Priecīgus Ziemassvētkus!

Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus jums visiem!

Maska

Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Fricis Bārda šo rakstīja vēstulē savai mīļotajai. Šo stāstu atradu pirms daudziem gadiem pamatskolas literatūras grāmatā. Tas palika citu neievērots, taču mani aizķēra ne pa jokam.

                                                                                     

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar tumšām acīm, bālu seju, kas, citiem redzot, neprata ne priecaties, ne smieties, ne raudāt. Daži sacīja, ka viņam neesot sirds; daži, ka viņam neesot īstas cilvēka sejas, viņam esot tikai jauna, diezgan paglīta cilvēka maska pie sejas pieaugusi, bet patiesībā tas jau esot truls, bezjūtīgs, kura diena jau zudusi.  

Un tādēļ viņu iesauca par Masku. 

Kad Maska kādreiz cīņā dabūja brūces, asinis tomēr no tām netecēja. "Maskam jau nemaz asiņu nav," teica gudri ļaudis. "Viņam nav ne asiņu, ne asaru, jo par savām brūcēm viņš smejas."

Bet citi sacīja: "Viņš ir bezdievīgs: pašam jau viņam nemaz nesāp, bet tomēr viņš iet ar citiem cīnīties, viņš lieto zobenus un smaida savus gatavos smaidus...Necilvēks."

Un Maska arī par to smējās. 

Maska mīlēja puķes. Citiem neredzot, viņš sarunājās ar tām kā ar cilvēkiem, jo viņš ticēja, ka puķēm esot cilvēku dvēseles. Kad viņš pie kādas nosēdās, tad viņš ik reizes apņēmās neiet no tās prom, kamēr tā sāks atbildēt un sarunāties cilvēka balsī un stāstīs cilvēkiem vēl nezināmo puķu dvēseļu noslēpumus. Bet tad nereti notika tā: nāca vai nu stiprāks vējš, vai praktiskas dzīves barojamie vērši un omulīgi īdot mū-mū-mū...izpostīja visu, kas ceļā gadījās. Arī Maskas "brīnumpuķes". Pēdējās tad arī jutās gluži laimīgas, jo viņas ticēja, ka būt par vēršu barību un kāju pameslu ir viņu "dzīves uzdevums". Un cik jauki ir tikt no vēja pa gaisu nestam!

Tādās reizēs Maska piecēlās, smīnēja un gāja tālāk. 

Reiz Maska ilgi sēdēja pie kādas puķes. Viņš jau ticēja, ka esot naktī no tās dzirdējis cilvēcisku balsi, it kā klusu zuzošu dziesmiņu...Bet tai brīdī viņam blakus nostājās kāda sveša būtne ar izkapti. 

"Es tavu puķi nopļaušu. Vai tad tev tecēs asaras?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne nogrieza puķi. Maska smējās. 

"Bet ja savu izkapti tev krūtīs iecirtīšu, vai tad tev tecēs asinis?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne iecirta Maskam ar izkapti. Un Maska smējās. Bet tad pēkšņi viņš sagura un nokrita uz savas nocirstās puķes. 

Masku atrada nedzīvu, sakostiem zobiem. Mute viņam bija pilna aukstu, sāļu asaru. Krūtis iekšpusē pilnas sarecējušu asiņu. Asaras no acīm un asinis no brūcēm Maskam bija plūdušas uz iekšu. Tā dzīvē nav parasts un tādēļ Masku neviens negribēja saprast. Bet patiesībā Maska bij' savā mūžā raudājis un asiņojis daudz vairāk, daudz sāpīgāk par citiem.

We Bought A Zoo

Filma, ko noteikti noskatīšos. Tā kā saundtrekus rakstījis pats Jónsi, tad tai jābūt lieliskai arī muzikālā ziņā.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties II

Iepriekšējā rakstā piedāvāju tādus albumus, kā  Coldplay - Mylo Hyloto, Birdy - Birdy, Evanescence - Evanescence, Evert And The Two Dragons - Good Man Down, Snow Patrol - Fallen Empires un Foo Fighters - Wasting Light. Cits labāks, cits varbūt ne tik labs. Šoreiz piedāvāju savus lielākos favorītus. Varbūt, ka atradīsiet arī kaut ko savai gaumei.

Nickelback - Here and Now

Patiesībā šis albums būtu pelnījis atsevišķu rakstu, bet tā kā esmu nedaudz slinka, tad iztiksim vien ar dažām rindiņām. Viens no albumiem, kuru šogad nopietni gaidīju. Un sagaidīju. Tieši tādu, kādu cerēju. Here and Now ir lielisks. Kanādieši Nickelback ir tie paši vecie labie čaļi, tikai varbūt mazliet negantāki un nekaunīgāki savās lirikās. Tomēr starp slikto puišu tēlošanu un tusiņiem, izspraucas arī īstenas balādes (kā "Trying Not To Love You"), kareivīgums ("When We Stand Together") un kaut kas Transformeru saundtreku cienīgs ("Lullaby"). Jāpiebilst, ka kaut kas jauns tomēr ir. Here and Now ir pāris jaunas vēsmas mūzikas elementu ziņā, jo daži akrodi jau iepriekš minētajā "Lullaby" un arī "This Means War" nez kāpēc man asociējās ar Linkin Park "Iridescent" un "New Divide". Lielisks albums. Lielisks roks. Lieliska grupa. Mūzika, kad gribas izpriecāties.

Smith & Burrows - Funny Looking Angels

Kas notiek, kad divi labi draugi - Toms Smits (Editors solists) un Endijs Barovs (Razorlight bijušais bundzinieks) - nolemj radīt kopīgu albumu? Sanāk brīnišķigs albums. Šie divi čaļi mums ir uzdāvinājuši vienu no, manuprāt, visjaukākajiem albumiem Ziemassvētku noskaņās. Klausoties "When The Thames Froze" tu vienkārši nespēj neiedomāties aizsalušu Temzu un to kā pa to slidinās bariņš ziemas baudītāju. Albumā ir arī mazliet smeldzes, kuru pieklusina tādi gabali, kā "Funny Looking Angels" un "This Ain't New Jersey" (dziesma, kuru drillēju uz riņķi jau nez kuro dienu). "Wonderful Life" ir labākais kavers, ko man nācies dzirdēt. Pateicoties šim albumam, ieguvu svētku noskaņu. Mierīgs, ar jaukām lirikām un puišu kontrastainajām balsīm. Kaut kas starp agrāko Coldplay vai Snow Patrol. Mierīgiem ziemas vakariem, kad pietrūkst Ziemassvētku sajūtas. Taču uzdzen vēlmi pēc lielām, baltām sniegpārslām.

Bon Iver - Bon Iver  
                                                  

Stāsts ir par Džastinu Vernonu, bārdainu puisi no Viskonsīnas, kurš ar salauztu sirdi un apkrauts ar visām pārējām problēmām aizbēga uz mežu un, nodzīvodams četrus mēnešus būdiņā, ierakstīja sirdi aizkustinošu albumu For Emma, Forever Ago, no kura burtiski dvesa vientulība. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz Bon Iver nav ne miņas no minimālisma un arī par folkmūziku to vairs nevar īsti saukt. Šis albums ir dinamisks, plūstošs  un pilns skaņu variāciju. Krāšņs kā pats albuma vāks. Kaut kas no astoņdesmitajiem (dažbrīd atgādina kaut ko no Fila Kolinsa), kaut kas no eksperimentālās mūzikas, soula, kantri un elektronikas niansēm. Un tam visam pāri Vernona unikālā balss. Dziesmas, kuru lirikās ir jāieklausās un kurām nav ne mazākā sakara ar to virspusējo zupu, ko dzirdam mūzikas kanālos. Mūzika, kas jāizdzīvo, kuras impresionistiskai atmosfērai ir vienkārši jāļaujas. Tiešām lielisks albums. Manas iecienītākās dziesmas (kaut gan viens no tiem retajiem albumiem, kurā man patīk it visas) ir "Beth/Rest", "Perth"...nē, man tomēr patīk visas. Mazliet savādāka, kristāltīra mūzika vakariem ar vīnu, sniegu vai vienkārši brīžos, kad gribas atslēgties no šīs trakās pasaules. Gada labākais albums.  I could see for miles, miles, miles...

Korn - Path Of Totality

Eksperimentēt šogad laikam nolēmuši visi. Arī Korn. Viņu jaunais albums nav vairs tikai smagā mūzika. Puiši ņūmetālām piemetuši klāt dabstepu, hausmūziku un elektronikas fīčas, izveidojot unikālu, spēcīgu albumu, iespējams labāko no saviem desmit un radot bez maz vai jaunu "nākotnes metālu". Nu ko tad vēl var pateikt? Tas vienkārši ir jādzird. Albums uzlādē ne pa jokam, arī dziesmu vārdi ir fantastiski un Džonatana Deivisa brutālais vokāls lieliski sader ar elektronikas raupjumu. Vislabākās dziesmas, manuprāt, ir "Narcissistic Canibal", "Burn The Obedient" (piedziedājumā gan mazliet  atgādināja Mensona "Tainted Love"), "Get Up" (manuprāt, vislabākā un man sirdij vistuvākā) un, protams, "Bleeding Out". Neesmu elektronikas fans un ar dubstep mēs vēl neesam uz tu, bet, pie velna, šis ir viens fantastisks albums. Nezinu, vai bez visām tām fīčām kā vecajam Korn šis albums būtu labāks, taču viens ir skaidrs - Korn ir radījuši bumbu. Atombumbu. Brīžiem, kad gribas uzlādēties.

Instrumenti - Tru

Manas iecienītākās grupas no Latvijas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un pirmajā vietā nenoliedzami ir Instrumenti. Lai arī viņu lielo koncertu palaidu garām, Shipsi un Reynsi ir fantastiski. Fantastiski ir ne tikai tas, ko viņi rada, bet arī dara uz skatuves. Brīdi puiši panāk mierīgu atmosfēru, bet jau vēlāk šo harmoniju izjauc ar īstu muzikālu ekspresiju. Gluži kā "Pilnīgi Viens" pret "Freaked Out, kā "Zemeslodes" pret "Peace". Manas favorītes ir "Born To Day", "Life Jacket Under Your Seat", "(Back Of Your) Drawer", "Pilnīgi viens" un "Pieturi Mani Sev Klāt". Nav tā, ka kāds gabals albumā būtu sliktāks un galvenais -  nav divu vienādu dziesmu. Tas, ko dara Instrumenti, nāk no sirds un to sajūt gan klausītājs, gan skatītājs (biju uz viņu minikoncertu roķenē, tāpēc zinu, ko runāju). Tāpēc apgalvošu, ka Instrumenti ir jauna, augstāka klase mūsu latviešu mūzikā. Mūzikā, kas pulcē klausītājus, kuri zina, ko grib dzirdēt. Mūzikā, kuru nav kauns izrādīt arī pārējai pasaulei. Albuma un grupas knifs ir saikne. Šī saikne ar klausītāju, kura dažām grupām trūkst, nostrādā ikvienā ierakstā. Tru ir vienkārši jādzird.

