Sarunas ar demoniem (pamēģiniet tikai pateikt, ka jums tādi nav)

Ik vienā cilvēkā ir eņģeļi un dēmoni. Tas liksies dīvaini, taču es ar savējiem šad tad apmainos ar domām.

"Tu zini, ka nekas nav mainījies," viens no tiem ļoti bieži mēdz teikt. "Tu esi tikai cilvēks. Tas pats cilvēks, kas pirms astoņiem gadiem un vēl senāk."

Es iebildu. Ne jau tāpēc, lai pastrīdētos, bet lai liktu tam saprast, ka negrasos atgriezties tajā visā atkal. "Nē, vecīt," es protestēju. "Ja es būt tas pats cilvēks, kas toreiz, manis šeit nebūtu."

"Kāpēc tad tā?" dēmons nesaprata. Lai gan bija daļa no manis, viņš nezināja daudz. Galu galā čalis taču bija tāds pats egoists kā es. 

"Kā tu domā, vai es ilgi būtu izvilkusi, ja šī pašdestrukcija būtu turpinājusies?" es uzdevu jautājumu tajā tonī, kas vēsta tev-taču-to-būtu-jāzina. 

Viņš paraustīja plecus un tad brīdi aizdomājās. "Šī pašdestrukcija," viņš iesāka garlaikotā balsī, izklausīdamies pēc lektora, kurš laiski atkritis krēslā dzer pēcpusdienas tēju. "Vai tad tā ir zudusi? Vai tad tu joprojām neej tai pretī? Ja tu saki, ka esi tikusi no tās vaļā, kāpēc tu nepūlies, kāpēc neceri?"

"Tu jauc destrukciju ar reālismu," es aizrādīju.

"Tiešām?" džeks bija sarkastisks.

Man nepatika tonis kādā viņš ar mani runā. Tas, ka viņam ir tiesības dzīvot līdzās, vēl nenozīmēja, ka viņš drīkst mani kaitināt, kad vien ienāk prātā.

"Tiešām," es indīgi attraucu. "Tev neizdosies mainīt manas domas. Esmu pavisam cits cilvēks. Es progresēju."

Dēmons iesmējās. Tie nebija baisi smiekli, taču ironiski gan. Viņš pats arī nebija baiss. Tikai tumšs siluets, ko ieskauj ēnas.

"Un kurš no visiem cilvēkiem tevī runā šobrīd?"

Tas bija spēriens pa sāpīgo vietu. Jā, manī  bija vairāki cilvēki. Ģimenei, draugiem, paziņām - katram pazīstamajam cilvēkam pa vienam. Dažreiz es baidījos, ka kādā brīdī es varētu viņus sajaukt. Patiesa es biju tikai pati ar sevi...un maniem dēmoniem, kā šobrīd. 

"Lai kā tu censtos," viņš rāmi un bezkaislīgi sacīja, "zem tās kārtas, ko esi uzcēlusi, tu tik un tā paliksi tā pati, kas agrāk. Ar to pašu veco paranoju, vecajām domām un vecajām sāpēm. Un te nelīdzēs ne mūzika, ne pozitīvā domāšana, ne manis izmešana no prāta. Un tu to zini."

Man gribējās viņam iegāzt ar ģitāru. Atradies viszinošais Delfu Orākuls. 

"Tu maldies," es iebildu. "Esmu izvēlējusies citu taku. Atpakaļ ceļa nav."

"Labi," viņš beidzot padevās, sapratis, ka ar mani nav jēgas strīdēties."Bet atceries, ka takas malā vienmēr būšu es. Es neļaušu tev aizmirst. Un ik pa laikam atgādināšu."

Es novaikstījos un nolūkojos kā viņš paslēpjas atpakaļ ēnās. Tā notiek, kad dod vaļu saviem dēmoniem. Tie tēlo gudriniekus, domādami, ka zina par tevi visu. Bet patiesībā tie nezina neko. Nu labi - gandrīz neko.

