Interese par valodām man ir bijusi vienmēr. Pārzinu gan tikai angļu, krievu, mazliet vājāk vācu valodu un dažas sākuma frāzes franču valodā (mana franču valodas grupa pēc 3 mēn. darbības izjuka), taču vienmēr esmu gribējusi mācēt runāt spāniski un itāliski. It sevišķi itāliski. Mani sajūsmināja tas, kā viņi runā, kā papildina savu valodu ar žestiem. Pirmo es noteikti gribēju iemācīties picas, Mūžīgās pilsētas un zilās Vidusjūras saules valodu. Ņemot vērā cerību, ka kādreiz izdosies nokļūt manā mīļajā Romā - visas rietumu civilizācijas šūpulī - ļoti gribējās apgūt tieši šo brīnišķīgo, saulaino, emociju pilno un skanīgo valodu.
Pirms kāda laika man pamatīgi palaimējās internetā uziet itāļu valodas audio kursu, kurā ietilpst gan mutisko frāžu praktizēšana (vai jūs runājat itāliski? kā jums iet?), gan lasīšana. Kurss ir iespaidīgs - tas sastāda apmēram 90 mācību stundas, kur katra ilgst apmēram pusstundu. Tad nu es bruņojos ar papīru un pildspalvu un pierakstu izrunu. Mācīties valodu pašam nav viegli - no stūra vienmēr glūn nejaukais slinkums. Bet tā kā man italiano tiešām patīk, tad parasti izņemu divas mācību stundas pa dienu, atkārtojot vismaz katru vēl vienu reizi ( maz, bet tempus fugit) + praktizējos arī klausoties itāļu dziesmas - vārdu sakot, esmu līdz ausīm iekšā itāļu valodā.
Interesanti, ka kopš to mācos, es jūtos kā tāds bērns, kas ielaists konfekšu veikalā. Esmu burtiski samīlējusies līdz ausīm itāļu valodā. Un dažreiz tā dara mani tik neticami muļķīgi laimīgu, ka es nonāku pie slēdziena - cik maz patiesībā vajag īstai laimei! Man šī valoda šķiet tik pazīstama, tuva un mīļa, lai arī tam nav nekāda izskaidrojuma, un es pielikšu visas pūles, lai to izmācītos kaut vai nedaudz. Es nekad neatsakos no iespējas iemācīties ko jaunu un savu laimes valodu jau nu es tik vienkārši nepametīšu. P.S. tajā bildītē redzams viens no neskaitāmajiem Romas laukumiem piazza della Repubblica ar Najadu strūklaku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru