Jo es esmu džekiņš baigi foršs...

Ja nu kaut kas mani ļoti tracina, tad tie ir cilvēki ar neārstējamu superaugstu ego. Protams, ka cilvēkam jābūt kaut kādai pašcieņai un pašapziņai (pat augstai), bet nu c'mon - dažam labam tas jau ir par traku! Mīlestība uz sevi, kas bez maz vai robežojas ar narcismu tikai tāpēc, ka esi sasniedzis vairāk nekā citi, nav laba lieta. Tas mani atbaida cilvēkos - vēl jo vairāk vīriešos. Iespējams, ka ar plātīšanos viņi cenšas kaut ko kompensēt vai arī patiesībā jūtas tik nedroši un baidās par to, ko citi padomās, ka nolemj pamatīgi izrādīties. Taču ja čalis domā, ka viņš ir king of the hill, nu tad sorry, vecīt, mums nav pa ceļam, lai arī cik smuks un seksīgs tu arī nebūtu. Ieraugot cilvēku ar superego, kas neitilptu pat Elizejas laukos, iedegas sarkanā gaisma un gribas mest līkumu. Man nav tādas kvalifikācijas, lai spēlētu tik augstā līgā. Man ir labi manējā.

Ardievu, mazo dīvainīt!

Šorīt mani pilnībā satrieca ziņa, ka miris mūsu pašu Mārtiņš Freimanis. Mūziķis. Dzejnieks. Aktieris. Izķemmēju cauri vairākus ziņu portālus, cerēdama, ka tas ir kāds drausmīgi neizdevies  joks. Taču nē, tā izrādījusies taisnība. Šī ir ziņa, ko joprojām ir grūti pieņemt un nez kāpēc daļa manis atsakās tam ticēt. Ko gan tagad darīs jaukā Pepe?

Personīgi es viņu atcerēšos kā lielisku mūziķi, Oto no ugunsgrēka, lielu dzīvniekmīli un ļoti pozitīvu cilvēku. Visos koncertos un bīčpārtijos cilvēki vienmēr drūzmējās, lai paklausītos Mārtiņa dziedājumā. Viņš bija daļa no Liepājas, tāpat kā jūra, saule un Rožu laukums, lai arī vairs Liepājā nedzīvoja. Tas ir milzīgs zaudējums ne tikai manai pilsētai, bet arī visai Latvijai, jo viņš bija izcils mūziķis. Izsaku dziļu līdzjūtību tuviniekiem un visiem, kas pret Mārtiņa Freimaņa daiļradi nebija vienaldzīgi.

Pēc Mārtiņa vēl ilgi zeme skums...

Atdodiet pavasari!

Nenormāli gribas pavasari. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas to vēlas. Protams, ka foršāk būtu, ja aiz loga uzreiz uzrastos vasara, bet tas laikam ir par daudz prasīts, tāpēc es būtu apmierināta arī ar pavasari. Man nepatīk aukstums. Un sniegs. Un pelēcība. Apskaužu tos, kam palaimējies dzīvot kādā siltākā vietiņā.

Ar vien skaudrāk izjūtu saules trūkumu. Baigi gribas saulīti. Kaut nedaudz. Vienmuļi pelēkajās dienās pamatīgi jānopūlas, lai paskatoties pa logu neuzglūnētu depresija. Katru rītu sākt ar sveicienu jaunai dienai un saņemt pretī apledojušas ietves vai slapja sniega vērpetes - tas sāk pamatīgi piegriezties.

Gandrīz vai divdesmit stundas dienā sapņoju par to, cik jauki būs, kad pienāks pavasaris - sildīs saulīte, manā liepā čirkstēs putni ( kaut gan zvirbuļi tur čirkst visu ziemu) un es ar nežēlīgi ļaunu prieku nolūkošos kā renštelēs aizplūdīs pēdējās sniega paliekas. Lapas. Man ļoti pietrūkst zaļo lapu un zāles. Kā traka metos virsū visam, kas ir zaļš. Gribu tulpju klēpi un narcises, gribu sauli un siltu pavasara lietutiņu, koši zilas debesis un jūru, olu grozu, putnu dziesmas un siltumu. Atdodiet pavasari, plīīīīīīz!

Dižā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tikai tagadnē /Pitagors/

Iet gluži kā pa kalniem. Vienu brīdi tu esi gatavs nomirt aiz laimes, bet vēlāk gribi pasūtīt dirst visu pasauli. Šodien būt pozitīvam ir grūti - ja pamosties ar smaidu un esi gatavs ņemt prieku no jaunas dienas, līdz ko ieslēdz televizoru lai paskatītos ziņas, tavu garastāvokli neizbēgami sabojās. Neskatīties ziņas? Bet zināt taču kaut ko gribas.

Galvenais ir īpaši neņemt pie sirds negatīvo. Jā, dzīve nav izdevusies, nav naudas, darba, bet jāatceras, ka vienmēr varēja būt sliktāk. Īpaši iespringt par neizdevušo arī nav jēgas - tā var tikai sabojāt veselību. Laiks gan nav bezgalīgs, taču mums tā vēl būs pietiekami ( vismaz man, es tā ceru), lai īstenotu to, ko vēlamies. Es gan īsti nepiekrītu tam teicienam par to, ka nekad nav par vēlu piepildīt sapņus, jo tas, manuprāt, atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma. Piemēram, es vēl pirms gāju skolā, spēju izdziedāt vissarežģītākās dziesmas, man bija ļoti laba balss, bet tā kā nekur negāju dziedāt, tad balss ierūsēja un tagad brālis saka, lai beidzu kaukt. Pēc tik ilga laika man vairs nav labas balss, tāpēc šaubos vai es spētu dziedāt profesionāli. Kā jau es sacīju, tas atkarīgs no katra gadījuma atsevišķi, bet ne jau par to ir runa. 

Patiesas laimes atslēga nav tajā, ko ilgojamies izdarīt, vai arī naudā. Protams, es nekad neesmu sapratusi tos, kas apgalvo, ka naudai nav nekādas nozīmes ( ja vien viņš nav budistu mūks vai miljonārs), taču piešķirt tai pārāk lielu uzmanību arī nav vērts. Ir vajadzīgs tikai tik daudz, lai apmierinātu pamata vajadzības - pārtika, veselība utt. Raust un raust arī nav jēgas, jo lai kā arī mums liktos, bagātība neslēpj sevī tikai gaišo pusi. Kāda jēga no bagātības, ja esi nelaimīgs muļķis?

Vienīgā un īstā laime nav tad, kad tu nopērc dārgas kurpes vai kažoku ( protams, ka būsi priecīga, jo labi izskatīsies) un izej ar to uz ballīti vai kādu pasākumu. Tas viss ir tikai tāpēc, lai izrādītos citiem un šad tad sajustos skaisti. Taču lai sajustos skaisti, nav obligāti vajadzīgs Dolce&Gabbana, Channel vai Armani - pietiek vien parakāties second hand veikalos un neviens dolče nesacentīsies ar tavu stilu. Ik vienai lietai dzīvē ir alternatīva. 

Kur slēpjas patiesa laime? Atbilde ir vienkārša. Tā ir te, šajā pašā mirklī. Ne pagātnē, ne nākotnē, bet tieši mirklī, kad pēc garas ziemas tavā logā pēkšņi iespīd saules stars, kad vienu pēc otra atkārto kādu vārdu, lai iemācītos kādu valodu, kad ieraugi savas sapņu pilsētas fotogrāfiju, kad atskan tava iemīļotā dziesma. Īsta laime ir tad, kad kāds tevi novērtē, pasaka, ka tevi mīl, vai vienkārši pasmaida. Pat strādājot ilgas stundas, turi sev uz galda kaut ko, kas atgādina par taviem laimes mirkļiem un pusdienlaikā atļaujies mazliet pasapņot. Uz jautājumu, kas tevi darītu laimīgu, mēs parasti atbildam - jauns darbs, vairāk naudas, ceļojums. Protams, ka tas dara laimīgu, bet pēdējā laikā esmu novērojusi ( vismaz uz sevis), ka īsti laimīgs tu vari sajusties tikai tad ja esi šeit un tagad. Tevi var pārņemt laime vienkārši par to, ka atrodies šeit un tagad, ka tev ir dota iespēja dzīvot uz šīs pasaules ( par spīti visam sliktajam) un redzēt kā risinās ne tikai tava, bet arī citu dzīve. Patiesa laime ir siltajos saules staros, mūzikas skaņās, saulrieta košumā, jūras zilajā klajā, vējā, kas spēcīgi un dzestri ietriecas tev sejā, lietus lāsēs, kad tās iekrīt peļķē, grāmatā, ko lasi, gaismās, kas nodziest, kad gaidpilni raugies uz ekrānu kinoteātrī un gaidi filmas sākumu, tavos soļos, kas skan pilsētas ielās. Ja tas, ko tu jūti, tevī neizraisa pēkšņu brīvības sajūtu, tad tā nav īsta laime. Būt dzīvam un elpot - lūk, kur slēpjas īsta laime, bet dažreiz to ir grūti saprast, līdz brīdim, kad tavai dzīvībai draud briesmas. 

Bet lielie sapņi - gleznot, dejot, nodibināt savu biznesu vai doties ceļojumā - tie pagaidīs.  Soli pa solītim dzīve šā vai tā mūs pie tiem novedīs, likdama ceļā norādes, dodama iespējas. Viss, kas mums jādara ir jāizbauda mirklis, jāsaskata tā burvība un jātur acis vaļā, kad mums tuvosies kāda norāde. Kā saka Paulu Koelju: "Dzīvē viss ir norādes", bet tikmēr nav jēgas ņemt visu tik ļoti pie sirds. Ik katrā lietā iespējams atrast ko pozitīvu un jo vairāk mēs sakrāsim sevī šos īstas laimes mirkļus, jo vieglāk būs stāties pretī citu nosodījumam, norādēm kā būtu jādzīvo, meliem un visam tam sliktajam ar ko nākas sastapties. Pie velna to, kas bijis un nav svarīgi, kas būs, jo laime ir te un tagad, bet Dzīves Lielās Iespējas atnāks šā vai tā. Un kas zina - tas, ko neizdarīsim šajā dzīvē, izdosies nākamajā. Galvenais - galvu augšā un nezaudēt sevi.

Citēju: "No tevis neko nevar sagaidīt!"

Vakar gadījās dzirdēt patiesību par sevi. No manis neko nevarot sagaidīt. Iesākumā sāpīgi,bet ja tā labi padomā...varbūt tā ir taisnība? No manis tiešām neko nevar sagaidīt.

Man ir divdesmit gadi! Divdesmit! Piektā daļa no gadsimta (mīļā, tev steidzami jāsāk kaut ko darīt lietas labā! Tempus fugit!)! Un es vēl neesmu paveikusi nevienu lietu, ar ko varētu lepoties. Nu labi - es pabeidzu vidusskolu ar labām atzīmēm (kaut arī nekad neesmu sevi uzskatījusi par gudru un nekad arī neuzskatīšu, lai ko man teiktu), bet tas arī viss. Divdesmit gadu laikā es neesmu paveikusi neko,lai ar mani lepotos citi, bet vēl vairāk - es pati. Neko.

Viss, ko es uzsāku ( te es vairāk domāju tieši rakstīšanu) sākas ar "super, man izdosies", bet beidzas ar krahu pie domas "tas taču nav manos spēkos" vai "tas ir bezjēdzīgi, jo nav talanta". Bla, bla, bla. Dažs labs teiks, ka man trūkst ticības saviem spēkiem. Tad nu, gudrīši, pasakiet kā man to stiprināt? Un vēl viens jautājums - vai vari ticēt saviem spēkiem, ja tiem netic pat tavi tuvākie?

