāzu tērps izrādījās perfekts - skaists savā vienkāršībā, bet ļoti elegants. Mežģīņu aproces, vieglais plīvurs, garā šlepe, pat matu sakārtojums - tas viņai absolūti piestāvēja.

Runājot par visa šī jampadrača vaininiekiem, abi izskatījās nedaudz satraukti, taču laimīgi. Arī karaliene māte izskatījās apmierināta un bija pat aizlienējusi Keitai vienu no savām tiārām.

Protams, ka var atrast kur piesieties un apstrīdēt, vai tas viss tik tiešām ir vajadzīgs, bet šajā laikā, kad problēmu ir daudz un vienīgie vārdi, ko dzirdi ir "samazināšana", "krīze" un "taupības politika", karaliskās ģimenes kāzas ir kaut kas gaišs, patīkams un skaists. Manuprāt, ne tikai briti, bet arī pārējā pasaule, par spīti problēmām, bija pelnījuši ielūkoties pasakā par bez maz vai mūsdienu Pelnrušķīti. Un uz mirkli noticēt brīnumam. 

The End!

Patriotisms

No patriotisma nepaēdīsi un rēķinus nesamaksāsi.

Drošsirdība nepazīst kaunpilnu sakāvi un staro nevīstošā slavā - tā nesaņem un neatdod varu pēc tautas nejaušas iegribas. /Horācijs

Man patīk drošsirdība. Iedvesmojošas runas un varoņi, kuri gatavi cīnīties sapņu un ideālu vārdā, kuri vēlas mainīt pasauli, apveltīti  ar drosmi un izcilu taktiķa prātu. Vīri, kuri bezbailīgi gatavi doties karā, nebīstoties nāves. Man patīk zobenu un pīķu zibšņi saules gaismā, asinīm klāti vairogi un bultas, kas izšaujas no gariem lokiem. Mani fascinē vadoņu runas, kamēr zirgi viņus nes gar karaspēka rindām. Vīri, kuri gatavi sekot vadonim nāvē, zirgi, kas drosmīgi, muskuļotajām kājām minot zemi, traucas ienaidnieka pūlī, sabradājot tos, kas stājas tiem ceļā. Asinīm noplūdušas sejas, cēlas runas,  rokas, kas prasmīgi prot rīkoties ar zobenu un ticība ideālam - lūk, īstais skaistums. Skarbs, bet tomēr skaistums. Mūsdienu karos nav nekā skaista. Laiki, kad vīrus iedvesmoja vadoņu runas un viņi bija gatavi nolikt galvu par savu dzimteni, aizstāvēt karaļa godu ar šķēpu un zobenu, kad karaļi sapņoja par savu valdījumu paplašināšanu un veda pulkus cīnīties ticības vārdā, kad viņi zināja, ka rītausmu var nesagaidīt, bet tik un tā ar kliedzienu "par krāsmatām un sarkanu rītausmu" uz lūpām metās pretī pārspēkam - tie bija varonības pilni laiki, vienalga, kā vārdā tika izcīnīta kauja. 

Jā, man patīk tādi varoņi kā Ahilejs, Hektors, Aleksandrs Lielais, karalis Arturs un citi, jo par šiem cilvēkiem joprojām runā un viņi visi cīnījās par sev kaut ko dārgu - mīlestību, zemi, sapni vai ticību. Tie vienmēr ir bijuši mani stāsti. Kamēr citi iegrima pasakās par apburtām princesēm un pamātēm - raganām, man patika zobenu šķindoņa kaujās, kurās drosmīgi tika vesti pulki un leģioni, kur valdnieki solīja agru nāvi, bet spožu slavu, kur kaujas pēc tam apdziedāja viņu pēcteči. Man nevajadzēja nekādas Pelnrušķītes, ja filma vai grāmata solīja apslēptus dārgumus, pirātus vai dižas kaujas. Varbūt dažam ir taisnība sakot, ka man vajadzēja piedzimt dažus gadsimtus ātrāk, taču šīs it kā vienkāršās lietas, kas vienam varbūt šķiet garlaicīgas, man ir īsts baudījums. Mani vienmēr fascinējuši ieroči, kad vēl netika izmantots šaujampulveris, kad roku veiklība un izveicība bija noteicošie faktori cīņā. Tā visa ir pagātne, kas stāsta par to kā ir bijis, kādi  bijuši cilvēki, viņu uzskati un sapņi. 

Varbūt es dzīvoju pagātnē, taču atšķirībā no mūsdienām un tā, kas noticis vēl iepriekšējā gadsimta sākumā un četrdesmitajos gados, šī pagātne man šķiet mazliet, kaut par kripatiņu cēlāka, kur vēlme bija iekarot zemi, aizstāvēt savu godu, vai īstenot sapni, nevis iznīcināt rases un uzlaist veselām tautām nāvējošus vīrusus. Laikam tomēr esmu romantiķe. Mani tas viss iedvesmo vairāk, par jebko citu. Esmu cilvēks, kurš mazliet dzīvo pagātnē un pret šādu pagātni man nav iebildumu.

Lazy song

Nu tādi kopumā ir mani atlikušās nedēļas plāni.

"My Chemical Romance" dzied Japānai

Rio!

Vakar vakarā izlēmu atcerēties bērnību un doties uz "Rio". Nu, uz multeni par papagaili Blu, saprotams. Galvenokārt tāpēc, ka man pašai ir divi papagaiļi un, protams, tāpēc, ka jau no paša sākuma multfilma piesaistīja manu uzmanību. Jāsaka, ka nenožēloju, ka aizgāju, jo "Rio" tiešām bija jauks skatāmgabals.

Sižets. Blū ir retas sugas zilais papagailis, kurš izšķīlies nebrīvē Minesotas pilsētiņā. Kad Blū sasniedzis briedumu, viņa saimnieki uzzina, ka viņš ir teju vienīgais šīs sugas pārstāvis pasaulē. Tālajā Brazīlijas pilsētā Rio dzīvo tikai vēl viens viņa sugas pārstāvis - zilo papagaiļu meitene Pērle. Viņa saimnieki rīkojas un Blū nonāk krāšņajā Rio un drīz vien tiek noorganizēts randiņš ar Pērli. Tomēr Pērlei ir savs viedoklis gan par neveiklo putnu, gan par dzīvošanu sprostā. Tādēļ viņa noorganizē bēgšanu. Nokļuvis Brazīlijas džungļos, Blū ir bezpalīdzīgs, jo izrādās, ka viņš nemaz neprot lidot.

Pārdomas. Tad nu tā. Multene bija tik tiešām forša. Nosēdēt mierā tās laikā bija ļoti grūti, pateicoties sambas ritmiem un jautrajām dziesmām. Bija kur pasmieties un paskumt. Multfilmas tēli bija asprātīgi, labi izveidoti un izsmieties tik tiešām varēja ne pa jokam. Sākot ar Blu neveiklo randiņu, līdz pat Pērles glābšanai. Mērkaķi - kabatzagļi, pastulbi kontrabandisti, paplucināts ļaundaris un buldogs, kurš nenormāli siekalojas - katrs tēls bija apveltīts ne tikai ar interesantu personību, bet arī vizuāli labi iederējās visā filmā. Mūzika, dejas, palmas, karnevāls - sēdot zālē radās iespaids, ka beidzot esi nokļuvis vasarā. Varbūt tieši tāpēc "Rio" vēl ilgi pēc iznākšanas no kinoteātra atstāja saulainu noskaņojumu.

Nobeigums. Nobeigumā varu vien teikt, ka ir vērts šo multeni noskatīties. "Rio" ir krāsaina (šī vārda vistiešākajā nozīmē), interesanta, jautra, saulaina, labi noslīpēta multiplikācijas filma. Un ja vēl ir īpaša patika pret papagaiļiem, tad uz priekšu! Labs garastāvoklis garantēts!

Karš ir klāt!

Yes! Beidzot, pēc tik ilgas gaidīšanas, esam sagaidījuši. Esam sagaidījuši "This Is War" videoklipu un kā jau var redzēt, ''30 seconds To Mars'' atkal ir pacentušies iepriecināt savus fanus. Klips ir vienkārši lielisks, lai neteiktu vairāk. Tad nu izbaudām!

Ko vilksim pavasarī/vasarā?

Saule parādās arvien biežāk un drīz vien kļūs arī siltāks. Tāpēc metam vecās ziemas drēbes nost un skatamies, kādas tad būs 2011. gada pavasara/vasaras modes tendences. Varbūt kaut ko no tā varam atrast arī savos skapjos. 

70to gadu glamūrs atgriežas ar biksēm ar augstu jostasvietu, nolokāmas apkakles krekliņiem, ko iesaka nēsāt ielaistus biksēs vai svārkos. Platformas kurpes, lielas rotas, lielas jostas, kas apjoztas ap mini svārkiem vai kleitām, cepures ar milzīgām malām, kažokādas.

Tāpat modē šosezon baikeru stils - baikeru jakas, ādas bikses un svārki un, protams, arī zābaki. 

Treškārt, savu ietekmi turpina panku mode. Tātad, modē ir kniedes un smagi zābaki. 

Arī 60tie šopavasar/šovasar būs modē. Ja gribas sajusties kā lēdijai, tad noteikti jāpaskatās vecmāmiņas skapī, vai nav saglabājušies kuplie svārki ar augto jostasvietu. Kā arī svārki un kleitas, kas ir šauras un nedaudz zem ceļa. Kurpēm - jo šaurāki papēži, jo labāk. Protams, ka neiztikt bez matu lentēm un smalkiem cimdiņiem.

