Eirovīzijā Baku pārliecinoši uzvar Lorēna

Nu laikam jau jāieraksta par Eirovīziju. Protams, ka šis konkurss arī manās mājās vairs netiek gaidīts ar tādu interesi kā gadus piecus atpakaļ, tomēr gluži vienaldzīgs jau arī nav. Galu galā interese ir par to, vai izdosies uzminēt uzvarētāju un tādējādi izprast shēmu uz kā viss šis balagāns balstās. Un vēl arī tāpēc, ka pēc nolādēti garas un nogurdinošas sestdienas šis 'šovs' izglāba no kārtējā nav-ko-skatīties. Tādu īpašu favorītu man nebija, jo pēc pagājušā gada vilšanās visā šajā pasākumā,  man nebija svarīgi, kam šoreiz tiek uzvara. Taču tā kā man mūzika ir tajā pašā kategorijā, kurā gaiss un ūdens, tad par uzvarētājiem noteikti negribēju redzēt dažus indivīdus, kuru priekšnesumiem ar mūziku nebija nekāda sakara (te es runāju par Krieviju un tām copy paste lellītēm ar la, la, la).

Pirmo vietu Top3:

1. Zviedrija

2. Krievija

3. Serbija

Ko šajā trijniekā dara Serbija, man nav ne jausmas, jo bija vēl vismaz piecas dziesmas, kas bija daudz labākas par Zelko Jaksimoviča gaudošanu. Es vēl saprastu, ja viņš dziedātu angliski, jo tad būtu vismaz sajēga par ko ir dziesma, bet šajā gadījumā šī kompozīcija atstāja uz mani pilnīgu nulles efektu. Katrā ziņā neatceros pat viņa uzstāšanos pusfinālā. Krievija... nu uz slimajiem jau neapvainojas, bet tas marasms, kas notika uz skatuves bija kaut kas prātam neaptverams. Pasaule tik tiešām iet uz galu, ja cilvēkus spēj sajūsmināt kaut kas tik truls un idiotisks (esmu vīlusies itāļos, jo cerēju, ka vismaz viņiem ir laba gaume, taču arī viņi babkas novērtēja pārāk augstu). Nevajag man sākt stāstīt, ka Eiropa ir izsalkusi pēc kaut kā dabiska, ka šādas tantuškas vismaz lika pasmaidīt, jo tas tomēr ir konkurss, kur tu parādi, kas ir tava valsts. Kaut gan priekšnesums tieši Krievijas gaumē - it kā jau liela valsts, bet dziļi iekšienē - pāķija. Neticami, ka kamēr šie vecie grauzti grozījās pa pirmo un otro vietu, patiesi izcila mūzikas leģenda Engelberds Hamperdinks palika viens no pēdējiem. Tāpat mazliet žēl palika abu īru brāļu, jo, lai ko arī citi teiktu, viņi vismaz uz skatuves negulēja. Uzvaras laurus šogad plūca Lorēna ar savu 'Euphoria' un par to man tiešām prieks. Man, maigi sakot, nepatīk deju mūzika un ja tur būtu grozījusi pēcpusi kāda garkājaina blondīnīte ar bārbijas smaidu, tad šī dziesma manās acīs būtu pēdējais mēsls, taču visu mainīja priekšnesums un vizuālais tēls. Plašā, spēcīgā balss, austrumnieciskais izskats, deja ar kapoeiras elementiem beigās un tas sniegs kā no 'Geišas atmiņām', savienojumā ar fantastiskajām gaismām un tiešām lielisko izpildījumu, pacēla šo dziesmu citā līmenī un izcēla starp pārējām. Te runa iet par teatralitāti un profesionālismu. Manuprāt, tas bija redzams. Tāpēc no sirds apsveicu Zviedriju.