Agrāk es zināju, ko darīšu, izplānoju savu karjeru, brīdi pat uzdrošinājos cerēt, ka tomēr mācīšos to, ko tiešām gribu, bet tad...puff...tas viss uzgāja pa gaisu. Ko es gribu tagad? To, ko nevar dabūt. Manas patiesās vēlmes cīnās ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Man vienmēr ir bijusi augsta atbildības sajūta par to, ko daru ( vai man tas patīk vai nē) un ja es kaut kam pieķēros, tad darīju no visas sirds. Jā, esmu perfekcioniste. Tomēr, kas attiecas uz skribelēšanu un studijām...tas viss kaut kā neitrāli izgāžas.

Mani sākt mākt bažas, ka es tā arī dzīvē neko nesasniegšu. Šobrīd velniņš uz mana pleca bļauj: "Ko tu tur ļerksti, tu vēl visiem parādīsi, kur vēži ziemo!!!", bet enģelis klusi teic: "Samierinies un dzīvo tā kā ir!". Kuru no viņiem man sūtīt pie velna? Varbūt abus?

Lielākā problēma pašreiz ir fakts, ka mana dzīve stāv uz vietas. Tas man sasodīti nepatīk. Kur ir adventures? Man vajag kustību, notikumus, būt virpulī. Apstāties nozīmē aizmigt ziemas miegā. Labi, esmu slikti izturējusies pret dažiem cilvēkiem, bet es tiešām atvainojos! Dārgā karma, vai mēs atkal varam būt draudzenes?

Secinājums: man vajag darbu :D

Io capisco l'italiano!

Interese par valodām man ir bijusi vienmēr. Pārzinu gan tikai angļu, krievu, mazliet vājāk vācu valodu un dažas sākuma frāzes franču valodā (mana franču valodas grupa pēc 3 mēn. darbības izjuka), taču vienmēr esmu gribējusi mācēt runāt spāniski un itāliski. It sevišķi itāliski. Mani sajūsmināja tas, kā viņi runā, kā papildina savu valodu ar žestiem. Pirmo es noteikti gribēju iemācīties picas, Mūžīgās pilsētas un zilās Vidusjūras saules valodu. Ņemot vērā cerību, ka kādreiz izdosies nokļūt manā mīļajā Romā - visas rietumu civilizācijas šūpulī - ļoti gribējās apgūt tieši šo brīnišķīgo, saulaino, emociju pilno un skanīgo valodu. 

Pirms kāda laika man pamatīgi palaimējās internetā uziet itāļu valodas audio kursu, kurā ietilpst gan mutisko frāžu praktizēšana (vai jūs runājat itāliski? kā jums iet?), gan lasīšana. Kurss ir iespaidīgs - tas sastāda apmēram 90 mācību stundas, kur katra ilgst apmēram pusstundu. Tad nu es bruņojos ar papīru un pildspalvu un pierakstu izrunu. Mācīties valodu pašam nav viegli - no stūra vienmēr glūn nejaukais slinkums. Bet tā kā man italiano tiešām patīk, tad parasti izņemu divas mācību stundas pa dienu, atkārtojot vismaz katru vēl vienu reizi ( maz, bet tempus fugit) + praktizējos arī klausoties itāļu dziesmas - vārdu sakot, esmu līdz ausīm iekšā itāļu valodā.

Interesanti, ka kopš to mācos, es jūtos kā tāds bērns, kas ielaists konfekšu veikalā. Esmu burtiski samīlējusies līdz ausīm  itāļu valodā. Un dažreiz tā dara mani tik neticami muļķīgi laimīgu, ka es nonāku pie slēdziena - cik maz patiesībā vajag īstai laimei! Man šī valoda šķiet tik pazīstama, tuva un mīļa, lai arī tam nav nekāda izskaidrojuma, un es pielikšu visas pūles, lai to izmācītos kaut vai nedaudz. Es nekad neatsakos no iespējas iemācīties ko jaunu un savu laimes valodu jau nu es tik vienkārši nepametīšu.

P.S. tajā bildītē redzams viens no neskaitāmajiem Romas laukumiem piazza della Repubblica ar Najadu strūklaku.

Opā!

Šajā ledainajā, slapjajā laikā, kad gribas mazliet saules un siltuma un virsū mācās depresija, tad nu aicinu ielaist sevī mazliet saulainās Grieķijas.  Sasildīsimies!



