Zeme nepieder nevienam, tā ir dzīva un ir pati par sevi

Šodien skribelējot un klausoties Wardruna, prātā ienāca šāda domas:

Mums, cilvēkiem, pieder vesela planēta, taču joprojām nepietiek vietas. Tādēļ mēs iedomājamies, ka mums ir tiesības izpārdot Mēnesi un plānot nākotnes dzīvi uz Marsa. Mēs uzskatām, ka esot cilvēkiem mums pieder it viss. Ikkatra planēta, ik zvaigzne tumšajās debesīs. Ka mūsu varā ir lemt, kad lēks saule un kad tā rietēs. Mēs esam tā aizrāvušies ar komfortu un lietām, ka esam pārāk tālu aizklīduši no dabas un atrast atpakaļ ceļu ir tikpat kā neiespējami. Mēs darām pāri Zemei, kas tik laipni ļāvusi šos gadu tūkstošus sevi apdzīvot. Mēs darām pāri tam, kas plūst mūsu dzīslās, kas ir mūsu patiesais spēks un kas spēj nokaut visus nešķīsteņus.

Mēs grūžam postā to, kas devis mums dzīvību, jo esam pārāk pārņemti paši ar sevi. Jo mēs taču arī esam dievi. Mēs spējam sasaldēt mirkli fotokameras zibsnī, sarunāties viens ar otru esot kontinenta otrā malā, ar dažu taustiņu palīdzību iegūt jebkādas pasaules gudrības un likt mašīnām domāt un rīkoties mūsu vietā. Mēs spējam pārvietoties ātrāk par zirgiem, pieveikt zvaigžņu gadus un lidot debesīs ar dzelzs spārniem. Mēs ceļam pilsētas, kuru ēkas ir augstākas par dažu labu klinšu smaili. Mēs liekam lietā burvestības, jeb kā tās paši dēvējam par zinātni, lai iegūtu gāzi, ūdeni, elektrību un rūdu. Mēs radām ieročus saviem Zemes ienaidniekiem, domādami, ka Visumā esam vieni. Mēs iznīcinām ar ieročiem, kas nogalina pilsētas un saindē ūdeņus, un atkal visu uzceļam no pelniem. Mēs izcērtam zaļos mežus, kas sniedz mums tik vajadzīgo skābekli un tad brīnāmies par alerģijām un dažādām slimībām, par piesārņotu gaisu.

Mēs tikai ņemam, ņemam un ņemam no Zemes, nedodami neko atpakaļ un nedomādami par sekām. Mums taču uz to ir tiesības, mēs taču esam dievi, kas pakļauj dabu, prognozē vētras un lietus, maina upju gultnes, izžāvē ezerus un appludina klintis. Mēs apsteidzam laiku un mums tā joprojām ir par maz. Bet laiks jau ir tikai cilvēku izdomāta vienība, kas sadala mūžību gados, mēnešos, nedēļās, dienās, stundās, minūtēs, sekundēs...Kas gan ir noteicis, ka laiku mērīsi tā, ka mums ir atvēlēts tik un tik, ka pagājuši jau gadsimti? Protams, ka cilvēks-dievs.  Mēs esam radīšanas dievi. No nekā protam izveidot kaut ko. Protam zvejot, uzskatot, ka jūra pieder mums. Protam medīt, jo meži taču ir mūsu. Tas ir pašsaprotami, jo Zeme taču pieder mums. Mēs esam tās pārvaldnieki un likumīgie mantinieki. Neesam dabai neko parādā. 

Mēs esam dievi, kas tik izmisīgi pūlas radīt mākslīgo intelektu, iedvest dzīvību un jūtas mūsu pašu radītajās mašīnās, gluži kā tas reiz tika izdarīts ar mums. Taču mēs esam aizmirsuši, ka šajā inteliģences un cinisma laikmetā, kad Einšteina smadzenes ir svarīgākas par gribu, kad vēlme raust nomāc pateicību Zemei par sniegtajām dāvanām, mums krūtīs (atšķirībā no tām mašīnām) joprojām pukst sirds. Esam aizmirsuši, kā ir just ar sirdi, jo jūtam tikai ar smadzenēm. Tāpēc mēs nedzirdam zemes vaidus, mežu klusās nopūtās un zilimelno mākoņu naidpilnos dārdus. 

Daba lūdz un brīdina, bet mēs esam kurli. Tik aizņemti ar sevi, ka nepietiek laika, lai ieklausītos. Tik aizņemti, ka nemaz to negribam darīt. Un Zeme cerībā, ka ja ausis kurlas, tad varbūt acis nebūs aklas, sūta mums viesuļus, zemestrīces un plūdus. Milzīgi viļņi, kam esam paši devuši vārdu noskalo krastus, atņemot mūsu dārgās dzīvības. Vulkāni iznīcina ciemus, pilsētas noposta zemestrīces un mūsu drošās kartona kastes, kurās jūtamies tik pārliecināti, aiznes lietusgāžu ūdeņu upes. Un mēs vēršamies pret debesīm, jautājot un lūdzot - kāpēc? Kaut gan patiesībā tas jājautā zemei, ko min mūsu kājas, ja reiz esam tik akli un nesaredzam, ka atbildīgi par visām likstām esam mēs paši.