Arī maksimāla garuma kleitas neizpaliks, kas ir laba ziņa man, jo vasarā nav nekā labāka par vējā plandošu, košu kleitu līdz pat papēžiem. 

Un vēl viena laba ziņa man. Savu uzvaras gājienu turpina mežģīnes. Dizaineri apgalvo - jo vecākas tās izskatās, jo labāk. 

Blakus mežģīnēm dominēs arī izšuvumi, tamborējumi un pinumi zemes toņos, brūnā, oranžā un baltā krāsā. Varat notamborēties no galvas līdz kājām.Tāpat populāri kā detaļas pie tērpiem un aksesuāriem, būs pušķi un bārkstis.

Gardarobē atgriežas arī bikses ar platiem galiem un ļoti platas bikses, taču neiztiks arī bez iecienītajām kapri biksēm. Šosezon īpaši modē būs kleitas ar garāku aizmuguri. Ar manāmi garāku aizmuguri. 

Strīpas. Arī šī sezona neizpaliks bez strīpām. Jā, un modē atgriežas topi, kas atsedz vidukli un vēderu. 

Nu tas arī visumā būtu viss. Bieži vien atliek tikai parevidēt skapja saturu un jaunākās modes tendences tev jau ir rokā. Manā skapī, škiet, kaut kas ir. Šo gadu laikā esmu nākusi pie secinājuma, ka tas, kas iziet no modes, agri vai vēlu atgriežas. Ikviens apģērba gabals var atkal kļūt moderns, ja vien prot rīkoties ar adatu, diegu un izdomu.   

Sīkāk par tendencēm šeit

"Simple Plan" piesaka sevi ar jaunu singlu "Can't Keep My Hands Off You "

Jaunais singls "Can't keep my hands off you" būs atrodams grupas jaunajā albumā, kas iznāks šī gada 21. jūnijā. Atgādināšu, ka "Simple Plan" kontā ir trīs studijas un divi koncertalbumi, un šis tad būs grupas ceturtais studijas albums. Tad nu pakratīsim galvas un palēkāsim kopā.

Mūzika

Augstākā brīvība neslēpjas ne vārdos, ne darbos, ne reliģijās, ne sistēmās. Īstā  brīvība slēpjas mūzikā.

Why does it always rain on me?

Garastāvoklis nekāds. Klausos pinkšķainus gabalus un domāju, ka visa mana dzīve ir pilnīgā dirsā ( sorry par izteicienu). Nu gadās tādas melnās dieniņas.  Bet dziesma ir ļoti, ļoti skaista.

Guano Apes - Oh What A Night

Lūk, mīļie, kas šovasar mūs priecēs Liepājas ''Summer Sound'' festiņā. Viens no fantastiskākajiem sieviešu vokāliem, festivāla pirmās dienas hedlaineri - Guano Apes! Atceros, kā fanoju par viņu veco dziesmu "Open your eyes", bet te nu piedāvāju grupas pašu jaunāko veikumu.

Daudz laimes, vecenīt!

Šodien savu dzimšanas dienu svin foršākā Latvijas pilsēta (un viena no fantastiskajām pilsētām pasaulē). Pilsēta, kurā piedzimst vējš un rokenrols, kur cauru gadu virmo mūzika, kura nekad neguļ un pilsēta, kurā ir nedaudz no visa pa drusciņai. Pilsēta, kurā virmo Parīzes romantika, Romas noslēpumainība un dzīvesprieks, Londonas burzma un steidzīgie ļaudis un, protams, ka Losandželosas kaislības. Pilsēta, kas ir tik mainīga - dienā mierīga, ziemā bezmaz vai iemigusi, bet naktīs noslēpumaina un vasarās - dzīvības pilna. Pilsēta ar putnu dziesmu un plaukstošu liepu pumpuru pavasariem, Vidusjūras vasarām, Anglijas lietainajiem un zeltlapju rudeņiem un baltām, bet niķīgām ziemām. Dāmas un kungi - Liepāja, kam šodien paliek 386 gadiņi! Mana un Tava Liepāja. No visas sirds apsveicu savu mīļo, mīļo pilsētu dzimenītē!

Pavasaris aiz loga

Šodien ķēmojos ar fotokameru un, lūk, kas sanāca. Beidzot paskatoties pa manu logu, var redzēt pavasari.

Rope

"Foo Fighters" jaunākais video dziesmai "Rope".

Lietus sargs

Reiz dzīvoja (un dzīvo joprojām) Lietus sargs jeb Lāse. Nu ne jau kaut kāds parasts lietussargs, bet īsts, dzīvs Lietus sargs. Viņa uzdevums bija apsargāt Lietu, lai tam līstot  nenotiktu nekādas nekārtības. Lietus sargs vēl bija pavisam jauns, tikko nomainījis veco amata brāli, kas no bezdarbības bija izkūkojis prātu. Jā, Lietus sarga profesija mēdza būt garlaicīga, ak,  ko nu tur melot – tā bija neticami garlaicīga un vienmuļa. Nebija vairs tā, kā pirms simts gadiem , kad notika Lielā Debesu kauja, kurā Lietus un Vējš izšķīra savas tiesības uz Debesu pļavām.

Lāse par šo kauju lasīja tikai grāmatās un sapņoja par laiku, kad Lietus sargi atkal dotos cīņā, taču viņš zināja, ka tas nekad nenotiks, jo pirms piecdesmit gadiem Lietus un Vējš Saules klātbūtnē  parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu uz  nākamajiem piecsimt gadiem. Tomēr bija vēl viena lieta, par ko sapņoja jaunais Lietus sargs, sēdēdams un garlaikodamies uz pelēkā lietus mākoņa, jeb sargposteņa, kā to mēdza saukt vecais, labais Lietus admirālis. Viņš bieži vēroja cilvēkus, kas steidzās savās ikdienas gaitās, sarunājās caur dīvainām ierīcēm, ko viņi sauca par mobilajiem telefoniem, brauca ar mašīnām un...mīlēja. Viņš bieži vēlējās kaut varētu dzīvot, tur, lejā, kur paveras tik daudz  iespēju, nevis šeit  -  sargāt vecu, nīgru Lietus vīru, kam nedraudēja ne mazākās briesmas.

Kādu vakaru, kad visi bija prom, Lāse atkal sajutās vientuļš un ar ilgpilnu skatienu vērsās lejup un pēkšņi viņam radās ideja. Kā jau tas bieži notika, pēc lietus parasti parādījās varavīksne un tikai retais zināja, ka pa to var nokļūt no debesīm uz zemi un atpakaļ. Lietus sargs sagaidīja varavīksni un devās pa to lejup uz zemi. Nonācis lejā, Lāse nespēja pārstāt brīnīties, cik apkārt daudz interesantu lietu un cilvēku...Tomēr Lietus sargs bija aizmirsis par vienu, ļoti svarīgu noteikumu. Uz šo jautājumu viņš bija iekritis arī padebešmācības centralizētajā eksāmenā, varēdams vainot vienīgi savu slinkumu mācīties. „Nekad nepamest debesis ilgāk kā uz 3,5 minūtēm! Sods: izraidīšana no debesīm” - tas bija galvenais priekšnoteikums visām debesu būtnēm.

Taču Lietus sargs aizmirsa par laiku, jo apkārt bija tik daudz kā jauna un neparasta, līdz kādā brīdī Lāse vairs nesaprata, kas notiek, kur atrodas un kas ir viņš pats. Viņš neatcerējās ne sēdēšanu uz mākoņa, ne veco, trako Lietus sargu, ne Vēja un Lietus kauju. Pilnīgi neko. No debesīm salti lija lietus, un nu jau bijušais lietussargs, tagad cilvēks, ietinās ciešāk pelēkajā lietus mētelī un devās savas jēgas meklējumos. 

Bieži vien mums uz ielas mums uzskrien virsū cilvēki ar apjukušu, neizprotamu skatienu, taču nesteigsimies viņus nolamāt, jo varbūt kādreiz šie cilvēki  ir bijusi tādi paši Lietus sargi kā Lāse, kuri tagad meklē savas esamības jēgu - gluži kā to darām arī mēs. Un varbūt kaut kur dziļi sirdī mēs visi esam mazliet Lietus sargi. 

Japānai neiet viegli

Jau otro dienu bez maz vai cītīgi sekoju visam, kas notiek Japānā ar čivinātāja un pārsvarā ar sava iecienītākā ziņu kanāla CNN palīdzību. Esmu šajā sakarā izdarījusi vairākus secinājumus, bet tā kā negribu nevienu aizvainot, tad labāk tos nenosaukšu, citādi mani nolinčos. Tad nu mīļie, situācija tur diezgan traka - ir pazuduši tūkstošiem cilvēku, gājuši bojā gan cunami, gan zemestrīcē, Fukušimā ir pamatīgas problēmas ar atomelektrostaciju un ir iespējams stundas laikā saķert tādu radiāciju, kāda izdalās gada laikā. Turpinās pēcgrūdieni un pēdējo 21 stundu laikā to jau ir bijis vairāk nekā astoņdesmit. Pastāv arī  atkārtota cunami iespējamība. Izskatās, ka kāds nolēmis Japānu noslaucīt no zemes virsas .

