Trīspadsmitais kareivis

Nesen noskatījos kādu labu filmu un, ja jau par to tiešām grasos rakstīt šeit, tad tā ir tik tiešām laba. Atslēgas vārds - vikingi. Jā, šī filma ir par vikingiem. Nu labi, patiesībā jau par arābu, kurš sastop vikingus, bet man arābs nebija tik svarīgs, cik šie ziemeļnieki. Lai nu kā, bet filma vēsta par arābu vārdā Ahmads Ibn Fadlans Ibn Al Abbass Ibn Rašids Ibn Ha (sauksim viņu vienkārši par arābu vai Ahmadu), kurš ieskatījies kāda bagāta tirgotāja sievā un tā rezultātā ir spiests doties tālā ceļojumā kā vēstnesis, lai izbēgtu no konflikta ar šeihu. Ceļojums rit kā parasti, līdz viņa ceļā nonāk vikingi. Vai arī vikingu ceļā nonāk viņš pats. Dažādu sakritību dēļ Ahmads kļūst par vienu no trīspadsmit kareivjiem, kuri dodas ceļā uz karaļa Hrothgara zemēm, lai atpestītu to no cilvēkēdājveidīgiem mežoņiem, ko paši vikingi dēvē par vendoliem.

Piebildīšu, ka šī nav nekāda jaunā filma. Kinoteātru zālēs tā tika izrādīta 1999. gadā un, palikusi bez ievērības, tā arī neatmaksāja filmas veidošanā izmantotos 160 miljonus. Taču ir kāds "bet". Filma tik tiešām ir laba, kaut gan vietām sasteigta, izcaurumota un mazliet virspusēja. Tie, kuri ir lasījuši Kraitona grāmatu, mani sapratīs. Tiem, kuri ne, es paskaidrošu. Trīspadsmitais kareivis ir Maikla Kraitona 1976. gadā uzrakstītās grāmatas "Eaters of the Dead" ekranizācija. Kraitons ir paķēris Beovulfu un tik tiešām reiz dzīvojušu arābu ceļotāju un uztaisījis pamatīgu mikstūru. Taču šī grāmata, līdz ar to arī filma, nav vēsturiska patiesība. Tas ir fatāzijas auglis. Taču jāteic, ka dažas detaļas grāmatā ir izmantotas no īstā Ahmada ibn Fadlana ceļojuma apraksta.

Protams, ka pēc filmas noskatīšanās man noteikti bija arī jāizlasa grāmata, ko nācās uzrakt internetā. Taču es nenožēloju tam veltīto laiku. Bet šis raksts nav par grāmatu, bet gan par filmu. Salīdzinot ar grāmatu tik tiešām šķiet, ka filma nepasaka visu. Ka vietām kaut kas trūkst, ka varoņi ir pārāk virspusēji. Taču tad vēl kā nezinātājs, es biju par to sajūsmā. Un pat kā zinātājs esmu joprojām. Trīspadsmitais kareivis nav nekas īpašs. Nav satriecošu specefektu un filmas apgaismojums vietām ir diezgan dranķīgs, taču filmai nenoliedzami ir aura. Īsta, sasodīta vikingu aura. Un par to ir parūpējušies aktieri. Nekad nebūtu domājusi, ka Antonio Banderass spēj notēlot ko citu, izņemot spāni vai meksikāni, taču, kas attiecas uz šo filmu, tad viņš ir arābs uz goda. Tiesa, ar visai dranķīgu frizūru. Gribu atzīmēt arī Vladimiru Kuliču. Es negrasos savu fanošanu izpaust publiski, bet Buliwyf ir "visvikingiskākais" vikings, kādu man nācies redzēt. Īsts ziemeļu milzis un bezbailīgs vadonis, kurš ir cienīgs ieņemt savu vietu Valhallas zālēs blakus Odinam. Visu cieņu Vladimiram. Un kuram tad nepatīk blondais jautrulis Hergers, kuru atveido zviedrs Dennis Storhøi! Patiesībā es noticēju ik vienam aktierim šajā filmā.

Kas Trīspadsmito kareivi padara unikālu? Stils. Valoda. Lai gan Banderasa akcents dažreiz tiešām krita uz nerviem, tieši tas, ka gandrīz ik viens aktieris runāja ar akcentu, padarīja šo filmu autentisku. Neņemot vērā daudzās kļūdas, šī noteikti ir viena no filmām, kas ir visvairāk pietuvināta tam, kāda bija vikingu dzīve un kādi bija viņi paši. Aktieri ir lieliski un ir izdarījuši visu, ko atvēlētajā laikā ir spējuši. Tas, ko es vienmēr atcerēšos par Trīspadsmito kareivi, noteikti būs vikingu lūgšana pašās filmas beigās, jo tā ir iespaidīga un patiesa. Neviens neuzdrošinātos iebilst, ka, iespējams, pirms tūkstošs gadiem bariņš vikingu stāvēja kaujas laukā un vērsās pie dieviem ar līdzīgiem vārdiem. Jā, varbūt kādam filma var šķist garlaicīga, bet ja šāds žanrs iet pie sirds, tad tik uz priekšu. Katrā ziņā, es nenožēloju, ka to noskatījos un man Trīspadsmitais kareivis ir viena no tām filmām, ko labprāt skatīšos vēl.

Hobits: Negaidīts ceļojums

Visticamāk, ka vismaz pusgadu nespēšu runāt par neko citu kā Hobitu. Problēma ir fakts, ka runāšu pati ar sevi, jo man nav noveicies ar Tolkīna faniem savā paziņu lokā. Ko nu tur melot - neviens no viņiem nezina, kas ir Toklīns, nemaz nerunājot par tādu grāmatu kā Silmarillions, pie kura lasīšanas es nekādi netieku. Labi, tā nu laikam ir mana problēma. Bija laiks, kad nopietni centos būt normāla (jūs jau zināt tās visas runas par iederēšanos un bla bla bla). Taču jau vismaz četrus gadus viss ir mainījies. Lēdijas un džentlmeņi, tiem, kas vēl mani tik labi nepazīst, te nu es esmu - Tolkīna fans ar deviņu gadu stāžu ir jūsu rīcībā. Un es sasodīti lepojos ar to. Tieši šī iesmesla dēļ šis nebūs parasts filmas apraksts un brīdinu jūs, ka šis raksts ietvers arī jūsmošanu, tāpēc, ja jums ir vāji nervi attiecībā uz iepriekšnosauktajām lietām, lūdzams aizveriet šo blogu ciet, vai palasiet ko citu.

Runājot pasaules kontekstā, Hobits: Negaidīts ceļojums noteikti bija gaidītākā filma pēdējo gadu vēsturē. Režisors Pīters Džeksons savu meistarību pierādīja jau 2001. gadā, kad ekranizēja pirmo daļu no Gredzenu pavēlnieka triloģijas. Galu galā radās trīs brīnišķīgas filmas, kas ne tikai aizrāva fanus visā pasaulē, bet ielika pamatus šī kino žanra attīstībā. Kas to būtu domājis, ka beidzot visas nesaskaņas ar Tolkīna ģimeni tiks nolīdzinātas un Džeksons atkal ķersies pie režisēšanas. Miljoniem fanu visā pasaulē gaidīja. Gaidīja četrpadsmito decembri, lai uz gandrīz trīs stundām atkal atgrieztos Viduszemē un dotos piedzīvojumā kopā ar Bilbo Baginsu, trīspadsmit nešpetniem rūķiem un burvi Gendalfu priekšgalā. Par to cik lieli panākumi šai filmai būs Latvijā, man ir grūti spriest, jo šajā valstī tas nav gluži fenomens. Bet nu par pašu filma.

Mani mazliet šokēja cilvēku daudzums kinoteātrī, jo kā nekā tā bija pirmizrādes diena, taču es to noveļu uz vēlo piektdienas vakaru un dārgo seansu. Kas man varbūt mazliet traucēja, bija garais ievads. Gribējās, lai ātrāk ķeras pie lietas, bet no otras puses, saikne, kas savienoja Hobitu ar Gredzenu pavēlnieku bija tiešām laba doma, tāpēc ievada garums ir piedodams. Jebkas, kas attiecināms uz Hobitu, ir piedodams. Tiesa, mani māca bažas, ka šoreiz būs mazliet pāršauts pāri strīpai ar specefektiem un vispār iebraukts auzās ar sižetu, jo pat šāda veida filmas, ko šodien rada Holivuda bieži vien ir tukšs, bezjēdzīgs specefektu grāvējs. Taču atceroties Džeksona izdarīto ar Gredzenu pavēlnieka triloģiju, bažas noplaka. Manuprāt, galvenais bija panākt, lai fani neviltos. Un es nevīlos. Kur tie gadi, kopš neesmu lasījusi Hobitu, tāpēc gluži salīdzināt ar grāmatu nespēšu, jo prātā palikušas vien dažas epizodes, bet jāatzīst, ka scenārijs nudien ir tolkīnisks.

Fantastisks ir arī aktieru sniegums. Sers Ians Makkellens ir aktieris ar lielo burtu. Lielisks Magneto un vēl lieliskāks Gendalfs - burvis, kurš mūžīgi pīpē savu "veco Tobiju". Martins Frīmens... viens nu ir skaidrs, es vairs nekad nespēšu skatīties "Šerloku" bez domas, ka Vatsons ir hobits. Un pie tam vēl fantastisks hobits. Manu priekšstatu par elfiem sabojāja filmas par patizliem Ziemassvētku vecīša palīgiem, gluži tāpat kā uzskatus par rūķiem sačakarēja pasaka par Sniegbaltīti un viņas septiņiem vīriešiem. Bet līdz ar Tolkīnu viss mainījās. Nav iespējams atrast skaistākus elfus par Tolkīna radītajiem un te nu jāmin Galadriēla, kuru atveidoja fantastiskā Keita Blanšeta. Ēterisks skaistums. Par lordu Elrondu gan to nevarētu teikt, bet Hugo Veivings ir savā elementā - elfisks līdz kaulam. Arī pats Šerloks, Benedikts Kamberbačs, tika pie lomas, kas gan aprobežojās ar melnām ēnām un dūmiem ieskauto Nekromanceru. Noteikti jāsaka atzinīgi vārdi par Ričardu Armitāžu. Torīns Ozolvairogs bija... elpu aizraujošs. Svētā Dievmāte, tas tik ir rūķis! Par šo Armitāža atveidojumu es labprāt piešķirtu Oskaru. Arī Kili, kuru atveidoja Aidans Turnens, bija viens no glītākajiem un jaukākajiem rūķiem, kādu man nācies redzēt. Es vēl ilgi sēdēju un domāju, kā šiem džekiem izdodas būt tik... rūķiskiem.

Protams, ka sižets bija krāšņs, par fantastiskajām Jaunzēlandes ainām nemaz nerunājot. Brīdī, kad gribējās mazliet spriedzes, Džeksons bija parūpējies, lai skatītājs to arī saņem. Taču ne tikai bilde bija skaista. Galvenais te tomēr bija stāsts. Stāsts par rūķiem, kuri bija zaudējuši mājas, padzīti un izklīduši pa visu Viduszemi. Par rūķiem, kuri nolēma sekot Torīnam, pēdējam rūķim no Ereboras valdnieku cilts, lai atgūtu reiz tik vareno Ereboru un tās dzīlēs atkal klaudzētu viņu kalti. Un stāsts par hobitu. Mazu hobitu, kurš pamet savu mājīgo alu, lai dotos piedzīvojumā. Par mazu hobitu ar lielu sirdi, kurš briesmu brīdī nebaidās staties pretīm tiem, kas ir daudz lielāki par viņu pašu, jo galu galā mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tas ir stāsts par mīlestību uz mājām, par drosmi un neatlaidību. Ne jau ainu, vai kā cita dēļ Hobits ir aizrāvis cilvēkus visā pasaulē, bet gan stāsta dēļ.

Tiem , kam šķita, ka sižets ir pārāk izstiepts, es teikšu lūk ko: jums jābūt pateicīgiem, jo tiem, kam šī daiļrade ir sveša, ļoti labi tika izskaidrots, kāpēc šis ceļojums notiek un kā tas iesākas, tāpēc ievads bija tik garš. Ja gribat ekšenu jau pirmajās sekundēs, lūdzu, ejiet uz citu filmu. Otrkārt, tiem, kas apgalvo, ka Hobits salīdzinājumā ar Gredzenu pavēlnieku ir pārāk bērnišķīgs, es gribu iebilst, ka šīs ir divas dažādas lietas. Te vēl nav Saurona, kas draud izpostīt Viduszemi, ne spārnoto Nazgulu. Šis viss notiek sešdesmit gadus pirms Viduszemi pārlūko Saurona Acs. Šeit tikai uzsākas Gredzena ceļš. Par maz tumsas? Man pilnībā pietika ar ainu ar vecajām drupām un Nekromanceru, kas man uzdzina šermuļus. Protams, ka piesieties var jebkur un mans viedoklis ir tīri subjektīvs, bet es saņēmu to, ko biju cerējusi. Jūs zināt to sajūtu, kad atgriežaties vietās, kur jūs bērnībā spēlējāties? Nu lūk, tādi pati sajūta, manuprāt, ir katram Tolkīna darbu fanam skatoties šo filmu. Paldies Pīteram Džeksonam par vēl vienu iespēju skatīt Viduszemi, par iespēju izsmieties un dzīvot līdzi. Taču ar šo viss nebeidzas. Jau nākamajā decembrī uz ekrāniem iznāks Hobita otrā daļa. Un tad jau arī sekos trešā. Tātad pasaules gals tiek atcelts vismaz līdz 2014.

Skyfall

Par īstu bondiādes fanu mani nenosauksi. Taču, kopš aģenta 007 tēlu ir pārņēmis Daniels Kreigs, Bonda filmas ir atmodinājušas manī ziņkāri. Protams, brīdī, kad kinoteātros parādījās jaunākā bondiādes daļa Skyfall, es nešaubīgi nolēmu, ka jādodas to noskatīties. Vai es to nožēloju? Nē.

Es nebraukšu iekšā sižetā, jo ticu, ka daudzi no jums ir šo filmu jau paspējuši noskatīties un ja nē, tad tur nav nekā sarežģīta - Bonds kārtējo reizi glābj kāda ādu. Es neesmu arī liela Daniela Kreiga fane, tā pa īstam viņu ievēroju tikai Mierinājuma kvantā, taču es varu likt roku uz sirds un apgalvot, ka, manuprāt, viņš ir vislabākais un visbondiskākais no visiem Bondiem. Kreigam piemīt kaut kas tāds, kas, manuprāt, jāpiemīt aģentam 007. Skarbs šarms un pārējais bla bla bla. Kur vēl atrast tipiskāku angli ar skarba veča sejas izteiksmi, tajā pašā laikā saglabājot šarmu, kā Kreigu? Mēdz sacīt, ka ir aktieri, kuri jau piedzimst ar lomu un, manuprāt, šis ir ļoti labs piemērs. 

Ja runājam par pašu filmu, tad sākums ir labs. Adele un Epvorts ir sarakstījuši fantastisku dziesmu un kopā ar sākuma titriem, kuri, veidoti bondiādei raksturīgajā stilā, atstāj vajadzīgo iespaidu. Atļaušos apgalvot, ka šoreiz noformējums mani tik tiešām aizrāva un pieķēru sevi pie domas, cik daudz dizaineru ir pie tā strādājuši. Šodien filmām vairs netiek izmantoti šāda veida titri, pietiek vien ar uzrakstu filmas pirmajās minūtēs. Bija labi atkal ieraudzīt klasiku. 

Bez jebkādiem gariem ievadiem Skyfall ķeras pie lietas jau pirmajās minūtēs. Ir gan ekšens, gan drāma. Daudz pakaļdzīšanos, ložu caurumu un iespaidīgu skatu. Taču ir kāds "taču". Es gaidīju, ka mani uzspers gaisā lērums specefektu, diezgan lēts scenārijs un tipiska Holivudas grāvēja ārējais, pārsātinātais spožums. Uz Skyfall devos tikai ar vienu domu - ko gan vēl no Bonda var izspiest, ja ne kārtējo šaušanas un specefektu gūzmu. Bet kā jau tas gadās, mana pārliecība tika satriekta lupatās. Varbūt, ka tikai man tā šķita, bet šī bondiādes daļa tiešām atšķīrās no... vismaz divām pēdējām. Skyfall šķita... es teiktu, ka piezemētāks. Un tur šoreiz nebija arī lēta sižeta. Tie, kas veidoja scenāriju, bija piedomājuši, lai tēli ne tikai labi izskatītos, bet arī par to, kas ir šajos tēlos iekšā. Protams, ka bija specefektu, bet tie bija kā fona troksnis un šoreiz priekšplānā risinājās pats sižets, nevis otrādi. 

Varbūt, ka galvenais aspekts bija cilvēciskums. Aģents 007 vairs nebija spiegs, kam vārds apzīmēts ar trīs cipariem, bet gan cilvēks ar miesu un asinīm... un pagātni. Ko mēs līdz šim zinājām par Bondu? Neko daudz. Nu labi, M bija maita, taču caur to masku arī varēja pamanīt kripatiņu cilvēcības. Bija jābūt absolūti aklam, lai nepamanītu, ka M Bonds rūp vairāk par parastu ierindas aģentu. Te tik tiešām runa bija par favorītismu. Es nevaru nepieminēt arī Raulu Silvu. Šim puisim bēniņos čivināja putniņi. Apvienojumā ar savu vājprātu un bērnišķīgo uzvedību un pat par spīti tai drausmīgajai blondajai frizūrai, viņam tomēr piemita šarms un prasme simpatizēt... līdz brīdim, kad viņš izņēma savu žokli un pārvērtās par kaut ko līdzīgu Beinam. Te nu bija tas brīdis, kad sāku no sirds just līdzi filmas ļaundarim, jo galu galā aiz katra ļaunā tēla slēpjas vesels iemeslu un sakritību mezgls.

 Lai arī mana favorīte no Bonda meitenēm ir Eva Grīna, arī francūzietei Bérénice Marlohe (nav ne jausmas, kā uzrakstīt viņas vārdu latviski) nebija nekādas vainas. Bonda meitenei raksturīga elegance un šarms un bonusā vēl patīkams akcents. Taču arī viņas mūžs nebija ilgs.Vēl es noteikti vēlos atzīmēt Benu Višavu (tas pārgudrais aģents ar brillītēm). Bija neierasti viņu redzēt šādā ampluā un censties aizmirst viņa karaļa Artura II Šekspīra monologus BBC The Hollow Crown minisērijās. Lai nu kā, bet man tas čalītis patīk un es ar interesi sekošu līdzi viņa tālākajai karjerai. Un vēl cepums Havjeram Bardenam (man viņš vienmēr asociēsies ar Ēd. Lūdzies. Mīli. un Kur sirmgalvjiem nav vietas) par Silvu, jo tik psihiski slimu tipu nav viegli notēlot.

Tātad, ko mēs varam izsecināt? Aktieri ir savos augstumos. Vismaz es neuzdrošinos apgalvot, ka kāds no viņiem nebūtu kaut ko izspēlējis līdz galam. Elpu aizraujoši skati un smalkiem pavedieniem caurvīts sižets. Šoreiz tā vairs nebija kaut kāda teroristu organizācija, kas atnāca un pašaudījās bez jebkāda iemesla vai arī kaut kādu muļķību dēļ. Jā, sākot skatīties filmu šāda doma gan iešāvās prātā, bet līdz ar Silvas parādīšanos (uz kuru bija diezgan ilgi jāgaida) kļuva jau interesantāk. Vienā brīdī palika garlaicīgi, taču diemžēl neatceros kurā un dažbrīd uzpeldēja arī jautājums - vai tas ir viss? Taču vai tad, ja valdītu nepārtraukta spriedze, dzīšanās pakaļ ar dārgiem superauto, nevis ar kājām, vai tad man šī filma patiktu tā kā patīk tagad? Domājams, ka nē. Es atkārtošos, bet man tik tiešām Skayfall šķita piezemētāks, bez tās milzīgās pompozitātes un jau ar labāku saturu. Nebaidīšos nosaukt to par iespējams labāko bondiādes filmu. 
  

Vēl viena filma, ko noteikti gribu noskatīties

Dažreiz, kad kaut kas piemirstas, nejaušā veidā tas vēlāk tiek atgādināts. Šoreiz jāsaka paldies manam youtube kanālam. Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par Imaginaerum, Nightwish pēdējo albumu un minēju, ka grupa tuvākajā laikā plāno uzņemt filmu, par pamatu izmantojot tieši šī albuma kompozīcijas. Beidzot tas viss ieguvis kaut cik vizuālu koptēlu. Cik noprotu, tad filma Somijā iznāks 23. novembrī un tas nozīmē, ka nav vairs tālu. Jācer tikai, ka somu fani nebūs vienīgie, kuri redzēs šo uz lielajiem ekrāniem.

Dzelzs vīrs 3

Šodien ir iznācis "Iron Man 3 "oficiālais treileris. Atzīšos, ka vēroju ar atvērtu muti un nojaušu, ka šī daļa būs iespaidīgāka un tumšāka nekā iepriekšējās. Taču esmu sajūsmā. Tagad atliek vien sagaidīt aprīli.

Sniegbaltīte un Mednieks

Tad nu tā. Vēl viena filma noskatīta. Jau labu laiku atpakaļ internetā vērojot treilerus, acīs iekrita filma  Snow White and The Huntsman, jeb Sniegbaltīte un Mednieks. Pašā pēdējā brīdī, īsi pirms to beidza rādīt vietējā kinoteātrī, man izdevās filmu noskatīties. Kāpēc tieši šī filma šomēnes bija mana izvēle? Būšu godīga - Hemsvorta dēļ. Nu patīk man tas čalis, taču ne jau tā iemesla dēļ, kādēļ viņš patīk citām. Ir tādi cilvēki, kas iepatīkas uzreiz, neskaidrojamu iemeslu pēc un uz viņiem ir tiešām interesanti skatīties, vērot izteiksmes, mīmikas. Uz Hemsvortu ir ļoti interesanti skatīties ne tikai kā uz cilvēku, bet arī aktieri, jo tēlo viņš vienlīdz labi  kā Kirku no Star Trek un Toru no manām divām mīļākajām filmām, tā arī Mednieku šajā filmā. Tāpēc loģiski, ka par spīti faktam, ka tā balstīta uz visai banālu pasaku, kas bērnībā sačakrē prātu ne vienai vien meitenei, Sniegbaltīte un Mednieks ir viena no tām filmām kā noskatīšanos noteikti nenožēloju. Un lieliskais aktieru sastāvs tik tiešām ir pelnījis uzslavu. 

Sižets. Sniegbaltītei uz pēdām ir tās niknākā ienaidniece – ļaunā karaliene . Taču negantā valdniece nenojauš, ka meitene, kura apdraud viņas troni, kopā ar mednieku, kurš reiz ticis sūtīts viņu nogalināt, nu ir gatava atriebties.

Ar ko lai sāk? Pati filma jau vien ir vizuāli baudāma. Iespaidīgi skati, ieroči, zirgi un cēlas runas - tas ir tieši manā garā. Tajā apvienots mazliet no visām līdz šim uzņemtajām pasaku un teiku filmām un paņemts ir tas labākais. Mani gan mazliet biedēja fakts, ka šis būs tāds pabanāls gabals ar muļķīgām runām par prinčiem utt., utjp., bet tā nu gluži nebija. Mani pārsteidza filmas scenārijs. Bija gan labais, gan ļaunais, gan smiekli, gan aizkustinoši mirkļi. Vispār filma salīdzinot ar pasaku ir diezgan tumša un skarba un jāsaka - paldies dieviem! Sniegbaltīte nav kaut kāda princesīte, kas dejo mežā un sadziedās ar putniņiem, uzkopjot rūķu māju, bet gan īsta valdnieku pēctece - karotāja ar spēcīgu raksturu, kas nospļaujas un pieceļas pat tad, kad no pamātes dabūjusi pa seju. Vārdu sakot - meitene ar iekšām. Vai Kristena Stjuarte bija pareizā izvēle šai lomai? Domāju ka jā, jo vizuāli labāku Sniegbaltīti ir grūti iedomāties, taču kaut kas no tās Bellas viņā joprojām ir aizķēries un tas man tomēr mazliet traucēja. 