P.S. varam arī mazliet palēkāt

Simboli, sazvērestības un reliģija jeb vienkārši "Zudušais simbols"

Beidzot, iespaidīgam laika sprīdim paejot, pirms pāris dienām tiku pie Dena Brauna "Zudušā simbola". Prieks, protams, ka bija liels, taču šorīt tā jau bija izlasīta. Es nerakstīšu recenziju par "Zudušo simbolu", jo, ticiet man, jūs negribat dzirdēt manu apnicīgo jūsmošanu par šo Brauna darbu. Varu vien atklāt, ka simboli, vēstures fakti, māksla,  konspirācijas teorijas - tas viss man, ļoti maigi izsakoties, patīk (tas tiešām ir ļoti maigi sacīts). Es te "nevārīšos" par sižeta krāšņumu un visām tehniskajām pusēm, taču šādas tādas pārdomas "Zudušais simbols" manī izraisīja.

Prieks, ka arī šajā grāmatā darbojas Roberts Lengdons, ierastais čalis, kurš dzinies apkārt pa Eiropu "Da Vinči Kodā" un iepazinis Vatikāna jaukumus "Eņģeļos un dēmonos". Vispār es tā diezgan skeptiski raudzījos uz apgalvojumu, ka šī ir Brauna labākā grāmata, bet izlasot to, man atlika vienīgi piekrist, jo tā noteikti bija labāka par "Da Vinči kodu", "Ciparu cietoksni" un "Maldu zonu" un tikai mazlietiņ, mazlietiņ labāka par "Enģeļiem un dēmoniem". Šoreiz Denijs bija pārspējis pats sevi - psihs, kurš līdz nejēgai pārtetovējies un vēlas pievienoties dēmonu aprindām jau vien bija ko vērts. Un, protams, masoni. Pozitīvi šķita tas, ka viņiem netika piedēvētas valsts nodevības un visi tie murgi par ko runā sazvērestību teorētiķi. Nezinu, cik daudz no Dena Brauna rakstītā par masoniem jeb brīvmūrniekiem ir patiesība, taču viņi bija attēloti bez maz vai kā gudrības gaismas glabātāji, kamēr citi viņiem  (palasiet diskusijas internetā) piesien teroraktus, sazvērestības un bez maz vai Dārta Veidera un Doktora Ļaunuma cienīgu vēlmi pārņemt kontroli pār pasauli. Patiesībā, man doma par Dižo Pasaules Arhitektu patīk labāk, nekā tie strīdi par to, kurš no dieviem ir pareizais ( Dievs, Jahve, Allahs, Ra, Zevs, vai velns viņ zina, kas vēl). Vai ir tik grūti saprast, ka spēks, kas radījis Visumu un mūsu zemi ir tikai viens un ir vienalga kā katrs to sauc? Man taču arī var būt trīs vārdi, bet es pati taču no tā nemainīšos. Un lieciet mierā masonus, jo viņi papildina mūsu vēsturi un kultūru, padara to interesantāku un ievieš ikdienā mazliet noslēpumainības.

Bībele. Arī šoreiz Brauns neliek mierā šo grāmatu. Es nesaprotu, kā tam čalim tas izdodas, bet lasot "Zudušo simbolu" es noticu katram viņa vārdam un analizēju līdzi. Protams, ka pēc izlasīšanas tu saproti, ka tās ir tikai konspirācijas teorijas, bet Brauns neticami labi prot savām teorijām atrast pierādījumus, kas spēj pārliecināt pat vislielāko kritiķi. Es nebūt negrasos mesties aizstāvēt Bībeli un apgalvot, ka tā neslēpj nekādu citu nozīmi kā vien to, ka mēs esam bezspēcīgi Dieva bērni, jo pati īpaši neticu tam, kas tajā rakstīts. Es nesaku, ka visa Bībele ir nepareiza, bet nu c'mon, cik patiesa var būt grāmata, kas ir ir bez maz vai 2000 gadus veca un, kuru ir pārrakstījis viens cilvēks pēc otra. Jūs nepiespiedīsiet mani tam akli noticēt!