Bet ne jau par to ir runa. Mīļie, par ko mēs te nīdam??????!!!!!!! Mūsu Latvija ir paradīze - ne zemestrīču, ne tornādo, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami. Zemestrīce vienreiz gan bišķi padrebināja, bet man pat stiprāk dreb glāzes, kad pa bruģi aizgrabina smagais. Kaut kas te nīdēja par vētrām. Piedodiet, bet ja tas, ka aiznes kādu koku, vai nones kādu kāpu, šķiet dabas stihija, tad pamēģiniet padzīvot ASV. Kalnu mums te nav, un šaubos vai Gaiziņš vienā brīdī sāks spļaut ārā uguni. Kad tad mums ir bijusi kāda katastrofa, kur bojā gājuši simtiem cilvēku? Tā ka liecieties mierā. Tuvākajos gados šāda mēroga katastrofas mums nedraud.

Taču tas, ka tas viss notiek tik tālu no mums, nenozīmē, ka mums ir uz to jānospļaujas. Attieksme "ja tas nav te, tad man pofig" kaut kā tomēr nederēs. Nu labi, nelasīšu te morāli, jo tā jau ir katra paša darīšana, taču pēc komentu iečekošanas Latvijas medijos... mammīt, latvieši nu gan ir rūgtuma pilna un skaudīga tauta! Nē, nu labi es arī varbūt neesmu no tiem, kas jūt līdzi katram pretimnācējam, taču man ir žēl to cilvēku, kuri ir palikuši bez mājām, dzeramā ūdens, pārtikas un ir neziņā par to, kas būs tālāk. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir tad, kad esi iekārtojis savu dzīvi un pēkšņi to visu izposta stihija un tu nezini, vai to, kas tev atlicis, nenolīdzinās otrreiz. Tā ka, mīļie, mazliet iejūtības. Un vēl kāds padoms: ja nav neviena prātīga komentāra, ko mediju sniegtai informācijai pievienot, tad labāk paklusēt. Savu stulbumu izrādīt un žulti izgāzt var arī ne tik publiskā veidā. Palasot šo to portālos tiešām kauns metās.

Karaļa runa ( The King's Speech)

Četri "Oskari" un vēl kaudze dažādu apbalvojumu. Jā, es runāju par gada labāko filmu "Karaļa runa". No reklāmām neko daudz nesapratu, kāpēc ap filmu ir sacelta tāda ažiotāža, jo tas nav nedz kaut kāds grands, ne iespaidīgs bojeviks, tāpēc nolēmu, ka jāpaskatās ap ko tas viss grozās. Un atzīšos - es biju pārsteigta. 

Sižets.  Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards no tā atteicās pēc tēva karaļa Džordža V nāves. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu, karalim izdodas pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju... Lomās paspīdēja tādas zvaigznes kā Kolins Fērts, Helena Boema Kārtere, Džefrijs Rašs u.c. Filmas režisors  - Toms Hūpers.

Pārdomas. Kā jau sacīju, filma mani tiešām pārsteidza. Labā nozīmē. "Karaļa runa" mani pārsteidza ar savu vienkāršību, cilvēciskumu un jokiem. Brīžiem tā spēj aizkustināt, bet tūlīt pat atkal izskan kāds asprātīgs joks, kas liek smieties. Es vairāk esmu action un specefektu cienītāja, taču droši varu teikt - filma ne uz brīdi nelika garlaikoties. Iespējams, ka par to ir jāpateicas tieši Kolinam Fērtam, kurš ieguva "Oskaru" kā labākais aktieris. Viņš stostijās un raustījās tik dabīgi, ka piemirsās, ka viņš tikai tēlo. Tas bija sasodīti pārliecinoši. Helēnas Boemas Kārteres aktierspēle kā jau parasti, bija ļoti laba. No mis Lovetes, kas cepa pīrāgus no cilvēkiem "Svīnijā Todā" un absolūti nojūgušās Beatrises "Harijā Poterā", Kārterei bija iespēja iejusties karalienes Elizabetes lomā. Pēc iepriekš nosauktās lomu plejādes bija ļoti intresanti vērot viņu kā iejūtīgu, mīlošu māti un sievu. Vispār šajā filmā bija savākušies diezgan daudz dīvaiņu. Piemēram, Dumidora atveidotājs Maikls Gambons, kurš spēlēja karali Džordžu V. Kas attiecas uz Džefriju Rašu, līdz pat filmas beigām domāju, kur esmu viņu redzējusi, bet tad nāca apgaismība - nu protams, ka kapteinis Barbosa no "Karību jūras pirātiem".

"Karaļa runai" nav kur piesieties. Scenārijs bija noslīpēts, ar montāžu viss kārtībā un arī muzikālais pavadījums bija labs. Kā jau sacīju, filma bija vienkārša, viegli saprotama, taču tajā visā slēpās kāds knifs, kas tad arī paņēma. Kārtējo reizi tika apspēlēta aristokrātu dzīve un pierādīts, ka bagātie arī raud. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli būt karalim, uzņemties šādu pienākumu pat pret savu gribu. Bērtijs tik tiešām bija jauks ar savu stostīšanos un saviem pagātnes dēmoniem, un formas tērps atšķirībā no skotu svārciņiem viņam tiešām piestāvēja. Aktieru sniegums - lielisks. Manuprāt, visa āķis bija tieši tas, ka karali Džordžu VI atveidoja Kolins Fērts, kurš man šķiet tik caurcaurēm anglisks un aristokrātisks ( atskatot to reizi, kad  viņš kopā ar Hjū Grantu visai gejiski kāvās strūklakā ( ''Brižetas Džonsas dienagrāmata 2'')). Ā, vēl pati filmas atmosfēra. 40to gadu Anglija, miglas tītie parki, gotiskais, viktoriāniskais interjers - lai arī esmu apmāta ar Itāliju, patiecoties manai vecajai mīlestībai uz Angliju un piezemēto angļu tautu, "Karaļa runa" bija īsts baudījums.

Nobeigums. Filma, kas noteikti jānoskatās. Cik skatījos, tad Liepājā vēl tā nav demonstrēta, tāpēc noteikti izmantošu iespēju to noskatīties arī uz lielā ekrāna. Un to es iesaku katram. Tas, ko tagad sacīšu varētu skanēt pārdroši, bet šī ir viena no labākajām filmām, pat labākā šajā žanrā, ko līdz šim esmu redzējusi. "Karaļa runa" ir lieliski noslīpēta ( skatoties var sajust, cik daudz darba tajā visā ielikts, lai sasniegtu perfektu kino), bagāta ar asprātīgiem un sirsniņu aizķerošiem dialogiem ( ir vienkārši jāredz un jādzird kā Kolins Fērts lamājās :D), lielisku aktierspēli, plūstošu sižeta līniju un fantastisku, sevī ieraujošu Anglijas atmosfēru. Šī ir viena no tām retajām filmām, ko varētu skatīties kaut simts reizes. "Karaļa runa" ir īsts meistardarbs!

Karaļa runa saņēma "Oskarus" sekojošās nominācijās:

Labākā filma:
"The King's Speech" ("Karaļa runa")
Labākais režisors:
Toms Hūpers
Labākais aktieris galvenajā lomā:
Kolins Fērts
Labākais orģinālscenārijs:
Deivids Seidlers "The King's Speech" ("Karaļa runa")

Heavy

Lūgtum, te arī Lauri Ylonen video dziesmai, par kuru jau iepriekš rakstīju - "Heavy". Dīvains, bet labs.

Livin la vida la loca!

Bļāviens, man ir fantastiska biznesa ideja. Vajadzīgs tikai kapitāls. Nesen noskatīju kādu nelielu ēku uz Avotu ielas un dzima ideja par latino bāru. Telpas, cik gan varēja redzēt ejot garām, tur ir fantastiskas - viss vienos ķieģeļos. Uz mājas sāna bija izlikta zīme, ka māja tiek pārdota.  Esmu jau izprātojusi interjeru - paplukušu grunge stilā ieturētu bāru kā no vecajām meksikāņu filmām, kuros mūždien izcēlās kautiņi. Ar veciem plakātiem spāņu valodā pie sienām, apaļiem galdiem un vecu koka leti. Esmu pat izprātojusi kādu mūziku varētu spēlēt. Pa dienām tā varētu strādāt kā kafejnīca, kur ienākt uzkost kādu načo vai kesaldilju, uzdzert alu, tekilu vai vienkārši stipru kafiju. Bet ceturtdienās, piektdienās un sestdienās ballītes ietu vaļā līdz rītam, karstos latino ritmos. Varētu būt dažādi tematiskie pasākumi, pat sambas karnevāls, uzstātos dažādi mākslinieki. Notiktu arī mācības, tiem, kas gribētu iemācīties deju soļus. Ideja ir, bet vajadzīga diezgan liela nauda (patiesībā iespaidīga), lai to izveidotu. Varbūt kādreiz nākotnē varētu kaut kas sanākt. Tad jau redzēsim. 

Bet latino mūziku varam baudīt jau tagad:

Abrakadabra - Diseldorfa!

Daži vārdi par "Eirodziesmu". 

