Par ēnām

"Tu zini, kas ir tumsa?" vējš jautāja. 

"Tad, kad nav gaismas," viņš atbildēja.

"Sākums un gals. Gaisma ir tumsas sākums un tumsa ir gaismas gals," vējš klusi čukstēja. "Tāpat kā nakts un diena. Tāpat kā nāve un dzimšana."

Vējam patika runāt un viņš bija vienīgais, kurš tajā klausījās. Viņš sēdēja te, pie melnajiem upes ūdeņiem un vēroja kailās bērzu galotnes, kas miglā izcēlās kā spocīgi, drūmi stāvi, sniegdami zaru rokas pret debesīm un raidīdami lūgšanas putniem un zvaigznēm, kas jau bija izdzisušas. Aukstums lavījās aiz apkakles un saldēja rokas. Migla ieķērās matos un drēbēs, padarīdama it visu miklu, pievelkot visu ar vēsu drēgnumu. Kaut kur starp tumsu bija iestājusies gaisma, taču putni vēl gulēja. Vēl pāri robežām klīda ēnas - tādas pašas kā viņš. Tās mēdza apmesties pie šīs upes, lai uz mirkli atvilktu elpu un izstieptu garos stilbus akmeņainajā krastā. Tās sarunājās ar zāli, kokiem, vēju, putniem, taču viena ar otru - nekad. Tās nebilda ne pušplēsta vārda viena otrai, nelikās ne zinis par otru. Katrai ēnai bija savs ceļš. Ceļš, kas krustojās ar citām, bet palika tikpat vientuļš, kā miglā tītie bērzi. Šīs ēnas, tāpat kā viņš, bija senas. Pieredzējušas laikus, kad pasaule vēl bija jauna, kad lāpu gaismās ieroči dega spožās liesmās, kad gods un lepnums stāvēja augstāk par naudu un varu. 

Bet dzīvē notiek tā - kad kāds kļūst par ēnu, atpakaļ ceļa nav. Ēnu aizmirst. Pasaulei tā ir zudusi. Un tai atliek vien klīst pa miglas pielietām mežmalām, runāties ar kalnu strautiem un drūmām vērot kā pār zemi nolaižas nakts. Ēnas ir vienas un neredzamas. Pat cilvēku pūlī tās ir vientuļas. Cilvēki staigā tām cauri, uzgrūžas, taču nejūt itin neko. Un arī ēnas nejūt cilvēkus. Ne kripatiņu no to siltuma. Tāpēc ēnas ir aukstas. Saltas kā sarma no agra rīta. Cēlas un vientuļas tās klīst pa pasauli, bez cerībām tikt saredzētas un sadzirdētas. 

Viņš zināja, ka tas nekad nenotiks. Tādus kā viņš neredzēs. Cilvēki jau sen bija aizmirsusi skatīties. Viņi to vairs nespēja. Viņi neredzēja neko, kas izjauktu viņu pasauli. Viņi bija nežēlīgi paši pret saviem brāļiem un māsām. Uz ko gan varēja cerēt ēnas? Tās cilvēkiem bija vien sen aizmirstībā nogrimuši tēli vai vēstures grāmatās iespiesti vārdi, tikpat tukši kā viņi paši. Bet ko gan viņš varēja cilvēkiem pārmest? To, ka tie vēlējās dzīvot mierīgi, ērti un tāpēc izgudroja tās trokšņainās lietas? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki radīja un pārdeva zāles, lai apkarotu slimības? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki alka pēc naudas un varas? Ja vien viņš spētu atdot tiem daļu no drosmes, lepnuma un goda, ko nēsāja sevī. Bet viņš jau bija tikai ēna. Un ēnas klusē. Klusē un noraugās, kā varas kaulainās ķetnas sagrābj pat visgodīgākos ļaudis, kā naudas izdvestā smarža aptumšo ļaužu prātus, kā tēvs dzērumā nogalina dēlu un kā pamazām tiek iznīcināta zeme, kura dod cilvēkiem patvērumu. 

Bet ēnu ziņā nebija to mainīt. Viss, ko tās varēja, bija uzklausīt zemes vaidus, koku klusās nopūtās,  upju dārdošās dusmas, ezeru rāmās skumjas un mēness skarbo, salto ironiju. Viņš klīda pa šo pasauli jau simtiem gadu, bet dziļi sirdī, kas tik tikko pukstēja, viņš ticēja, ka varbūt reiz cilvēki ieklausīsies ja ne ēnās, tad vismaz pasaulē sev apkārt. Ieklausīsies un sapratīs postu, ko tie nodarījuši. Jo arī tie reiz kļūs par ēnām un kad tas notiks, nebūs vairs svarīgi, cik naudas tev bijis, cik cilvēkiem esi pavēlējis, cik mantu esi sev sarausis. Cilvēku vēl atcerēsies paaudze, divas, varbūt trīs, bet tad arī viņu aizmirsīs. Gluži kā jau visas ēnas.