Ceturtā vieta tika Azerbaidžānai. Dziesma laba, balss laba, bet kaut kā neaizķēra, tāpēc, manuprāt, punkti tika iedoti kā pateicība par konkursa rīkošanu. Piektā palika Albānija. Jā, viņai ir laba balss, bet kad Rona vēra vaļā muti, es domāju, ka viss beigsies ar trīs dienu galvassāpēm. Emocionāli? Jā. Bet vai viņa mazliet nepārcentās? Sesto vietu ieguva himna par kūlas nededzināšanu. Es jokoju, protams. Leplands ar savu 'Kuula' ir tiešām jāapsveic, jo čalim ir fantastiska balss un arī dziesma bija skaista. Turki ar savu 'Love Me Back' atgādināja tādu neizdevušos versiju par zvejniekdēlu Oskaru un palika septītie. Vācija tika pie astotās vietas un ne velti, jo dziesma bija tiešām jauka un vismaz manām ausīm profesionāli izpildīta. Bet šī gan laikam bija viena no tām kompozīcijām, kas Eirovīzijai bija pārāk laba. Devītā finišēja Nina Zilli, pārstāvot manu ikgadējo favorītvalsti Itāliju (katru gadu interesē, ko itāļi cels galdā). Par viņu varu teikt, ka malacis, jo Nina ir tiešām laba dziedātāja (zinu, jo paralēli sekoju arī jaunumiem itāļu mūzikā). Vai itāļiem būtu veicies labāk, ja tiktu aizsūtīta Emma Marone? Diez vai. Visu cieņu Spānijai, kura noslēdza lielo desmitnieku, jo šogad dziesma tiešām bija laba un Pastoras balss pietiekami spēcīga. 

Mūsu izgāšanos nekomentēšu, jo ir pietiekami daudzi, kas to pateiks manā vietā un principā viss jau arī ir pateikts. Žēl, ka Lietuva netika augstāk, kā vien četrpadsmitajā, jo tas sprinģotājs bija tiešām interesants. Arī Dānijai un Islandei (nekādi valodnieki nepiespiedīs mani izrunāt vārdu 'Īslande') bija labas dziesmas, taču visvairāk žēl par Apvienoto Karalisti, kas palika pirmspēdējā. Savukārt norvēģu Kens ar savu kaitinošo plastmasas ģīmīti un galīgi nekam nederīgo deju hitu palika pēdējais un par to man nemaz nav žēl. Ko mēs no tā varam izsecināt? Nākamgad Eirovīzija notiks tepat aizjūras zemē, ko dēvē par Zviedriju. Vi ses snart, draugi!

P.S. Manas prognozes piepildījās - uzvarēja Ziemeļeiropas valsts. 

Must see

Nekas nav jaukāks par vakaru brīvā dabā, ģitāras stīgām pieskandinot gaisu. Pirms īsa brīža uzzināju, ka Summer Sound festivālā dziedās un spēlēs čalis no Anglijas - Niks Pārkers. Atgādināšu, ka Liepājā viņš ir kļuvis par biežu viesi un īpašu uzmanību izpelnījās kādu laiciņu atpakaļ ievietojot youtubā video, kurā mūziķis izpilda Prāta vētras "Tavas mājas manā azotē" dziesmas piedziedājumu latviešu valodā. Es jau nu noteikti nelaidīšu garām iespēju pasēdēt zālītē un noklausīties viņu dzīvajā, jo galu galā akustiskā mūzika ir... mana vājība. Tāpēc visi, kas var un grib, laipni lūgti Liepājā! Pasēdēsim un paklausīsimies kopā.

John Butler Trio - Ocean

Viens no skaistākajiem akustiskajiem gabaliem, manuprāt. Gribētos man ar' tā mācēt spēlēt.