Plusi. Vizuālais noformējums. Tumšais mežs tiešām bija pabaiss, bet Svētnīca - tajā ik katrs ceļinieks gribētu uz brīdi nomest savu nastu. Pat pils uz stāvās klints, varenajam okeānam putojot zem kājām, bija neaizmirstams skats. Es laikam neesmu vienīgā, kam šie skati atgādināja vecos labos laikus ar Gredzenu pavēlnieku. Otrkārt, pie plusiem jāpieskaita arī aktieru tēlojums. Šārlīze Tērona ir karaliene-ragana uz goda. Atliek vien nobrīnīties, kā var notēlot tik nenormālu, nelīdzsvarotu sievieti kā Ravenna, uz kuru skatoties visu laiku gribas ieteikt labu psihiatru. Par Stjuarti jau it kā visu pateicu - Sniegbaltīte tik tiešām reti laba. Savukārt, Hemsvorts... nu tas ir Hemsvorts. Nošņurcis alkoholiķis, taču kā Mednieks - perfekts līdz vismazākajam sīkumam.Un pats galvenais, ka dažās ainās viņš tiešām ir tik mīļi aizkustinošs, šoreiz  nu jau kā cilvēks, nevis dievs. Tā kā visas maņas ieslēdzu uz maksimālo, tad pamanīta tika arī mūzika, kas gan šķita jau kaut kur dzirdēta, taču bija tiešām lieliska un ideāli papildināja aizraujošo sižetu. 

Mīnusi. Par mīnusiem grūti spriest. Varbūt tas, ka sižets bija nedaudz paredzams, kaut gan tajā pašā laikā bija lietas, ko es noteikti negaidīju. Bet tas laikam arī viss.Vēl šajā sakarā varētu minēt arī Ravennas brāli, kurš bija reti riebīgs un biedējoš tips, man neviļus liekot iedomāties par Hitleru, bet diez vai to varētu minēt kā mīnusu, jo džekam filmā tomēr bija liela nozīme.

Par jautrību Sniegbaltītē un Medniekā noteikti gādāja rūķi. Katrā ziņā ar viņiem garlaicīgi nebija, jo mazie, ņiprie zeltrači sagādāja auditorijai ne vienu vien smieklu brīdi. Neatceros kā sauca to gaišmataino rūķi ar panka frizūru, bet viņš man, goda vārds, kaut kādā ziņā atgādināja Džeimsu Hetfīldu. Mans favorīts no raibās rūķu saimes. Pats labākais, ka tie nebija košās drānās tērpti un smailām cepurēm rotāti dvarfi, bet gan paša Tolkīna cienīgi rūķi, kuru kompānijā noteikti nebūtu garlaicīgi. Mani gan mazliet kaitināja grāfa dēls Viljams. Vai tiešām šādām lomām jāizvēlas salkani čalīši? Nē, nu labi, nebrauksim virsū Klaflinam, taču līdzās ar Mednieku nudien ir skaidrs, kurš tur īsts vīrietis un kurš vēl tikai puika. Un par to, kā šajā sakarā pavērsās filmas sižets, man tiešām nenormāls prieks. Es gan nezinu, kas tā pa modi kopš avendžeriem filmu beigās aplaudēt, taču arī šīs filmas beigas daļa auditorijas pavadīja ar aplausiem, kas laikam jau liecina, ka bija labi.

Tātad, ko mēs no šīs filmas varam izsecināt? Meitenes, neskatieties tik bieži spogulī, citādi sanāks kā Ravennai, kura dažviet atgādināja anorektiķi uz nervu sabrukuma robežas. Bet ja nopietni, tad filma ir tiešām laba. Episki skati (it sevišķi kalnu skats kopā ar dziesmu), laba mūzika, lielisks aktieru sniegums, neatslābstošs sižets un labi noslīpēts scenārijs - tas ir tas, ko Sniegbaltīte un Mednieks piedāvā. Ja interesē Tērona, Stjuarte vai Hemsvorts - filma ir jums. Ja esat apsēsti ar cēlām pirmskauju uzrunām, šķindošiem ieročiem un zirgu zviedzieniem karalaukā, kā arī esat Gredzenu pavēlnieka fani - šī filma ir jums. Patīkama un aizraujoša izklaide vasaras vakaram. Labs darbs, Sanders! 

Starp citu, pavisam nesen izziņoja, ka tiks uzņemts Sniegbaltītes un Mednieka turpinājums. Man sakāms tikai viens - nākamie divi gadi kino industrijā personīgi man solās būt varen aizraujoši. Gaidīsim.

The Avengers: Ragnaroks Marvel stilā

Vispirms gribu ieviest skaidrību. Es nemēdzu skatīties filmu treilerus vairāk par divām reizēm, sekot jaunumiem filmu profilos un lasīt aktieru intervijas... līdz šim. Atzīšos, ka 'The Avengers' jeb 'Atriebējus' gaidīju tā, kā nekad agrāk, paspēdama visiem ar tiem jau noriebties. Un beidzot, tieši vakar, man bija tas prieks šo filmu redzēt. Avendžerus gaidīju jau kopš baltajos ekrānos parādījās 'Tors', taču nācās apbruņoties ar pacietību un filmas treileriem. Visi tik ļoti saslavēja filmu, ka nevarēju vien sagaidīt. Tāpēc oficiāli paziņoju, ka 'Atriebēji' ir noskatīti. Kā saka - labs darbiņš, kas padarīts. Un tagad tam sekos ellīgi garš raksts.

Sižets. Kad pār cilvēci savilkušies draudu mākoņi un visu dzīvo ir gatavs iznīcināt noslēpumains ienaidnieks, starptautiska organizācija, kas uztur mieru visā pasaulē, Zemes aizstāvēšanai nolemj savākt vēl nebijušu superkomandu. Tajā plecu pie pleca nāksies cīnīties Kapteinim Amerikam, Dzelzs vīram, Toram, Halkam, Melnajai Atraitnei un Vanagacij - katram no viņiem ir savas ambīcijas, taču viņi ir vienīgie, kuri spējīgi glābt pasauli no iznīcības.

Pārdomas. Lai piedod man pārējie varoņi (un pat Tonijs Stārks!), taču visvairāk man 'Atriebēji' interesēja tieši abu Asgardas (nu labi, Loki ir jotuns, bet tas neskaitās) brāļu dēļ. Vai tas izskaidrojams ar to, ka biju sajūsmā (un joprojām esmu) par 'Toru', vai/un faktu, ka esmu apsēsta ar ziemeļu reliģijām, nezinu, bet tas jau patiesībā nav svarīgi. Man kā jau visiem 'Avengers' faniem darīja raizes tas, kā Hidlstons iznesīs savu lomu. Vai Loki ( latviski - Lokijs) būs pietiekami labs ļaundaris? Ja 'Torā' viņš bija puika, kas tikai gribēja izpelnīties tēva (neīstā) atzinību, tiesa gan ar nepareizajiem līdzekļiem, tad vai avendžeros viņš būs pietiekami labs ļaundaris? Audzināšana, kur viņam visu laiku atgādināja, ka arī viņš ir valdnieks, augšana egoistiskā brāļa ēnā un ziņa, ka viņš ir asgardiešu ļaunāko ienaidnieku dēls, kurš pieņemts, lai izdevīgā brīdī varētu viņu izmantot - tā ir vesela virkne, kas noved pie iemesla kāpēc Loki sataisa mēslus Asgardā un tagad vēlas valdīt pār Zemi. Taču vai viņš ir pietiekami...ļauns? Un ziniet, ko? Atbilde ir jā. Aizvainojums un dusmas, ko dievs sevī nēsā var just uz ekrāna. Izvazājies pa Visumu zaņķiem, sasējies ar mafij... atvainojiet, citplanētiešu bosu, kurš starp citu arī pašu dievu bija paņēmis pie dziesmas, Odina audžudēls ir izaudzis. Ja valdīšana Asgardā aizgāja gar degunu un jotuni viņu nepieņemtu, jo muļķis gandrīz iznīcināja Jotunheimu, bet otrpus Einšteina-Rozena tiltam bija ieperinājušies citplanētieši čītauri, tad atlika vien tik daudzu ļaundaru iekārotā Zeme. Jāsaka, ka Hidlstons ir radījis izcilu Lokiju - pustraku, mazliet bērnišķīgu, svārstīgu un varaskāru dievu, kuram piemīt mistiska harizma (un tas sasodīti foršais angļu akcents). Es laikam tagad mēģinu viņu attaisnot, ne? Patiesībā Loki varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču ne šoreiz.

Brālis numur divi - Tors. No pašapmierinātā egoista vairs nav ne vēsts. Pērkona dievs visā savā krāšņumā attaisno savu nosaukumu - cilvēces aizstāvis. Visvairāk mani interesēja, kā viņš iznesīs visu šo sižetu, jo abi ar Loki taču bija brāļi, auguši kopā un klausījušies varenā Odina stāstos. Tas, ka abi mazliet pakāvās savā starpā... nu es ar savu brāli arī kaujos, tā ka nekas traks. Pieverot acis uz to, ka Hemsvorts ir mazliet pārkačājies (dievam jau laikam vajag) un valkā "mātes aizkarus" (savējie sapratīs), nevaru iedomāties nevienu citu pērkona dieva atveidotāju (ja nu vien nelaiķis Hīts Ledžers, jo abi ir diezgan līdzīgi). Ja runājam par Stārku, tad tur reāli nav par ko runāt. Daži aktieri jau piedzimst ar savām lomām. Nomainīt Stārku būtu tas pats, kas izsist zemeslodi no ass. Daunijs juniors fantastisks kā vienmēr. Tikpat kaitinošs, egocentrisks, taču īstajā brīdī spēj būt varonis un izrādās, ka prot (!!!) sastrādāties komandā. Mēdz sacīt, ka Halks nozaga visu šovu. Jāatzīst, ka Marks Rufalo tik tiešām ir labākais no Halkiem, kādu man nācies redzēt. Ārēji jau nepateiksi, ka šis patīkamais, piezemētais čalis spēj pārvērsties nekontrolējamā zaļā psihopātā ar noslieci uz demolēšanu. Jautājums  - vai gammas apstarots eksperiments spēj nolikt uz lāpstiņām dievu...nu nezinu gan, bet tas lai paliek Marvel ziņā. Nākamreiz, kad šie brīnumbērni sapulcēsies, Skārletai vajadzētu mazliet vairāk piestrādāt pie sava krievu akcenta, taču citādi Melnajai Atraitnei nebija ne vainas. Vanagacs gan izrādījās tīri jauks čalis, tāda mūsdienu darbaholiska Legolasa versija, bet Kapteinis Amerika... Nu jā, mani tā ne pārāk aizrauj čaļi triko ASV karoga krāsās. Bet jāatzīst, ka Kriss savu lomu notēloja godam - amerikānisks līdz nelabumam. Viņam ar Toru bija visgrūtāk (viens nāca no citas pasaules, otrs no cita laika). Bija jāpielāgojas jaunajai pasaulei (who get the joke first?). Nu un, protams, Semjuels Lī Džeksons, jeb Niks Furijs - skarbais vecis un līderis ar vienu trūkstošu aci. Bet nu pietiks par tēliem. 