Tātad, Latviju "Eirovīzijā" pārstāvēs neviens cits kā abrakadabra...tieši tā - grupa "Musiqq". Vakar, skatoties "Eirodziesmu", turēju visus īkšķus par to, lai puiši uzvarētu. Jau no sākta gala man bija divi favorīti - "Triānas parks", kuri diemžēl pēdējā brīdī izstājās un "Musiqq", kuru dziesma man vēl visu nakti skanēja galvā. Jāsaka, ka šī ir pirmā reize pēc tiešām ilga laika, kad uzvar mani favorīti. 

Runājot par pārējiem superfinālistiem. Ko tur darīja "Pieneņu vīns", es vispār nesapratu. Kad domāju, ka nav nekā ļaunāka par Reinika "bandžo vistu", izrādījās, mīlīši, ka ir gan - "Pieneņu vīns", kuru soliste pati izskatījās pēc pienenes. Atlika vien uzpūst. Katrā ziņā, pienenēm nevajadzēja būt superfinālā, bet Mārtiņa dziesmai "Hop" gan. Tā bija miljons reižu labāka, jautrāka un atzīsim - Mārtiņš to būtu pelnījis. Par "Banjo Laura" man nav ko teikt, jo tā bija dziesma, kas izpelnījās manas šī gada visienīstākās eirovīzijas dziesmas statusu. Žēl, ka "Triānas parks" nepiedalījās - viņus es būtu gribējusi redzēt kā superfinālistus vai pat uzvarētājus.

Skatoties "Eirodziesmu" secināju, cik latviešu publika ir neticami slinka uz aplaudēšanu. Dažs labs knapi spēja pacelt rokas. Manuprāt, konkursā vajadzētu ko mainīt. Man patika kadri no kādas citas valsts atlases (neatceros īsti no kuras), kur skatuve atradās cilvēku vidū un daži stāvēja kājās un plaukšķināja, bet citi pat dejoja - uzreiz likās omulīgi un daudz tuvāk publikai. Par to, ka Vāciju atkal pārstāvēs Lēna, smējos kādas trīs minūtes. Lai jau viņa kuļās kā māk ar savu "Zvaigžņu karu" cienīgo priekšnesumu un bezjēdzīgo dziesmu.

Bet par puišiem ir baigais prieks. Tas tikai pierāda, ka labākie nāk no vēju un rokenrola pilsētas. Manas pilsētas. Es īpaši neceru, ka viņi uzvarēs, bet sniegums būs pietiekami labs, lai parādītu, ka arī Latvijā ir laba mūzika. "Angel In Disguise" noteikti iekustinās publiku. Puišiem novēlu drosmi, veiksmi un vienkārši izdarīt visu uz maksimālo, lai būtu apmierināta ne tikai publika, bet arī paši. Es par viņiem noteikti turēšu visus īkšķus.

Hands off! It's my life!

Shit, izskatās, ka dzīve visai nopietni ir nolēmusi piebeigt mani. Viņa gan dara to jau vismaz desmit gadus, bet šoreiz, šķiet, tā ķērusies klāt pa riktīgo. Nedēļas laikā esmu sarijusies tik daudz tablešu, cik nekad savā dzīvē (un droši vien arī iepriekšējā). Man nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas, atskaitot nelielu vajadzību pēc asinīm un visai brīvdomīgu domu gājienu, ko dažs labs jauc ar psihiskas dabas novirzēm. Bet tādas problēmas - nekad. Raustos iet ārā kaut kur tālu, jo var palikt slikti. Un ko tad?

Saprotams, ka vakaros, kad nav ko darīt, uznāk "kāpēc es?" un pārējais bla bla bla. Tas, ka es domāju par nāvi nav nekāds jaunums. Un es teikšu tā - man nav no tās bail. Mani biedē kas cits - fakts, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko vēlos. Atzīšos, ka neesmu tā pati, kas pamatskolā un tikšana no turienes prom bija kā iziešana gaismā pēc ilgas, dziļas tumsas. Man bija vajadzīgi trīs vidusskolas gadi, lai atrastu pati sevi un iemīlētu. Tur es sapratu, kas es esmu, ko es spēju un kas man jādara. Es pirmo reizi iemīlēju dzīvi un to tiešām izdzīvoju. Beidzot es jutos kā cilvēks. Un lūk, tā kā esmu sākusi dzīvot pavisam nesen, man ir vēl tik daudz kas jāizdara, jāizdzīvo un jāredz. Es ārprātīgi mīlu dzīvot un esmu atradusi savu dzīves jēgu ( skan jau banāli), un neesmu to gatava tik agri zaudēt. Es jau nedzīvošu mūžīgi un šaubos vai arī līdz sirmām vecumdienām izvilkšu. Man jau arī to nevajag - tikai tik daudz laika, lai teiktu: "sasodīts, tas tik bija ko vērts!"

Es nedomāju padoties. Esmu cīnījusies kopš sevi zinu. Cīnījusies ar dzīvi, citiem un saviem dēmoniem. Es pat staigāju, lai arī ārsti man piedzimstot apgalvoja ko citu. Es negrasos padoties. Lai cik slikti būtu, uzlieku smaidu un show must go on. Jo kāda jēga no tā, ja tu padodies? Pēc tam tu jūties vēl draņķīgāk. Ir jābeidz sevi žēlot. Dzīve ir tāpēc, lai to izdzīvotu un izspiestu no tās visu labāko kā apelsīna sulu no oranža, sulīga augļa. Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, jāsaka, ka tie bija vislabākie gadi manas dzīves laikā. Un es visai nopietni esmu nodomājusi parūpēties, lai nākamie desmit būtu tieši tādi paši vai pat vēl labāki. Mēs ar dzīvi vēl pacīnīsimies. Es tai kucei neļaušu sevi uzvarēt!

Show them no fear, sing them goodbye ...

Lauri: "But the crown on your head never felt this heavy"

Beidzot pilnībā pieejams viens no Lauri  Ylönen jaunā albuma singliem. Jāatzīst, ka man tas ir liels notikums, jo "The Rasmus" ir manu mīļāko grupu top 3. Ja var ticēt datumiem, tad Lauri solo albums "New World" klajā nāks 30. martā. Un videoklips šai dziesmai varētu būt gaidāms ap 28. februāri. Atzīšos, ka nespēju vien sagaidīt, bet pagaidām ir iespēja izbaudīt kaut ko pavisam svaigu - dziesmu "Heavy", kas stila ziņā ir diezgan atšķirīga no pašas grupas daiļrades. Taču pirms kaukt par to, ka neizklausās pēc rasmusiem, jāatceras, ka tas jau nav "The Rasmus" albums, bet gan paša Lauri solo darbs. Savukārt, dziesma liecina vien par to, ka "New World" būs kaut kas jauns, nedzirdēts un kvalitatīvs.

Parāva uz pozitīvismu...

Nu vienkārši lipīga dziesmiņa.

Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika / L. van Bēthovens

Šodien, trinkšķinot ģitāru, man izdevās izvilināt dažas jaunas melodijas un es pabrīnījos, ka vispār ko spēju bez muzikālas izglītības. Es knapi pazīstu notis, nemaz nerunājot par visiem tiem bemoliem un šajā gadījumā - akordiem( he, draugi to sauc par muzikālo dzirdi). Bet ne jau par to ir runa. Es sapratu, ka ja varētu sākt dzīvi no jauna, es noteikti to atdotu mūzikai un nekam citam. Tā ir bijusi ar mani kopā, cik sevi vien atceros un ar gadiem mīlestība uz to kļuva arvien stiprāka. Mūzika nekad nepieviļ, nenodod un nesapina. Mūzika ir ar tevi kopā gan sāpēs, gan brīžos, kad no laimes gribas raudāt. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai pateiktu, cik daudz man tā nozīmē un cik ļoti man to vajag. Es varu droši apgalvot, ka bez tās es nespētu izdzīvot un šaubos, vai bez tās manis vēl būtu.

Mūzika spēj uzlādēt. Dažreiz vienkārša dziesma spēj tevī iedvest tādu laimes sajūtu, ka vienkārši sāk birt asaras ( tas skan idiotiski, jo neesmu no tiem jūtīgākajiem cilvēkiem). Pēdējā laikā šī sajūta paliek arvien stiprāka. Savā dzīvē es reti biju laimīga, taču tagad, kad esmu aptvērusi kā man trūkst, katru dienu izjūtu laimi, par kuru jāpateicas tieši mūzikai. Tas, ko es tagad sacīšu varbūt kādam liksies nenormāli, bet klausoties mūziku ( tās gan ir atsevišķas dziesmas)...ā, tas ir tik stulbi...ir sajūta, ka tavās vēnās plūst mūzika, nevis asinis. Skan murgaini, vai ne? Nedod Dievs, ka šito uzzinātu mana aizspriedumainā ģimenīte, kas gribēja mani sūtīt pie psihiatra tikai tāpēc, ka es rakstu. Redziet, man senčos neviens nav bijis rakstnieks, zīmētājs vai kāds, kuram mūzika nozīmējusi vairāk par ikdienā vajadzīgu troksni, tāpēc esmu tāda kā baltā avs. 