Viņam atlika vien gaidīt. Saltajā, miglas tītajā rītausmā atkal bija pamodusies jauna diena. Taču esot ēnai pat laiks vairs nav no svara. Nekas nav no svara. Klusēt un vērot - tas bija ēnu uzdevums. Uzrotīt aukstāk mēteļu pelēkās apkakles un caurbrist miglainu, vientuļu mežu brikšņus.

"Vai tu gribētu būt atkal cilvēks?" vējš viņam maigi pajautāja. 

Ēna brīdi padomāja. 

"Un tu?" viņš vaicāja. 

Vējš iesmējās savus svilpjošos smieklus un graciozi apgriezās ap savu asi. "Nē. Es esmu brīvs, cilvēki ne."

Vējam bija taisnība, to viņš atzina. Bet cilvēkus nepakļāva citi. Viņi paši bija sevi pakļāvuši. Kļuvuši paši par savas dzīves ķīlniekiem, par muļķīgu aizspriedumu un nevērtu lietu savažotiem cietumniekiem. Dzīve, ko tie bija izvēlējušies, nenesa brīvību, vien postu ja ne pašiem, tad citiem cilvēkiem. Bet tāda nu reiz bija cilvēka daba. 

Bet ēnas daba bija klejot. Viņš bija aizrunājies ar vēju un aizskatījies pelēko koku kailajās galotnēs, tāpēc piecēlās un savilka ciešāk apkali un, smagajiem zābakiem klusi švīkstot pret slapjo zāli, atvadījās no upes un vēja, ēna devās uz meža pusi. Pretī vēlās migla, milzu vāliem ietīdama it visu, kas gadījās tās ceļā. Gaiss smaržoja pēc lietus un vēl tikai nesen izdzisušās nakts. Atmiņā atplauka reiz pieredzētas ainas - ugunskuri, pie kuriem viņš reiz sildījās, gaidīdams kaujas rītausmu, silta zāļu tēja, ko reiz deva dzert māte un dēla možais smaids, kad tas pirmo reizi ieraudzīja ziedošu pļavu. Bet nu tas bija zudis. Nekādi ugunskuri nespēja sasildīt to drausmīgo aukstumu, ko sevī glabāja ēnas, nekādas tējas nespēja remdēt to smagās skumjas un nekādi vārdi nespēja aizdzīt melno vientulību. Viņš bija tikai ēna. Kluss, kā zāle, ko mina kājas, kā rīts, kas joprojām tinās miglā. Kluss un vientuļš, kā ceļš, kas viņu gaidīja.

Meitene ar pūķa tetovējumu

Ir pagājis labs laiks, kopš biju uz šo filmu (toreiz ārā bija tik sasodīti auksts, ka domāju, ka sāk īstenoties Diena pēc rītdienas scenārijs), taču par spīti tam nolēmu padalīties, tā teikt, pieredzē. Kā nekā Meitene ar pūķa tetovējumu ieguva arī vienu (tikai!!!) oskaru, šogad notikušajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.  Filma nebūt nav kaut kāds specefektu pārbagāts grāvējs, taču savā tumšajā atmosfērā, atsakoties no skatītāja saudzēšanas un acu aizmālēšanas ar nepabeigtām ainām, lai tikai nepārkāptu kādas ētikas robežas, Meitene ar pūķa tetovējumu ir gandrīz ģeniāls darbs. Neesmu lasījusi grāmatu (diemžēl, bet varbūt pat par laimi), tāpēc nespēju noteikt, cik precīzi tā ir ekranizēta vai arī neekranizēta, taču nav ļaunuma bez labuma - man ir iespēja objektīvāk paraudzīties uz pašu filmu. 

Sižets. Pirms četrdesmit gadiem noslēpumaini pazudušās sievietes atrašanai tiek noalgots izcilais, taču pamatīgā skandālā ievilktais žurnālists Mīkaels Blumkvists. Lieta, kuru viņš uzņemas, saved viņu kopā ar ģeniālu datorfrīku Līsbeti Salanderi, un patiesība izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā liekas.

Tātad filma. Gribu brīdināt tos, kas vēl nav noskatījušies - tas nav nekāds mīkstais un pūkainais gabals, vai arī viegls krimiķis, pie kura atslēgt smadzenes. Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarbs, taču sasodīti labs darbs. Tikai ar iepriekšēju norunu, ka būsiet pietiekami uzmanīgi, lai izsekotu līdzi visai notikumu virknei, kurā viena aina nomaina otru tik ātri, ka patiešām jāieslēdz smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Izslavēto Immigrant Song un par labajiem sākuma titriem biju dzirdējusi jau iepriekš, taču to redzot, izdarīju secinājumus, ka šis iespējams ir viens no labākajiem filmu sākumiem, kādu esmu redzējusi (kaut gan prātā neviens cits nenāk). Galvā uzpeldēja doma - ja jau sākums ir tik labs, kāda tad ir pārējā filma? Un uzminiet nu - tā tik tiešām bija laba no sākuma līdz beigām. Skarba, tumša, atriebības pilna, pat zemiska - tieši manā garā (neesmu jau kaut kāds maniaks, bet ciest nevaru filmas, kurās nekas nenotiek). Pierādījums tam, ka dzīve nav tikai košas puķītes un salkanas runas. Šis Finčera radītais meistardarbs, tēlaini izsakoties, tik tiešām sagrābj aiz olām. 