Albumi, kurus vēl der noklausīties: Noteikti jādzird Amy Winehouse Lioness - Hidden Treasures, bet klasikas mīļotājiem noderēs Il Divo - Wicked Game. Ziemassvētkiem un to noskaņas radīšanai piestāvēs Maikla Bublē - Christmas. Kaut ko līdzīgu glam metālam un rokgrupai Kiss piedāvā Black Veil Brides savā albumā Set The Worl On Fire, bet džeza mīļotājus iepriecinās Tonija Beneta un septiņpadsmit popzvaigžņu kopīgais albums DuetsII. 

Nightwish un viņu "Imaginaerum"

Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).

"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību.  Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.

Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un  telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un  zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.

Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties

Coldplay - Mylo Hyloto

Šie čaļi aizvien vairāk nododas eksperimentiem, miksē stilus un nez kādā veidā izpelnās lielu uzmanību, lai arī ko darītu. Britu alternatīvā rokgrupa piedāvā elektronikas un alternatīvā roka sajaukumu. Labākās dziesmas manā skatījumā ir fantastiskais kavers "Every Teardrop Is A Waterfall", "Paradise" un "Us Against The World". Pārējās dziesmās kaut kas tomēr pietrūka. Iespējams tas, ko meklēju, bija vecais Coldplay, taču arī šis albums nav slikts. Bet savādāks gan.

Birdy - Birdy

Birdy jeb Jasmine Van den Bogaerde ir piecpadsmit gadus veca  angļu dziedātāja, kurai piemīt absolūti fantastiska balss. Šī jaunā meitene ne tikai lieliski dzied, bet arī spēlē klavieres. Albumā atradīsiet tādus dziesmu kaverus kā Cherry Ghost  "People Help The People", Bon Iver sirdi plosošo "Skinny Love" un vēl pavisam nesen tik populāro Naked and Famous hitu "Young Blood". Lielisks albums pie vīna glāzes un brīžos, kad apriebjas troksnis. 

Evanescence - Evanescence  

Arkanzasas rokgrupa ar Eimiju Lī priekšgalā pēc ilgu gadu klusēšanas oktobrī izlaida savu trešo studijas albumu, par taitlu tam izvēloties savu grupas nosaukumu. Atkārtošos, taču man ļoti pietrūka vecā Evanescence. Vienīgās dziesmas, kas iekrita sirdī bija "Sick" un "Lost In Paradise". Arī "What You Want" nav slikts gabals. Taču kaut kas tomēr ir pazaudēts no agrākā Evanescence. Nav vairs tās skanējuma, tās nokrāsas dziesmām, kāda bija Fallen un Open Door. Bet tiem, kas nav īpaši daudz iedziļinājušies šīs grupas daiļradē, šis varētu būt labs roks. Plusiņš par Eimijas balsi, jo tā tiešām ir nepārspējama. 

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

 Igaunijas indie rokgrupa, kas priecēja mūs Pozitīvusā un arī Summer Sound Liepāja, kādu laiciņu atpakaļ izdeva jaunu albumu. Šis kaimiņu brīnums patiesībā ir viens no klausāmākajiem albumiem šogad. Dievinu albuma tituldziesmu "Good Man Down" un mierīgam vakaram noder arī "Falling". Jauks albums, ja ausis nogurušas no gagām un bīberiem. Everts un divi pūķi ar savu prasmi savienot sevī neticami daudz dažādu mūzikas stilu elementu un reizē ar to ziemeļniecisko vienkāršību, panāk dziļu, patīkamu brīvdienu vakara atmosfēru. Viegls, patīkams un ritmisks. Vakariem, kad snieg.

Snow Patrol - Fallen Empires 

Arī Coldplay mazais īru brālītis Snow Patrol šogad izlēmis pakāpties ārā no rāmjiem. Vispār man patīk viņu jaunais albums. Tas ir savādāks, taču nebūt ne sliktāks. Pie tādām dziesmām kā "Called Out In The Dark" nav iespējams nosēdēt mierīgi un arī vārdi ātri iesēžas galvā. "The Wight Of Love", "This Isn't Everything You Are" (episks gabals), "New York"... nu tas jums jādzird pašiem. Dziesma "Lifening" ir tik mierīga, ka tik tiešām arī tev liekas, ka tas ir viss, ko tu jebkad no dzīves esi vēlējies. Puiši ir metušies piedzīvojumā radot šo albumu un viņiem tas izdevies lielisks, tāpēc bez liekām pļāpām iesaku izbaudīt. Ar katru klausīšanās reizi to iespējams atklāt no jauna un ar katru reizi tas paliek arvien labāks.

Foo Fighters - Wasting Light

Albums, kas šogad sagādāja vislielāko prieku. Un tas laikam notika ne vien ar mani, bet arī ar pašiem Foo Fighters puišiem. Jāsaka, ka izplosījušies viņi tur ne pa jokam. Kā sāc kratīties pie pirmās dziesmas tā gandrīz visa albuma garumā. Tīra enerģija - tā varētu raksturot viņu dziesmas. Nirvanas ēna ir aizbaidīta ar spēcīgiem ģitāru rifiem, ātriem ritmiem un arī paši Foo Fighters uz skatuves ir īsts sprādziens. Puiši dažās dziesmās rauj vaļā tā, ka ellē visi saausās. Vietu manā mūzikas lādē (tajā, ko nēsāju līdzi ik mirkli)  ir iekarojušas tādas dziesmas kā "Rope", "White Limo" (tīrākais ekspresionisms, nezināju, ka Grols māk tā bļaut), "Arlandria" (goda vārds, es to piedziedājumu jau esmu kaut kur dzirdējusi) un, protams, mans lielākais favorīts "Walk" (pietiek man padzirdēt to dziesmu un smaids līdz ausīm). Nu vienkārši lielisks albums, ja gribas nedaudz adrenalīna. Ļoti labi aizdzen nogurumu.

Zeme nepieder nevienam, tā ir dzīva un ir pati par sevi

Šodien skribelējot un klausoties Wardruna, prātā ienāca šāda domas:

Mums, cilvēkiem, pieder vesela planēta, taču joprojām nepietiek vietas. Tādēļ mēs iedomājamies, ka mums ir tiesības izpārdot Mēnesi un plānot nākotnes dzīvi uz Marsa. Mēs uzskatām, ka esot cilvēkiem mums pieder it viss. Ikkatra planēta, ik zvaigzne tumšajās debesīs. Ka mūsu varā ir lemt, kad lēks saule un kad tā rietēs. Mēs esam tā aizrāvušies ar komfortu un lietām, ka esam pārāk tālu aizklīduši no dabas un atrast atpakaļ ceļu ir tikpat kā neiespējami. Mēs darām pāri Zemei, kas tik laipni ļāvusi šos gadu tūkstošus sevi apdzīvot. Mēs darām pāri tam, kas plūst mūsu dzīslās, kas ir mūsu patiesais spēks un kas spēj nokaut visus nešķīsteņus.

Mēs grūžam postā to, kas devis mums dzīvību, jo esam pārāk pārņemti paši ar sevi. Jo mēs taču arī esam dievi. Mēs spējam sasaldēt mirkli fotokameras zibsnī, sarunāties viens ar otru esot kontinenta otrā malā, ar dažu taustiņu palīdzību iegūt jebkādas pasaules gudrības un likt mašīnām domāt un rīkoties mūsu vietā. Mēs spējam pārvietoties ātrāk par zirgiem, pieveikt zvaigžņu gadus un lidot debesīs ar dzelzs spārniem. Mēs ceļam pilsētas, kuru ēkas ir augstākas par dažu labu klinšu smaili. Mēs liekam lietā burvestības, jeb kā tās paši dēvējam par zinātni, lai iegūtu gāzi, ūdeni, elektrību un rūdu. Mēs radām ieročus saviem Zemes ienaidniekiem, domādami, ka Visumā esam vieni. Mēs iznīcinām ar ieročiem, kas nogalina pilsētas un saindē ūdeņus, un atkal visu uzceļam no pelniem. Mēs izcērtam zaļos mežus, kas sniedz mums tik vajadzīgo skābekli un tad brīnāmies par alerģijām un dažādām slimībām, par piesārņotu gaisu.

Mēs tikai ņemam, ņemam un ņemam no Zemes, nedodami neko atpakaļ un nedomādami par sekām. Mums taču uz to ir tiesības, mēs taču esam dievi, kas pakļauj dabu, prognozē vētras un lietus, maina upju gultnes, izžāvē ezerus un appludina klintis. Mēs apsteidzam laiku un mums tā joprojām ir par maz. Bet laiks jau ir tikai cilvēku izdomāta vienība, kas sadala mūžību gados, mēnešos, nedēļās, dienās, stundās, minūtēs, sekundēs...Kas gan ir noteicis, ka laiku mērīsi tā, ka mums ir atvēlēts tik un tik, ka pagājuši jau gadsimti? Protams, ka cilvēks-dievs.  Mēs esam radīšanas dievi. No nekā protam izveidot kaut ko. Protam zvejot, uzskatot, ka jūra pieder mums. Protam medīt, jo meži taču ir mūsu. Tas ir pašsaprotami, jo Zeme taču pieder mums. Mēs esam tās pārvaldnieki un likumīgie mantinieki. Neesam dabai neko parādā. 

Mēs esam dievi, kas tik izmisīgi pūlas radīt mākslīgo intelektu, iedvest dzīvību un jūtas mūsu pašu radītajās mašīnās, gluži kā tas reiz tika izdarīts ar mums. Taču mēs esam aizmirsuši, ka šajā inteliģences un cinisma laikmetā, kad Einšteina smadzenes ir svarīgākas par gribu, kad vēlme raust nomāc pateicību Zemei par sniegtajām dāvanām, mums krūtīs (atšķirībā no tām mašīnām) joprojām pukst sirds. Esam aizmirsuši, kā ir just ar sirdi, jo jūtam tikai ar smadzenēm. Tāpēc mēs nedzirdam zemes vaidus, mežu klusās nopūtās un zilimelno mākoņu naidpilnos dārdus. 

Daba lūdz un brīdina, bet mēs esam kurli. Tik aizņemti ar sevi, ka nepietiek laika, lai ieklausītos. Tik aizņemti, ka nemaz to negribam darīt. Un Zeme cerībā, ka ja ausis kurlas, tad varbūt acis nebūs aklas, sūta mums viesuļus, zemestrīces un plūdus. Milzīgi viļņi, kam esam paši devuši vārdu noskalo krastus, atņemot mūsu dārgās dzīvības. Vulkāni iznīcina ciemus, pilsētas noposta zemestrīces un mūsu drošās kartona kastes, kurās jūtamies tik pārliecināti, aiznes lietusgāžu ūdeņu upes. Un mēs vēršamies pret debesīm, jautājot un lūdzot - kāpēc? Kaut gan patiesībā tas jājautā zemei, ko min mūsu kājas, ja reiz esam tik akli un nesaredzam, ka atbildīgi par visām likstām esam mēs paši.

18. novembris Liepājā

Vakar, kā ikvienā Latvijas pilsētā un ārpus tās robežām, arī Liepājā risinājās 18. novembra svētku svinības. Pirmo reizi Latvijas 93. gadadienu atzīmēja K.Zāles laukumā un par to lielais paldies organizētājiem, jo tā izrādās ir perfekta vieta šādām svinībām, gluži pretēji saspiestajam centram. 

Šogad liepājnieki bija sapulcējušies kuplā skaitā - gan lielākie ar sarkanbaltām lentēm pie mēteļiem un jakām, gan mazie ar Latvijas karodziņiem rokās. Dziedāja gan lieli gan mazi, atdodami godu savai valstij. Svētku noslēgumā visus priecēja salūts, kurš virs kanāla izskatījās fantastiski un daudz iespaidīgāk un gleznaināk nekā virs universitātes, kā tas bija citos gados. Tāpēc ieteiktu organizētājiem arī turpmāk izmantot Zāles laukumu šādiem pasākumiem. Un paldies RIMI par silto, gardo tēju!

Foto no svētku salūta šeit

Tors - no pašapmierināta egoista līdz cilvēces aizstāvim

Labs nāk ar gaidīšanu - tā mēdz sacīt. Un izrādījās, ka tā ir taisnība. Vēlējos noskatīties Toru kopš tas parādījās uz kino ekrāniem. "Kino Balle" mani piečakarēja un uz lielā ekrāna to neredzēju, bet tā kā nojauta sacīja, ka filmai jābūt baigi labai, tad vēlējos to noskatīties vislabākajā kvalitātē. Bet līdz DVD nācās pagaidīt. Un beidzot aizgājušajā nedēļas nogalē, lēdijas un džentlmeņi, Tors DVD versijā nonāca pie manis. Sajūta bija tāda it kā bērnam Ziemassvētkos būtu uzdāvināts pamatīgs spēļu džips ar milzīgiem riteņiem un sudraba krāsojumu. Bērnišķīgi, bet tomēr.

 Sižets. Stāsta centrā ir Varenais Tors – spēcīgs, taču augstprātīgs kareivis, kura neapdomīgā rīcība no jauna piešķiļ uguni senām domstarpībām, izraisot karu. Par sodu Tors tiek padzīts no karaļvalsts, lai turpmāk savu dzīvi pavadītu uz Zemes starp cilvēkiem. Taču tieši šeit viņš uzzinās, ko nozīmē būt īstenam varonim, kad bīstamākais ienaidnieks no viņa pasaules sūta savus tumšos spēkus, lai iekarotu Zemi. Filmā iemirdzējās jau tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkins, Natālija Portmane un, protams, centrālā persona - Kriss Hemsvorts.

Pārdomas. Nu patiesība tas nav stāsts tikai par Zemes glābšanu, bet gan par attiecībām ar ģimeni, savu kļūdu labošanu un spēju mainīties. Stāsts pa savu grēku izpirkšanu un nesavtīgumu. Par pazemību un cieņu.

Lai nepatiktu Tors, cilvēkam vai nu ir jāienīst komiksi, fantastikas filmas vai arī jābūt visai aprobežotam skeptiķim. Nu labi, nerunāšu par citiem, bet par sevi zinu droši - viena no labākajām filmām, kādu man gadījies līdz šim redzēt. Tā kā esmu no tiem, kas Transformerus, Zirnekļcilvēku, Dzelzs Vīru utt. skatās ik reiz, kad rāda, tad šis Marvel  radītais brīnums mani patiesi aizrāva. Visu filmas laiku nosēdēju ar muti vaļā. Iepriekš jau rakstīju, ka uzķeros uz visām tām runām par drosmi, pasaules glābšanu, uz varoņiem, kas ziedo, drosmīgi stājas pretī liktenim un bla, bla, bla. Tad jau pavisam loģiski, ka arī scenārija ziņā mani aizķēra. Mīti, skandināvu dievi, ķeltu simboli - tas man ir kā lācim medus. Un te nu tie visi bija - varenie dievi, Asgarda, Igdrasils un tam visam pāri vienkārši fan-tas-tis-ki specefekti.

Plusi. Ar ko lai sāk? Labi, parunāsim par specefektiem. Ja spēlējat Mu vai WOW, tad jums varētu patikt. Patiesībā gribētos vienu spēli, kam būtu tieši šāda grafika, jo pat abas iepriekšnorādītās nevar salīdzināt ar filmas piedāvātajiem labumiem. Tā ka par specefektiem,kurus vērojot gribas visu laiku teikt "wow" , lielais paldies visai tai milzīgajai veidotāju komandai. Aktieri nospēlēja lieliski. Kā jau dzimuši dievi (it sevišķi Entonijs Hopkins - perfekts Odins). Par pašu  Hemsvortu nemaz nerunāsim. Lēdijas, ja nepatīk šādas filmas, tad paskatieties to vismaz gandrīz divmetrīgā Hemsvorta dēļ. Ticiet mani - ir tā vērts. Tālāk par sižetu. Lielisks, kā jau viss šajā filmā. Tēvs izmet savu nepaklausīgo dēlu no Asgardas un nu Toram nākas tikt galā esot mirstīgā ādā. Ik pa brīdim uzpeld kaut kādi valdības čaļi (izskatās kā aģenta Smita un Vīri melnā krustojums), kuru loma patiesībā līdz galam tā arī netika iznesta. Nu un, protams, mīlestība, gluži tā kā man patīk - nelielā un saprātīgā devā bez nelabumu izraisošajiem "es tevi mīlu", "tavas acis ir kā zvaigznes" un "es bez tevis nomiršu". Sižets risinās raiti, bez aizķeršanās, no atslābuma atkal metoties iekšā action. Scenārijs, papildināts ar varoņu runām un asprātīgiem dialogiem, nostrādā uz visiem simts. Toram ir arī vairākas spēcīgas ainas, citam varbūt mazliet banālas vai pārāk dramatiskas, bet bez labas drāmas jau ar nevar. Drāma ir tas, ko cilvēki (lai cik ļoti viņi to noliegtu) gaida. Piemēram, aina, kur Tors, nolicis uz muti izcili trenētus drošībniekus, pūlas atgūt savu āmuru. Bet tas paliek kā iecementēts zemē. Dieva cienīgs izmisums no Hemsvorta puses. Un tāda aina nav viena.

Mīnusi. Grūti jau kaut ko teikt par mīnusiem. Lielākais filmas mīnuss laikam bija tas, ka man Tors bija par īsu. Gribējās vēl. Un tad vēl tie valdības čomi melnajos uzvalkos. Viņi palika vien kā nelieli šķēršļi, ko itin viegli pārvarēja. Un mūzika. Nez kāpēc es to nepamanīju (laikam biju pārāk aizrāvusies ar ainām). Bet tas, ka titros (jā, pat tos es noskatījos) sāka skanēt Foo Fighters "Walk" gan bija pārsteigums. Pašās filmas beigās es varbūt gaidīju lielāku cīniņu, nekā bija patiesībā, bet uz to visu jau var pievērt acis. Vēl tas staigājošais dzelzs gabals no Stārka kompānijas (tas laikam spētu būt īsts manu murgu tēls) ugunsvēmējs - bruņinieks gan kaut kā likās sajaucis filmas.

Kopsavilkums. Skatoties Toru, jāatceras, ka tas nav ziemeļu mitoloģijas tiešs attēlojums, bet gan komiksa ekranizācija, tāpēc iztiksim bez runām, cik ļoti Holivuda degradē skandināvu mitoloģiju. Aizmirst kā bija un izbaudīt filmu - tas ir galvenais. Kā jau sacīju, aktieri izpildīja savu uzdevumu lieliski, scenārijs bija noslīpēts, ainas fantastiskas un visa filma kopumā iespaidīga. Katrā ziņā, es sagaidīju to, ko biju gaidījusi. Un šī noteikti nebija pēdējā reize, kad Toru skatījos.

P.S. Un ja pietiek pacietības, noskatieties arī titrus, jo ar tiem vēl viss nebeidzas.

Pilsēta, kurā piedzimst vējš

Manuprāt, komentāri te ir lieki. Dziesma runā pati par sevi.

Labākais basa fons

"Musicradar.com"  veicot aptauju, par labāko basa fonu atzinuši britu alternatīvā roka grupas Muse basa līniju dziesmai "Hysteria". Mjūzeri aiz sevis atstājuši Queen ar "Another One Bites The Dust" un "Under Pressure" u.c.
 
video noskatīties un dziesmu noklausīties varat šeit







Visu laiku labākā basa pavadījuma top 10:

1. "Muse" – "Hysteria";
2. "Rush" – "YYZ";
3. "Queen" – "Another One Bites The Dust";
4. "Queen" un Deivids Bovijs – "Under Pressure";
5. "Pink Floyd" – "Money";
6. "Metallica" – "Orion";
7. Maikls Džeksons – "Billie Jean";
8. "Yes" – "Roundabout";
9. "The Who" – "My Generation";
10. "Tool" – "Schism".

Fantastiski

Filma, kas noteikti būs mana šā gada aktualitāte

Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem uz auklas balti krekli žūst / J.Peters

No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Nē, šis nebūs kārtējais banālais stāsts no sērijas par vīrieti un sievieti. Šoreiz tas būs par mani un Viņu. Jā, Viņu, jo Viņa, tāpat kā es un tu, ir dzīva. Un elpo.

Savā ziņā Viņa ir līdzīga man - spītīga, mīl brīvību un slēpj sevī vairāk nekā pirmajā mirklī liekas. Viņa vēl ir pavisam jauna, taču stingri turas starp niedrēm un smiltīm. Viņa nepielien, neizrāda laipnību, vien apmierināti nopūšas, kad kāds brauc Viņu apciemot. Viņa nereklamējas cauru diennakti baltajos ekrānos un nepārdodas uz katra stūra par dažām investīciju kripatām. 

Skarba. Nepiejaucēta. Mazliet mežonīga. Taču kaut kur dziļi kodolā ir mazliet naiva un maiga. Ar karu cirstajām brūcēm un rētām un aizritējušo laiku atmiņu slogu uz pleciem viņa joprojām stāv lepna, cēli izslējusies starp diviem ūdeņiem, zem vējainām debesīm. Viņa mīl drosmīgos un tos, kuri ļaujas lidojumam. Viņa savā paspārnē izauklē lielus māksliniekus, lielus mūziķus un savā skarbajā dvēselē paliek uzticīga mūzikai, kas ir tikpat spēcīga kā valdošie vēji un jūras triektie viļņi pret krastu - rokam. 

Sākumā mēs nesapratāmies. Es Viņu ienīdu. Viņa bija man svešiniece, kaut arī Viņas saknes bija manī jau kopš dzimšanas. Es Viņu lādēju un viss, ko vēlējos bija būt tālu prom no viņas. Visas dusmas es viņai piedēvēju un visās nelaimēs viņu vainoju. 

Taču tad kaut kas mainījās. Ne jau vienā dienā, bet gana ātri. Iemesls gan šādām pārmaiņām nebija pilnīgi nekāds, ja nu vienīgi mainījos es pati. Kaut kādā brīdī mēs bijām norakušas savu kara cirvi, bijām apsēdušās pie galda un izklāstījušas savas pretenzijas vienai pret otru. Mēs noslēdzām pamieru. Un vēl vairāk. Viņa man atklāja sevi. 

Viņa neatveras kuram katram. Viņas uzticība ir jānopelna. Protams, ka Viņa nav ideāla, taču pašķirot malā liepu zarus un ieklausoties vējā, Viņas skaistumu ir grūti nepamanīt. Viņa jāprot novērtēt. Garāmejot neiegūsi ne cieņu, ne laipnu attieksmi. Ja apstāsies un brīdi ieklausīsies, Viņa ļaus ieskatīties sevī, sajust pagātnes elpu, dzirdēt senatnes soļus pastaigājamies Viņas ielās. Viņa ir kā pērle, kas paslēpusies pavisam vienkāršā gliemežnīcā un savu košumu parāda vien tiem, kas to pelnījuši.

Tagad Viņa ir ielaidusi savas saknes manī tik dziļi, ka nekādi pasaules vēji tās neizplēsīs. Viņas rudeņi ir mani rudeņi. Viņas vasaras ir manas vasaras. Tagad esmu lepna, ka esmu daļa no Viņas, jo Viņa ir daļa no manis. Tāda kā atgriezeniskā saite. Kad dzirdu Viņas dziesmu, uzmetas zosāda un es saprotu - banāli - ka mīlu Viņu. Visaptveroši. Neko neprasot pretī. Mīlu Viņas vējus, ielas, smiltis, mūziku. Mīlu lietainās dienas un soļu klaboņu pa veco bruģi. Tagad es Viņu dievinu. Viņa ir vējš, jūra un rokenrols. Viņa man ir atdevusi daļu savas neizmērojamās mīlestības uz mūziku un parādījusi, cik skaista patiesībā ir un cik daudz noslēpumu sevī vēl glabā. Viņa ir mana pilsēta. Manas mājas. Mana Liepāja. Viņa ir vienīgā, kas man rūp. Es neesmu valsts patriote, taču Viņa būs ar mani līdz galam, ja ne fiziski, tad mentāli. Un ja notiks tā, ka dzīve mani aizvedīs Britānijas miglās un citos pasaules nostūros, mēs tiksimies atkal. Ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Tiksimies zem vecajām liepām pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Zem liepām

Zem liepām, kur vēji rotaļājas
Pret krastu baltu vilni šķeļ,
Pie tilta pilsētā, kur gulbji atrod mājas
Stipri ļaudis savus namus ceļ.

Uz audekla šeit lēni nopil krāsa
Un nošu lapas sajauc trauksmains vējš,
Tos dzejas vārdus, ko šeit lasa
Nekādas vētras nenodzēš.

Un rokkafejnīcā aiz plašā loga
Lēnām lāsēm ritot lietus līst,
Garām, gurusi no atmiņu sloga,
Kāda vientuļa muzikanta dvēsele klīst.

Virs jūras, kur mirdz vakarblāzma
Vēji iepūšas un vecos jumtus  plēš,
Te basģitāras stīgas aizskar brāzma
Ar akordiem tā pažobeļu vaidus dzēš.

Te, kur visi laiki saplūst vienā
Un kastaņu šalkās sāpes rimst,
Mēs atkal tiekamies zem liepām dienā,
Kad pilsētā rudens vēji  dzimst.

Bullet For My Valentine - Tears Don't Fall

Veca, bet laba dziesma. Viens no mīļākajiem šīs grupas gabaliem.

Tarot un viņu dzelzs burvība

Kad pats Tors nokniebjas ar mirstīgo, rodas tādi vīri kā Marko Hietala - metāla dievi. Viens no albumiem, kuru šomēnes gribu ieteikt ir somu (nav nekāds brīnums, ne?) smagā metāla grupas Tarot no jauna ierakstītais 1986. gada debijas albums Spell Of Iron. Šoreiz gan ar nosaukumu Spell Of Iron MMXI.

Grupu tālajos astoņdesmitajos izveidoja Hietalu brāļi, gan ar citu nosaukumu -  Purgatory. Kad puiši tika pie ierakstu līguma, izdevēji pieprasīja mainīt nosaukumu un kopš tā brīža viņi pazīstami kā Tarot. Ar basistu un galveno vokālu Marko Hietalu priekšgalā, ģitāristu Zahariju Hietalu, taustiņnieku Jenna Tolsu, bundzinieku Pecu Cinnari un otru solistu Tommi Salmela grupa darbojas vēl šobaltdien. Jāpiebilst, ka Marko noteikti zināsiet kā grupas Nightwish ģitāristu un dziesmu autoru un vienu no somu simfoniskā metāla kaverversiju izpildītājgrupas četriem skarbajiem čaļiem - Northern Kings.

Gari nerakstīšu. Principā jau nav ko daudz piebilst. Vecais labais metāls lieliskā skanējumā. Fantastiski ģitārsolo, spēcīgi ritmi un Marko vokāls. Albumā, manuprāt, izceļas tieši trīs dziesmas "Midwinter Nights", "Love's Not Made For Mine Kind" un "The Spell Of Iron". Kaut gan arī "Wings Of Darkness" nevar atstāt bez ievērības. Klausoties "De Mortui Nil Nisi Bene" gan rodas jautājums - wtf? Savukārt par "Things That Crawl At Night" perfektāku nobeigumu albumam ir grūti iedomāties. Bet dziesmas ir tiešām labas, ja gribas sajust īstu poweru. Mūzika, kas liek asinīm skriet ātrāk.

Katrā ziņā šis ir albums, kuru klausoties uz maksimālo skaļumu gribas izsaukties - hell yeah!

...

Indiešu avatārs Šri Satja Sai Baba savā mācībā saka: "Gudrība ir prāta skaidrības uzziedēšana. Kad deģenerējas izglītība, tad sāk šķobīties visas sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās aktivitātes." Likumsakarīgi, ne?

Dziesma no kuras skrien tirpas

Mistisks pagātnes skanējums

Bottoms Up When We Stand Together

Jaunais Nickelback singls ir klāt. Piesprādzējies, Dorotij, jo Kanzasa tūlīt aizies pa pieskari!




Grupas otrs singls - skaists gabals

Šeit un tagad

Rudens solās būt vareni ražīgs laiks ne tikai ābolu un lapu ziņā, bet arī mūzikas lauciņā. Oktobrī iznāk gan Evanescence jaunais albums, gan Coldplay Mylo Xyloto un droši vien vēl kāds man nozīmīgs albums, ko visticamāk esmu palaidusi garām. Bet novembrī, dāmas un kungi, sevi atkal pieteiks kanādiešu alternatīvā roka grupa Nickelback. Nē, mīļie, viņi nekur nav pazuduši. 21. novembrī nāks klajā viņu jaunākais albums Here&Now. Septembra beigās vai arī oktobra sākumā radiostacijās nonāks arī pirmie divi singli "Bottoms Up" un "When We Stand Together". Tā ka atlikušas vien 59 dienas līdz  pieejams būs jaunais Here&Now. Un tas noteikti būs mans novembra albums numur viens.

RIP Iron Man

Tik daudz kas ir pateikts. 

Tik daudz kas palicis vēl nepasacīts. 

Tik daudz ko vēl gribētos sacīt, taču tam pietrūkst vārdu.

Šodien Latvija atvadās ne tikai no izcila hokejista, bet arī no izcila cilvēka. Ik viens, kam bijusi saskare ar Kārli, stāsta, cik lielisks un labs cilvēks viņš bijis. Nē, nevis bijis, bet ir. Jo mūsu Dzelzs vīrs dzīvos vienmēr, savas ģimenes, draugu un fanu sirdīs.

Neesmu nekāda lielā hokeja fane, taču sajūtas ir tādas, it kā būtu zaudēts kaut kas liels. Ja godīgi, tad pirmo reizi man trūkst vārdu, kaut gan tas jau ir mazsvarīgi. Kas noticis, noticis - to nemainīs ne vārdi, ne asaras. Tomēr joprojām ir grūti noticēt, ka tā.

Tagad ir tikai klusums. Gaismas nodzisušas. Pūļi noklusuši. Aiz sevis ir atstāts tik daudz. Tik daudz no kā mums pārējiem mācīties. Mācīties būt neatlaidīgiem. Mācīties būt labākiem. Mācīties piecelties un atdot sevi visu.

Lai tev tur augšā labs ledus, Kārli!

Kārļa izvēlētā dziesma, radio SWH raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi".

Man patīk, nezinu kā jums

Nu labi. Es neesmu par visām tās mīlestības lietām, bet labu mūziku gan protu novērtēt. Te nu viena dziesma, kas man ļoti patīk (dažreiz jau tās ausis no smagā roka ir jāatpūtina).

Skumji...

Ziņa par to, ka nokritusi lidmašīna ar Lokomotiv spēlētājiem mani sasniedza atrodoties darbā. Ļaunāka par to bija tikai ziņa, ka lidmašīnā ir bijis arī Karlis Skrastiņš. Lai arī cerēju, vakarā jauna informācija apstiprināja, ka mūsu Dzelzs vīra vairs nav. Ta pat kā vēl četrdesmit triju cilvēku tajā skaitā izcilu sportistu dzīvības. Tomēr nenoliegšu, ka tieši Skrastiņa zaudējums ir tas smagākais. Šoks... Joprojām neticās, ka neredzēsim viņu uz ledus....joprojām trūkst vārdu, lai kaut ko par to visu sacītu... Lai Tev vieglas smiltis, Kārli!

Vienkārši episks skanējums - Hurts "Happiness"

Ja jūlijā tas bija blūzs, bet augustā alternatīvais roks, tad septembrī piedāvāju varbūt ne pirmā svaiguma, taču izcilu britu sintpopu. Pagājušā gada plate Happiness Teo Hačkrafta un Adama Andersona dueta Hurts izpildījumā. Lai ari no kritiķiem par šo albumu puiši saņēmuši diezgan skarbus vārdus, klausītāji ir pretējās domās - viņi nosauc to par aizvadītā gada labāko albumu. Arī es esmu tādās pašās domās. Neesmu popa fans, bet šie puiši tik tiešām aizrauj ne tikai ar saviem videoklipiem, bet arī lielisko skanējumu un lirikām.

2005. gadā nejauši satikās gan Teo, gan Adams, gan Skots Fosters un atklājuši, ka visus vieno līdzīga mūzikas gaume, izveidoja elektropopa grupu, kas piedzīvoja vairākas pārmaiņas, līdz 2009. gadā kļuva par mums zināmo Hurts. Duets ierakstīja amatieru video dziesmai "Wonderul Life" un ar to brīdi tad arī sākās puišu uzvaras gājiens. Jau pēc gada iznāca viņu pirmais albums Happiness. 

Pati pirmā dziesma, ko dzirdēju bija "Wonderful Life". Pirmajā brīdī tā neizraisīja nekādas emocijas. Bet kad tā pārstāja skanēt radiostacijās, cītīgāk pavēroju videoklipu un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ dziesma sāka patikt ar katru jaunu klausīšanās reizi. Par dziesmu "Stay" gan es biju sajūsmā un tad nāca arī "Better Than Love". Albums pie manis jau bija pabijis kādu laiku un biju to pat dzirdējusi, bet nekā īpaša es tajā nesaskatīju. Līdz brīdim, kad uzliku austiņas, uzgriezu skaņu uz maksimālo un vienkārši klausījos - bez jebkādām blakus darbībām. Pirmo reizi tā pa īstam klausījos, līdz noklausījos. 

Sajūsma - tā varēja raksturot šo sajūtu. Sajūsma ne tikai par dziesmām, bet to tīrību un plašo skaņu. Reti kurš albums šodien skan tik tīri. Katra dziesma, sākot no "Silver Lining" līdz pat "The Water" ir lieliska. Taisnība ir tiem, kas saka, ka šajā albumā var atslēgties no visa, jo atliek vien uzgriezt skaļāk un tevi pārņem vispusēja, tīra skaņa, lieliskas melodijas un skaisti vārdi. Sajūta ir tāda, it kā stāvētu plašā jūras malā un visapkārt būtu vienas vienīgas debesis. Jā, Happiness ir kā pastaiga gar vēja sabangotu jūru zem pelēcīgi apmākušajām debesīm, soļiem viegli atskanot pret slapjajām smiltīm. Katra albuma dziesma ir lieliska, vienreizēja. Tajā nav sliktu kompozīciju. "Evelyn" un "Silver Lining" ir dziesmas, ko gribas apzīmēt ar vārdu "episki". Kailija Minoga kopā ar Teo dziesmā "Devotion" beidzot izklausās labi un arī pārējās kompozīcijas ir tiešām lieliskas. Albuma tituldziesma "Happiness" vispār ir viens interesants gabals. Happiness caurstrāvo arī neliela melanholijas, pat skumju stīga, bez kuras jau nebūtu iedomājams šīs lieliskās dziesmas un Teo nosvērtā, tīrā balss.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, duets atbildējis, ka pēc tūres domājot par otra albuma rakstīšanu. Pagaidām tas nav iespējams, jo spēlējot tik daudzos festivālos un koncertos, nav iespējas noskaņoties. Kā Teo intervijā sacīja: "We've got to get depressed again! And that doesn't really happen when you go around playing festivals. We have to engineer some sort of catastrophe to make us feel miserable again. We're trying to work it out at the moment, actually. Some sort of accident, maybe."

Bet kamēr gaidām jauno albumu, es noteikti iesaku noklausīties Happiness. Tā unikāla plate visā tajā mūsdienu diezgan draņķīgā popa haosā, kas ir vairāk vērta nekā visas Gagas, Perijas un Iglesiasi kopā ņemti. Plašums, skaņas tīrība, vēsā angļu atturība (to gan vairāk var redzēt videoklipos), lieliski vārdi un fantastiska mūzika. Un galvenais - tiešām kvalitatīva mūzika. Tā ir lieliska iespēja atslēgties un pabūt ārpus haosa. Episks skanējums un īsts baudījums ausīm.

Spēcīgs video

Manchester Orchestra - Virgin

Mazs fragmentiņš no kāda mana skribeļa

Niks apskatīja noliktavu. Pa mazo durvju šķirbu varēja saredzēt izpuvušu grīdu. Šī vieta viņam nekad nebija patikusi. Viņš savilka ciešāk krekla apkakli un piespiedās pelēkās ēkas sienai, nožēlodams, ka steigā nebija paķēris jaku. No jumta aumaļām plūda ūdens. Šķita, ka šodien nebeigs līt.

Te nu viņš bija. Galā. Pie vecās noliktavas gaidīdams savu nāvi. Dīvainus lokus met dzīve. Vienā brīdī tu esi laimīgs, bet tad izirst laulība un tu atkal esi sākumā. Viens ar saviem lēmumiem un izvēlēm. Izvēles. Nekad nevar zināt, kādas izvēles nāksies pieņemt, bet kādas noraidīt. Nekad nevarēja zināt, kādās situācijās liktenis iemetīs cilvēku, jo neko jau nevarēja paredzēt. Bet viens bija skaidrs - agri vai vēlu mēs katrs nonākam krustcelēs un kad tas notiek, kaut ko nākas ziedot.

Cilvēki bija nežēlīgas būtnes - par to Niks bija pārliecinājies. Tie bija zemiski, nežēlīgi un ļauni.Tie meloja, krāpa, mocīja un nogalināja. Cilvēku rasei nebija attaisnojuma. Tomēr Niks dziļi sirdī ticēja, ka cilvēkiem viss vēl nav zudis. Viņš ticēja, ka vienas slepkavas darbu kaut kur pasaulē atmaksā ar kāda dzīvības glābšanu. Cerēja, ka policija nestrādā prestiža pēc, bet gan tāpēc, lai kalpotu sabiedrībai, lai cilvēki justos droši. Ka ārsti neārstē slimniekus atalgojuma dēļ, bet gan tāpēc, lai cīnītos ar pasaules slimībām, ka ātrās palīdzības mediķu nesavtīgais darbs izglābj ne vienu vien dzīvību un mazina kāda ciešanas. Cerēja, ka psihoterapeiti palīdz cilvēkiem tik galā ar problēmām un atrast savu vietu šajā sasodītajā pasaulē, nevis ērti sēž savos krēslos un saņem lielu naudu. Viņš cerēja, ka puiši tur Afganistānā un citos karstajos punktos zem ložu krusām un lādiņiem cīnās par cilvēcību, ka viņu asinis nelīst veltīgi.

Galu galā cilvēkos bija arī kas labs. Drosme. Varonība. Jo augstāka bija cilvēka morāles pakāpe, jo vairāk drosmes viņam piemita. Drosme bija tikai daļa no tā spēka, kas mūsos mīt. Vajadzīgs ir tikai īstais brīdis. Brīdis, kad šie spēki, ko pat nespējam iztēloties, atklājas. Tikai esot uz robežas, pašā kraujas malā mēs apzināmies, kas patiesībā esam un saņemam visu drosmi lēcienam, lai arī cik dziļa būtu aiza pie mūsu kājām. 

Tāpēc arī Niks vairs nepretojās. Viņš bija atradis sevī spēku. Prāts vairs nemeklēja sāndurvis. Tas samierinājās ar to, kas bija jādara. Nebija vairs "ja", "bet", "vai" un "varbūt". Ceļš bija skaidrāks kā jebkad. Nekādu citu iespēju. Lai uzaustu rīts, naktij bija jāiet bojā. Lai cilvēks dzīvotu, kādam bija jāmirst. Šoreiz jautājums nebija par to, vai tu spētu nogalināt, lai glābtu savu dzīvību. Jautājums bija - vai tu spētu mirt, lai glābtu kādu citu?

Jā. Atbilde vienmēr bija - jā. Jo iemesls bija Nika miesa un asins. Dēls ar kuru viņš tikai nesen bija salauzis ledu, kas valdīja starp abiem. Varbūt kaut kad Saša spēs piedot un saprast, ka tas bija mazākais, ko viņš, Niks, varēja darīt, lai izpirktu vainu par tiem gadiem, kuru laikā bija attālinājies. Taču viens bija skaidrs - dēlam jādzīvo, lai ko tas prasītu. Pasaulē bija iekārtots, ka vecāki aiziet ātrāk nekā bērni. Nevis otrādi.

Smeldzīgi, patiesi un no sirds: Blue October "Any Man in America"

Sāpes, depresija, dusmas un atkal miers - tā varētu raksturot jauno Blue October albumu Any Man in America. Džastins Farstenfelds bez maz vai izkliedz, ko nozīmē sķiršanās. Albums tik tiešām ir par to, cik daudz sāpju sagādā atšķirtība no meitas, cik nežēlīga var izrādīties tava otrā pusīte, tāpēc var droši sacīt, ka arī šoreiz Džastins šajā albumā ir pilnīgi atklāts un uzrunā klausītāju no visas sirds. Daudz personiskāk un tiešāk.

Atgādināšu, ka Blue October ir Amerikāņu alternatīvā roka grupa, kas izveidojās 1995. gadā Teksasā. Grupa sastāv no Džastina Farstenfelda (solists, ģitārists, dziesmu autors), Džastina brāļa Džeremija (bundzinieks, perkusionists), Raiena Delahouseja (vijole, mandolīna, klavieres un bekvokāls), Meta Noviskija (bass, bekvokāls) un galvenās ģitāras - Džuliana Mandreika.  Viņu kontā šis ir jau sestais studijas albums un daudzas grupas dziesmas izmantotas kā filmu un seriālu saundtreki.

Lai saprastu vēstījumu, ko sevī nes Any Man In America nepietiks ar vienu klausīšanās reizi. Ir mierīgi jāapsēžas un jāieklausās - no dziesmas dziesmā. Un tad skaidri un gaiši sapratīsiet par ko ir runa. Ja Any Man in America iesākas ar pamatīgiem pārdzīvojumiem un skumjām, tad vidū pie "The Flight(LNK To MNP)" tas pārtop dusmās, mūzika kļūst agresīvāka, savukārt pēdējās trīs dziesmas jau atkal skan mierīgi. Mani pašu pārsteidza tieši albuma tituldziesma. Ar ko? Ar vārdiem. "Any Man in America" lirikas ir tik patiesas, ka tur jūs nedzirdēsiet ne izskaistinājumus, ne iecietību, bet gan klajas dusmas. Savukārt dziesma "The Feel Again" spēj aizkustināt pat līdz asarām, bet klausoties "The Worry List" pārņem neticams miers.

Un tas viss nav pagrābts no zila gaisa. Tie nav tikai vārdi. Jaunais albums ir gluži kā novele. Tajā var novilkt līniju starp vietām, kur saspīlējas sajūtas, kur sāpes pārvēršas dusmās un aizvainojumā un kur tās atkal norimst mierā. No pesimisma un depresijas atpakaļ mazliet smeldzīgā optimismā un atgādinājumos, ka ir kāds, kura dēļ jāpieceļas un jāturpina. Lieliski teksti, kas nu nekādi nevar neaizķert pa kādai stīgai. Taču lai saprastu, ir jāklausās.

Interesanti ritmi, dažādu mūzikas stilu nianses sajaucas ar klavieru dzidro skaņu un vijoles smeldzīgo sērīgumu, tam visam paliekot pie vecā labā roka. Un, protams, Džastina lieliskā balss. Puiši pastrādājuši lieliski gan mūzikas, gan vārdu, gan ieraksta ziņā. Tomēr zinot, ko šis albums prasījis, paliek skumji. Any Man in America ir vēltījums ikvienam tēvam, kurš kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ tiek šķirts no bērna. Tāpēc, ja gribat izpriecāties, šo labāk neklausīties, jo tas ir emocijām bagāts garadarbs un prasa noteiktu dvēseles stāvokli. Lai nu kā, bet tas joprojām ir tas pats vecais Blue October, kas uzrunā katru klausītāju bez jebkādas liekulības un izskaistināšanas, tādējādi pulcējot ap sevi uzticīgus fanus, cilvēkus, kuriem šīs grupas dziesmas palīdzējušas pārvarēt grūtības. Tā ir arī šoreiz. Smeldzīgi, patiesi un no sirds.  

Un lēnām izdziestot ģitārai, skan vārdi: "I might have been gone, but I never walked out."

Hurricane (MTV Unplugged)

Viena no manām mīļākajām dziesmām jaunā skanējumā.

Video - Hurricane (MTV Unplugged) - 30 Seconds To Mars | MTV Unplugged: 30 Seconds To Mars

Zilais oktobris atkal būs klāt

Šodien, skatoties "Moonlight" izdzirdēju pazīstamas mūzikas skaņas. Filmas fonā klusi spēlēja Blue October dziesmu "Calling You" un pēkšņi uzmācās nostaļģija pēc tiem laikiem, kad šo grupu klausījos. Tad nu nolēmu, ka jāpaskatās, vai viņiem tuvākajā laika nav paredzams kaut kas jauns un...jā, izrādās, ka tieši pēc divām dienām iznāks Blue October jaunais albums "Any Man In America". Tad nu gaidīsim.

Singls "The Chills" no albuma "Any Man In America"

Au revoir vasara!

Augusts. Un tas jau nozīmē rudeni. Viena un svarīgākā no pazīmēm, ka tuvojas rudens, ir fakts, ka man atkal sākt pietrūkt Londonas. Neskan jau loģiski, jo nevar pietrūkt vietas, kurā tevis nav bijis, taču tas viss ir sasodīti neizskaidrojams. Tāpēc es labāk necentīšos saprast. 

Lai nu kā, bet vasara pagāja ātri. Tā bija tiešām veiksmīga. Atradu darbu, mācījos valodu un vēl visu ko. Ar katru mēnesi kļūstu gudrāka (ne jau par grāmatu zināšanām runāju), iepazīstu cilvēkus un nāku pie secinājuma, ka esam nesaprasti un nesaprotam cits citu. Tāpat secināju, ka lai cik jauka būtu vasara, tas karstums var reāli piegriezties. Arī viens no maniem manuskriptiem lēnām virzās uz priekšu. Ceru, ka līdz rudens beigām tas jau būs gatavs.

Vasaras foršākais piedzīvojums - Summer Sound festiņš. Sākumā gan raudzījos uz pasākumu diezgan skeptiski, bet vēlāk izrādījās pavisam pretēji. Salīdzinot ar bīčpārtiju, mani pārsteidza gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra. Fakts, ka šoreiz bija iekļauts arī parks, bija fantastiski. Bīčpārtijs jau nebija slikts, bet Summer Sound bija kaut kas pavisam cits - kvalitatīvāks, daudz jaukāku atmosfēru un ļoti labu muzikālo piedāvājumu. Jā, tas bija forši.

Vienīgais, ko mēģināšu pārdzīvot ir tas, ka netiku uz fonteinfestu. Baigi gribējās aiziet pirms pielikt punktu vasarai, bet neko darīt. Taču priekšā vēl daži sīki vietējā mēroga pasākumi, kurus noteikti apmeklēšu. 

Nostrādājusi esmu jau vairāk nekā divus mēnešus un es jums teikšu - nav nekādas vainas. Jebkuru darbu var iemīlēt, ja ir pareizā attieksme. Bez tam, ja man ir mūzika un iespēja kaut ko uzskribelēt, tad nevajag nekādus zelta kalnus un priecāties pa dzīvi ir pavisam viegli. Kā tajā Guano Apes dziesmā:"Live is so easy if you know the taste". Starp citu Liepājai aizbrauca jumts viņu uzstāšanās laikā.

Galvenais, par ko strādājot ar cilvēkiem esmu pārliecinājusies, ka smaids un laipna attieksme atmaksājās. Un es nemaz neprotu savādāk. 

Bet drīz būs septembris un tas nozīmē rudeni. Tas nekas, jo kā nekā rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Dzimšanas diena, Dzejas dienas (šoreiz ceru, ka pacelšu savu pakaļu un aizvākšos uz kādu no to pasākumiem) un vēl visādi nieki. Izskatās, ka šis rudens būs pietiekami krāsains notikumu ziņā, tāpēc par vasaru īpaši neraudu. Svarīgi jau nav kāds gadalaiks aiz loga, bet kāda istabā ir atmosfēra. Ar mūziku var jebkuru ledus pili pārvērst siltā pludmalē. Un tad, kad ārā plosīsies skarbie rudens vēji, sveces, labs vīns, lieliska mūzika un kāds našķis parūpēsies par lielisku atmosfēru. Lai rudens ir tā ar glanci!

Sono più felice che mai!

Gobu iela

Visā pilsētā nebija tādas vietas kā šī. Gobu iela atradās pašā pilsētas nostūrī, blakus bieziem un tumšiem mežiem, kas meta draudīgas ēnas uz ēku sienām. Tie, kas šajā ielā nedzīvoja, meta tai līkumu, jo Gobu iela nebija parasta iela. Tas bija ļaunuma perēklis. Elle zemes virsū. Tā bija mirusi vieta un tikpat miruši bija tās iedzīvotāji. 

Gobu ielā nebija ne cerību, ne sapņu, par mīlestību nemaz nerunājot. Te valdīja nauda un bauda. Te dubļos iemina cilvēka lepnumu, te izmantoja, apgānīja un ienīda. Slimie prāti šeit meklēja patvērumu, bagātie baudas un savu vistumšāko fantāziju piepildījumus, bet rakstnieki - izzināt dzīves vistumšākās dzīles, nolaisties līdz pilnīgam pagrimumam. Daudzi to neizturēja un aizbēga.

Bet tie, kas palika, kļuva tādi kā šī iela. Bezcerīgi, bezjūtīgi, tumšu domu savažoti dzīvnieki, kas nepazina neko, tikai baudas. Ielas smagais gaiss saindēja cilvēku dvēseles. Ja tās ieraudzītu dienasgaismā, citi redzētu, ka tās ir sapuvušas un tārpu sagrauztas. Zeme, ko mina Gobu ielas iedzīvotāju kājas vaidēja un kļuva akla no tā, ko tai bija jāredz. Pat laternu gaismas nemirdzēja, tikai iekrāsoja ielu mironīgi zaļganbālā nokrāsā, padarot nokaltušās gobas vēl baismākas. Saule šeit nekad neiespīdēja, jo dienā iela tinās pelēkā dūmakā. 

Uz Gobu ielas varēja nopirkt jebko un jebkuru. Visu, kas kustējās un nekustējās. Cilvēki šeit pārdeva dvēseli nelabajam, nēsāja sirdī naidu un atriebību. Ik uz soļa kāds nodevās dzīvnieciskām tieksmēm, kāds kala plānus kā aizžņaugt kādam rīkli un kāds vienkārši vārtījās pa dubļiem, salūzdams zem šīs vietas nāvējošajiem pieskārieniem. Šī bija tumsas ieleja, kurā žēlastību nepazina. No šīs ielas baidījās visa pilsēta. Baidījās aplipt ar tās smakojošo slimību, baidījās, ka tās indīgie taustekļi sasniegs arī viņus. Taču to iznīcināt arī viņi baidījās, jo Gobu ielu sargāja tās mūžīgie dēmoni un elles suņi. Tas bija elles kambaris. Paša sātana vasarnīca.

Pašu Gobu ielas iedzīvotāju sirdīs mājoja tukšums. Pa kaktiem grabinājās izmisums, iznīcības taustekļi līda ārā no melnajām pagultēm un tumsa svilpoja cauri visām plaisām un šķirbām. Te staigāja sāpes, vientulība un naids. Nežēlība sēdēja uz māju jumtiem un visā noraudzījās ar apmierinātu smīnu, kas savilka tās balto masku mūžsenās krokās. Tās bezacainie dobuļi vērās iznīcībā un barojās no Gobu ielas ļaužu dvēselēm. Kā milzīgs maitas putns tā ar saviem melnajiem spārniem bija uzsēdusi uz sava laupījuma un lika Gobu ielas ļaužu prātiem aptumšoties un ledum plūst viņu asinīs. 

Kaut kur tam visam pa vidu, Zaļajā namā, mitinājās Feita - iespējams, vienīgais cilvēks, pār kuru šīs ielas lāstam nebija varas...

Hjū Lorijs ļauj viņiem runāt

 Buona Sera! Uzpeldu te gan reti, bet kopš šī brīža katru mēnesi centīšos ieteikt vismaz vienu albumu, ko ir vērts noklausīties. Daži būs pirmā svaiguma, daži nē. Daži no tiem būs lielo zivju veikumi, daži - ne tik dzirdēti. 

Šomēnes (cik nu atlicis no tā mēneša) es pievērsīšos blūzam. Un ne jau parastam blūzam, bet gan blūzam, ko izpilda pats doktors Hauss. Pirms vairāk nekā diviem mēnešiem savu dienas gaismu ieraudzīja aktiera un mūziķa Hjū Lorija studijas albums "Let Them Talk". Lorijs pazīstams ne tikai, kā aktieris, bet arī mūziķis un rakstnieks. Intervijā viņš atzina, ka izjūt īpašu patiku pret Ņūorleānas mūziku un no tās iedvesmojoties tad arī tapa Hjū albums blues stilā ar stipru individualitātes devu.

Arī man bija izdevība noklausīties šo albumu un jāatzīst, ka Lorijs tik tiešām ir lielisks mūziķis. Es neesmu blūza fans, taču "Let Them Talk" ir tiešām interesants. Klausoties albumā esošos gabalus, iztēlojies lūk ko: Bārmenis jauc kokteiļus, telpu izgaismo pavājas lampas uz apaļajiem koka galdiņiem, gaisā virmo cigarešu dūmi un pa ielu signalizēdamas aiztrauc mašīnas. Uz pakaramiem karājas vairāki desmiti lietusmēteļu, citi neveikli nomesti uz krēslu atzveltnēm. Atveroties ārdurvīm iekšā iebrāžas vējš un ienes pa lietus lāsei. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet aptumšotajā, pēc cigāru dūmiem un brendija smaržojošajā bārā valda jauka atmosfēra.

Jā, tieši par to es iedomājos, kad klausos "Let Them Talk". Dziesmas ir lipīgas un vienā mirklī spēj uzlabot omu. Nu nav iespējams mierīgi nosēdēt pie "They're Red Hot" vai "Swanee River". "You Don't Know My Mind" ir vēl viens interesants, ironisks gabals un arī pati albuma tituldziesma "Let Them Talk" ir ausīm tīkama. Jāpiebilst, ka klavieres un ģitāru spēlē pats aktieris un savās dziesmās sadarbojas arī ar Tomu Džounsu, Irmu Tomasu u.c.. Sliktu dziesmu šajā albumā nav. Esmu tiešām pārsteigta, cik Lorijs ir daudzpusīgs un talantīgs visdažādākajās mākslinieciskajās jomās. Lai nu kā, bet šo albumu es tiešām ieteiktu noklausīties. Varbūt ne tiem, kuri ikdienā fano par Keitiju Periju un Džastinu Bīberu, taču tiem, kuriem patīk dažādība - noteikti. Der gan jautrībai, gan lietainiem vakariem. Vienalga vai arā spīd saule, līst spēcīgs augusta lietus, vai plosās īsta rudens vētra, laba atmosfēra garantēta.

Tie, kas nezina, kas ir Hjū Lorijs, atgādinu ka mēs viņu pazīstam kā angļu izcelsmes aktieri, kurš attēlo ekstravaganto un šarmanto doktoru Gregoriju Hausu TV seriālā "Doktors Hauss". Lorijs paspīdējis arī tādās filmās kā "Mazais Stjuarts", britu "Blackadder "(bij' tādas sērijas pa TV6), 1995.gada "Prāts un jūtīgums", filmā par slaveno Džūliju Gārlendu ("Life with Judy Garland: Me and My Shadows"(starp citu ļoti laba filma)) un vēl un vēl.

Summer Sound Liepāja 2011 tuvojas

Nu ko, mīļie, tas tuvojas. Tieši pēc nedēļas Liepājas pludmalē ies vaļā festiņš. Summer Sound Liepāja ir jauns festivāls, kas risināsies Liepājā nākamajā nedēļas nogalē, respektīvi - 22. un 23. jūlijā. Festivāls mūs visus priecēs ne tikai ar kvalitatīvu mūziku un dažiem pat ļoti skaļiem nosaukumiem, bet arī ar vairāk nekā 50 grupu performancēm, dažādām atrakcijām, teātra bāru utt. Summer Sound Liepāja piedāvās ne tikai ausij tīkamus ārzemju mūziķus, bet veselu latviešu izpildītāju plejādi. Pirmās dienas grandi noteikti būs Guano Apes, kurus nu ne nekādi nedrīkst palaist garām. Uz pludmales skatuves spēlēs arī Triānas parks, Double Faced Eels, Dzelzs Vilks, SatellitesLV u.c. Otro dienu iekustinās Kalvins Hariss un prieks atkal būs redzēt vecos labos The Bedwetters. Sīkāk par pasākuma programmu šeit

Nu ko, mīlīši, tad pakojat mantiņas un nākamajā nedēļas nogalē visi šurp uz Liepāju. Lieliska atmosfēra garantēta. Katrā ziņā es jau nu šādu iespēju nelaidīšu garām. Un neaizmirstam tam visam pa vidu arī aizčāpot līdz tuvējam iecirknim un nobalsot.

The Sound Poets - vieni no festivāla dalībniekiem, zināmi kā SPB ( Smaragda pilsētas burvji) ar tiešām labu, kvalitatīvu mūziku. Bez tam no Latvijas. Šie čaļi uzstāsies pirmajā dienā uz Fantasy Garden skatuves ap pus deviņiem. 


Toploader - vienkārši padejosim visi mēnessgaismā.

Baltie krasti

Citāts, kas man ļoti iespiedies atmiņā.

 Pippin: I didn't think it would end this way.
Gandalf: End? No, the journey doesn't end here. Death is just another path... One that we all must take. The grey rain-curtain of this world rolls back, and all turns to silver glass... And then you see it.
Pippin: What? Gandalf?... See what?
Gandalf: White shores... and beyond, a far green country under a swift sunrise.
Pippin: [smiling] Well, that isn't so bad.
Gandalf: [softly] No... No it isn't.

Mans atklājums

Mans jaunākais atklājums - Hammerfall. Cik nu gan jauns, protams. Hammerfall ir power metal grupa no Zviedrijas, kas dienasgaismu ieraudzīja 1993. gadā un kuras jaunākais albums iznācis jau šogad. Grupa, kam kontā ir astoņi albumi. Grupa, kas zāģē labu power metālu jau astoņpadsmit gadus. Un šī ir viena no manām mīļākajām dziesmām.



Mūzika, kas liek asinīm skriet!

Pēdējā dziesma

No manis ir tikai ēna. Ēna, kas noklīdusi starp pusnakts maldiem un rītausmas īstenību. Ne īsti gaisma, ne īsti tumsa. Saule, kas reiz manī spīdēja ir izzagta. Klusiem tumsas pieskārieniem nemanāmi izvilkta kā smalks zīda pavediens. Tajā pakārtas nederīgās cerības un četrdesmit trīs nakšu sapņi un nu tas viss viegli šūpojas maigajā dienvidvējā. Klusi, kā smalki vēja zvani, pavedienos ieskanas rasas lāses, pagājušās nakts asaras. Izirušās pērles kā baltas zvaigznes mirdz pēc lietus smaržojošajā zālē. Neviens vairs tās neuzlasa, nevienu tās nesilda. Mēs veltīgi mēģinājām toreiz tās uzmest atpakaļ debesīs, bet tās krita atpakaļ, pievilkušās ar zemes nolemtības skumjpilno valgmi. Tagad arī mēs tādi bijām kļuvuši. Saule mums tagad ir par spožu, putnu dziesmas par skaļu un laime žilbina dvēseli, saraujoties pie katra ērkšķa, ko brien mūsu kājas. No dienas mēs pārvērtāmies naktī un lūdzām tumsai pie kājām mums savu nejūtību sniegt...Sveces izdziest, baltā migla pieskaras pirkstgaliem. Kaut kur kamīnā sadeg trīspadsmit pavasara vēstules. Sadeg siltie saules stari, putnu skaņas, vijolīšu maigā, maģiskā smarža. Sadeg dienvidu vēja atnestā kanēļa smarža, lietus lāses, kas sašķīst uz ādas, ieplūzdamas dzīslās un sajaukdamās ar asinīm. Sadeg mūsu smiekli, mūsu vārdi un solījumi...No manis un tevis vairs tikai ēna. Ēna, kas klīst starp ziemeļvēja ielejām un šķērso iznīcības krauju, tā arī nenonākot otrā pusē. Divas ēnas, kas iet vienu ceļu, bet aklajā tumsā nejūt otru sev blakus, nedzird un nejūt vijolīšu elpu nejūtības vilinājumā. Dziest sveces. Norimst vējš.  Paceļas migla... un pļavā nosēžas klusums. Izdziest pēdējā dziesma, ko mums veltīja vējš. Vēl klusumā ietrīcas vijoles stīgas... un tad iestājas miers.

Par tiem, kas debesīs

Vakar, 17. jūnijā, par godu vienai no Latvijas mūzikas leģendām Jānim Grodumam un pārējiem Līviem, kuri vairs nav ar mums, Liepājā pie 1. rokkafejnīcas notika piemiņas koncerts, kas pulcēja krietni kuplu skaitu mūziķu no Liepājas un pārējās Latvijas. Koncertā dziedāja gan tādi vecie mūziķi kā "Credo" un "Whisky Band", gan jaunākie "Willow Farm" un tikko izveidojusies liepājnieku apvienība "The Parachutes". Ar savu sniegumu priecēja arī Edijs Šnipke, grupas "Tumsa" mūziķi un Olga Rajecka. Koncertu noslēdza jaunais "Līvu" sastāvs ar Aināru Virgu un "Hard Orchestra".

Pasākumu apmeklēja kupls skaits cilvēku sākot no maziem bērniem līdz pat vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Īpašas skatītāju simpātijas izpelnījās "Dzelzs griezējs" un Ķiģeļa "Palaid vējā". Ieskanējās arī Guns'n'Roses "Knocking On Heavens Door" akordi. Par patīkamo atmosfēru bija parūpējušies gan mūziķi, gan Latvijas 1. rokkafejnīca. Pasākumā varēja arī aplūkot skici Jāņa Groduma piemiņas memoriālam, kas tiks veidots kā rokenrola karaļa krēsls un novietots blakus Slavas alejai un milzīgajai ģitārai. Gandrīz piecu stundu ilgo pasākumu apmeklēja arī Jāņa Groduma mamma un Elita Platmalniece, bet uz skatuves kāpa arī Jāņa dēls, Elviss Grodums.