Bet pie kā es paliku? Pie mūzikas. Ziniet, kas ir īsta laime? Spēja dziedāt. No manas labās balss jau palikušas drupačas vien, bet kad dziedu, tad... teiksim tā, indiešiem vajag nirvānu, bet mana nirvāna ir tepat, uz zemes, un tai ir vienkāršs vārdiņš - la musica. Es nezinu, vai dzīvē esmu ko mīlējusi tik stipri kā mūziku un nezinu, vai kādreiz spēšu iemīlēt ko citu tikpat stipri, bet skaidrs ir viens - es nespētu dzīvot pasaulē, kur tās nebūtu. Es te nerunāju par repu, hiphopu, kantrimūziku un tā saucamo tuc tuc, bet gan par roku - smagu un ne tik smagu -, metālu, blues, alternative, dažreiz iespraucas arī pa labam popam  un, protams, arī klasiskā mūzika ( interesanti, ka lielākā daļa kā manu mīļāko mūzikas stilu nosauc tieši šo, kaut arī tā nav taisnība, jo manī sēž mazs roka velniņš). Bet šī sajūta, kad šķiet, ka visa pasaule iegūst mirdzošas krāsas, kad tu jūties patiesi dzīvs, kad tu burtiski sajūti kā katru tavu šūnu piepilda mūzika, kad smelies spēkus no tās un tu sasniedz laimi, ko ikdienā ir ļoti grūti atrast - uz pasaules nav nekā, ko es gribētu šīs sajūtas vietā.

Es zinu, ka tas viss skan tiešām dīvaini. Citam tas var likties nenormāli, banāli vai vienkārši stulbi, taču esmu atradusi savu dzīves jēgu tieši mūzikā. Nekāds pasaules zelts nespētu aizstāt šo sajūtu, kad sēdi absolūtā tumsā un vienīgā skaņa, kas skan tavās ausīs ir mūzika. Un tad rodas tā mistiskā sajūta, ka tavās vēnās asinis sajaucas ar šo fantastisko mūziku, ka šķiet, ka tava dvēsele var izrauties brīvībā, ka uz pasaules nav nekā skaistāka, ka nekādas paradīzes nespēj to aizstāt...lūk, tā ir mana meditācija. Diemžēl kā jau tas notiek, nauda iegriež pasauli un man nebija iespējas piepildīt savus sapņus, taču tas jau nekas. Protams, ka ir žēl, bet, manuprāt, lai arī ar dziedāšanu nekas nesanāca, šim sapnim ir divas puses, un šī otra puse tad mani arī dara tik laimīgu. Uz jautajumu, kas ir visskaistākais pasaulē, nu man ir nešaubīga atbilde...tā ir mūzika. 

Tā, kā pēdējā laikā esmu diezgan dziļi visā, kas saistīts ar l'italiano, tad šī dziesma ir kā trekns punkts šim rakstam.

Te ir links uz dziesmas tulkojumu angļu valodā, ja kādu interesē.


P.S. Ja labpatīk, uzskatiet, ka esmu jukusi.

Valentīns

Valentīna diena... nemaz nezinu, ko teikt. Es laikam esmu vienīgais cilvēks, kurā šī diena neizraisa nekādas pozitīvās emocijas. Visa tā ņemšanās ap sirsniņām, amoriņiem un visu to, kas Valentīna dienai piederas, mani tik drausmīgi kaitina, ka par to visu neko negribas dzirdēt. Visas tās banālības...Romantiskas filmas vietā šajā vakarā es noteikti izvēlētos kādu riktīgu trilleri. 

Redziet, es uzskatu, ka mīlestības svētki var būt katru dienu. Nu kas tad mums liedz apdāvināt mūsu otrās pusītes jebkurā citā dienā? Ja Valentīna diena ir izdomāta tikai tāpēc, lai atgādinātu vīriešiem apdāvināt savas sievietes vismaz vienreiz gadā, tad tas ir vienkārši muļķīgi.

Lai nu kā, bet negribas jaukt prieku tiem, kam šī diena ko nozīmē. Lai arī es joprojām domāju, ka mīlestībā katra diena var būt kā svētki, taču, acīmredzot, cilvēkiem ir vajadzīgs atgādinājums kalendārā, kas trakajā ikdienas ritmā tomēr liek mazliet atrauties katram no saviem darbiem un vienkārši pabūt divatā. Tāpēc visiem, kam šī diena patīk, novēlu atrast savus Valentīnus un atcerēties apsveikt tos, ko mīlam!

Oh sole mia!

Jau pamostoties, bija skaidrs, ka būs saule. Un tik tiešām - pēc brīža istaba pielija pilna ar spoži spožu, zeltainu gaismu. Pēc vakardienas pelēcības, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sejā uzreiz iezagās smaidiņš un prātā iešāvās vasara. Nekad neticēšu, ka es to saku, bet pašreiz man pietrūkst karstākā gadalaika, lai arī mēs ar vasaras sauli neesam īpaši labās attiecībās. Vasarās es uz to lamājos un kā traka priecājos, ka līst, bet augustā nevaru sagaidīt rudeni. 

Lai nu kā, bet saules šobrīd baigi trūkst. Tomēr tam visam ir viens mīnuss - ir auksts. Ja spīd saule, ir mīnusi, ja snieg, ir mazliet siltāks. Bet šorīt saule tik tiešām bija vajadzīga. Līdz ar tās spožajiem stariem sagribējās dzirdēt itāļu valodu, tāpēc tagad kaifoju pie kāda itāļa dziesmām - diena ir vienkārši fantastiska! Kā jau mēdzu sacīt, man īstai laimei vajadzīgs ļoti maz. Zinu, ka līdz vakaram labais garastāvoklis būs sabojāts, bet pagaidām ir baigi labi. Tikai ir viena problēma - es visu laiku sapņoju par kleitiņām, topiņiem un savām romiešu sandalēm. Šajā sakarā nolēmu, ka vairs nesūdzēšos par vasaru....vismaz kādu laiku. 

Nu jau saulīte tāda mazliet noraudājusies un vakarā atkal sola to riebīgo dranķību - sniegu -  un pat puteni. Varbūt jāsāk apsvērt doma aizlaisties uz saulaino Sicīliju? Kurš ir ar mani?

Ziemas ledus

Pa atvērto logu, aizkariem vējā plandot, istabā neaicināta ienāk tumsa, nesdama sev līdzi pagātnes rēgu baisos čukstus. Kaut kur tālumā kliedz lūztošas sirdis un agonijā mirstoši sapņi. Atkal nakts. Laiks, kad vieni guļ, bet citi aiz tumsas plīvura aci pret aci sastopas ar saviem ļaunākajiem murgiem. Ar murgiem, no kuriem nav pamošanās. Tas ir laiks, kad spoguļos parādās vientuļi atspulgi, pazaudējuši savus saimniekus, kad klusiem soļiem lavās vientulība un smīnošais izmisums izstiepj savus kaulainos pirkstus. Laiks, kad krīt visas maskas, kad asiņo sirdis, kliedz izārdītas dvēseles un atveras tumsas bezdibeņi. 

Tumsa apslēpj visu no cilvēku acīm - asaras, sāpes un prieku. Tā saraujas kā melns caurums, ievelkot sevī it visu un visus. Kaut kur tālumā iekliedzas naktsputni un iedegas pa kādai gaismai, kas kā bāka vilina dvēseļu vētru saplosīto kuģu mastus. Visapkārt peld tukšs bezdibenis - viens solis un tu nežēlīgi kritīsi aukstajās mirušo cerību un nonāvēto sapņu rokās. Vētra sasaucas ar nakti, izmisums plosa tumsu, sakūstot vienā bezgalīgā veselumā un  iesūcot sevī ielu gaismas un ļaužu siltumu.

Kaktos baisi čukst ēnas, gaidīdamas mirkli, kad viss sabruks gruvešos, kad apsīks cīņa pret nakts iznīcību un tu ielaidīsi bezspēcīgu izmisuma vilni  savā dvēselē un tam pakļausies.  Tukšums. Visapkārt tukšums. Tāds pats tukšums kā dvēselē, kura reiz pazina tikai pavasari, bet nu kļuva auksta un nejūtīga. Sejai pieskaras izmisuma roka un aukstums atmodina snaudošo cerību zagli. Lēnām un sāpīgi tumsa izsūc spēkus, gaismu un laimi, aizmesdama tos savās dziļajās, bezgalīgajās aizās. 

Viņš sagaidīja iznīcību. Ļāva tai ienākt pa dvēseles durvīm un sveica to kā senu draugu. Ja maskām bija jākrīt, tad kāpēc ne šonakt? Kāpēc ne šonakt, kad ārā plosījās vētra un pa atvērto logu iekšā iedejoja sniega pārslas? Nebija vairs ne cerību, ne sapņu, ne tā, ko viņam tik nežēlīgi atņēma. Palikusi bija tikai kaila dvēsele, kas stājās pretī skarbajai vētrai, ielaižot sevī ledusaukstu puteni. 

Basām kājām pa logu iekāpj sarma, ietinusies sudrabainā zīdā. Viņš pasniedz tai pretī roku. Jā, viņš bija mīlējis, bija smējies un raudājis, kliedzis un sāpinājis. Nekāda saule vairs nespēja viņu sasildīt. Viss, kas atlika bija pielūgt iznīcību un kļūt par daļu no tās. Viņš juta kā tā izpleš pār viņu savus smagos, melnos spārnus un uzliek roku un pleca. Vēnās sasalst asinis un sirds pārklājās ar sastingušām, asām ledusrozēm. Dvēsele veltīgi iekrampējas tukšajā čaulā, cerēdama patverties no aukstā bezdibeņa glumajiem taustekļiem. Vējš ienes istabā sniega vērpeti un sals pieskaras kailajām pēdām. Asaras sasalst uz vaigiem un dvēsele izdvesusi pēdējo nopūtu, nogrimst tumšajos iznīcības ūdeņos kā sacaurumota, lielgabalu saplosīta galeona. Aukstums uzsedz uz viņa pleciem savu satīna segu, mierinoši čukstēdams, ka tam visam drīz būs gals.