Par mājām

Es domāju, ka tas ir beidzies. Ka tas bija tikai tāds posms, kas palicis aiz muguras, īsti neizskaidrojams un pārejošs. Bet nē. Atkal un atkal, katru reizi arvien stiprāk, atgriežas tā sajūta. It sevišķi brīžos, kad līst. Atkal un atkal prātā uzpeld jautājums - vai tur, no kurienes mēs nākam, ir mūsu īstās mājas? Ja jā, tad mājas ir zeme kurā dzīvojam. Ja nē, kas tad galu galu galā ir mājas? Cilvēki, draugi, vai varbūt tā sajūta, ka esi guvis mieru? Ja nu Visums mūs izmētā kur pagadās, lai mēs pēc tam paši atrastu savas mājas? Ja nu 'mana dzimtene' ne visiem aizmālē acis? Tā ir ierasta lieta, ja tu esi dzimis šeit, tad šeit ir tavas mājas. Bet vai mājas var uzspiest? Vai var uzspiest ticību? Var, bet dziļi dvēselē kaut kas apgalvo, ka tas viss ir pagalam nepareizi. Un ja tā, tad kura puse mūs kārdina? Vai tumsa mums aizmālē acis, lai aizviltu mūs no mājām, vai arī tieši otrādi - gaisma klusi un bailīgi čukst, ka tā tam nav jābūt, ka tumsa mums liek palikt tur, kur esam un tāpēc pietrūkst tās laimes, kas caurstrāvo tevi atrodot patieso vietu, kur mājo tava dvēsele? Ja nu mājas esam mēs paši? Ja nu ir vieta, kur tiešām mums jānonāk, lai saprastu, cik stipri esam maldījušies muļķīgajos priekšstatos un paļāvušies uz noteikto kārtību? Kā var ilgoties pēc vietas, kur tu nekad neesi spēris savu kāju ar tādu spēku, ka tas spēj nodarīt sāpes? Kā var piedzīvot tādas visaptverošas, dziļas ilgas pēc kaut kā, ko tu nepazīsti? Taču tā sauc. Balss. Balss kaut kur no iekšienes sauc ceļā. Sauc uz vietu, kur tevi neviens negaida, taču sauc ar tādu spēku, ka šķiet, ka tur vienkārši atrodas kāda nozīmīgāka daļa no tavas dvēseles un tevis paša? Ko gan  es uz Zemes šajā vietā  esmu pazaudējusi, ka šai sajūtai pār mani ir tāds spēks? Un vai šim spēkam atsaukties, vai noslāpēt to dziļi dvēselē, klausot tam, ko cilvēki teic, klausot padomam, ka mājas ir šeit? Bet ja manas mājas ir šeit, tad kāpēc es jūtos kā ostā pietauvots kuģis? Kuģis, kas dziļi sevī jūt, ka šī ir tikai pieturas vieta. Vieta, kur pārlaist vētru un ko pamest, līdz ar rītausmu atkal dodoties ceļā. Bet cilvēki jau nesaprot. Nedomā. Nerunā. Bet kā var vēlēties būt labs cilvēks citiem, ja tu nepazīsti pats sevi? Ja tu neieklausies un akli nodzīvo dzīvi tā, kā citiem šķiet pareizi? 'Šī ir tava dzimtene' - jūs teiksiet. Var jau būt. Bet vai dzimtene ir tas pats, kas mājas? Ja atbildēsiet man ar jā, tad es pavaicāšu - kāpēc es tā nejūtos? Kāpēc es ar visu savu būtību jūtu, ka mani gaida tur, kur nav neviena, kas mani gaidītu? Jautājumu ir daudz... atbildes...tās ir jāatrod pašam...

The Avengers: Ragnaroks Marvel stilā

Vispirms gribu ieviest skaidrību. Es nemēdzu skatīties filmu treilerus vairāk par divām reizēm, sekot jaunumiem filmu profilos un lasīt aktieru intervijas... līdz šim. Atzīšos, ka 'The Avengers' jeb 'Atriebējus' gaidīju tā, kā nekad agrāk, paspēdama visiem ar tiem jau noriebties. Un beidzot, tieši vakar, man bija tas prieks šo filmu redzēt. Avendžerus gaidīju jau kopš baltajos ekrānos parādījās 'Tors', taču nācās apbruņoties ar pacietību un filmas treileriem. Visi tik ļoti saslavēja filmu, ka nevarēju vien sagaidīt. Tāpēc oficiāli paziņoju, ka 'Atriebēji' ir noskatīti. Kā saka - labs darbiņš, kas padarīts. Un tagad tam sekos ellīgi garš raksts.