Sanākušie, gan veci gan jauni, dziedāja nemirstīgajām latviešu roka kompozīcijām līdzi no visas sirds. Sajūtas tik tiešām bija lieliskas. Nelielas skumjas atkal izraisīja tas, ka "Tumsa" skanēja bez Mārtiņa Freimaņa. Vokālu  uzņēmās Emīls Dreiblats no grupas "Willow Farm", dāvājot Mārtiņa lieliskās kompozīcijas savā izpildījumā. Pasākums tik tiešām bija izdevies un par to jāsaka liels paldies mūsu pilsētas labākajiem - Latvijas 1. rokkafejnīcai. Paldies par brīnišķīgu vakaru un jaukām atmiņām. Lai dzīvo rokenrols!

Foto no pasākuma

Laime nav kaut kas netverams

Spēja būt laimīgam neslēpjas apstākļos, bet gan prātā. Ja tu vēlies būt laimīgs un sevi par tādu uzskati, tu esi patiesi laimīgs. Neatkarīgi no tā kas tev pieder. Ja sēdi un činksti, ka neesi laimīgs, tā ir tava vaina. Laime nav kaut kas, kas atnāk tāpat vien. Laime patiesībā ir tavs prāta stāvoklis. Ja tu ļauj sev domāt, ka neesi laimīgs, tad tu tāds arī nekad nebūsi. Līdz mainīsi savu domāšanu. 

Linkin Park un Transformeri

Jaunais Linkin Park videoklips ir klāt. Tiem, kuri vēl nezina, tad "Irisdescent" ir viens no "Transformers: Dark Of The Moon" soundtrekiem. Transformeri ir viena no tām filmām, ko šovasar noteikti apmeklēšu. Jāpamēģina vēl aizvilkt līdzi arī brāli. Lai nu kā, bet Transformeri bez LP jau nemaz nav iedomājami. Un par to arī viņu jaunais video.

Feeling good...

Tempus fugit. Jā, laiks negaida un arī manējais nav izņēmums. Iemesls tam, ka pēdējā laikā esmu šeit tik reti, ir fakts, ka beidzot esmu tikusi pie darba. Tā kā mājās tieku tikai sešos, tad vakarā esmu slinka uz bloga rakstīšanu. Saka, ka vislabākais darbs ir tas, kas atrodas tālāk no mājām. un tam es varu piekrist. Kamēr no centra tieku uz Jaunliepāju, gaiss un CO2 ir ieelpots pietiekami. Ausīs skan SWH vai RR, saule spīd, visapkārt zaļi koki - kamēr aizčāpoju līdz mājām, garīgais uzlabojas līdz maksimumam. Un ja vēl izmet loku gar jūru...Mūzika, medicīnas termini, ātra ierīšana pusdienlaikā, žurnāli, avīzes. Kaut kur tam visam pa vidu slepkavību plānošana, trillera rakstīšana un Šekspīrs. Garlaicīgi nav.

Tas gan nenozīmē, ka no šejienes pazudīšu pavisam. Nesagaidīsiet. Ik pa laikam uzpeldēšu ar kaut ko jaunu. Jūnijs ir tas saspringtākais mēnesis, taču ar jūliju viesošos šeit biežāk. Šomēnes jāpaspēj sevi saņemt rokās un pielikties pabeigt to sasodīto trilleri. 

Lai nu kā, bet dzīve ir sasodīti lieliska. Pie velna visas naudas problēmas, politiku, Bērziņus un pārējo - mēs esam dzīvi un elpojam. Un tas jau ir pats galvenais. Neiespringsim uz negatīvismu, jo vienīgais, ko ar to var panākt, ir dabūt veģetatīvo distoniju (kā man). Tāpēc...Esi vienmēr pozitīvs!

Coming soon...

''Kaimiņu būšana'' jeb kā Eirovīzija grēko pret mūziku

Aši par to balagānu, ko sauc par Eirovīziju. Jūs jau droši vien zināt, ka uzvaras laurus šogad plūca Azerbaidžāna un duets  Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared". Vakarā biju sataisījusies uz kārtīgu skatīšanos un ar interesi vēroju katru priekšnesumu. Viss bija labi, pat lieliski, kad sākās balsošana. 

Esmu vienmēr zinājusi, ka tajā sasodītajā konkursā valda kaimiņu būšana. Nu bet tas, kas notika šogad...man vienkārši paspruka rupjības. Nekad neesmu satraukusies par to, kurš uzvarēs, jo līdz šim Eirovīzijā nebija nevienas dziesmas, kas man šķistu pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras vērta. Bet šogad tās bija veselas trīs. Jo īpaši Francija. Bet ko mēs tur ieraudzījām? Kaimiņš deva kaimiņam, kā jau parasti.

Es iesaku nomainīt tagadējo nosaukumu pret Eirovīzijas kaimiņu konkursu. Tad vismaz nebūtu tāda liekuļošana. Nu kā gan citādi var uzvarēt viduvēja dziesma ar ne pārāk labu izpildītāju vokālu, izgrūžot no vietas izcilas mūzikas pērles?

Negribot rodas jautājums. Vai cilvēki ir stulbi? Vai nu viņi vienkārši nezina, kas ir kvalitatīva mūzika. Būsim loģiski. Ja man patīk kāda dziesma, es par to balsoju un man pie kājas par kaimiņiem, ja viņu dziesmas nekam neder. Es nemūžam nespētu iedomāties tā zaimot mūzikai un balsot par to, kas man nepatīk. Bet ko es te redzu? Divpadsmit punkti no katras valsts aiziet tuvākajiem kaimiņiem un tiem, kuru dziesmas nemaz nebija šādu punktu vērtas. Un mēs iedevām Francijai vienu punktu!!!!! Jautājums - vai Vassili vokālais sniegums bija tik drausmīgi draņķīgs un nemākulīgs, ka mēs uzdrošinājāmies to novērtēt uz vienu punktu?! Atbilde - nē! Tas bija viens no labākajiem sniegumiem ne tikai šajā konkursā, bet visos iepriekšējos arī. Man bija žēl skatīties uz to čali, kuram visi solīja uzvaru, bet beigās atmeta drupatas no svētku galda. Vai varbūt cilvēki tik šausmīgi baidās no klasiskās mūzikas, ka nespēj to novērtēt? Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka divpadsmit punktus mēs iedevām Itālijai, nevis Krievijai (man nav absolūti nekas pret Krieviju un krieviem, bet tā dziesma bija galīgi garām). Par to es biju priecīga. 

Es vairs negribu ieslīgt garās sašutuma runās par šo teātri, taču viens ir skaidrs - lai cik skaista būtu tava balss, lai cik laba būtu tava dziesma un cik interesants vai smieklīgs tavs priekšnesums, mūzika te nav galvenā. Visu izšķir draudzība. Un tas ir nožēlojami. Gluži kā tādā Padomju savienībā, kur visu revidēja, rediģēja un izdarīja sistēmai pa prātam. Vai nu kāds rezultātus groza pēc sava prāta vai arī vienkārši iedur zīmulīti sarakstā un izvēlas uzvarētājvalsti. Šogad esmu nenormāli vīlusies visā šajā pasākumā. Apsveru domu, ka nākamgad to nemaz neskatīšos. Tādus noziegumus pret mūziku ir grūti skatīties, ja ir vismaz piecas dziesmas, kuras pelnījušas uzvarēt, bet galu galā zeltu iegūst viduvējs duets ar tikpat viduvēju dziesmu. Toties liels prieks par Itālijas sudrabu. Negaidīts, bet tomēr prieks.

There's nothing else I wish

Būtu man šāds mazulītis...

Ēnu teātris

Klusums. Kaut kur tumsā smaržo pēc tikko nodzēstas sveces. Vakarvējš sapinas bērzu zaros un ugunis lēnām izdziest kā nevienam nevajadzīgas bākas. Viss noklust. Atkal uzglūn graujošā ēna, ar saviem tukšajiem acu dobuļiem urbdamās dvēselē. Priekškars nolaižas un skatuves dēļi atdziest. Vairs nav kā dēļ spēlēt šo teātri. Viņi noņem viltus smaidus, notīra viltus laipnību un nomazgā neīstas līdzjūtības un augstprātības grimu, palikdami gluži kaili ar savu dvēseli. Viņi nomet savas lomas, jo tumsā nav neviena, kas skatītos viņu teātri.

Grimētavās izdziest gaismas, aizkulisēs vēl virmo cigarešu dūmi, bet tie ir vienīgie, šeit tik vēlu uzkavējušies viesi šajā dziestošajā vakarā. Bet viņi, izrādes dvēsele un ļaužu izklaidētāji, viņi paliek vieni. Viņu sirdis naktīs kliedz. Kliedz pēc mīlestības, sapratnes un siltuma. Viņus visus ieskauj vientulības aukstās sienas, viņu rokas saista melnie izmisuma pavedieni. Viņi visi alkst lidot, bet dvēseles ir pārāk smagas - tās velk pie zemes.

Kādi tērpi, kāda mūzika! Kāds krāšņums valda uz viņu skatuvēm! Tur viņi ir karaļi, soģi un pielīdēji. Tur viņi melo, krāpj, tenko, vērpj intrigas, sagrauj un nogalina. Tur viņi mīlējās, sadegot kaislē, tur viņi ir atkarīgi no otra, tur viņi kļūst par otra īpašumu. Vīni, rotas, zīds, cigāri, sudrabs, auto. Uz viņu skatuvēm valda vara un nauda. Un nebeidzama greznība.

Bet kad prožektori nodziest un priekškars gurdi nolaižas, kad grimētavā tie noņem liekulības masku, viņi atkal paliek vieni starp savām zelta kaudzēm, franču smaržām un dimantu vēso mirdzumu. Taču tagad viņus pakļauj, bradā, grauj un sit. Tagad viņi ir tie, kuriem dara pāri, taču viņu soģi ir daudz ļaunāki - tumsa un vientulība. Naktīs līst viņu asaras, spilvenos skan apslāpēti kliedzieni un viņi kļūst zemāki par savas skatuves dēļiem, bālāki par savas skatuves priekškariem un mēmāki par virmojošajiem cigarešu dūmiem. Karaļu muguras tiek saliektas zem iznīcības pātagām un tie ik reiz nosolās, ka būs labāki, cilvēcīgāki un iejūtīgāki, bet līdz ko atkal paceļas priekškars, solījumi paliek tajā pašā nakts tumsā, no kuras tie uz mirkli bija izbēguši.

Skatuve atkal piepildās, lai vakarā kļūtu par tukšu, tumšu un aukstu vietu. Un viņi, šīs gurdenās, taču šķietami dižmanīgās ēnas, zaudē savu varu, ko tiem piešķir dienasgaisma. No karaļiem tie atgriežas vientulības kalpībā un no rīta tie atkal spēlē, pakļauj, lemj un vada. Daudzi spēlē šajā ēnu teātrī. Teātrī, ko sauc par dzīvi.