Plusi. Ar ko lai sāk? Specefekti - iespaidīgi. Ir filmas, kur tie ir par daudz un nevajadzīgi (jau atkal par piemēru minēšu filmu 'Šerloks Holmss: Ēnu spēle'), taču 'Atriebējiem' tie lieti noderēja. Manuprāt, varēja būt vēl vairāk (jā, esmu specefektmāns). Par katru no tēliem jau pastāstīju un pilnīgi loģiski var izsecināt, ka aktieri savu darbu ir padarījuši uz desmitnieku. Šī ir viena no tām retajām filmām, kur savākts tiešām izcils aktieru satāvs. Galu galā - lieliskai filmai lieliski aktieri. Bažas sagādāja fakts, kā tik daudz supervaroņu, kam pašiem ir savi uzskati, personības un dēmoni, spēs būt līdzsvarā? Vai kāds nebūs pārāks par otru? Vedons pats ir dievs, jo atrast šo zelta vidusceļu nav viegli, taču tas viņam izdevies. Katrs varonis tiek pie savas zvaigžņu stundas un arī dūres sejā, katrs dara to, ko pieprot vislabāk. Vai filma būtu tik laba, ja tas viss tiktu pārvērsts apokaliptiskā drāmā? Noteikti nē! Humors, kas 'Atriebējus' caurstrāvo,  to padara tik fantastisku. Smieklīgi dialogi, komiskas situācijas un dažādas nianses nodrošina neaizmirstamu izklaidi un ir filmas panākumu atslēga. Protams, ka tā visa ir fantastika, komiksi, taču varoņu savstarpējās attiecības (it sevišķi ja skaties ar priekšzināšanām), aizraujošais scenārijs un vizuālais baudījums acīm - īstam 'Avengers' fanam tā ir kā ambrozija, bet tiem, kam nav ne jausmas, kas tie par dīvaini ģērbtiem frīkiem, lieti noder kā laba izklaide. Taču tas nenozīmē, ka nav drāmas. Un par to lieliski gādā arī Alana Silvestri mūzika.

Mīnusi. Riebjas, ka jāmin mīnusi, bet tad jau teiks, ka esmu neobjektīva (kaut gan cik objektīvs varbūt avendžeru fans). Minēšu divus. Mani mazliet kaitināja tā Padome. Katrā filmā ir bariņš noslēpumainu tipu, kuri tiesīgi spriest uzlaist gaisā veselu pilsētu, vai nē. Cilvēki, kas lemj pār cilvēkiem, bieži vien pieņemot neticami idiotiskus lēmumus (gluži kā mūsu Saeima). Otrs pavisam maziņš mīnusiņš - vienā filmas brīdī man sametās drusciņ garlaicīgi. Nē, tas nebija sākumā, kā daudzi saka, jo sākumu skatījos ar interesi kas, ko, kā un kāpēc. Tas brīdis uz kuģa, kad visi atriebēji bija iekārtojušies un Beners ar Stārku strādāja laboratorijā. Es tobrīd nodomāju - nu taču, es gribu ekšenu! Bet šo mazo mīnusiņu es piedodu. Ā, un vēl viens. Tas pats variants, kas ar Toru - gribējās vairāk filmas. Taču mēdz sacīt, ka laba daudz nevajag. 

Nobeigums. Katrs par sevi varoņi ir izcili. Tāpat kā ar mūziķiem. Viens ir izcils čellists, cits vienkārši brutāli bliež pa bungām, bet viņi visi kopā veido īstu simfoniju. Kopā viņi ir atriebēji. Tādus frīkus kā es Marvel ir nolēmuši turpināt priecēt, jo uz ekrāniem gaidāmi arī 'Tors 2' (ārprāts, kā es gribu redzēt, kādu pirti mājās Odins sakurs Lokijam!), 'Dzelzs vīrs 3', 'Kapteinis Amerika 2' un, protams, arī otrie 'Atriebēji'. Bet runājot par šiem 'Atriebējiem' es atļaušos izmantot skaļus vārdus - šī ir labākā filma pēdējo astoņu gadu laikā (kopš LOTR pēdējās daļas), kādu man nācies skatīties un, ko es tiešām no sirds izbaudīju. Lai arī  Loki tā arī līdz galam neuztvēru kā baigo ļaundari (kā piemēram Dārtu Veideru, Džokeru utt.), jo es viņu drīzāk uztveru kā mazo brālīti, kas pelnījis pamatīgu pērienu, izcils bija gan filmas antagonists, gan tie, kuri stājās pretī ne tikai viņam, bet arī tiem visai tizla paskata čitauriem. Galu galā Manhetenas (pēc visām apokaliptiskajām filmām esmu pietiekami gudra, lai Ņujorkā nespertu savu kāju) izdemolēšana 160 miljardu dolāru apmērā ir atmaksājusies. Izcili noslīpēts scenārijs, lielisks sižets, specefekti, perfekts aktieru sniegums un kārtīga izklaide (žēl, ka Latvijā šai filmai tomēr nav tik lielu panākumu). Tiem, kas prot skatīties, 'Atriebēji' ir vairāk par parastu kases grāvēju. Tā ir filma, kas vieno paaudzes, cilvēkus, kuri gadiem ejot krājuši centu pie centa, lai nopirktu jaunāko komiksu. Tie ir varoņi, lai arī cilvēku izdomāti, taču tie simbolizē cilvēces cerību, ka briesmu gadījumā ir kaut kas vai kāds, kas viņus aizstāvēs. Un galu galā tas ir simbols dziļākai domai - kad pienāk tas brīdis, katrā no mums var pamosties varonis. Varonis, kurš liek ieskatīties acīs briesmām un stāties tām pretī. 

Meitene ar pūķa tetovējumu

Ir pagājis labs laiks, kopš biju uz šo filmu (toreiz ārā bija tik sasodīti auksts, ka domāju, ka sāk īstenoties Diena pēc rītdienas scenārijs), taču par spīti tam nolēmu padalīties, tā teikt, pieredzē. Kā nekā Meitene ar pūķa tetovējumu ieguva arī vienu (tikai!!!) oskaru, šogad notikušajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.  Filma nebūt nav kaut kāds specefektu pārbagāts grāvējs, taču savā tumšajā atmosfērā, atsakoties no skatītāja saudzēšanas un acu aizmālēšanas ar nepabeigtām ainām, lai tikai nepārkāptu kādas ētikas robežas, Meitene ar pūķa tetovējumu ir gandrīz ģeniāls darbs. Neesmu lasījusi grāmatu (diemžēl, bet varbūt pat par laimi), tāpēc nespēju noteikt, cik precīzi tā ir ekranizēta vai arī neekranizēta, taču nav ļaunuma bez labuma - man ir iespēja objektīvāk paraudzīties uz pašu filmu. 

Sižets. Pirms četrdesmit gadiem noslēpumaini pazudušās sievietes atrašanai tiek noalgots izcilais, taču pamatīgā skandālā ievilktais žurnālists Mīkaels Blumkvists. Lieta, kuru viņš uzņemas, saved viņu kopā ar ģeniālu datorfrīku Līsbeti Salanderi, un patiesība izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā liekas.

Tātad filma. Gribu brīdināt tos, kas vēl nav noskatījušies - tas nav nekāds mīkstais un pūkainais gabals, vai arī viegls krimiķis, pie kura atslēgt smadzenes. Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarbs, taču sasodīti labs darbs. Tikai ar iepriekšēju norunu, ka būsiet pietiekami uzmanīgi, lai izsekotu līdzi visai notikumu virknei, kurā viena aina nomaina otru tik ātri, ka patiešām jāieslēdz smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Izslavēto Immigrant Song un par labajiem sākuma titriem biju dzirdējusi jau iepriekš, taču to redzot, izdarīju secinājumus, ka šis iespējams ir viens no labākajiem filmu sākumiem, kādu esmu redzējusi (kaut gan prātā neviens cits nenāk). Galvā uzpeldēja doma - ja jau sākums ir tik labs, kāda tad ir pārējā filma? Un uzminiet nu - tā tik tiešām bija laba no sākuma līdz beigām. Skarba, tumša, atriebības pilna, pat zemiska - tieši manā garā (neesmu jau kaut kāds maniaks, bet ciest nevaru filmas, kurās nekas nenotiek). Pierādījums tam, ka dzīve nav tikai košas puķītes un salkanas runas. Šis Finčera radītais meistardarbs, tēlaini izsakoties, tik tiešām sagrābj aiz olām. 

Plusi. Nezinu, kurš te minēja vāju aktierspēli, bet man kā skatītājam nebūt tā nelikās. Daniels Kreigs... nu kā jau Daniels Kreigs (nespēju tik vaļā no viņa Bonda prototipa un izskatījās, ka viņš pats arī nē). Par Rūniju Maru vispār nerunāsim. Augsta aktiermāksla (jā, tieši tā es saku). Nedomāju, ka kaut ko tādu ir viegli notēlot. Katrā ziņā vērojot filmu, es noticēju ikvienam no aktieriem, tāpēc, manuprāt, mājasdarbu viņi ir izpildījuši. Vēl viens svarīgs elements līdztekus bildei un tekstam, man ir arī mūzika. Iepriekš minēju Immigrant Song, kas ir viena sasodīta laba, eksplozīva dziesma un arī pārējais skaņu celiņš ir tik tiešām labs un atbilstošs, kaut gan biju tā aizrāvusies ar pašu filmu, ka šoreiz tam nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Ainas izspēlētas līdz, ja nu ne gluži perfektumam, tad līdz teicamībai gan. Zviedrijas sniegotie skati saistīja mani ar šo filmu vairāk, nekā tad ja darbība notiktu piemēram otrpus zemeslodes. Kā nekā esam taču kaimiņi. Bet skati tiešām skaisti - kur gan vēl atrast tik baismīgus mežus, sniegotus klajumus un pretrunīgus laikapstākļus.

Mīnusi. Man varbūt  prasījās vairāk sasprindzinājuma uz beigām un efektīvāks nobeigums, taču to izglāba ļaundara episkā uziešana pa gaisu (well, karma's bitch, right?), tā ka Līsbetei nevajadzēja ķēpāt rokas ar to kretīnu. Patiesībā ir grūti atrast mīnusus, jo filma ir tiešām laba un pat ja tai ir kādi mīnusi (mazliet straujā sižeta sasteigšana, piemēram), tad tie pretstatā ar visu pārējo tomēr ir visai nenozīmīgi.

Atzīšos, ka arī es (absolūta muļķe, dzirdējusi par grāmatu un filmu tikai no citu sarunām) gāju uz Meiteni ar pūķa tetovējumu, nelolodama nekādas lielās cerības. Biju skeptiska - nesapratu, ko visi cepās par to filmu. Vienkārša izklaide aukstā trešdienas vakarā. Bet - bāc! Tiku pārsteigta (ko tik viegli ar mani nemaz nevar izdarīt). Aina, kurā Līsbete atstāja uz sava sociālā darbinieka piemiņu, lika izsaukties - hell, yeah, you mess with the wrong girl! Savukārt pēdējā ainā, pašās filmas beigās, man Blumkvistam gribējās veltīt kādu pabiezu vārdu.  Lai nu kā, bet tas, ko es tiešām spēju novērtēt šajā filmā, un laikam tāpēc tas padara to tik labu, ir fakts, ka Finčers ir uzspļāvis holivudismam un radījis filmu, ko tikpat labi varētu būt radījuši arī eiropieši. Nav pārspīlētu specefektu (tas bija iemesls, kas mani atbaidīja filmā Šerloks Holmss:Ēnu spēle(tāpēc te arī nav šīs filmas recenzijas)), uzspēlētības un lētu dialogu - muļķīgas muldēšanas par lietam un ideāliem, par kuriem holivudiešiem nav ne sasodītas jausmas. Nav nedz baigās drāmas, nedz cēlu runu par varoņiem. Šis gabals, tāpat arī galveno varoņu dzīves, ir reālistisks, patiess, skarbs (pat brutāls) un tumšs. Parādīts ir tas, ko Holivuda neparāda (varbūt baidās), jo dod priekšroku uzlaist gaisā kādu autiņu vai pakutināt kādu dzelžos saslēgtu skarbo veci, divdesmit pirmā gadsimta bruņinieku, kurš saceļas pret sistēmu un jau mirkli vēlāk sadod saviem pāridarītājiem pa purnu, aiztraukdamies saulrietā ar seksīgu zaķi. Bet te viss ir īsts. Cilvēka daba tiek parādīta visā tās krāšņumā (un ļaunumā). Tā nav tukša muldēšana, lai tikai parādītu, kas tad bija rakstīts tajā grāmatā. Tas, kā filma spēlē tīri uz psiholoģisko, ir apsveicami pat Holivudai.