Vašingtona. Bija jauki, ka šoreiz par notikumu vietu bija izraudzīta tieši Vašingtona. Eiropā ir visa kā, bet kaut ko uzzināt par Jauno pasauli ir tiešām interesanti, jo tas ir maz izmantots materiāls, kas līdz šim aprobežojās ar Neatkarības deklarācijas nozagšanu un Nacionālo dārgumu meklējumiem . Visi tie Kapitoliji un Vašingtonas obelisks (kurā labprāt uzbrauktu arī es), sīkais Rotondas apraksts, Vašingtona apotēze - tas modina ziņkāri. Vismaz man, kas ir māksliniecisku vērtību cienītājs.

Jā, runājot par apokalipsi, es paskatījos, ko šis vārds nozīmē un tik tiešam - tulkojot no grieķu valodas tā ir "plīvura atcelšana" vai "atklāsme". "Zudušajā simbolā" minētā apokalipse nav visa noslaucīšana no zemes virsas, bet gan jauna apgaismības laikmeta iestāšanās. No vienas puses būtu jau jauki, bet no otras tā ir tikai  tāda kā ķeršanās pie pēdējā salmiņa un cenšanās izbēgt no apokalipses, kādu mēs to saprotam. Cerība nemirs, kamēr cilvēks elpo. Jā, 2012 šobrīd ir kļuvis baigi populārs, bet es ļoti dziļi šaubos, ka notiks tas, no kā visi baidās. Es zinu, cik attīstīti bija maiji, bet es godīgi neticu viņu pareģojumiem un kalendāriem, kas it kā beidzas 2012. gadā. Viņi jau nu nebūs tie, kas noteiks, kad pasaulei jāiet bojā (lai arī kas viņiem to  būtu pateicis - senie dievi, kam viņi uz savu tempļu kāpnēm upurēja cilvēkus, vai citplanētieši). Man personīgi  labāk patīk Zeme, nevis kaut kādas mūžīgās laimes Paradīze, vai arī tusiņi ar pašu nelabo pazemē. Iedomājieties, ka Dievs, Allahs, Jahve, Dižais Arhitekts, Pirmavots ( ka nu katram labpatīk to saukt) atnāk un saka: "Tā, mīlīši, es nu nojaukšu jūsu mājas un uzcelšu kūrortu ar golfa laukumu! Protams, ka VIP ieejas netiks visiem, bet pārējos izmitināsim pazemē - tur vismaz būs silti." Feini ne? Nē, mīļais lasītāj, šaubos vai pasaules galu mēs vēl tik drīz sagaidīsim.

Zināšanas, ko mēs it kā iegūsim...ar šo tēmu pēdējā laikā dīvainā kārtā man nācies sastapties visai bieži. Kaut ko visai līdzīgu varēja atrast arī "Selestīnas pravietojumos".Var jau būt, ka kaut mazlietiņ līdzīgas zināšanas arī pastāv, bet es sliecos domāt, ka drīzāk cilvēce varētu piedzīvot vēl vienu renesansi. Dīvaini, bet šajā tehnoloģiju un attīstības laikmetā joprojām ir, kas tāds, ko zinātnes sasniegumi nespēj mums dot, tāpēc cilvēki atgriežas pie Mikelandželo, Nīčes, tetovējas, medī, dodas pie zīlniekiem un dziedniekiem, pēta zvaigzņu stāvokli, nodarbojas ar jogu un dodas garīgos ceļojumos utt. Vienu es noteikti zinu - šajā gadsimtā, kad mums gandrīz vairs nav nepieciešams domāt pašiem, ļoti steidzīgi ir vajadzīgas zināšanas un ne tikai zināšanas par joniem, mikrokosmosiem un elementārdaļiņām, bet arī par senākam lietam - jau iepriekš nosaukto Nīči, Da Vinči, seno Grieķiju un Romu, Kolumbu, to kā esam izcēlušies un attīstījušies utt. utjp. Labi, lai jau tā ir katra paša darīšana.