Lēnām ķermenis pārvēršas ledū. Saltums un nejūtība vijas ap viņu kā divas resnas, bezgalīgas čūskas. Vēl var dzirdēt pēdējos izārdītās dvēseles un lauztās sirds kliedzienus, taču tās skaņas vairs nav daļa no viņa. Viņš paraugās uz rokām - ādu klāj tumsā zaigojošs ledus. Vēl tikai mirklis. Tagad viņš bija iznīcība. Un nejūtība. Garām paskrien vasaras, viņu sejas, smiekli un mūzikas skaņas, līdz tas viss aizplūst prom kā zem klints patekošs strauts. Klusumu caurdur aukstuma grubuļainais asmens un no stangām aizkarus norauj vējš, dzenādams tos apkārt istabai. Iegaudojas vētra un sniegs maigi pieskaras ledus skulptūras sejai. Šonakt atkal viena dvēsele bija pārvērtusies ziemas ledū. Ledū, pār kuru pavasarim nebija varas.

http://www.youtube.com/watch?v=y4fjTZ7r6JM

Labākais no ''The Rasmus'': 2001-2009

Neliels ieskatiņš vienā no manām mīļākajām grupām. "The Rasmus" labākās dziesmas un video laikaposmā no 2001. līdz 2009. gadam. Klīst runas par Lauri solo albumu, kas it kā iznākšot martā un dziesmu "Heavy", kas  plašākai publikai varētu būt pieejama kaut kur šomēnes. Lai nu kā, bet tad jau redzēs kā viss notiksies, bet pagaidām piedāvāju izbaudīt pašu labāko, kas radīts pēdējo gadu laikā. 

 

Jo es esmu džekiņš baigi foršs...

Ja nu kaut kas mani ļoti tracina, tad tie ir cilvēki ar neārstējamu superaugstu ego. Protams, ka cilvēkam jābūt kaut kādai pašcieņai un pašapziņai (pat augstai), bet nu c'mon - dažam labam tas jau ir par traku! Mīlestība uz sevi, kas bez maz vai robežojas ar narcismu tikai tāpēc, ka esi sasniedzis vairāk nekā citi, nav laba lieta. Tas mani atbaida cilvēkos - vēl jo vairāk vīriešos. Iespējams, ka ar plātīšanos viņi cenšas kaut ko kompensēt vai arī patiesībā jūtas tik nedroši un baidās par to, ko citi padomās, ka nolemj pamatīgi izrādīties. Taču ja čalis domā, ka viņš ir king of the hill, nu tad sorry, vecīt, mums nav pa ceļam, lai arī cik smuks un seksīgs tu arī nebūtu. Ieraugot cilvēku ar superego, kas neitilptu pat Elizejas laukos, iedegas sarkanā gaisma un gribas mest līkumu. Man nav tādas kvalifikācijas, lai spēlētu tik augstā līgā. Man ir labi manējā.

Ardievu, mazo dīvainīt!

Šorīt mani pilnībā satrieca ziņa, ka miris mūsu pašu Mārtiņš Freimanis. Mūziķis. Dzejnieks. Aktieris. Izķemmēju cauri vairākus ziņu portālus, cerēdama, ka tas ir kāds drausmīgi neizdevies  joks. Taču nē, tā izrādījusies taisnība. Šī ir ziņa, ko joprojām ir grūti pieņemt un nez kāpēc daļa manis atsakās tam ticēt. Ko gan tagad darīs jaukā Pepe?

Personīgi es viņu atcerēšos kā lielisku mūziķi, Oto no ugunsgrēka, lielu dzīvniekmīli un ļoti pozitīvu cilvēku. Visos koncertos un bīčpārtijos cilvēki vienmēr drūzmējās, lai paklausītos Mārtiņa dziedājumā. Viņš bija daļa no Liepājas, tāpat kā jūra, saule un Rožu laukums, lai arī vairs Liepājā nedzīvoja. Tas ir milzīgs zaudējums ne tikai manai pilsētai, bet arī visai Latvijai, jo viņš bija izcils mūziķis. Izsaku dziļu līdzjūtību tuviniekiem un visiem, kas pret Mārtiņa Freimaņa daiļradi nebija vienaldzīgi.

Pēc Mārtiņa vēl ilgi zeme skums...

Atdodiet pavasari!

Nenormāli gribas pavasari. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas to vēlas. Protams, ka foršāk būtu, ja aiz loga uzreiz uzrastos vasara, bet tas laikam ir par daudz prasīts, tāpēc es būtu apmierināta arī ar pavasari. Man nepatīk aukstums. Un sniegs. Un pelēcība. Apskaužu tos, kam palaimējies dzīvot kādā siltākā vietiņā.

Ar vien skaudrāk izjūtu saules trūkumu. Baigi gribas saulīti. Kaut nedaudz. Vienmuļi pelēkajās dienās pamatīgi jānopūlas, lai paskatoties pa logu neuzglūnētu depresija. Katru rītu sākt ar sveicienu jaunai dienai un saņemt pretī apledojušas ietves vai slapja sniega vērpetes - tas sāk pamatīgi piegriezties.

Gandrīz vai divdesmit stundas dienā sapņoju par to, cik jauki būs, kad pienāks pavasaris - sildīs saulīte, manā liepā čirkstēs putni ( kaut gan zvirbuļi tur čirkst visu ziemu) un es ar nežēlīgi ļaunu prieku nolūkošos kā renštelēs aizplūdīs pēdējās sniega paliekas. Lapas. Man ļoti pietrūkst zaļo lapu un zāles. Kā traka metos virsū visam, kas ir zaļš. Gribu tulpju klēpi un narcises, gribu sauli un siltu pavasara lietutiņu, koši zilas debesis un jūru, olu grozu, putnu dziesmas un siltumu. Atdodiet pavasari, plīīīīīīz!

Dižā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tikai tagadnē /Pitagors/

Iet gluži kā pa kalniem. Vienu brīdi tu esi gatavs nomirt aiz laimes, bet vēlāk gribi pasūtīt dirst visu pasauli. Šodien būt pozitīvam ir grūti - ja pamosties ar smaidu un esi gatavs ņemt prieku no jaunas dienas, līdz ko ieslēdz televizoru lai paskatītos ziņas, tavu garastāvokli neizbēgami sabojās. Neskatīties ziņas? Bet zināt taču kaut ko gribas.

Galvenais ir īpaši neņemt pie sirds negatīvo. Jā, dzīve nav izdevusies, nav naudas, darba, bet jāatceras, ka vienmēr varēja būt sliktāk. Īpaši iespringt par neizdevušo arī nav jēgas - tā var tikai sabojāt veselību. Laiks gan nav bezgalīgs, taču mums tā vēl būs pietiekami ( vismaz man, es tā ceru), lai īstenotu to, ko vēlamies. Es gan īsti nepiekrītu tam teicienam par to, ka nekad nav par vēlu piepildīt sapņus, jo tas, manuprāt, atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma. Piemēram, es vēl pirms gāju skolā, spēju izdziedāt vissarežģītākās dziesmas, man bija ļoti laba balss, bet tā kā nekur negāju dziedāt, tad balss ierūsēja un tagad brālis saka, lai beidzu kaukt. Pēc tik ilga laika man vairs nav labas balss, tāpēc šaubos vai es spētu dziedāt profesionāli. Kā jau es sacīju, tas atkarīgs no katra gadījuma atsevišķi, bet ne jau par to ir runa. 

Patiesas laimes atslēga nav tajā, ko ilgojamies izdarīt, vai arī naudā. Protams, es nekad neesmu sapratusi tos, kas apgalvo, ka naudai nav nekādas nozīmes ( ja vien viņš nav budistu mūks vai miljonārs), taču piešķirt tai pārāk lielu uzmanību arī nav vērts. Ir vajadzīgs tikai tik daudz, lai apmierinātu pamata vajadzības - pārtika, veselība utt. Raust un raust arī nav jēgas, jo lai kā arī mums liktos, bagātība neslēpj sevī tikai gaišo pusi. Kāda jēga no bagātības, ja esi nelaimīgs muļķis?

Vienīgā un īstā laime nav tad, kad tu nopērc dārgas kurpes vai kažoku ( protams, ka būsi priecīga, jo labi izskatīsies) un izej ar to uz ballīti vai kādu pasākumu. Tas viss ir tikai tāpēc, lai izrādītos citiem un šad tad sajustos skaisti. Taču lai sajustos skaisti, nav obligāti vajadzīgs Dolce&Gabbana, Channel vai Armani - pietiek vien parakāties second hand veikalos un neviens dolče nesacentīsies ar tavu stilu. Ik vienai lietai dzīvē ir alternatīva. 

Kur slēpjas patiesa laime? Atbilde ir vienkārša. Tā ir te, šajā pašā mirklī. Ne pagātnē, ne nākotnē, bet tieši mirklī, kad pēc garas ziemas tavā logā pēkšņi iespīd saules stars, kad vienu pēc otra atkārto kādu vārdu, lai iemācītos kādu valodu, kad ieraugi savas sapņu pilsētas fotogrāfiju, kad atskan tava iemīļotā dziesma. Īsta laime ir tad, kad kāds tevi novērtē, pasaka, ka tevi mīl, vai vienkārši pasmaida. Pat strādājot ilgas stundas, turi sev uz galda kaut ko, kas atgādina par taviem laimes mirkļiem un pusdienlaikā atļaujies mazliet pasapņot. Uz jautājumu, kas tevi darītu laimīgu, mēs parasti atbildam - jauns darbs, vairāk naudas, ceļojums. Protams, ka tas dara laimīgu, bet pēdējā laikā esmu novērojusi ( vismaz uz sevis), ka īsti laimīgs tu vari sajusties tikai tad ja esi šeit un tagad. Tevi var pārņemt laime vienkārši par to, ka atrodies šeit un tagad, ka tev ir dota iespēja dzīvot uz šīs pasaules ( par spīti visam sliktajam) un redzēt kā risinās ne tikai tava, bet arī citu dzīve. Patiesa laime ir siltajos saules staros, mūzikas skaņās, saulrieta košumā, jūras zilajā klajā, vējā, kas spēcīgi un dzestri ietriecas tev sejā, lietus lāsēs, kad tās iekrīt peļķē, grāmatā, ko lasi, gaismās, kas nodziest, kad gaidpilni raugies uz ekrānu kinoteātrī un gaidi filmas sākumu, tavos soļos, kas skan pilsētas ielās. Ja tas, ko tu jūti, tevī neizraisa pēkšņu brīvības sajūtu, tad tā nav īsta laime. Būt dzīvam un elpot - lūk, kur slēpjas īsta laime, bet dažreiz to ir grūti saprast, līdz brīdim, kad tavai dzīvībai draud briesmas. 

Bet lielie sapņi - gleznot, dejot, nodibināt savu biznesu vai doties ceļojumā - tie pagaidīs.  Soli pa solītim dzīve šā vai tā mūs pie tiem novedīs, likdama ceļā norādes, dodama iespējas. Viss, kas mums jādara ir jāizbauda mirklis, jāsaskata tā burvība un jātur acis vaļā, kad mums tuvosies kāda norāde. Kā saka Paulu Koelju: "Dzīvē viss ir norādes", bet tikmēr nav jēgas ņemt visu tik ļoti pie sirds. Ik katrā lietā iespējams atrast ko pozitīvu un jo vairāk mēs sakrāsim sevī šos īstas laimes mirkļus, jo vieglāk būs stāties pretī citu nosodījumam, norādēm kā būtu jādzīvo, meliem un visam tam sliktajam ar ko nākas sastapties. Pie velna to, kas bijis un nav svarīgi, kas būs, jo laime ir te un tagad, bet Dzīves Lielās Iespējas atnāks šā vai tā. Un kas zina - tas, ko neizdarīsim šajā dzīvē, izdosies nākamajā. Galvenais - galvu augšā un nezaudēt sevi.

Citēju: "No tevis neko nevar sagaidīt!"

Vakar gadījās dzirdēt patiesību par sevi. No manis neko nevarot sagaidīt. Iesākumā sāpīgi,bet ja tā labi padomā...varbūt tā ir taisnība? No manis tiešām neko nevar sagaidīt.

Man ir divdesmit gadi! Divdesmit! Piektā daļa no gadsimta (mīļā, tev steidzami jāsāk kaut ko darīt lietas labā! Tempus fugit!)! Un es vēl neesmu paveikusi nevienu lietu, ar ko varētu lepoties. Nu labi - es pabeidzu vidusskolu ar labām atzīmēm (kaut arī nekad neesmu sevi uzskatījusi par gudru un nekad arī neuzskatīšu, lai ko man teiktu), bet tas arī viss. Divdesmit gadu laikā es neesmu paveikusi neko,lai ar mani lepotos citi, bet vēl vairāk - es pati. Neko.

Viss, ko es uzsāku ( te es vairāk domāju tieši rakstīšanu) sākas ar "super, man izdosies", bet beidzas ar krahu pie domas "tas taču nav manos spēkos" vai "tas ir bezjēdzīgi, jo nav talanta". Bla, bla, bla. Dažs labs teiks, ka man trūkst ticības saviem spēkiem. Tad nu, gudrīši, pasakiet kā man to stiprināt? Un vēl viens jautājums - vai vari ticēt saviem spēkiem, ja tiem netic pat tavi tuvākie?

Agrāk es zināju, ko darīšu, izplānoju savu karjeru, brīdi pat uzdrošinājos cerēt, ka tomēr mācīšos to, ko tiešām gribu, bet tad...puff...tas viss uzgāja pa gaisu. Ko es gribu tagad? To, ko nevar dabūt. Manas patiesās vēlmes cīnās ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Man vienmēr ir bijusi augsta atbildības sajūta par to, ko daru ( vai man tas patīk vai nē) un ja es kaut kam pieķēros, tad darīju no visas sirds. Jā, esmu perfekcioniste. Tomēr, kas attiecas uz skribelēšanu un studijām...tas viss kaut kā neitrāli izgāžas.

Mani sākt mākt bažas, ka es tā arī dzīvē neko nesasniegšu. Šobrīd velniņš uz mana pleca bļauj: "Ko tu tur ļerksti, tu vēl visiem parādīsi, kur vēži ziemo!!!", bet enģelis klusi teic: "Samierinies un dzīvo tā kā ir!". Kuru no viņiem man sūtīt pie velna? Varbūt abus?

Lielākā problēma pašreiz ir fakts, ka mana dzīve stāv uz vietas. Tas man sasodīti nepatīk. Kur ir adventures? Man vajag kustību, notikumus, būt virpulī. Apstāties nozīmē aizmigt ziemas miegā. Labi, esmu slikti izturējusies pret dažiem cilvēkiem, bet es tiešām atvainojos! Dārgā karma, vai mēs atkal varam būt draudzenes?

Secinājums: man vajag darbu :D

Io capisco l'italiano!

Interese par valodām man ir bijusi vienmēr. Pārzinu gan tikai angļu, krievu, mazliet vājāk vācu valodu un dažas sākuma frāzes franču valodā (mana franču valodas grupa pēc 3 mēn. darbības izjuka), taču vienmēr esmu gribējusi mācēt runāt spāniski un itāliski. It sevišķi itāliski. Mani sajūsmināja tas, kā viņi runā, kā papildina savu valodu ar žestiem. Pirmo es noteikti gribēju iemācīties picas, Mūžīgās pilsētas un zilās Vidusjūras saules valodu. Ņemot vērā cerību, ka kādreiz izdosies nokļūt manā mīļajā Romā - visas rietumu civilizācijas šūpulī - ļoti gribējās apgūt tieši šo brīnišķīgo, saulaino, emociju pilno un skanīgo valodu. 

Pirms kāda laika man pamatīgi palaimējās internetā uziet itāļu valodas audio kursu, kurā ietilpst gan mutisko frāžu praktizēšana (vai jūs runājat itāliski? kā jums iet?), gan lasīšana. Kurss ir iespaidīgs - tas sastāda apmēram 90 mācību stundas, kur katra ilgst apmēram pusstundu. Tad nu es bruņojos ar papīru un pildspalvu un pierakstu izrunu. Mācīties valodu pašam nav viegli - no stūra vienmēr glūn nejaukais slinkums. Bet tā kā man italiano tiešām patīk, tad parasti izņemu divas mācību stundas pa dienu, atkārtojot vismaz katru vēl vienu reizi ( maz, bet tempus fugit) + praktizējos arī klausoties itāļu dziesmas - vārdu sakot, esmu līdz ausīm iekšā itāļu valodā.

Interesanti, ka kopš to mācos, es jūtos kā tāds bērns, kas ielaists konfekšu veikalā. Esmu burtiski samīlējusies līdz ausīm  itāļu valodā. Un dažreiz tā dara mani tik neticami muļķīgi laimīgu, ka es nonāku pie slēdziena - cik maz patiesībā vajag īstai laimei! Man šī valoda šķiet tik pazīstama, tuva un mīļa, lai arī tam nav nekāda izskaidrojuma, un es pielikšu visas pūles, lai to izmācītos kaut vai nedaudz. Es nekad neatsakos no iespējas iemācīties ko jaunu un savu laimes valodu jau nu es tik vienkārši nepametīšu.

P.S. tajā bildītē redzams viens no neskaitāmajiem Romas laukumiem piazza della Repubblica ar Najadu strūklaku.

Opā!

Šajā ledainajā, slapjajā laikā, kad gribas mazliet saules un siltuma un virsū mācās depresija, tad nu aicinu ielaist sevī mazliet saulainās Grieķijas.  Sasildīsimies!



P.S. varam arī mazliet palēkāt

Simboli, sazvērestības un reliģija jeb vienkārši "Zudušais simbols"

Beidzot, iespaidīgam laika sprīdim paejot, pirms pāris dienām tiku pie Dena Brauna "Zudušā simbola". Prieks, protams, ka bija liels, taču šorīt tā jau bija izlasīta. Es nerakstīšu recenziju par "Zudušo simbolu", jo, ticiet man, jūs negribat dzirdēt manu apnicīgo jūsmošanu par šo Brauna darbu. Varu vien atklāt, ka simboli, vēstures fakti, māksla,  konspirācijas teorijas - tas viss man, ļoti maigi izsakoties, patīk (tas tiešām ir ļoti maigi sacīts). Es te "nevārīšos" par sižeta krāšņumu un visām tehniskajām pusēm, taču šādas tādas pārdomas "Zudušais simbols" manī izraisīja.