Tiešām iesaku noskatīties (ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kurš šo filmu vēl nav redzējis), bet ja negribat, nekas. Zinu tikai to, ka gabals ir tiešām labs. Lieliski aktieri, skaistas Zviedrijas ainavas, laba mūzika, atriebība, kaislības. Mazliet biedējošs Zviedrijas jan (tumšās puses) attēlojums, cīņas ar pašu varoņu dēmoniem un galu galā pat pārsteidzošais iznākums (te es domāju Herietas Vangeres lietu) padara šo filmu patiesi izcilu. Līdz ģenialitātei pietrūka pavisam nedaudz.

We Bought A Zoo

Filma, ko noteikti noskatīšos. Tā kā saundtrekus rakstījis pats Jónsi, tad tai jābūt lieliskai arī muzikālā ziņā.

Tors - no pašapmierināta egoista līdz cilvēces aizstāvim

Labs nāk ar gaidīšanu - tā mēdz sacīt. Un izrādījās, ka tā ir taisnība. Vēlējos noskatīties Toru kopš tas parādījās uz kino ekrāniem. "Kino Balle" mani piečakarēja un uz lielā ekrāna to neredzēju, bet tā kā nojauta sacīja, ka filmai jābūt baigi labai, tad vēlējos to noskatīties vislabākajā kvalitātē. Bet līdz DVD nācās pagaidīt. Un beidzot aizgājušajā nedēļas nogalē, lēdijas un džentlmeņi, Tors DVD versijā nonāca pie manis. Sajūta bija tāda it kā bērnam Ziemassvētkos būtu uzdāvināts pamatīgs spēļu džips ar milzīgiem riteņiem un sudraba krāsojumu. Bērnišķīgi, bet tomēr.

 Sižets. Stāsta centrā ir Varenais Tors – spēcīgs, taču augstprātīgs kareivis, kura neapdomīgā rīcība no jauna piešķiļ uguni senām domstarpībām, izraisot karu. Par sodu Tors tiek padzīts no karaļvalsts, lai turpmāk savu dzīvi pavadītu uz Zemes starp cilvēkiem. Taču tieši šeit viņš uzzinās, ko nozīmē būt īstenam varonim, kad bīstamākais ienaidnieks no viņa pasaules sūta savus tumšos spēkus, lai iekarotu Zemi. Filmā iemirdzējās jau tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkins, Natālija Portmane un, protams, centrālā persona - Kriss Hemsvorts.

Pārdomas. Nu patiesība tas nav stāsts tikai par Zemes glābšanu, bet gan par attiecībām ar ģimeni, savu kļūdu labošanu un spēju mainīties. Stāsts pa savu grēku izpirkšanu un nesavtīgumu. Par pazemību un cieņu.

Lai nepatiktu Tors, cilvēkam vai nu ir jāienīst komiksi, fantastikas filmas vai arī jābūt visai aprobežotam skeptiķim. Nu labi, nerunāšu par citiem, bet par sevi zinu droši - viena no labākajām filmām, kādu man gadījies līdz šim redzēt. Tā kā esmu no tiem, kas Transformerus, Zirnekļcilvēku, Dzelzs Vīru utt. skatās ik reiz, kad rāda, tad šis Marvel  radītais brīnums mani patiesi aizrāva. Visu filmas laiku nosēdēju ar muti vaļā. Iepriekš jau rakstīju, ka uzķeros uz visām tām runām par drosmi, pasaules glābšanu, uz varoņiem, kas ziedo, drosmīgi stājas pretī liktenim un bla, bla, bla. Tad jau pavisam loģiski, ka arī scenārija ziņā mani aizķēra. Mīti, skandināvu dievi, ķeltu simboli - tas man ir kā lācim medus. Un te nu tie visi bija - varenie dievi, Asgarda, Igdrasils un tam visam pāri vienkārši fan-tas-tis-ki specefekti.

Plusi. Ar ko lai sāk? Labi, parunāsim par specefektiem. Ja spēlējat Mu vai WOW, tad jums varētu patikt. Patiesībā gribētos vienu spēli, kam būtu tieši šāda grafika, jo pat abas iepriekšnorādītās nevar salīdzināt ar filmas piedāvātajiem labumiem. Tā ka par specefektiem,kurus vērojot gribas visu laiku teikt "wow" , lielais paldies visai tai milzīgajai veidotāju komandai. Aktieri nospēlēja lieliski. Kā jau dzimuši dievi (it sevišķi Entonijs Hopkins - perfekts Odins). Par pašu  Hemsvortu nemaz nerunāsim. Lēdijas, ja nepatīk šādas filmas, tad paskatieties to vismaz gandrīz divmetrīgā Hemsvorta dēļ. Ticiet mani - ir tā vērts. Tālāk par sižetu. Lielisks, kā jau viss šajā filmā. Tēvs izmet savu nepaklausīgo dēlu no Asgardas un nu Toram nākas tikt galā esot mirstīgā ādā. Ik pa brīdim uzpeld kaut kādi valdības čaļi (izskatās kā aģenta Smita un Vīri melnā krustojums), kuru loma patiesībā līdz galam tā arī netika iznesta. Nu un, protams, mīlestība, gluži tā kā man patīk - nelielā un saprātīgā devā bez nelabumu izraisošajiem "es tevi mīlu", "tavas acis ir kā zvaigznes" un "es bez tevis nomiršu". Sižets risinās raiti, bez aizķeršanās, no atslābuma atkal metoties iekšā action. Scenārijs, papildināts ar varoņu runām un asprātīgiem dialogiem, nostrādā uz visiem simts. Toram ir arī vairākas spēcīgas ainas, citam varbūt mazliet banālas vai pārāk dramatiskas, bet bez labas drāmas jau ar nevar. Drāma ir tas, ko cilvēki (lai cik ļoti viņi to noliegtu) gaida. Piemēram, aina, kur Tors, nolicis uz muti izcili trenētus drošībniekus, pūlas atgūt savu āmuru. Bet tas paliek kā iecementēts zemē. Dieva cienīgs izmisums no Hemsvorta puses. Un tāda aina nav viena.

Mīnusi. Grūti jau kaut ko teikt par mīnusiem. Lielākais filmas mīnuss laikam bija tas, ka man Tors bija par īsu. Gribējās vēl. Un tad vēl tie valdības čomi melnajos uzvalkos. Viņi palika vien kā nelieli šķēršļi, ko itin viegli pārvarēja. Un mūzika. Nez kāpēc es to nepamanīju (laikam biju pārāk aizrāvusies ar ainām). Bet tas, ka titros (jā, pat tos es noskatījos) sāka skanēt Foo Fighters "Walk" gan bija pārsteigums. Pašās filmas beigās es varbūt gaidīju lielāku cīniņu, nekā bija patiesībā, bet uz to visu jau var pievērt acis. Vēl tas staigājošais dzelzs gabals no Stārka kompānijas (tas laikam spētu būt īsts manu murgu tēls) ugunsvēmējs - bruņinieks gan kaut kā likās sajaucis filmas.

Kopsavilkums. Skatoties Toru, jāatceras, ka tas nav ziemeļu mitoloģijas tiešs attēlojums, bet gan komiksa ekranizācija, tāpēc iztiksim bez runām, cik ļoti Holivuda degradē skandināvu mitoloģiju. Aizmirst kā bija un izbaudīt filmu - tas ir galvenais. Kā jau sacīju, aktieri izpildīja savu uzdevumu lieliski, scenārijs bija noslīpēts, ainas fantastiskas un visa filma kopumā iespaidīga. Katrā ziņā, es sagaidīju to, ko biju gaidījusi. Un šī noteikti nebija pēdējā reize, kad Toru skatījos.

P.S. Un ja pietiek pacietības, noskatieties arī titrus, jo ar tiem vēl viss nebeidzas.

Fantastiski

Filma, kas noteikti būs mana šā gada aktualitāte

Rio!

Vakar vakarā izlēmu atcerēties bērnību un doties uz "Rio". Nu, uz multeni par papagaili Blu, saprotams. Galvenokārt tāpēc, ka man pašai ir divi papagaiļi un, protams, tāpēc, ka jau no paša sākuma multfilma piesaistīja manu uzmanību. Jāsaka, ka nenožēloju, ka aizgāju, jo "Rio" tiešām bija jauks skatāmgabals.

Sižets. Blū ir retas sugas zilais papagailis, kurš izšķīlies nebrīvē Minesotas pilsētiņā. Kad Blū sasniedzis briedumu, viņa saimnieki uzzina, ka viņš ir teju vienīgais šīs sugas pārstāvis pasaulē. Tālajā Brazīlijas pilsētā Rio dzīvo tikai vēl viens viņa sugas pārstāvis - zilo papagaiļu meitene Pērle. Viņa saimnieki rīkojas un Blū nonāk krāšņajā Rio un drīz vien tiek noorganizēts randiņš ar Pērli. Tomēr Pērlei ir savs viedoklis gan par neveiklo putnu, gan par dzīvošanu sprostā. Tādēļ viņa noorganizē bēgšanu. Nokļuvis Brazīlijas džungļos, Blū ir bezpalīdzīgs, jo izrādās, ka viņš nemaz neprot lidot.

Pārdomas. Tad nu tā. Multene bija tik tiešām forša. Nosēdēt mierā tās laikā bija ļoti grūti, pateicoties sambas ritmiem un jautrajām dziesmām. Bija kur pasmieties un paskumt. Multfilmas tēli bija asprātīgi, labi izveidoti un izsmieties tik tiešām varēja ne pa jokam. Sākot ar Blu neveiklo randiņu, līdz pat Pērles glābšanai. Mērkaķi - kabatzagļi, pastulbi kontrabandisti, paplucināts ļaundaris un buldogs, kurš nenormāli siekalojas - katrs tēls bija apveltīts ne tikai ar interesantu personību, bet arī vizuāli labi iederējās visā filmā. Mūzika, dejas, palmas, karnevāls - sēdot zālē radās iespaids, ka beidzot esi nokļuvis vasarā. Varbūt tieši tāpēc "Rio" vēl ilgi pēc iznākšanas no kinoteātra atstāja saulainu noskaņojumu.

Nobeigums. Nobeigumā varu vien teikt, ka ir vērts šo multeni noskatīties. "Rio" ir krāsaina (šī vārda vistiešākajā nozīmē), interesanta, jautra, saulaina, labi noslīpēta multiplikācijas filma. Un ja vēl ir īpaša patika pret papagaiļiem, tad uz priekšu! Labs garastāvoklis garantēts!

Karaļa runa ( The King's Speech)

Četri "Oskari" un vēl kaudze dažādu apbalvojumu. Jā, es runāju par gada labāko filmu "Karaļa runa". No reklāmām neko daudz nesapratu, kāpēc ap filmu ir sacelta tāda ažiotāža, jo tas nav nedz kaut kāds grands, ne iespaidīgs bojeviks, tāpēc nolēmu, ka jāpaskatās ap ko tas viss grozās. Un atzīšos - es biju pārsteigta. 

Sižets.  Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards no tā atteicās pēc tēva karaļa Džordža V nāves. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu, karalim izdodas pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju... Lomās paspīdēja tādas zvaigznes kā Kolins Fērts, Helena Boema Kārtere, Džefrijs Rašs u.c. Filmas režisors  - Toms Hūpers.

Pārdomas. Kā jau sacīju, filma mani tiešām pārsteidza. Labā nozīmē. "Karaļa runa" mani pārsteidza ar savu vienkāršību, cilvēciskumu un jokiem. Brīžiem tā spēj aizkustināt, bet tūlīt pat atkal izskan kāds asprātīgs joks, kas liek smieties. Es vairāk esmu action un specefektu cienītāja, taču droši varu teikt - filma ne uz brīdi nelika garlaikoties. Iespējams, ka par to ir jāpateicas tieši Kolinam Fērtam, kurš ieguva "Oskaru" kā labākais aktieris. Viņš stostijās un raustījās tik dabīgi, ka piemirsās, ka viņš tikai tēlo. Tas bija sasodīti pārliecinoši. Helēnas Boemas Kārteres aktierspēle kā jau parasti, bija ļoti laba. No mis Lovetes, kas cepa pīrāgus no cilvēkiem "Svīnijā Todā" un absolūti nojūgušās Beatrises "Harijā Poterā", Kārterei bija iespēja iejusties karalienes Elizabetes lomā. Pēc iepriekš nosauktās lomu plejādes bija ļoti intresanti vērot viņu kā iejūtīgu, mīlošu māti un sievu. Vispār šajā filmā bija savākušies diezgan daudz dīvaiņu. Piemēram, Dumidora atveidotājs Maikls Gambons, kurš spēlēja karali Džordžu V. Kas attiecas uz Džefriju Rašu, līdz pat filmas beigām domāju, kur esmu viņu redzējusi, bet tad nāca apgaismība - nu protams, ka kapteinis Barbosa no "Karību jūras pirātiem".

"Karaļa runai" nav kur piesieties. Scenārijs bija noslīpēts, ar montāžu viss kārtībā un arī muzikālais pavadījums bija labs. Kā jau sacīju, filma bija vienkārša, viegli saprotama, taču tajā visā slēpās kāds knifs, kas tad arī paņēma. Kārtējo reizi tika apspēlēta aristokrātu dzīve un pierādīts, ka bagātie arī raud. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli būt karalim, uzņemties šādu pienākumu pat pret savu gribu. Bērtijs tik tiešām bija jauks ar savu stostīšanos un saviem pagātnes dēmoniem, un formas tērps atšķirībā no skotu svārciņiem viņam tiešām piestāvēja. Aktieru sniegums - lielisks. Manuprāt, visa āķis bija tieši tas, ka karali Džordžu VI atveidoja Kolins Fērts, kurš man šķiet tik caurcaurēm anglisks un aristokrātisks ( atskatot to reizi, kad  viņš kopā ar Hjū Grantu visai gejiski kāvās strūklakā ( ''Brižetas Džonsas dienagrāmata 2'')). Ā, vēl pati filmas atmosfēra. 40to gadu Anglija, miglas tītie parki, gotiskais, viktoriāniskais interjers - lai arī esmu apmāta ar Itāliju, patiecoties manai vecajai mīlestībai uz Angliju un piezemēto angļu tautu, "Karaļa runa" bija īsts baudījums.

Nobeigums. Filma, kas noteikti jānoskatās. Cik skatījos, tad Liepājā vēl tā nav demonstrēta, tāpēc noteikti izmantošu iespēju to noskatīties arī uz lielā ekrāna. Un to es iesaku katram. Tas, ko tagad sacīšu varētu skanēt pārdroši, bet šī ir viena no labākajām filmām, pat labākā šajā žanrā, ko līdz šim esmu redzējusi. "Karaļa runa" ir lieliski noslīpēta ( skatoties var sajust, cik daudz darba tajā visā ielikts, lai sasniegtu perfektu kino), bagāta ar asprātīgiem un sirsniņu aizķerošiem dialogiem ( ir vienkārši jāredz un jādzird kā Kolins Fērts lamājās :D), lielisku aktierspēli, plūstošu sižeta līniju un fantastisku, sevī ieraujošu Anglijas atmosfēru. Šī ir viena no tām retajām filmām, ko varētu skatīties kaut simts reizes. "Karaļa runa" ir īsts meistardarbs!

Karaļa runa saņēma "Oskarus" sekojošās nominācijās:

Labākā filma:
"The King's Speech" ("Karaļa runa")
Labākais režisors:
Toms Hūpers
Labākais aktieris galvenajā lomā:
Kolins Fērts
Labākais orģinālscenārijs:
Deivids Seidlers "The King's Speech" ("Karaļa runa")

Burvja māceklis (The Sorcerer`s Apprentice)

Neliegšos, ka galvenais iemesls kāpēc es gāju uz šo filmu bija tieši Nikolass Keidžs. Redzēt viņu gadsimtiem veca burvja lomā ar gariem matiem (!!!) šķita ļoti interesanti. Tāpēc arī aizvakar vakarā devos uz "Burvja mācekli" un jāatzīst, ka to nebūt nenožēloju. Otrs iemesls - man patīk šāda žanra filmas. Esmu ar tādām uzaugusi un tās lieti noder jaunu ideju smelšanai.

Tad nu par sižetu. Deivs ir koledžas students, kurš cenšas nokārtot fizikas eksāmenu un sarunāt randiņu ar savu sapņu meiteni Bekiju. Negaidīti viņa dzīvē parādās ekscentriskais Baltazars Bleiks - mūsdienu burvis, kurš ilgu laiku bija pavadījis pienācīga mācekļa meklējumos. Kad Baltazara senais ienaidnieks Maksims Horvāts gatavojas realizēt savus draudus Ņujorkas iznīcināšanā, Baltazars ķeras pie Deiva apmācīšanas. Tagad Deivs ir Burvja Māceklis un viņam nāksies likt lietā visu savu drosmi un jauniegūtās spējas, lai aizsargātu pilsētu no iznīcības. 

Nu ko tad varu sacīt par pašu filmu? Tikai to ka man ļoti patika. Filma bija interesanta. Mazliet gan vietām atgādināja Hariju Poteru ( it sevišķi tā dīvainā māja, kur mitinājās Baltazars un kuras nosaukumu es neatceros, bet  tas bija līdzīgs kaut kādam  šurumburum vai abrakadabra). Sižets savijās ar pagātnes notikumiem, bija daudz interesantu lietu ( grimstošais Persiešu paklājs, spoguļi, kur pasaule bija ačgārna utt.) un, protams, lielisks aktieru sniegums. Plusu deva arī tas, ka tā tomēr bija modernā pasaule( metro, seksīgi vāģi), nevis pārsātināta burvju pasaule ar magiem, kas aizķērušies iepriekšējos gadsimtos. Patiesībā filma ir ļoti pozitīva, jo iznākot no kino tā atstāja ļoti labu iespaidu un uzlaboja garastāvokli. Pateicoties nūģīgajam burvim Deivam bija tiešām kur izsmieties. Arī specefektiem nebija ne vainas. Visi tie zibšņi un Merlina apļi izskatījās diezgan iespaidīgi. Ieslodzīt burvjus matrjoškās - līdz kaut kam tādam pat es nespētu aizdomāties. Oponēšu tiem, kas apgalvo, ka "Burvja māceklī" nebija nekā oriģināla, jo, manuprāt, jau iepriekš minētās matrjoškas līdz šim vēl netika izmantotas ļaunu garu ieslodzīšanai un vēl bija dažas nelielas, bet nozīmīgas detaļas kā spoguļi, caur kuriem varēja nonākt apgrieztajā pasaulē un izkļūt no tās tikai caur savu atspulgu.

Runājot par mīnusiem, man tomēr gribējās kaut ko iespaidīgāku sagaidīt no beigām. Pazibsnīja, papļāpāja, savienoja vadiņus un ar ļauno Morganu bija cauri. Teikšu, ka beigas bija pat nedaudz paredzamas. Morganu nogalināja Deivs un Baltazars tomēr palika dzīvs. Vienīgais pārsteigums bija, ka dzīva palika arī Baltazara ilggadējā (jeb jasāka "ilggadsimtējā" ) mīlestība Veronika, kas bija ieslodzīta matrjoškā kopā ar pasaules ļaunumu - Morganu.

Par šīs filmas labāko elementu noteikti jāatzīst Nikolass Keidžs. Plandošā ādas mētelī, nekārtīgu matu ērkuli un kovboja zābakiem viņš tik tiešām atgādināja burvi ( bez tam atsauca atmiņā kaut ko starp Siriusu Bleku un Van Helsingu) un jāatzīst, ka izskatījās visai iespaidīgi. Nikolass Keidžs ir aktieris ar lielo burtu un ar katru filmu es pārliecinos ( lai piedod man visas Patinsona, Bārnsa, Luca, Efrona un citu aktieru fanes), ka Nikam  piemīt neizskaidrojama harizma. Ikviena loma, kuru viņš attēlo, ir ticama ( pat tajā murgainajā filmā par trako sieviešu druīdu bariņu, kas sadedzināja Keidža varoni dzīvu (tur bija kaut kāda saistība ar bitēm)). Viņa aktierspēle ir profesionāla un pārliecinoša, tāpēc arī ir patīkami vērot Keidžu uz lielā ekrāna. Šī iemesla dēļ es nevaru vien sagaidīt, kad kinoteātros ap 2011. gadu parādīsies "Nacionālie dārgumi 3". Sakarā ar "Burvja mācekli" varu vien sacīt, ka labāku burvja atveidotāju par Niku grūti iedomāties un arī viņam pašam kā aktierim šī bija laba iespēja pabūt interesantā lomā. Atliek Keidžam novēlēt veiksmi  arī turpmākajos projektos.

Vēlos vien piebilst, ka šīs filmas režisors ir Džons Turteltaubs, kuru pazīstam ne tikai kā  "Nacionālo dārgumu" režisoru, bet arī "Džeriko" un "Hārpera salas" ( bija tādi seriāli pa TV 6 ) galveno producentu. "Burvja māceklī" darbojas arī tādi aktieri kā Monika Beluči ( spēlējusi "Matriksā"), Alfrēds Molina ( "Persijas princis: Laika smiltis" un "Da Vinči kods"), Džejs Barusels ( ierunājis balsi multfilmā "Kā trenēt pūķi" un pabijis arī pāris epizodēs seriālā, kas vēl nesen tika demonstrēts TV 3 - "Skaitļi"), Tobijs Kebels ( arī spēlējis "Persijas princī") un citi. Jāmin, ka "Burvja mācekļa" soundtrekus  ir sarakstījis neviens cits kā Trevors Rabins, kurš starp citu ir arī "Nacionālo dārgumu" mūzikas autors. 

Kas attiecas uz filmu, tā ir ļoti interesanta, ar labiem aktieriem, specefektiem, komiskām situācijām un smieklīgiem dialogiem. Taču ja jūs cerat uz tādu kā burvju bojeviku, tad jūs gaida vilšanās, jo tas tomēr ir Disneja ražojums - tātad vairāk mērķēts uz bērnu auditoriju. Nav jau nekāds kino grands, bet filma izklaidei interesanta, viegla un pat smieklīga. Der noskatīties - kaut vai ekscentriskā Baltazara Bleika dēļ (tas trakais burvis vienkārši nevar nepatikt!). 

Solis augšup 3

Vakar vakarā devos uz kino, lai noskatītos vienu no jaunajām filmām. Šoreiz tā bija triloģijas "Solis augšup" trešā filma. Biju iepriekš redzējusi pārējās daļas ( bez tam neskaitāmas reizes) un ar nepacietību gaidīju arī trešo. Kas gan vēl var būt labāks par mūziku un deju?

Sižets.  Kādai Ņujorkas ielu dejotāju grupai, tai skaitā draugiem Lūkam, Natālijai un Mūzam, ir jāpiedalās deju sacensībās. Taču lielā notikuma priekšvakarā izrādās, ka konkurenti ir noskatījušies viņu priekšnesumu un grasās to izmantot. Jauniešiem nākas ne tikai pieņemt lēmumus, kas izmainīs viņu dzīves, bet arī pēdējā brīdī radīt jaunu priekšnesumu, lai uzvarētu pasaules labākos ielu dejotājus.

Jāpiebilst, ka galvenajās lomās darbojas tādi aktieri kā Rick Malambri, Adam G. Sevani, Sharni Vinson, Alyson Stoner u.c.

Pārdomas. Ko es varu teikt par filmu? Par spīti sliktajām atsauksmēm no kritiķu un citu skatītāju puses, ka šī ir visvājākā triloģijas daļa, man šķita gluži pretēji. "Step Up 3" ir viena no labākajām un spēcīgākajām filmām kādu man nācies redzēt gan mūzikas, gan sižeta ziņā. Man šī filma šķita fantastiska. Filmas centrā ir bariņš fanātisku dejotāju. "Pirātu māja" nav vienkārši deju grupa - tā ir ģimene, kurā viens par otru rūpējas un viens ar otru dalās. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo pateicoties dejai. Iespējams, šī filma man tik ļoti iepatikās, jo arī es esmu viens no tādiem fanātiķiem - tikai mūzikas fanātiķe - , tāpēc es lieliski sapratu to, ko filma vēlējās pavēstīt. Dejas, mūzika, dziļa doma - tas šo filmu padarīja tik lielisku.

Plusi. Kas tad man patika? Varu sacīt, ka viss. Pirmkārt, bija jauki redzēt ne tikai Alni, bet pārējos vecos dejotājus no iepriekšējām filmām. Otrkārt, filmas sākums. Tajā visi pirāti stāstīja par to, ko viņiem nozīmē deja un tas (vismaz man) aizskāra kādu dziļu dvēseles stīgu. Gribot negribot tu sāc domāt, vai arī tavā dzīvē ir kāda lieta, ko tik ļoti mīli un kam esi gatavs atdot sevi visu. Manā noteikti tāda ir. Patiesībā ir grūti uzrakstīt par to, kas tad īsti patika, jo patika taču viss - lieliska mūzika, fantastiska horeogrāfija, brīnišķīgi aktieri, labs scenārijs, nepārspējami masu skati. Man izteikti patika filma, jo atšķirībā no pārējām divām tā šķita daudz dziļāka, varbūt pat filozofiskāka. Tomēr skatoties "Solis augšup 3" es nesalīdzināju to ar iepriekšējām divām filmām, bet vēroju kā atsevišķu, nesaistītu gabalu. Varbūt tāpēc man tā liekas tik laba.

Mīnusi. Piedodiet, bet es nespēju nosaukt nevienu mīnusu.

Kopsavilkums. Tātad, visu savelkot kopā, man filmā fantastisks šķita it viss- sākot no sižeta, scenārija un aktieriem un beidzot ar vismazākajiem sīkumiem. Es neesmu tik laba dejotāja, taču bieži vien arī izmantoju deju, lai remdinātu dusmas vai sāpes, tāpēc mani "Solis augšup 3" neatstāja vienaldzīgu. Protams, ka tā ir tikai filma, bet tas viss atstāja tādu brīnišķīgu siltuma sajūtu. Pirmo reizi no ekrāna varēja gandrīz vai sajust deju, sļakstus un šo pirātu mīlestību uz deju. Tā spēj aizraut līdzi dejas un mūzikas pasaulē, iemācīt saskatīt to, ko saskata filmas varoņi un likt padomāt par lietām, kam šodienas ekonomisko problēmu laikā nav vietas mūsu galvās. Skatoties "Step Up 3" tu pazaudē to, kas notiek apkārt. Nav nedz krīzes, nedz ikdienas problēmu, nedz nomācošu domu. Tajā brīdī tu sēdi, klausies mūziku un vēlies dziedāt līdzi dziesmām, pielēkt kājās un mesties līdzi dejā, jo tieši mūzika un deja ir tā lieta, kas padara mūs brīvus no šīs problēmu pasaules - to es zinu no savas pieredzes. Diemžēl ir cilvēki, kas nesaprot šāda veida mīlestību vai fanātismu (kā nu katrs to sauc), jo ir kļuvuši pārāk nopietni un pieauguši, tāpēc, iespējams, viņiem šī filma nepatiks. Savukārt es šai filmai no 5 ballēm likšu 5 ar plusu. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Visu cieņu režisoram Džonam Ču!

Vienkārši - "Aptumsums"

Nogaidījusi, kamēr kliedzošās tīnītes izspiedzās pagājušajā nedēļā, vakar devos, tā teikt, iečekot "Aptumsumu". Jāpiebilst, ka kādreiz es arī biju pamatīga ''Krēslas'' sāgas fane ( twittera konts bija pilns ar veselu baru twilighteriem), bet tā mana fanošana pārgāja un es atkal atgriezos pie savām vecajām, labajām vērtībām. Bet ne jau par to ir runa.

Tātad, devos uz turieni ar domu, ka filma būs pēdējais mēsls, jo "Krēsla" man tomēr patika kā mazbudžeta gabals. Nezinu, bet tur bija kaut kāda īpaša, šai filmai raksturīga aura, savukārt "Jauns Mēness" jau bija lielbudžeta grāvējs un, zaudējis savu sākotnējo nozīmi, izvērtās par kārtējo Holivudas grandu .

Lai arī vairs neesmu "Krēslas" fane un mana attieksme pret to visu ir neitrāla, jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigta. Varu pat teikt, ka "Aptumsums" bija ļoti laba filma - noteikti daudz labāka par "New Moon".

Sižets. Laikā, kad Sietlu pāršalc noslēpumainu slepkavību vilnis, Bellai jau atkal draud briesmas - Viktorija joprojām alkst atriebības. Turklāt meitenei beidzot ir jāizvēlas starp Edvardu un Džeikobu, un šī izvēle var likt no jauna uzliesmot mūžsenajam vampīru un vilkaču naidam. Arvien straujākiem soļiem tuvojas arī izlaiduma vakars, un Bellai jāpieņem vēl viens lēmums - dzīvība vai nāve. Tikai kas būtu dzīvība un kas - nāve?

Plusi. Plusu bija daudz. No savas puses apsveicu filmas režisoru Deividu Sleidu - viņš ir nepārspējams savā darbībā un iznākums viņa darbam ir tieši tāds, kādu es to vēlējos redzēt. Jāuzslavē arī aktieru sniegums. Šoreiz man acīs iekrita tieši Railija ( Viktorijas daraudziņa) atveidotājs Ksavjers Semjuels - lielisks jaundzimušais vampīrs. Un noteikti nevar nepieminēt Džeksonu Retbounu. Tieši Džaspers bija tas, kurš man šajā filmā patika visvairāk - čalim beidzot tika dota iespēja izpausties. Un beidzot (!!) skatoties vienu no ''Krēslas'' sāgas filmām es varēju pasmieties - Melisa Rozenberga ( scenārija autore) bija parūpējusies  par komiskiem un interesantiem dialogiem. Ļoti labs scenārijs un aktieru sniegums. Piemērota mūzika ( šoreiz tā nešķita tik uzbāzīga kā "New Moon") un, protams, skaisti skati. Jāpiebilst, ka arī specefekti bija lieliski - tādēļ manas divas mīļākās vietas "Aptumsumā" bija vilkaču apmācība un cīņa ar jaundzimušo armiju. Atkal jāsaka - beidzot -, jo es pirmo reizi visas sāgas garumā redzēju kādu krasāku izmaiņu Edvarda uzvedībā, kad viņš izaicināja Viktoriju. Salīdzinājumā ar "Jauns Mēness", kur notikumu bija parāk daudz un tie risinājās pārāk strauji, "Aptumsumam" bija ļoti viegli sekot līdzi, sižeta līnija bija plūstoša un katrs notikums risinājās izrietot no cita, tādējādi nelēkājot kā pa kalniem. Tāpat arī ainu ziņā valdīja līdzsvars - pēc mierīgākas ainas nāca atkal action un tā gandrīz visu laiku. Manās acīs lielu plusu ieguva fakts, ka nebija tik daudz salkanību un ja arī bija, tad tās lieliski līdzsvaroja jau iepriekš minētais action un situāciju saspīlējumi.

Mīnusi. Man absolūti nepatika Viktorijas atveidotāja Braisa Dallasa Howarda. Piedodiet, bet viņa izskatījās pēc ruda franču pūdeļa. Patiesībā šis laikam arī ir vienīgais mīnuss, kuru varu minēt, jo viss pārējais šķita pat ļoti labs. Mazliet varbūt kaitināja Edvarda mūžīgi saviebtā izteiksme ( nu vai tad nevar džekam iedvest kādu citu emociju?), bet to atsvēra aina, kurā Edžiņš aicināja Viktoriju pabeigt iesākto un izaicināt viņu uz kautiņu.

Kopsavilkums. Kopumā filma pateica visu, ko vajadzēja pateikt. Negribu strīdēties ar tiem, kas uzskata, ka pārāk daudz kas tika izlaists ( domāju - grāmatas un sižeta ziņā), taču uzskatu, ka galvenajos vilcienos "Aptumsums" pastāstīja to, ko vajadzēja redzēt un uzzināt. Atšķirībā no "Jauns Mēness" es to tiešām izbaudīju kā labu filmu, pie kuras pavadīt siltu vasaras vakaru, ja gribas kādu patīkamu izklaidi. Noteikti iesaku noskatīties, jo filma  ir prasmīgi noslīpēta un baudāma, viegli izsekojama, ar labu mūziku, lieliskiem aktieriem, skaistiem dabas skatiem, plūstošu un sabalansētu sižeta līniju, interesantiem dialogiem un spēcīgiem specefektiem un skaņām. Izbaudiet!

No piecām zvaigznēm varētu dot četras ar pusi.

Eņģeļi un dēmoni: Ticība ir dāvana, ko es vēl neesmu saņēmis...

 Ne pirmā svaiguma filma, bet vakar noskatījos to otro reizi un vienkārši nevarēju neuzrakstīt. "Eņģeļi un dēmoni " ir viena no tām retajām filmām, kas mani aizkustina un atstāj būtisku iespaidu. Tas nav tikai Dena Brauna romāns, kurš ietērpts filmā, bet drīzāk  filma, kas dzīvo atsevišķu, neatkarīgu dzīvi. "Eņģeļi un dēmoni" ir kaut kas neticams. Vēl nekad neviena filma manī nav spējusi izraisīt emocijas, cik ļoti  to izdarīja šis darbs. Tas nav kārtējais Holivudas grāvējs, jo šī filma burtiski izstaro tik daudz sajūtu, ka to grūti izstāstīt. Vatikāna varenība liek elpai aizrauties un nodomāt: "Tas tiešām ir Dieva templis". Tā ir varenība, kuras priekšā gribas noliekt galvu. "Eņģeļi un dēmoni" man tuvi šķita arī dēļ manas intereses par vēsturi un simboliku. Man tā bija īsta medusmaize ( it sevišķi Vatikāna bibliotēka, kurā es ļoti gribētu tikt iekšā, jo tur taču glabājas civilizācijas lielākie dārgumi (zināšanas)).

Domāju, ka lielu daļu uz izjūtām nospēlēja tieši mūzika. Hansa Cimmera radītie darbi ir fantastiski un apvienojumā ar Sv. Pētera katedrāles ainām, tie lika skudriņām skriet pār muguru. Mūzika - tik garīguma un majestātiskuma pilna - padarīja "Eņģeļus un dēmonus" tik emocijām bagātus. Apvienojumā ar "God Particle" un "503" filma aizkustināja dvēseles stīgas. Protams, ka jāpateicas arī aktieriem, it sevišķi Tomam Henkam, kura vietā citu Roberta Lengdona atveidotāju es nemaz nevarētu iedomāties. Un, protams, jāmin arī Evans Makgregors, kurš atveidoja kamerlengo un par spīti tam, ka izrādījās visas tās jezgas ar Illuminati vaininieks, tomēr kļuva gandrīz par manu mīļāko tēlu un ieguva manas simpātijas. Jāatzīst, ka Makgregoram piestāv mācītāja sutana. Makgregoram jāpasakās arī par to ainu, kurā kamerlengo ar spridzekli helikopterā ceļas ar vien augstāk Vatikāna debesīs un fonā skan tā sasodītā, skaistā mūzika. Šajā momentā vienkārši uznāca raudiens ( es parasti to nekad nedaru). Un tad lēnām kā eņģelis viņš nolaižas atpakaļ uz zemes... Skaisti.