Sižets. Kad pār cilvēci savilkušies draudu mākoņi un visu dzīvo ir gatavs iznīcināt noslēpumains ienaidnieks, starptautiska organizācija, kas uztur mieru visā pasaulē, Zemes aizstāvēšanai nolemj savākt vēl nebijušu superkomandu. Tajā plecu pie pleca nāksies cīnīties Kapteinim Amerikam, Dzelzs vīram, Toram, Halkam, Melnajai Atraitnei un Vanagacij - katram no viņiem ir savas ambīcijas, taču viņi ir vienīgie, kuri spējīgi glābt pasauli no iznīcības.

Pārdomas. Lai piedod man pārējie varoņi (un pat Tonijs Stārks!), taču visvairāk man 'Atriebēji' interesēja tieši abu Asgardas (nu labi, Loki ir jotuns, bet tas neskaitās) brāļu dēļ. Vai tas izskaidrojams ar to, ka biju sajūsmā (un joprojām esmu) par 'Toru', vai/un faktu, ka esmu apsēsta ar ziemeļu reliģijām, nezinu, bet tas jau patiesībā nav svarīgi. Man kā jau visiem 'Avengers' faniem darīja raizes tas, kā Hidlstons iznesīs savu lomu. Vai Loki ( latviski - Lokijs) būs pietiekami labs ļaundaris? Ja 'Torā' viņš bija puika, kas tikai gribēja izpelnīties tēva (neīstā) atzinību, tiesa gan ar nepareizajiem līdzekļiem, tad vai avendžeros viņš būs pietiekami labs ļaundaris? Audzināšana, kur viņam visu laiku atgādināja, ka arī viņš ir valdnieks, augšana egoistiskā brāļa ēnā un ziņa, ka viņš ir asgardiešu ļaunāko ienaidnieku dēls, kurš pieņemts, lai izdevīgā brīdī varētu viņu izmantot - tā ir vesela virkne, kas noved pie iemesla kāpēc Loki sataisa mēslus Asgardā un tagad vēlas valdīt pār Zemi. Taču vai viņš ir pietiekami...ļauns? Un ziniet, ko? Atbilde ir jā. Aizvainojums un dusmas, ko dievs sevī nēsā var just uz ekrāna. Izvazājies pa Visumu zaņķiem, sasējies ar mafij... atvainojiet, citplanētiešu bosu, kurš starp citu arī pašu dievu bija paņēmis pie dziesmas, Odina audžudēls ir izaudzis. Ja valdīšana Asgardā aizgāja gar degunu un jotuni viņu nepieņemtu, jo muļķis gandrīz iznīcināja Jotunheimu, bet otrpus Einšteina-Rozena tiltam bija ieperinājušies citplanētieši čītauri, tad atlika vien tik daudzu ļaundaru iekārotā Zeme. Jāsaka, ka Hidlstons ir radījis izcilu Lokiju - pustraku, mazliet bērnišķīgu, svārstīgu un varaskāru dievu, kuram piemīt mistiska harizma (un tas sasodīti foršais angļu akcents). Es laikam tagad mēģinu viņu attaisnot, ne? Patiesībā Loki varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču ne šoreiz.