Summer Sound Liepāja 2012

Jau otro vasaru pēc kārtas Liepājā, pilsētā vētru un dzintara krastā, risinājās festivāls Summer Sound. Pagājušajā gadā apraksts izpalika, taču šogad nu ir kļuvis daudz skaidrāks, kas tas Summer Sound ir par putnu. Atgādināšu, ka līdz 2010. gadam pilsētā par galveno vasaras notikumu tika uzskatīts cits festivāls - Baltic Beach Party -, kas bija guvis lielu atsaucību, taču pašvaldības un organizētāju nesaskaņu dēļ izbeidza savu darbību. Taču kas gan Liepāja būtu par pilsētu bez kārtīga pludmales festiņa? Jau nākamajā, 2011. gada vasarā, piedzima jauns festivāls - Summer Sound Liepāja. Daudzi gan uztvēra to par BBP, jo festivāls risinājās tajos pašos datumos, taču izmaiņas jūtamas bija jau uzreiz. Gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra bija patiesi uzlabojusies un kļuvusi patīkama. Tāpēc jāsaka, ka pēc BBP es neskumstu. Viens beidzies, tā vietā mums tiek piedāvāts kas cits - daudz labāks. 

Ja iepriekšējā gadā vēl varēja vērot tādu apjukumu no apmeklētāju puses, kas tad pie velna šis ir par festivālu, tad šogad bija skaidrs - auditorija zināja uz ko nāk. Par spīti visiem negatīvajiem komentāriem, no savas puses varu ieteikt tiem neticēt. Festivāls tomēr ir festivāls. Tajā pavadīju daudz laika, taču ar kaut kādām galējībām vai traģēdijām saskarties nenācās. Atmosfēra bija tiešām patīkama, arī cilvēki izskatījās apmierināti un priecīgi, ka izdevies izrauties no ikdienas. Ja bija apmeklētāji, kam vienaldzīga mūzika un vienīgā vēlme bija lietot alkoholu, tad tie bija vien daži. Par sevi varu teikt droši - es tur biju tikai un vienīgi mūzikas dēļ. Man, cilvēkam, kam mūzika nozīmē vairāk nekā jebkurš pasaules dzejnieks spētu izsacīt vārdos, pāris streipuļojošu apmeklētāju (pat tādi ceļā gadījās maz) nekādi nespēja sabojāt omu. 

Pirmā diena. Ja pagājušais gads tika aizvadīts pie lielās skatuves, tad šogad nenoliedzami dominēja tieši parka zona. Nezinu, vai pie vainas vecums, vai gaume (vai varbūt zālīte, kur ērti pasēdēt), taču lielākā daļa no "jāredz" saraksta šogad uzstājās tieši tur. Pateicoties faktam, ka pie Fantasy Garden valdīja patīkama ēna, bet saulē bija karsts kā ellē, tad pirmie patrāpījās HYGS. Jāsaka, ka diezgan interesanti. Sekoja Elephants from Neptune uz Cēsu alus skatuves, Dzelzs Vilks un džeks ar havajiešu ģitāru (piemirsu kā sauc grupu) uz Fantasy Garden. Par pirmās dienas labāko priekšnesumu jāatzīst Instrumentu uzstāšanās. Viņus dzīvajā iepriekš biju redzējusi vien tikai vienu reizi, taču atkal pierādījās fakts, ka abi puiši prot aizraut skatītājus un sniegt patiesu prieku no tā, ko dara. Iespaidīgās vizualizācijas, kas šogad bija patiešām labas, skanējums un Instrumentu pēdējā dziesma atstāja mazliet skumju, taču reizē piepildītu laimes sajūtu. Pie viņiem tad arī palika mūsu balsis, jo dziedāts tika tik, cik bija iekšā. Es neesmu liela latviešu mūzikas fane, taču Instrumenti ir tie, ar kuriem nudien lepojos un, kurus nebaidos ieteikt arī citu zemju pārstāvjiem. Kas gan var būt skaistāks par rītu, kas uzaust pie "Kalniem pāri", tāpēc devāmies noskatīties The Sound Poets. Izcils vokāls, skaista mūzika un vienkāršība. Gaisma uzausa tiešām skaisti, nodziedot vēl pēdējo atlikušo balsi. Izskanot atkārtoti "Kalniem pāri" bija skaidrs - festivāla pirmā diena ir izdevies un jaunā - sagaidīta. 

