Linkin Park - Living Things

Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem. 

Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu. 

'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu. 

Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši  bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.

Sniegbaltīte un Mednieks

Tad nu tā. Vēl viena filma noskatīta. Jau labu laiku atpakaļ internetā vērojot treilerus, acīs iekrita filma  Snow White and The Huntsman, jeb Sniegbaltīte un Mednieks. Pašā pēdējā brīdī, īsi pirms to beidza rādīt vietējā kinoteātrī, man izdevās filmu noskatīties. Kāpēc tieši šī filma šomēnes bija mana izvēle? Būšu godīga - Hemsvorta dēļ. Nu patīk man tas čalis, taču ne jau tā iemesla dēļ, kādēļ viņš patīk citām. Ir tādi cilvēki, kas iepatīkas uzreiz, neskaidrojamu iemeslu pēc un uz viņiem ir tiešām interesanti skatīties, vērot izteiksmes, mīmikas. Uz Hemsvortu ir ļoti interesanti skatīties ne tikai kā uz cilvēku, bet arī aktieri, jo tēlo viņš vienlīdz labi  kā Kirku no Star Trek un Toru no manām divām mīļākajām filmām, tā arī Mednieku šajā filmā. Tāpēc loģiski, ka par spīti faktam, ka tā balstīta uz visai banālu pasaku, kas bērnībā sačakrē prātu ne vienai vien meitenei, Sniegbaltīte un Mednieks ir viena no tām filmām kā noskatīšanos noteikti nenožēloju. Un lieliskais aktieru sastāvs tik tiešām ir pelnījis uzslavu. 

Sižets. Sniegbaltītei uz pēdām ir tās niknākā ienaidniece – ļaunā karaliene . Taču negantā valdniece nenojauš, ka meitene, kura apdraud viņas troni, kopā ar mednieku, kurš reiz ticis sūtīts viņu nogalināt, nu ir gatava atriebties.

Ar ko lai sāk? Pati filma jau vien ir vizuāli baudāma. Iespaidīgi skati, ieroči, zirgi un cēlas runas - tas ir tieši manā garā. Tajā apvienots mazliet no visām līdz šim uzņemtajām pasaku un teiku filmām un paņemts ir tas labākais. Mani gan mazliet biedēja fakts, ka šis būs tāds pabanāls gabals ar muļķīgām runām par prinčiem utt., utjp., bet tā nu gluži nebija. Mani pārsteidza filmas scenārijs. Bija gan labais, gan ļaunais, gan smiekli, gan aizkustinoši mirkļi. Vispār filma salīdzinot ar pasaku ir diezgan tumša un skarba un jāsaka - paldies dieviem! Sniegbaltīte nav kaut kāda princesīte, kas dejo mežā un sadziedās ar putniņiem, uzkopjot rūķu māju, bet gan īsta valdnieku pēctece - karotāja ar spēcīgu raksturu, kas nospļaujas un pieceļas pat tad, kad no pamātes dabūjusi pa seju. Vārdu sakot - meitene ar iekšām. Vai Kristena Stjuarte bija pareizā izvēle šai lomai? Domāju ka jā, jo vizuāli labāku Sniegbaltīti ir grūti iedomāties, taču kaut kas no tās Bellas viņā joprojām ir aizķēries un tas man tomēr mazliet traucēja. 