Brālis numur divi - Tors. No pašapmierinātā egoista vairs nav ne vēsts. Pērkona dievs visā savā krāšņumā attaisno savu nosaukumu - cilvēces aizstāvis. Visvairāk mani interesēja, kā viņš iznesīs visu šo sižetu, jo abi ar Loki taču bija brāļi, auguši kopā un klausījušies varenā Odina stāstos. Tas, ka abi mazliet pakāvās savā starpā... nu es ar savu brāli arī kaujos, tā ka nekas traks. Pieverot acis uz to, ka Hemsvorts ir mazliet pārkačājies (dievam jau laikam vajag) un valkā "mātes aizkarus" (savējie sapratīs), nevaru iedomāties nevienu citu pērkona dieva atveidotāju (ja nu vien nelaiķis Hīts Ledžers, jo abi ir diezgan līdzīgi). Ja runājam par Stārku, tad tur reāli nav par ko runāt. Daži aktieri jau piedzimst ar savām lomām. Nomainīt Stārku būtu tas pats, kas izsist zemeslodi no ass. Daunijs juniors fantastisks kā vienmēr. Tikpat kaitinošs, egocentrisks, taču īstajā brīdī spēj būt varonis un izrādās, ka prot (!!!) sastrādāties komandā. Mēdz sacīt, ka Halks nozaga visu šovu. Jāatzīst, ka Marks Rufalo tik tiešām ir labākais no Halkiem, kādu man nācies redzēt. Ārēji jau nepateiksi, ka šis patīkamais, piezemētais čalis spēj pārvērsties nekontrolējamā zaļā psihopātā ar noslieci uz demolēšanu. Jautājums  - vai gammas apstarots eksperiments spēj nolikt uz lāpstiņām dievu...nu nezinu gan, bet tas lai paliek Marvel ziņā. Nākamreiz, kad šie brīnumbērni sapulcēsies, Skārletai vajadzētu mazliet vairāk piestrādāt pie sava krievu akcenta, taču citādi Melnajai Atraitnei nebija ne vainas. Vanagacs gan izrādījās tīri jauks čalis, tāda mūsdienu darbaholiska Legolasa versija, bet Kapteinis Amerika... Nu jā, mani tā ne pārāk aizrauj čaļi triko ASV karoga krāsās. Bet jāatzīst, ka Kriss savu lomu notēloja godam - amerikānisks līdz nelabumam. Viņam ar Toru bija visgrūtāk (viens nāca no citas pasaules, otrs no cita laika). Bija jāpielāgojas jaunajai pasaulei (who get the joke first?). Nu un, protams, Semjuels Lī Džeksons, jeb Niks Furijs - skarbais vecis un līderis ar vienu trūkstošu aci. Bet nu pietiks par tēliem. 

Plusi. Ar ko lai sāk? Specefekti - iespaidīgi. Ir filmas, kur tie ir par daudz un nevajadzīgi (jau atkal par piemēru minēšu filmu 'Šerloks Holmss: Ēnu spēle'), taču 'Atriebējiem' tie lieti noderēja. Manuprāt, varēja būt vēl vairāk (jā, esmu specefektmāns). Par katru no tēliem jau pastāstīju un pilnīgi loģiski var izsecināt, ka aktieri savu darbu ir padarījuši uz desmitnieku. Šī ir viena no tām retajām filmām, kur savākts tiešām izcils aktieru satāvs. Galu galā - lieliskai filmai lieliski aktieri. Bažas sagādāja fakts, kā tik daudz supervaroņu, kam pašiem ir savi uzskati, personības un dēmoni, spēs būt līdzsvarā? Vai kāds nebūs pārāks par otru? Vedons pats ir dievs, jo atrast šo zelta vidusceļu nav viegli, taču tas viņam izdevies. Katrs varonis tiek pie savas zvaigžņu stundas un arī dūres sejā, katrs dara to, ko pieprot vislabāk. Vai filma būtu tik laba, ja tas viss tiktu pārvērsts apokaliptiskā drāmā? Noteikti nē! Humors, kas 'Atriebējus' caurstrāvo,  to padara tik fantastisku. Smieklīgi dialogi, komiskas situācijas un dažādas nianses nodrošina neaizmirstamu izklaidi un ir filmas panākumu atslēga. Protams, ka tā visa ir fantastika, komiksi, taču varoņu savstarpējās attiecības (it sevišķi ja skaties ar priekšzināšanām), aizraujošais scenārijs un vizuālais baudījums acīm - īstam 'Avengers' fanam tā ir kā ambrozija, bet tiem, kam nav ne jausmas, kas tie par dīvaini ģērbtiem frīkiem, lieti noder kā laba izklaide. Taču tas nenozīmē, ka nav drāmas. Un par to lieliski gādā arī Alana Silvestri mūzika.

Mīnusi. Riebjas, ka jāmin mīnusi, bet tad jau teiks, ka esmu neobjektīva (kaut gan cik objektīvs varbūt avendžeru fans). Minēšu divus. Mani mazliet kaitināja tā Padome. Katrā filmā ir bariņš noslēpumainu tipu, kuri tiesīgi spriest uzlaist gaisā veselu pilsētu, vai nē. Cilvēki, kas lemj pār cilvēkiem, bieži vien pieņemot neticami idiotiskus lēmumus (gluži kā mūsu Saeima). Otrs pavisam maziņš mīnusiņš - vienā filmas brīdī man sametās drusciņ garlaicīgi. Nē, tas nebija sākumā, kā daudzi saka, jo sākumu skatījos ar interesi kas, ko, kā un kāpēc. Tas brīdis uz kuģa, kad visi atriebēji bija iekārtojušies un Beners ar Stārku strādāja laboratorijā. Es tobrīd nodomāju - nu taču, es gribu ekšenu! Bet šo mazo mīnusiņu es piedodu. Ā, un vēl viens. Tas pats variants, kas ar Toru - gribējās vairāk filmas. Taču mēdz sacīt, ka laba daudz nevajag. 

Nobeigums. Katrs par sevi varoņi ir izcili. Tāpat kā ar mūziķiem. Viens ir izcils čellists, cits vienkārši brutāli bliež pa bungām, bet viņi visi kopā veido īstu simfoniju. Kopā viņi ir atriebēji. Tādus frīkus kā es Marvel ir nolēmuši turpināt priecēt, jo uz ekrāniem gaidāmi arī 'Tors 2' (ārprāts, kā es gribu redzēt, kādu pirti mājās Odins sakurs Lokijam!), 'Dzelzs vīrs 3', 'Kapteinis Amerika 2' un, protams, arī otrie 'Atriebēji'. Bet runājot par šiem 'Atriebējiem' es atļaušos izmantot skaļus vārdus - šī ir labākā filma pēdējo astoņu gadu laikā (kopš LOTR pēdējās daļas), kādu man nācies skatīties un, ko es tiešām no sirds izbaudīju. Lai arī  Loki tā arī līdz galam neuztvēru kā baigo ļaundari (kā piemēram Dārtu Veideru, Džokeru utt.), jo es viņu drīzāk uztveru kā mazo brālīti, kas pelnījis pamatīgu pērienu, izcils bija gan filmas antagonists, gan tie, kuri stājās pretī ne tikai viņam, bet arī tiem visai tizla paskata čitauriem. Galu galā Manhetenas (pēc visām apokaliptiskajām filmām esmu pietiekami gudra, lai Ņujorkā nespertu savu kāju) izdemolēšana 160 miljardu dolāru apmērā ir atmaksājusies. Izcili noslīpēts scenārijs, lielisks sižets, specefekti, perfekts aktieru sniegums un kārtīga izklaide (žēl, ka Latvijā šai filmai tomēr nav tik lielu panākumu). Tiem, kas prot skatīties, 'Atriebēji' ir vairāk par parastu kases grāvēju. Tā ir filma, kas vieno paaudzes, cilvēkus, kuri gadiem ejot krājuši centu pie centa, lai nopirktu jaunāko komiksu. Tie ir varoņi, lai arī cilvēku izdomāti, taču tie simbolizē cilvēces cerību, ka briesmu gadījumā ir kaut kas vai kāds, kas viņus aizstāvēs. Un galu galā tas ir simbols dziļākai domai - kad pienāk tas brīdis, katrā no mums var pamosties varonis. Varonis, kurš liek ieskatīties acīs briesmām un stāties tām pretī. 

