Jau otro vasaru pēc kārtas Liepājā, pilsētā vētru un dzintara krastā, risinājās festivāls Summer Sound. Pagājušajā gadā apraksts izpalika, taču šogad nu ir kļuvis daudz skaidrāks, kas tas Summer Sound ir par putnu. Atgādināšu, ka līdz 2010. gadam pilsētā par galveno vasaras notikumu tika uzskatīts cits festivāls - Baltic Beach Party -, kas bija guvis lielu atsaucību, taču pašvaldības un organizētāju nesaskaņu dēļ izbeidza savu darbību. Taču kas gan Liepāja būtu par pilsētu bez kārtīga pludmales festiņa? Jau nākamajā, 2011. gada vasarā, piedzima jauns festivāls - Summer Sound Liepāja. Daudzi gan uztvēra to par BBP, jo festivāls risinājās tajos pašos datumos, taču izmaiņas jūtamas bija jau uzreiz. Gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra bija patiesi uzlabojusies un kļuvusi patīkama. Tāpēc jāsaka, ka pēc BBP es neskumstu. Viens beidzies, tā vietā mums tiek piedāvāts kas cits - daudz labāks.
Ja iepriekšējā gadā vēl varēja vērot tādu apjukumu no apmeklētāju puses, kas tad pie velna šis ir par festivālu, tad šogad bija skaidrs - auditorija zināja uz ko nāk. Par spīti visiem negatīvajiem komentāriem, no savas puses varu ieteikt tiem neticēt. Festivāls tomēr ir festivāls. Tajā pavadīju daudz laika, taču ar kaut kādām galējībām vai traģēdijām saskarties nenācās. Atmosfēra bija tiešām patīkama, arī cilvēki izskatījās apmierināti un priecīgi, ka izdevies izrauties no ikdienas. Ja bija apmeklētāji, kam vienaldzīga mūzika un vienīgā vēlme bija lietot alkoholu, tad tie bija vien daži. Par sevi varu teikt droši - es tur biju tikai un vienīgi mūzikas dēļ. Man, cilvēkam, kam mūzika nozīmē vairāk nekā jebkurš pasaules dzejnieks spētu izsacīt vārdos, pāris streipuļojošu apmeklētāju (pat tādi ceļā gadījās maz) nekādi nespēja sabojāt omu.
Pirmā diena. Ja pagājušais gads tika aizvadīts pie lielās skatuves, tad šogad nenoliedzami dominēja tieši parka zona. Nezinu, vai pie vainas vecums, vai gaume (vai varbūt zālīte, kur ērti pasēdēt), taču lielākā daļa no "jāredz" saraksta šogad uzstājās tieši tur. Pateicoties faktam, ka pie Fantasy Garden valdīja patīkama ēna, bet saulē bija karsts kā ellē, tad pirmie patrāpījās HYGS. Jāsaka, ka diezgan interesanti. Sekoja Elephants from Neptune uz Cēsu alus skatuves, Dzelzs Vilks un džeks ar havajiešu ģitāru (piemirsu kā sauc grupu) uz Fantasy Garden. Par pirmās dienas labāko priekšnesumu jāatzīst Instrumentu uzstāšanās. Viņus dzīvajā iepriekš biju redzējusi vien tikai vienu reizi, taču atkal pierādījās fakts, ka abi puiši prot aizraut skatītājus un sniegt patiesu prieku no tā, ko dara. Iespaidīgās vizualizācijas, kas šogad bija patiešām labas, skanējums un Instrumentu pēdējā dziesma atstāja mazliet skumju, taču reizē piepildītu laimes sajūtu. Pie viņiem tad arī palika mūsu balsis, jo dziedāts tika tik, cik bija iekšā. Es neesmu liela latviešu mūzikas fane, taču Instrumenti ir tie, ar kuriem nudien lepojos un, kurus nebaidos ieteikt arī citu zemju pārstāvjiem. Kas gan var būt skaistāks par rītu, kas uzaust pie "Kalniem pāri", tāpēc devāmies noskatīties The Sound Poets. Izcils vokāls, skaista mūzika un vienkāršība. Gaisma uzausa tiešām skaisti, nodziedot vēl pēdējo atlikušo balsi. Izskanot atkārtoti "Kalniem pāri" bija skaidrs - festivāla pirmā diena ir izdevies un jaunā - sagaidīta.