Plusi. Vizuālais noformējums. Tumšais mežs tiešām bija pabaiss, bet Svētnīca - tajā ik katrs ceļinieks gribētu uz brīdi nomest savu nastu. Pat pils uz stāvās klints, varenajam okeānam putojot zem kājām, bija neaizmirstams skats. Es laikam neesmu vienīgā, kam šie skati atgādināja vecos labos laikus ar Gredzenu pavēlnieku. Otrkārt, pie plusiem jāpieskaita arī aktieru tēlojums. Šārlīze Tērona ir karaliene-ragana uz goda. Atliek vien nobrīnīties, kā var notēlot tik nenormālu, nelīdzsvarotu sievieti kā Ravenna, uz kuru skatoties visu laiku gribas ieteikt labu psihiatru. Par Stjuarti jau it kā visu pateicu - Sniegbaltīte tik tiešām reti laba. Savukārt, Hemsvorts... nu tas ir Hemsvorts. Nošņurcis alkoholiķis, taču kā Mednieks - perfekts līdz vismazākajam sīkumam.Un pats galvenais, ka dažās ainās viņš tiešām ir tik mīļi aizkustinošs, šoreiz  nu jau kā cilvēks, nevis dievs. Tā kā visas maņas ieslēdzu uz maksimālo, tad pamanīta tika arī mūzika, kas gan šķita jau kaut kur dzirdēta, taču bija tiešām lieliska un ideāli papildināja aizraujošo sižetu. 

Mīnusi. Par mīnusiem grūti spriest. Varbūt tas, ka sižets bija nedaudz paredzams, kaut gan tajā pašā laikā bija lietas, ko es noteikti negaidīju. Bet tas laikam arī viss.Vēl šajā sakarā varētu minēt arī Ravennas brāli, kurš bija reti riebīgs un biedējoš tips, man neviļus liekot iedomāties par Hitleru, bet diez vai to varētu minēt kā mīnusu, jo džekam filmā tomēr bija liela nozīme.

Par jautrību Sniegbaltītē un Medniekā noteikti gādāja rūķi. Katrā ziņā ar viņiem garlaicīgi nebija, jo mazie, ņiprie zeltrači sagādāja auditorijai ne vienu vien smieklu brīdi. Neatceros kā sauca to gaišmataino rūķi ar panka frizūru, bet viņš man, goda vārds, kaut kādā ziņā atgādināja Džeimsu Hetfīldu. Mans favorīts no raibās rūķu saimes. Pats labākais, ka tie nebija košās drānās tērpti un smailām cepurēm rotāti dvarfi, bet gan paša Tolkīna cienīgi rūķi, kuru kompānijā noteikti nebūtu garlaicīgi. Mani gan mazliet kaitināja grāfa dēls Viljams. Vai tiešām šādām lomām jāizvēlas salkani čalīši? Nē, nu labi, nebrauksim virsū Klaflinam, taču līdzās ar Mednieku nudien ir skaidrs, kurš tur īsts vīrietis un kurš vēl tikai puika. Un par to, kā šajā sakarā pavērsās filmas sižets, man tiešām nenormāls prieks. Es gan nezinu, kas tā pa modi kopš avendžeriem filmu beigās aplaudēt, taču arī šīs filmas beigas daļa auditorijas pavadīja ar aplausiem, kas laikam jau liecina, ka bija labi.

Tātad, ko mēs no šīs filmas varam izsecināt? Meitenes, neskatieties tik bieži spogulī, citādi sanāks kā Ravennai, kura dažviet atgādināja anorektiķi uz nervu sabrukuma robežas. Bet ja nopietni, tad filma ir tiešām laba. Episki skati (it sevišķi kalnu skats kopā ar dziesmu), laba mūzika, lielisks aktieru sniegums, neatslābstošs sižets un labi noslīpēts scenārijs - tas ir tas, ko Sniegbaltīte un Mednieks piedāvā. Ja interesē Tērona, Stjuarte vai Hemsvorts - filma ir jums. Ja esat apsēsti ar cēlām pirmskauju uzrunām, šķindošiem ieročiem un zirgu zviedzieniem karalaukā, kā arī esat Gredzenu pavēlnieka fani - šī filma ir jums. Patīkama un aizraujoša izklaide vasaras vakaram. Labs darbs, Sanders! 

Starp citu, pavisam nesen izziņoja, ka tiks uzņemts Sniegbaltītes un Mednieka turpinājums. Man sakāms tikai viens - nākamie divi gadi kino industrijā personīgi man solās būt varen aizraujoši. Gaidīsim.