Grāmatā bija arī kaudze simbolu un šifru. Runājot par masonu slepeno kodu, kas tika pielietots atšifrēšanai, varu jūs apbēdināt - tas nav īsts. Tas ir tā saucamais Pigpen (nezinu gan kāds tam sakars ar cūku kūti) kods, ko it kā esot pielietojuši masoni un arī rozenkreiceri, lai šifrētu savu korespondenci. Savā mājaslapā brīvmūrnieki raksta, ka šis gan nav kods ar kuru iespējams atšifrēt viņu dokumentus, bet domāts vienīgi izklaidei. Tomēr neliela līdzība starp kodiem pastāvot. Tālāk par Dīrera maģisko kvadrātu. To tiešām var atrast Dīrera darbā "Melanholija I" ( ļoti smuks darbs), bet kvadrātu nav izdomājis Dīrers, jo tas it kā radies Ķīnā, 250 gadus pirms paša gleznotāja. Cik saprotu, tad Franklina kvadrātu tik tiešām ir izsrādājis Frenklins kopā ar vēl vienu čali. 

Starp citu, cik daudzi ir atšifrējuši to kodu, kas rakstīts uz grāmatas aizmugurējā vāka? Pirmspēdējā vārdā gan ir kļūda, jo pirmais burts ir "a", nevis "e" un kopā tad arī sanāk īru rakstnieka Džordža Bernarda Šova citāts     "All great truths begin as blasphemies" ( visas lielās patiesības sākas kā zaimi).

Lai nu kā, bet "Zudušais simbols" ir ļoti laba lasāmviela un Dens Brauns ir izcils rakstnieks. Ja vien jūs interesē  simboli un trakas sazvērestības, tad uz priekšu, jo šī tiešām ir labākā Dena Brauna grāmata. Spriedze un smadzeņu darbināšana garantēta. 

Starp citu, studija "Sony", kas veidoja abas iepriekšējās Brauna grāmatu ekranizācijas "Da Vinči kods" un "Enģeļi un dēmoni", pagājušā gadā paziņoja, ka ir nolēmuši ekranizēt arī šo Brauna jaunāko bestselleru. Paredzēts, ka filma uz ekrāniem nonāks 2012. gadā. Nu ko, atliek vien līdz tam nodzīvot :D

Liepājas Džumšuts ar Ravšanu

Ir kur ierēkt!

Vienkārši nevarēju neielikt!

Šī noteikti būs mana vismaz pirmā pusgada himna. Es nevaru nedejot ik reizi, kad izdzirdu šo dziesmu. Nenormāli parauj līdzi, kaut arī ir dzirdēta jau pāris simtu reižu. ''Sing until your lungs give out: ''This ain't a scene, it's a god damn arms race!''''



P.S. Neticami, ka pat "god damn" ir izgriezts! Kam vēl uzliksim cenzūru? Bet ko tad var gribēt no VEVO.

Atklāti

Pāgājušā naktī nespēju iemigt un pieķēru sevi pie domas, ka nezinu, kas esmu un ko īsti vēlos. Mācības "tu vari visu, ja gribi", "ikvienu sapni var īstenot" un "nekad nav par vēlu" - tas viss man neder. Nē, nu sorry, ja es kādu aizvainoju, bet tā nu tas ir. 

Ir cilvēki, kuri zina, kas viņi ir, ir arī tādi, kas izliekas, ka zina, un tādi, kas nezina. Esmu no pēdējiem. Nav tā, ka es nekad nebūtu zinājusi, ko darīt, bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka tas nav tas īstais. It kā manī būt vēl kāds cits cilvēks ar svešām vēlmēm, kuras ir pretrunā ar manējām. Ir tikai divas lietas, par ko esmu pārliecināta un tās ir mūzika un rakstīšana. Esmu ar savu dvēseli kopā divdesmit gadus, bet joprojām to nepazītu. Stulbi skan, bet tā ir taisnība.