Otrā diena.  Otrā diena aizsākās ar mūsu pašu Nasty Smile. Pirmo reizi šos džekus redzēju pamatskolas Ziemassvētku diskotēkā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Nasty Smile ir un paliek Nasty Smile. Gluži vai daļa no Liepājas, kas noteikti jāredz un jādzird. Šie puiši ir pašsaprotami un ir savējie. Saraksta augšgalā vismaz man bija Niks Pārkers, jo akustiskā mūzika ir mana vislielākā vājība. Šis priekšnesums savā vienkāršībā un dabiskumā sagādāja tiešām lielu prieku un patīkamu atmosfēru. Un tad sekoja viena no manām šī brīža mīļākajām grupām Ewert and the Two Dragons. Kas gan var būt labāks par dziedāšanu līdzi dziesmām, kas drillētas tik daudzas reizes visās man pieejamās skaņu ierīcēs? Pēc nelielas paklaiņošanas pa teritoriju un palaiskošanās zālē, nolēmām atmodināt savus pirmatnējos instinktus un doties uz H - Blockx. Pie velna, tur visas bremzes tika atlaistas. Šiem džekiem lielais paldies, jo izplosīties varēja ne pa jokam. Un kad publika pieprasīja noch einmal (nu patiesībā tas bija one more time), vācieši nekavējās un iepriecināja pēc kārtīga roka izslāpušo auditoriju. Tālāk sekoja dilemma - The Big Pink vai Iiris. Paliku tomēr uz The Big Pink, ar domu, ka gan jau vēl Iirisu redzēšu un nenožēloju izdarīto izvēli. Bļaujot pilnā kaklā I don't wanna hit the ground un These girls fall like dominos, dominos mana uzmanība lielajai skatuvei ar to arī noslēdzās. Kā pirmspēdējie patrāpījās Clock Opera un viņu atsperīgais vokālists. Skanēja tiešām labi. Rītausma tika sagaidīta pie pašmāju Double Faced Eels zilajiem vaļiem un kefīra. Un ne tikai rītausma, bet arī pamatīgs gāziens. Angļi teiktu - it was raining cats and dogs.

Diemžēl šogad izpalika Teātra bārs un Grēviņam par to Nirvanu es diez vai piedošu, taču kopumā par festivālu varu teikt, ka bija lieliski. Mūzikas izvēle tiešām bija plaša un mākslinieku vesels lērums, ko redzēt, taču pietrūka spējas sadalīties pašam vairākās daļās, lai redzētu visu, ko gribējās. Ir tiešām pamanāms, ka šis festivāls ir par pakāpi augstāk nekā BBP mūzikas, atmosfēras un jāsaka, ka pat apmeklētāju dēļ. Vēl pirms tam domāju, ka šogad tā pašvaki būs, taču esot tajā visā iekšā viedoklis mainās. Varu vien iztēloties, kāds darbs tā organizēšanā ir bijis jāiegulda, tāpēc apsveicu organizētājus un arī pilsētu ar vēl vienu labu festivālu, bet pārējiem teikšu - pieveriet acis uz tām neērtībām šīs divas nieka dienas. Atlikušo gadu varēsiet sēdēt savos pagrabos pēc sirds patikas, priecāties par tukšu pilsētu un īdēt pēc Laimes lāča cik tik uziet. Bet mēs pārējie jau pēc gada atkal pulcēsimies, lai izbaudītu lielisku atmosfēru un labu mūziku. Katrs pasākums un festivāls pilsētai ir svētki. Un šis Summer Sound ir pilsētai vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lepojos ar to, ka esmu dzimusi liepājniece un ticu, ka neesmu tāda vienīgā. Līdz nākamajam gadam!