Plusi. Nezinu, kurš te minēja vāju aktierspēli, bet man kā skatītājam nebūt tā nelikās. Daniels Kreigs... nu kā jau Daniels Kreigs (nespēju tik vaļā no viņa Bonda prototipa un izskatījās, ka viņš pats arī nē). Par Rūniju Maru vispār nerunāsim. Augsta aktiermāksla (jā, tieši tā es saku). Nedomāju, ka kaut ko tādu ir viegli notēlot. Katrā ziņā vērojot filmu, es noticēju ikvienam no aktieriem, tāpēc, manuprāt, mājasdarbu viņi ir izpildījuši. Vēl viens svarīgs elements līdztekus bildei un tekstam, man ir arī mūzika. Iepriekš minēju Immigrant Song, kas ir viena sasodīta laba, eksplozīva dziesma un arī pārējais skaņu celiņš ir tik tiešām labs un atbilstošs, kaut gan biju tā aizrāvusies ar pašu filmu, ka šoreiz tam nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Ainas izspēlētas līdz, ja nu ne gluži perfektumam, tad līdz teicamībai gan. Zviedrijas sniegotie skati saistīja mani ar šo filmu vairāk, nekā tad ja darbība notiktu piemēram otrpus zemeslodes. Kā nekā esam taču kaimiņi. Bet skati tiešām skaisti - kur gan vēl atrast tik baismīgus mežus, sniegotus klajumus un pretrunīgus laikapstākļus.

Mīnusi. Man varbūt  prasījās vairāk sasprindzinājuma uz beigām un efektīvāks nobeigums, taču to izglāba ļaundara episkā uziešana pa gaisu (well, karma's bitch, right?), tā ka Līsbetei nevajadzēja ķēpāt rokas ar to kretīnu. Patiesībā ir grūti atrast mīnusus, jo filma ir tiešām laba un pat ja tai ir kādi mīnusi (mazliet straujā sižeta sasteigšana, piemēram), tad tie pretstatā ar visu pārējo tomēr ir visai nenozīmīgi.

Atzīšos, ka arī es (absolūta muļķe, dzirdējusi par grāmatu un filmu tikai no citu sarunām) gāju uz Meiteni ar pūķa tetovējumu, nelolodama nekādas lielās cerības. Biju skeptiska - nesapratu, ko visi cepās par to filmu. Vienkārša izklaide aukstā trešdienas vakarā. Bet - bāc! Tiku pārsteigta (ko tik viegli ar mani nemaz nevar izdarīt). Aina, kurā Līsbete atstāja uz sava sociālā darbinieka piemiņu, lika izsaukties - hell, yeah, you mess with the wrong girl! Savukārt pēdējā ainā, pašās filmas beigās, man Blumkvistam gribējās veltīt kādu pabiezu vārdu.  Lai nu kā, bet tas, ko es tiešām spēju novērtēt šajā filmā, un laikam tāpēc tas padara to tik labu, ir fakts, ka Finčers ir uzspļāvis holivudismam un radījis filmu, ko tikpat labi varētu būt radījuši arī eiropieši. Nav pārspīlētu specefektu (tas bija iemesls, kas mani atbaidīja filmā Šerloks Holmss:Ēnu spēle(tāpēc te arī nav šīs filmas recenzijas)), uzspēlētības un lētu dialogu - muļķīgas muldēšanas par lietam un ideāliem, par kuriem holivudiešiem nav ne sasodītas jausmas. Nav nedz baigās drāmas, nedz cēlu runu par varoņiem. Šis gabals, tāpat arī galveno varoņu dzīves, ir reālistisks, patiess, skarbs (pat brutāls) un tumšs. Parādīts ir tas, ko Holivuda neparāda (varbūt baidās), jo dod priekšroku uzlaist gaisā kādu autiņu vai pakutināt kādu dzelžos saslēgtu skarbo veci, divdesmit pirmā gadsimta bruņinieku, kurš saceļas pret sistēmu un jau mirkli vēlāk sadod saviem pāridarītājiem pa purnu, aiztraukdamies saulrietā ar seksīgu zaķi. Bet te viss ir īsts. Cilvēka daba tiek parādīta visā tās krāšņumā (un ļaunumā). Tā nav tukša muldēšana, lai tikai parādītu, kas tad bija rakstīts tajā grāmatā. Tas, kā filma spēlē tīri uz psiholoģisko, ir apsveicami pat Holivudai.

Tiešām iesaku noskatīties (ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kurš šo filmu vēl nav redzējis), bet ja negribat, nekas. Zinu tikai to, ka gabals ir tiešām labs. Lieliski aktieri, skaistas Zviedrijas ainavas, laba mūzika, atriebība, kaislības. Mazliet biedējošs Zviedrijas jan (tumšās puses) attēlojums, cīņas ar pašu varoņu dēmoniem un galu galā pat pārsteidzošais iznākums (te es domāju Herietas Vangeres lietu) padara šo filmu patiesi izcilu. Līdz ģenialitātei pietrūka pavisam nedaudz.