Ja runājam no filmas uzbūves viedokļa, tad viss bija ok. Specefekti lieliski ( it sevišķi aina ar antimatērijas iespaidīgo, fantastisko eksploziju), sižets mazliet pamainīts, bet tas jau pieder pie lietas, aktierspēle - lieliska - , mūzika, kā jau teicu, kaut kas fantastisks ( visu cieņu Hansam Cimmeram par lielisko mūziku un  Džošua Bellam par vijoles solo). Atkal jau "Eņģeļi un dēmoni" panāk to, lai skatītājs neatslābtu ne uz mirkli un sajustos tā, it kā būtu daļa no šī stāsta, it kā būtu liecinieks visam, kas notiek un vēl notiks.

Pašās beigās, kad aizslīd pirmie titri, tu atmosties un saproti, ka esi atgriezies savā pasaulē. Taču tevī joprojām paliek šī pacilājošā sajūta, sajūta, ka esi sastapies ar kaut ko iespaidīgu, kaut ko garīgu. Filma liek padomāt par Dieva eksistenci, par to, cik stipra spēj būt cilvēka ticība un ka brīnumi notiek arī ikdienā. Es tiešām cienu tos cilvēkus un esmu gatava viņu priekšā noliekt galvu, kuriem ir tik stipra ticība, kuri neprasa pierādījumus, bet paļaujas uz to, kam tic. Žēl, ka man šīs ticības nav. Esmu pierādījumu cilvēks. 

P.S. Bet filma ir vienkārši fantastiska.

Dzelzs vīrs 2 ( Iron Man 2 )

Siltā un jaukā ceturdienas pēcpusdienā devos uz sen gaidīto filmu Iron Man 2 (Dzelzs vīrs 2). Tā kā man patīk amerikāņu komiksi, it sevišķi Marvel ekranizējumi, tad zināju, ka šī filma būs ļoti laba izklaide, bez tam - ja tajā spēlē Roberts Daunijs juniors, tad garlaicīgi nebūs. Bez mums tik mīļā Daunija ( ko pēdējā laikā pazīstam kā Šerloka Holmsa attēlotāju Gaja Ričija filmā "Šerloks Holms") filmā piedalās arī tādi aktieri kā Gvineta Paltrova, Mikijs Rurks, Semjuels Lī Džeksons, Skārleta Johansone, Sems Rokvels un citi - vārdu sakot, vesela profesionāļu armāda.

 Sižets. Dzelzs vīrs ir atgriezies! Miljardieris Tonijs Stārks pēc publiskā paziņojuma par to, ka viņš ir Dzelzs vīrs, sastopas ar valdības un preses spiedienu, atklāt izmantotās tehnoloģijas. Baidoties, ka šī informācija varētu nonākt nepareizās rokās un tikt izmantota ļaunprātīgi, Tonijs nav gatavs atklāt Dzelzs vīra tērpa noslēpumu. Kopā ar savu komandu, viņš iegūst jaunus sabiedrotos. Taču drīz viņam nāksies stāties pretī negaidītam sāncensim…

Pārdomas. Tad nu tā. Ko tad varu teikt par filmu? Kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Visu filmas laiku gribējās izsaukties "wow". Absolūti fascinēja aktieru tēlojums un filmas vizuālais noformējums. Cīņa sacīkšu trasē bija iespaidīga, kur pirmo reizi visā savā krāšņumā parādās filmas bad guy Mikija Rurka atveidotais trakais krievu zinātnieks Ivans Vanko jeb Whiplash (jāatzīst, ka tās pātagas bija super). Tomēr vislabākais nenoliedzami bija galvenais elements Tonijs Stārks ( Roberts Daunijs juniors) bez kura filma nebūtu iespējama. Viņa lielais ego, savdabīgais raksturs un neticamie labie joki padarīja filmu par absolūtu izklaidi. Bija jautri redzēt piedzērušos supervaroni, kad Stārks  domāja, ka mirst un nodevās pamatīgām izpriecām savās dzimšanas dienas svinībās. Mašīnas - super, Stārka mājas aprīkojums - awesome (labprāt gribētu tādu savās mājās) un sacīkšu mašīnu sagriešanās slow motion bija kaut kas vizuāli efektīvs. Kad Stārkam tuvojās Whiplash ar savām pātagām un visapkārt sprāga nabaga F1 mašīnas, tas bija vairāk nekā iespaidīgi. Visa filma man bija viens vienīgs wow, wow and wow! 

Plusi.  Noteikti vizuālais noformējums ar visām tām kick-ass fīčām, kas bija vienkārši satriecošas. Arī aktieru tēlojums bija lielisks ( par Dauniju nemaz nerunāsim). Bija interesanti redzēt Skārletu Johansoni šādā ampluā un jāatzīst, ka viņa izskatījās lieliski. Lai arī varbūt šoreiz pasaulei nedraudēja baigās briesmas un filma vairāk bija centrēta tieši uz Stārku un viņa problēmām, manuprāt, sižets bija ļoti labi noslīpēts. Pieminot šo filmu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, kas piešķīra tai asumiņu un padarīja par absolūtu grāvēju - šie nopelni pienākas filmas soundtrack jeb skaņu celiņam. AC/DC ir vienkārši kaut kas fantastisks, kas piešķīra filmai īstu kick-ass stilu. Iron Man 2 ir ne tikai vizuāli, bet arī muzikāli izcils darbs. Vecās, labās dziesmas kārtīgā roķīgā stilā (esmu tieši šādas mūzikas fans) bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Mīnusi.  Mīnuss bija tikai viens. Gribējās kaut ko vairāk no final fight.  Viss jau bija labi. Atlidoja Whiplash, Stārks un WarMachine ar viņu pacīnījās, pašaudījās un tas arī bija viss. Gribējās tomēr ko tādu, lai mute paliek vaļā, kaut ko episku un nepārspējamu, bet kopumā beigas ļoti labas. 

Nobeigums.  Nobeigumā varu vien teikt, ka filma fantastiska. Viena no labākajām, kādu nācies redzēt. Iron Man ir viens, Iron Man 2 jau kas cits. Mūzika, vizuālie efekti, aktierspēle, tēli, sižets - nav kur piesieties. Filma atstāj tevi ļoti pacilātā garastāvoklī. Personīgi es, iznākot no zāles, jutos kā bērns, kas savā dzimšanas dienā saņēmis lielu, spīdīgu rotaļlietu ( un ne jau bārbiju, bet gan kārtīgu sporta autiņu). Iron Man 2 ir viena no tām filmām, ko labprāt skatītos kaut vai desmit reizes, tāpēc es tiešām iesaku to noskatīties un noklausīties saundtrakus. No piecām zvaigznēm noteikti došu piecas. 

"Doktora Parnasa iedomu pasaule" - Hīta Ledžera atvadas

Kā jau katra mēneša vismaz vienu piektdienu, devos uz kino skatīties filmu "Doktora Parnasa iedomu pasaule". Interese bija gan par filmu, gan par aktieru sastāvu un, protams, kāda tad bija filma, kurā savu pēdējo dzīves lomu nospēlēja Hīts Ledžers. Kā jau zinām , Hīts Ledžers mira pagājušā gada janvārī no medikamentu pārdozēšanas. Aktiera nāve gandrīz kļuva par iemeslu filmēšanas pārtraukšanai, taču pateicoties Hīta tuvajiem draugiem un turpmākajiem Tonija atveidotājiem - Džonijam Depam, Džūdam Lovam un Kolinam Farelam - filma tika pabeigta.

Sižets. Reiz Doktors Parnass noslēdza vienošanos ar pašu nelabo un kļuva nemirstīgs, kā arī ieguva īpašas spējas savu fantāziju pārvērst īstenībā. Mūsdienās tūkstoš gadus vecais Doktors Parnass vada maģisku ceļojoša teātra trupu. Teātris dod iespēju katram tā skatītājam no reālitātes caur burvju spoguli nokļūt Doktora Parnasa iedomu valstībā. Tomēr strauji tuvojas brīdis, kad jāpilda reiz noslēgtā vienošanās ar Velnu - jāatdod sava sešpadsmitgadīgā meita. Lai palīdzētu izglābt meiteni, Doktora Parnasa trupai pievienojas noslēpumainais Tonijs un sākas fantastiski piedzīvojumi.

Pārdomas. Nu, ko varu teikt par filmu? Bija interesanti un krāšņi, tikai beigās bija tāda mazliet dīvaina sajūta, ka no tā visa jāatgriežas realitātē. Un tomēr man šķita, ka šai filmai kaut kā vēl pietrūka. Vērojot Hīta Ledžera aktierspēli, pārņēma neliela nostaļģija un dziļas skumjas, ka šī aktiera talantu redzam pēdējo reizi. Ja runā no specefektu viedokļa, filma tiešām bija iespaidīga. Sirreālistiski krāšņa, izdomas bagāta un spilgta.

Pusi. Kā jau sacīju, vizuālais noformējums bija nepārspējams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu nokļuvusi kādā Salvadora Dalī vai cita sirreālista pasaulē, kas pilna ar krāšņiem sapņiem un visneiedomājamākajām fantāzijām. Man ļoti patika pati filmas ideja un sižets, kas nepārtraukti uzturēja intrigu un neļāva atslābt nevienā mirklī. Tonijs kā tēls bija nepārspējams un intriģējošs, pie tam vēl lielisks melis. Manuprāt, aktieru tēlojums bija izcils - nebija kur piesieties. Kas attiecas uz aktieriem, lai man piedod pārējie, bet vislabākais Tonijs tomēr bija Hīts Ledžers, jo viņam piemita pareizā izteiksme tāda veida blēdim. Otrā vietā noteikti jāierindo Džonijs Deps ( starp citu drīzumā tiks uzņemta "Karību Jūras pirātu" ceturtā daļa), kuram šī loma ļoti labi piestāvēja.

Mīnusi.Patiesībā mīnusu ir maz, respektīvi, tikai viens. Kad filma beidzās un es iznācu no zāles, mani tomēr nepameta sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Kaut kāda maza sīkuma un joprojām netieku skaidrība, kas tas varētu būt. Gribējās kaut ko mazliet vairāk beigās. Un, protams, Tonija nāve atstāja filmā tādu dīvainu, nelielu tukšumu. Kas attiecas uz aktieru maiņu, skatītājs ne tik uztrenētu aci vai arī tas, kurš ne īpaši interesējas par šiem aktieriem, iespējams, pat nepamanīja kurā kadrā īsti Hītu nomaina Deps utt. Šajā ziņā; viss bija nostrādāts lieliski.

Kopsavilkums. "Doktora Parnasa iedomu pasaule" ir viena no labākajām filmām, ko man šogad ir nācies skatīt kinoteātrī. Par spīti dīvainajai nepabeigtības sajūtai, filma tomēr bija lieliska. Tieši šādi darbi pamielo mūsu fantāziju, ļauj redzēt vēl neredzētus sapņus un pamāca, ka nekas nevar būt tā vērts ( pat mūžīga jaunība), lai noslēgtu darījumu ar pašu velnu. Ļoti skaists darbs, kurā varam redzēt mistiku, fantāzijas lidojumu, slēptākos sapņus. Darbs, kurš sevī ietver visu to labo, ko tam snieguši aktieri un varbūt tieši sirsnība šīs filmas radīšanas laikā ir tā, kas piešķir šai filmai to īpašo auru. Manuprāt, Hīts Ledžers var būt apmierināts ar savu pēdējo filmu, jo tik daudz aktieru sirsnības nav ticis ieguldīts nevienā citā kinodarbā. Un milzīgs paldies gan Hītam Ledžeram, gan Džonijam Depam, gan Džūdam Lovam, gan Kolinam Farelam par lielisko aktierspēli un Terijam Giljamam par fantāzijas lidojumu.

Kā pats režisors ir sacījis: "Their willingness to help rescue the film and Heath’s last performance was an incredible act of generosity and love. A beautiful and rare moment in our industry and, as a result of their involvement, the film is even more special: it’s more surprising; it’s become funnier. All in all, it’s a bit more magical."

Filma uz piecām zvaigznēm, tās unikalitātes un sirreālisma dēļ. Tiem, kam patīk kaut kas neparasts. :) 

“Nothing is permanent, not even death.”