Otrā diena. Otrā diena aizsākās ar mūsu pašu Nasty Smile. Pirmo reizi šos džekus redzēju pamatskolas Ziemassvētku diskotēkā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Nasty Smile ir un paliek Nasty Smile. Gluži vai daļa no Liepājas, kas noteikti jāredz un jādzird. Šie puiši ir pašsaprotami un ir savējie. Saraksta augšgalā vismaz man bija Niks Pārkers, jo akustiskā mūzika ir mana vislielākā vājība. Šis priekšnesums savā vienkāršībā un dabiskumā sagādāja tiešām lielu prieku un patīkamu atmosfēru. Un tad sekoja viena no manām šī brīža mīļākajām grupām Ewert and the Two Dragons. Kas gan var būt labāks par dziedāšanu līdzi dziesmām, kas drillētas tik daudzas reizes visās man pieejamās skaņu ierīcēs? Pēc nelielas paklaiņošanas pa teritoriju un palaiskošanās zālē, nolēmām atmodināt savus pirmatnējos instinktus un doties uz H - Blockx. Pie velna, tur visas bremzes tika atlaistas. Šiem džekiem lielais paldies, jo izplosīties varēja ne pa jokam. Un kad publika pieprasīja noch einmal (nu patiesībā tas bija one more time), vācieši nekavējās un iepriecināja pēc kārtīga roka izslāpušo auditoriju. Tālāk sekoja dilemma - The Big Pink vai Iiris. Paliku tomēr uz The Big Pink, ar domu, ka gan jau vēl Iirisu redzēšu un nenožēloju izdarīto izvēli. Bļaujot pilnā kaklā I don't wanna hit the ground un These girls fall like dominos, dominos mana uzmanība lielajai skatuvei ar to arī noslēdzās. Kā pirmspēdējie patrāpījās Clock Opera un viņu atsperīgais vokālists. Skanēja tiešām labi. Rītausma tika sagaidīta pie pašmāju Double Faced Eels zilajiem vaļiem un kefīra. Un ne tikai rītausma, bet arī pamatīgs gāziens. Angļi teiktu - it was raining cats and dogs.
Diemžēl šogad izpalika Teātra bārs un Grēviņam par to Nirvanu es diez vai piedošu, taču kopumā par festivālu varu teikt, ka bija lieliski. Mūzikas izvēle tiešām bija plaša un mākslinieku vesels lērums, ko redzēt, taču pietrūka spējas sadalīties pašam vairākās daļās, lai redzētu visu, ko gribējās. Ir tiešām pamanāms, ka šis festivāls ir par pakāpi augstāk nekā BBP mūzikas, atmosfēras un jāsaka, ka pat apmeklētāju dēļ. Vēl pirms tam domāju, ka šogad tā pašvaki būs, taču esot tajā visā iekšā viedoklis mainās. Varu vien iztēloties, kāds darbs tā organizēšanā ir bijis jāiegulda, tāpēc apsveicu organizētājus un arī pilsētu ar vēl vienu labu festivālu, bet pārējiem teikšu - pieveriet acis uz tām neērtībām šīs divas nieka dienas. Atlikušo gadu varēsiet sēdēt savos pagrabos pēc sirds patikas, priecāties par tukšu pilsētu un īdēt pēc Laimes lāča cik tik uziet. Bet mēs pārējie jau pēc gada atkal pulcēsimies, lai izbaudītu lielisku atmosfēru un labu mūziku. Katrs pasākums un festivāls pilsētai ir svētki. Un šis Summer Sound ir pilsētai vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lepojos ar to, ka esmu dzimusi liepājniece un ticu, ka neesmu tāda vienīgā. Līdz nākamajam gadam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru