31. decembra vakars. Ļaužu pūļi plūst uz pilsētu, veidodami sastrēgumus pie pārejām, ignorēdami luksoforu sarkanos signālus un skaļiem smiekliem un sarunām, pieskandinādami ielas. No pūļa priekšpuses atskan brīdinājums, ka ir jau bez piecpadsmit divpadsmit un, ka jāpasteidzas, ja vēlamies paspēt. Paspraukties garām priekšā esošajiem ir gandrīz neiespējami, līdz liela daļa nolemj pārkāpt pāri milzu kupenām un doties taisnā ceļā pa brauktuvi. Šampaniešu pudeles, brīnumsvecītes, dīvainas maskas - tas viss pamanāms ik uz soli.
10...9...8...7...6...5...4...3...2...1! Beidzot pēc neilgas gaidīšanas gaisā uzšaujas raķetes, iepriecinādamas gan lielus, gan mazus. Dažs labs gaidīja mazliet vairāk izdomas no pirotehniķu puses, bet vienaldzīgo nebija. Līdz ar raķetēm blīkšķēja arī šampaniešu korķi, skanēja apsveikumi un mirdzēja brīnumsvecīšu liesmas.
Pēc salūta daļa cilvēku aizplūda uz mājām, vai klubiem, bet pārējie izdejojās uz nebēdu turpat Rožu laukumā pie jautrākiem ritmiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru