Nesen bibliotēkā paņēmu Viljama Somerseta Moema grāmatu "Uz naža asmens". Atzīšos, ka grāmatai uzdūros pavisam nejauši - tā citu grāmatu starpā piesaistīja mani ar savu vizuālo noformējumu un arī apraksts nebija slikts. Tad atcerējos, ka Moems ir 20. gs. pārstāvis un to, ka biju jau sastapusies ar viņu angļu valodas stundā, kad tulkoju Moema "Mēness un penijs" fragmentu. Jau tad man iepatikās viņa rakstīšanas stils, košā valoda, kādu viņš izmantoja, lai aprakstītu Taiti saulrietus un skaisto dabu. Jau toreiz lasot fragmentu, sajutos tā it kā būtu to visu redzējusi savām acīm. Bet te jau es novēršos no tēmas.
"Uz naža asmens" ir pirmais Moema darbs, ko esmu lasījusi, tāpēc nevaru un neuzdrošinos pat apgalvot, ka pazīstu rakstnieka stilu, vai, ka šis ir labākais no viņa darbiem. Tomēr balstoties uz saviem iespaidiem un maniem grāmatai izvirzītajiem kritērijiem, uzdrošinos sacīt, ka tas ir viens no labākajiem darbiem kādu man nācies lasīt (un lasījusi esmu ļoti daudz). Šis romāns mani (izmantošu vārdu, kura lietošana šādā kontekstā man nekad nav tā īsti patikusi) "paņēma".
Lai izprastu, ko es te rakstu vai muldu (kā nu katram labpatīk uzskatīt), būs mazliet jāpastāsta par ko tad šis romāns īsti ir. Centrā atrodas kāds rakstnieks Moems, kas pieraksta notikumus un sarunas garu gadu gaitā, satiekoties ar visdažādākajiem cilvēkiem, un ar savu ironisko un interesanto raksturu izsaka vērtējumus un spriedumus par satiktajiem varoņiem. Rakstnieks seko līdzi kāda jauna vīrieša Lorensa Darela (Larija) dzīvesstāstam. Pirmā pasaules karā iegūtā trauma liek Larijam pārdomāt dzīvi un šķērsot Ameriku, Eiropu un nonākt līdz pat Indijai, lai rastu atbildes uz cilvēcei tik svarīgo jautājumu - kas ir dzīve un kur slēpjas tās jēga.
Darbs izceļas ar valodas bagātību un krāsainību gluži kā toņu pārbagāta glezna. Kaut gan neesmu to lasījusi oriģinālvalodā un varu tikai nojaust to, cik prasmīgi raksta pats Moems, tulkojums tik tiešām ir lielisks. Tajā netrūkst sajūtu gleznu, sulīgu izteicienu, asprātīgu dialogu un interesantu vietu aprakstu. Romāna varoņi ir ļoti harizmātiskas personas un no tā var izsecināt, ka Moems mīl skaistumu, kas apvienots ar izcilu un interesantu raksturu. Sākot ar neticami harizmātisko Lariju, tēvoci Eliotu, kurš ir īsta sabiedrības dvēsele un beidzot ar Suzannu Rivjē, mākslinieku mīļāko un vēlāk arī veiksmīgu gleznotāju ,un pat Sofiju Makdonaldi, kura diemžēl ņēma nelabu galu. Lasot "Uz naža asmens" var burtiski sajust kamīnā sprēgājam uguni, sadzirdēt parīziešu soļus aiz bulvāra kafejnīcas logiem, sajust Larija tumšo acu skatienu un dzirdēt viņa vilinošo un skanīgo balsi, par ko tik ļoti jūsmo pats Moems. Viss, ko rakstnieks redz un dzird, ir aprakstīts tik dzīvi, ka rodas pamatīga klātbūtnes sajūta.
"Uz naža asmens" nav no tām grāmatām, ko lasām ikdienā. Tas nav Dens Brauns, Agata Kristi, Džeina Ostina vai Stefānija Meiere. Tas ir Moems, kurš pieskaras daudz dziļākām tēmām, nekā iepriekš nosauktie rakstnieki. Iespējams, ka tieši šī filozofiskā ievirze mani piesaistīja šai grāmatai un es pirmo reizi tajā atradu tik daudz domu graudu un uzskatu, kas sakrīt ar manām idejām. Tā ir viena laba lasāmviela, kas liek padomāt, kas tad ir mūsu dzīve un vai tajā nav kaut kas dziļāks.
Lai nu kā, bet grāmata man tiešām ļoti patika. Tā šķita daudzveidīga, bagāta un pat izmeklēta. Moems man atgādina tādu kā literatūras gleznotāju, jo viņa darbi tiešām ir koši gan psiholoģiskā, gan valodas ziņā. Lieliska lasāmviela lietainiem rudens vakariem pie vīna glāzes un labas mūzikas. Un es noteikti plānoju iepazīties ar vēl kādu Viljama Somerseta Moema darbu, pateicoties manai ziņkārei un vājībai uz angļu literatūru.