Roberts Daunijs juniors un viņa 'Futūrists'

Ar visu šo ažiotāžu ap Atriebējiem, internetu pārpludināja neskaitāmas intervijas ar filmas aktieriem un vēl viss kas, kam es dīvainā kārtā sekoju līdzi. Nezinu, kurā brīdī, bet vienā jaukā vakarā netīšām uzdūros faktam, ka Roberts Daunijs juniors ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī labs mūziķis. Manā redzeslokā nonāca viņa mūzikas albums 'The Futurist'. Tad nu nolēmu tam atvēlēt nelielu rakstiņu.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, kad Dzelzs vīrs vēl nebija uznesis Dauniju slavas virsotnē. Izrādās, ka Roberts (īpaši nesekoju līdzi aktieru biogrāfijām) bija ik pa brīdim rakstījis dziesmas un 2004. gada novembrī savu dienasgaismu ieraudzīja 'Futūrists'. To veido astoņas Roberta pašsacerētas dziesmas un divi kaveri. Un tie ir tiešām labi kaveri. 

'The Futurist' vietām ir viegls džezs, taču lielākoties ar uzsvaru uz popu. Jaukas balādes, ko klausīties, kad pēc garas darbadienas apriebušies visi trokšņi un gribas pavadīt mierīgu vakaru. Vietām gribas vilkt paralēles ar Filu Kolinsu kā dziesmā "Broken" (šī dziesma skanēja arī filmas Kiss Kiss Bang Bang beigu titros) vai arī Stingu kompozīcijā "Kimberly Glide". "Man Like Me" toreiz bija lielākais singls, kurš aizkļuva līdz radiostaciju topiem un jāatzīst, ka tā dziesma ir tiešām laba. "Little Clownz" liek aizdomāties, cik Daunijs patiesībā ir talantīgs, savukārt "Your Move" cauri strāvo patīkamas akustiskās ģitāras. Kaverversija dziesmai "Smile" ir atsevišķs stāsts. Tā būtu dziesma, kas plūstu no piesmēķēta džeza bāra uz kādas pielijušas četrdesmito gadu Ņujorkas ieliņas stūra. Jāpiebilst, ka šo kompozīciju sarakstīja tieši Čaplina 1936. gada filmai The Modern Times.

'Futūrists' varbūt nav izcils albums un par īstu meistardarbu to nenosauksi, taču dažas dziesmas ir tiešām spēcīgas un ko tādu ir patīkami klausīties, lai atslēgtos no ikdienas trakā ritma, lai pavadītu vakaru ar Daunija, jāatzīst, lielisko vokālu un glāzi vīna, vērojot kā ārā līst. Diemžēl albumā ieliktās pūles neatmaksājās un Roberts 2006. gadā paziņoja, ka otras plates visticamāk nebūs. Nu nezinu gan. Manuprāt, pēc Dzelzs vīra un pārējām pēcfutūrista filmām šoreiz būtu daudz vairāk cilvēku (lielākoties fanu), kas novērtētu Daunija pūles, jo talants viņam ir. To nu nenoliegsi. Lai nu kā, bet 'The Futurist' ir tiešām baudāms albums, protams, ar piebildi, ja patīk šāda veida mūzika.

Soundgarden - Live To Rise

Šis video youtubā grozās jau dažas dienas un tā kā patīk Soundgarden un tuvākajā laikā plānoju apmeklēt arī filmu, tad nolēmu iemest šo te blogā. Mūzika, kas mūsdienās silda sirdi.