Prieks, ka arī šajā grāmatā darbojas Roberts Lengdons, ierastais čalis, kurš dzinies apkārt pa Eiropu "Da Vinči Kodā" un iepazinis Vatikāna jaukumus "Eņģeļos un dēmonos". Vispār es tā diezgan skeptiski raudzījos uz apgalvojumu, ka šī ir Brauna labākā grāmata, bet izlasot to, man atlika vienīgi piekrist, jo tā noteikti bija labāka par "Da Vinči kodu", "Ciparu cietoksni" un "Maldu zonu" un tikai mazlietiņ, mazlietiņ labāka par "Enģeļiem un dēmoniem". Šoreiz Denijs bija pārspējis pats sevi - psihs, kurš līdz nejēgai pārtetovējies un vēlas pievienoties dēmonu aprindām jau vien bija ko vērts. Un, protams, masoni. Pozitīvi šķita tas, ka viņiem netika piedēvētas valsts nodevības un visi tie murgi par ko runā sazvērestību teorētiķi. Nezinu, cik daudz no Dena Brauna rakstītā par masoniem jeb brīvmūrniekiem ir patiesība, taču viņi bija attēloti bez maz vai kā gudrības gaismas glabātāji, kamēr citi viņiem  (palasiet diskusijas internetā) piesien teroraktus, sazvērestības un bez maz vai Dārta Veidera un Doktora Ļaunuma cienīgu vēlmi pārņemt kontroli pār pasauli. Patiesībā, man doma par Dižo Pasaules Arhitektu patīk labāk, nekā tie strīdi par to, kurš no dieviem ir pareizais ( Dievs, Jahve, Allahs, Ra, Zevs, vai velns viņ zina, kas vēl). Vai ir tik grūti saprast, ka spēks, kas radījis Visumu un mūsu zemi ir tikai viens un ir vienalga kā katrs to sauc? Man taču arī var būt trīs vārdi, bet es pati taču no tā nemainīšos. Un lieciet mierā masonus, jo viņi papildina mūsu vēsturi un kultūru, padara to interesantāku un ievieš ikdienā mazliet noslēpumainības.

Bībele. Arī šoreiz Brauns neliek mierā šo grāmatu. Es nesaprotu, kā tam čalim tas izdodas, bet lasot "Zudušo simbolu" es noticu katram viņa vārdam un analizēju līdzi. Protams, ka pēc izlasīšanas tu saproti, ka tās ir tikai konspirācijas teorijas, bet Brauns neticami labi prot savām teorijām atrast pierādījumus, kas spēj pārliecināt pat vislielāko kritiķi. Es nebūt negrasos mesties aizstāvēt Bībeli un apgalvot, ka tā neslēpj nekādu citu nozīmi kā vien to, ka mēs esam bezspēcīgi Dieva bērni, jo pati īpaši neticu tam, kas tajā rakstīts. Es nesaku, ka visa Bībele ir nepareiza, bet nu c'mon, cik patiesa var būt grāmata, kas ir ir bez maz vai 2000 gadus veca un, kuru ir pārrakstījis viens cilvēks pēc otra. Jūs nepiespiedīsiet mani tam akli noticēt!

Vašingtona. Bija jauki, ka šoreiz par notikumu vietu bija izraudzīta tieši Vašingtona. Eiropā ir visa kā, bet kaut ko uzzināt par Jauno pasauli ir tiešām interesanti, jo tas ir maz izmantots materiāls, kas līdz šim aprobežojās ar Neatkarības deklarācijas nozagšanu un Nacionālo dārgumu meklējumiem . Visi tie Kapitoliji un Vašingtonas obelisks (kurā labprāt uzbrauktu arī es), sīkais Rotondas apraksts, Vašingtona apotēze - tas modina ziņkāri. Vismaz man, kas ir māksliniecisku vērtību cienītājs.

Jā, runājot par apokalipsi, es paskatījos, ko šis vārds nozīmē un tik tiešam - tulkojot no grieķu valodas tā ir "plīvura atcelšana" vai "atklāsme". "Zudušajā simbolā" minētā apokalipse nav visa noslaucīšana no zemes virsas, bet gan jauna apgaismības laikmeta iestāšanās. No vienas puses būtu jau jauki, bet no otras tā ir tikai  tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa un cenšanās izbēgt no apokalipses, kādu mēs to saprotam. Cerība nemirs, kamēr cilvēks elpo. Jā, 2012 šobrīd ir kļuvis baigi populārs, bet es ļoti dziļi šaubos, ka notiks tas, no kā visi baidās. Es zinu, cik attīstīti bija maiji, bet es godīgi neticu viņu pareģojumiem un kalendāriem, kas it kā beidzas 2012. gadā. Viņi jau nu nebūs tie, kas noteiks, kad pasaulei jāiet bojā (lai arī kas viņiem to  būtu pateicis - senie dievi, kam viņi uz savu tempļu kāpnēm upurēja cilvēkus, vai citplanētieši). Man personīgi  labāk patīk Zeme, nevis kaut kādas mūžīgās laimes Paradīze, vai arī tusiņi ar pašu nelabo pazemē. Iedomājieties, ka Dievs, Allahs, Jahve, Dižais Arhitekts, Pirmavots ( ka nu katram labpatīk to saukt) atnāk un saka: "Tā, mīlīši, es nu nojaukšu jūsu mājas un uzcelšu kūrortu ar golfa laukumu! Protams, ka VIP ieejas netiks visiem, bet pārējos izmitināsim pazemē - tur vismaz būs silti." Feini ne? Nē, mīļais lasītāj, šaubos vai pasaules galu mēs vēl tik drīz sagaidīsim.

Zināšanas, ko mēs it kā iegūsim...ar šo tēmu pēdējā laikā dīvainā kārtā man nācies sastapties visai bieži. Kaut ko visai līdzīgu varēja atrast arī "Selestīnas pravietojumos".Var jau būt, ka kaut mazlietiņ līdzīgas zināšanas arī pastāv, bet es sliecos domāt, ka drīzāk cilvēce varētu piedzīvot vēl vienu renesansi. Dīvaini, bet šajā tehnoloģiju un attīstības laikmetā joprojām ir, kas tāds, ko zinātnes sasniegumi nespēj mums dot, tāpēc cilvēki atgriežas pie Mikelandželo, Nīčes, tetovējas, medī, dodas pie zīlniekiem un dziedniekiem, pēta zvaigzņu stāvokli, nodarbojas ar jogu un dodas garīgos ceļojumos utt. Vienu es noteikti zinu - šajā gadsimtā, kad mums gandrīz vairs nav nepieciešams domāt pašiem, ļoti steidzīgi ir vajadzīgas zināšanas un ne tikai zināšanas par joniem, mikrokosmosiem un elementārdaļiņām, bet arī par senākam lietam - jau iepriekš nosaukto Nīči, Da Vinči, seno Grieķiju un Romu, Kolumbu, to kā esam izcēlušies un attīstījušies utt. utjp. Labi, lai jau tā ir katra paša darīšana.

Grāmatā bija arī kaudze simbolu un šifru. Runājot par masonu slepeno kodu, kas tika pielietots atšifrēšanai, varu jūs apbēdināt - tas nav īsts. Tas ir tā saucamais Pigpen (nezinu gan kāds tam sakars ar cūku kūti) kods, ko it kā esot pielietojuši masoni un arī rozenkreiceri, lai šifrētu savu korespondenci. Savā mājaslapā brīvmūrnieki raksta, ka šis gan nav kods ar kuru iespējams atšifrēt viņu dokumentus, bet domāts vienīgi izklaidei. Tomēr neliela līdzība starp kodiem pastāvot. Tālāk par Dīrera maģisko kvadrātu. To tiešām var atrast Dīrera darbā "Melanholija I" ( ļoti smuks darbs), bet kvadrātu nav izdomājis Dīrers, jo tas it kā radies Ķīnā, 250 gadus pirms paša gleznotāja. Cik saprotu, tad Franklina kvadrātu tik tiešām ir izsrādājis Frenklins kopā ar vēl vienu čali. 

Starp citu, cik daudzi ir atšifrējuši to kodu, kas rakstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka? Pirmspēdējā vārdā gan ir kļūda, jo pirmais burts ir "a", nevis "e" un kopā tad arī sanāk īru rakstnieka Džordža Bernarda Šova citāts     "All great truths begin as blasphemies" ( visas lielās patiesības sākas kā zaimi).

Lai nu kā, bet "Zudušais simbols" ir ļoti laba lasāmviela un Dens Brauns ir izcils rakstnieks. Ja vien jūs interesē  simboli un trakas sazvērestības, tad uz priekšu, jo šī tiešām ir labākā Dena Brauna grāmata. Spriedze un smadzeņu darbināšana garantēta. 

Starp citu, studija "Sony", kas veidoja abas iepriekšējās Brauna grāmatu ekranizācijas "Da Vinči kods" un "Enģeļi un dēmoni", pagājušā gadā paziņoja, ka ir nolēmuši ekranizēt arī šo Brauna jaunāko bestselleru. Paredzēts, ka filma uz ekrāniem nonāks 2012. gadā. Nu ko, atliek vien līdz tam nodzīvot :D