Es lieliski apzinos, kas man jādara. Man jāatrod darbs kādā kafejnīcā, jākrāj nauda studijām un jāiestājas universitātē. Man jāstudē profesija, kas visiem šķiet pieprasīta, kas nodrošina darbu un labu atalgojumu. Es cenšos tajā visā atrast ko pozitīvu, bet pie velna, es pēc dabas esmu vairāk pesimiste (kas bieži vien saglabā kaut vissīkāko cerību stariņu). Tas viss jau nav slikti, bet kaut kas manī tam visam nepiekrīt. Kaut kas saka, ka tas nav domāts man. Sasodīts, vai tiešām es dzīvē nevaru panākt kaut ko vairāk par strādāšanu un naudas pelnīšanu, lai nodrošinātu sev skaistas lietiņas un izklaidi klubā piektdienas vakaros?

Es skatos uz cilvēkiem, kam ir draugi, ģimene, darbs, bērni un domāju, ka ar manām smadzenēm kaut kas nav kārtībā, jo viņi izskatās laimīgi. Man ir ģimene ( nu tas, kas no tās palicis), draugi, es zinu, kāda būtu mana dzīve, ja man būtu bērni, bet es jūtu, ka man ar to nepietiek. Man liekas, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par to visu, kaut kas, ko atklāt, kas nav tik viegli atrodams. Jā, jā, jā man jābūt pateicīgai par to, kas man ir un jāizturas atbildīgi, bet nolādēts, es negribu nodzīvot dzīvi un pašās beigās teikt, ka tā nebija nekā vērta. Varbūt es dzenos pati pēc savas ēnas, bet esmu paliecināta (runāšu Prāta Vētras dziesmas vārdiem), ka "tur kaut kam ir jābūt". Jautājums - kam un kā to atrast?

Laimei pilnīgai

Šodien nācu pie secinājuma, ka patiesai laimei izrādās man vajadzīgs diezgan maz. Tikai motociklistu kursi + šāds te Harley Davidson mocīc'

 un aidā apkārt pasaulei!

Tinie Tempah feat. Eric Turner - Written In The Stars

Dziesmu biju pāris reižu dzirdējusi, bet nekādas emocijas tā neizraisīja, taču noskatoties video, tā vienkārši pielipa. Jāsaka, ka neesmu īpašā sajūsmā par reperiem un šis noteikti nav mans mīļākais mūzikas stils, bet video + dziesma ir baigi labie. Un personīgi man patīk Ērika Tērnera dziedājums.

 

Ir jau paspējuši arī joku izdomāt :)

Teacher: Where is your homework?

Student: Written in the stars.

Teacher: And where is that?

Student: A million miles awayy.

Teacher: And what is it about?

Student: A message to the main Ohh!

Teacher: You are not making any sense.

Student: Seasons come and go, but i will never change!

Teacher: Go to the princibal's office.

Student: And i'm on my wayyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyyy­­yyyyyy

2011. gads ar blīkšķi ienāk arī Liepājā

31. decembra vakars. Ļaužu pūļi plūst uz pilsētu, veidodami sastrēgumus pie pārejām, ignorēdami luksoforu sarkanos signālus un skaļiem smiekliem un sarunām, pieskandinādami ielas. No pūļa priekšpuses atskan brīdinājums, ka ir jau bez piecpadsmit divpadsmit un, ka jāpasteidzas, ja vēlamies paspēt. Paspraukties garām priekšā esošajiem ir gandrīz neiespējami, līdz liela daļa nolemj pārkāpt pāri milzu kupenām un doties taisnā ceļā pa brauktuvi. Šampaniešu pudeles, brīnumsvecītes, dīvainas maskas - tas viss pamanāms ik uz soli. 

10...9...8...7...6...5...4...3...2...1! Beidzot pēc neilgas gaidīšanas gaisā uzšaujas raķetes, iepriecinādamas gan lielus, gan mazus. Dažs labs gaidīja mazliet vairāk izdomas no pirotehniķu puses, bet vienaldzīgo nebija. Līdz ar raķetēm blīkšķēja arī šampaniešu korķi, skanēja apsveikumi un mirdzēja brīnumsvecīšu liesmas.

Pēc salūta daļa cilvēku aizplūda uz mājām, vai klubiem, bet pārējie izdejojās uz nebēdu turpat Rožu  laukumā pie jautrākiem ritmiem. 

Te ir dažas fotogrāfijas no svētku salūta http://www.flickr.com/photos/sanytha/sets/72157625720843924/