Heavy

Lūgtum, te arī Lauri Ylonen video dziesmai, par kuru jau iepriekš rakstīju - "Heavy". Dīvains, bet labs.

Livin la vida la loca!

Bļāviens, man ir fantastiska biznesa ideja. Vajadzīgs tikai kapitāls. Nesen noskatīju kādu nelielu ēku uz Avotu ielas un dzima ideja par latino bāru. Telpas, cik gan varēja redzēt ejot garām, tur ir fantastiskas - viss vienos ķieģeļos. Uz mājas sāna bija izlikta zīme, ka māja tiek pārdota.  Esmu jau izprātojusi interjeru - paplukušu grunge stilā ieturētu bāru kā no vecajām meksikāņu filmām, kuros mūždien izcēlās kautiņi. Ar veciem plakātiem spāņu valodā pie sienām, apaļiem galdiem un vecu koka leti. Esmu pat izprātojusi kādu mūziku varētu spēlēt. Pa dienām tā varētu strādāt kā kafejnīca, kur ienākt uzkost kādu načo vai kesaldilju, uzdzert alu, tekilu vai vienkārši stipru kafiju. Bet ceturtdienās, piektdienās un sestdienās ballītes ietu vaļā līdz rītam, karstos latino ritmos. Varētu būt dažādi tematiskie pasākumi, pat sambas karnevāls, uzstātos dažādi mākslinieki. Notiktu arī mācības, tiem, kas gribētu iemācīties deju soļus. Ideja ir, bet vajadzīga diezgan liela nauda (patiesībā iespaidīga), lai to izveidotu. Varbūt kādreiz nākotnē varētu kaut kas sanākt. Tad jau redzēsim. 

Bet latino mūziku varam baudīt jau tagad:

Abrakadabra - Diseldorfa!

Daži vārdi par "Eirodziesmu". 

Tātad, Latviju "Eirovīzijā" pārstāvēs neviens cits kā abrakadabra...tieši tā - grupa "Musiqq". Vakar, skatoties "Eirodziesmu", turēju visus īkšķus par to, lai puiši uzvarētu. Jau no sākta gala man bija divi favorīti - "Triānas parks", kuri diemžēl pēdējā brīdī izstājās un "Musiqq", kuru dziesma man vēl visu nakti skanēja galvā. Jāsaka, ka šī ir pirmā reize pēc tiešām ilga laika, kad uzvar mani favorīti. 

Runājot par pārējiem superfinālistiem. Ko tur darīja "Pieneņu vīns", es vispār nesapratu. Kad domāju, ka nav nekā ļaunāka par Reinika "bandžo vistu", izrādījās, mīlīši, ka ir gan - "Pieneņu vīns", kuru soliste pati izskatījās pēc pienenes. Atlika vien uzpūst. Katrā ziņā, pienenēm nevajadzēja būt superfinālā, bet Mārtiņa dziesmai "Hop" gan. Tā bija miljons reižu labāka, jautrāka un atzīsim - Mārtiņš to būtu pelnījis. Par "Banjo Laura" man nav ko teikt, jo tā bija dziesma, kas izpelnījās manas šī gada visienīstākās eirovīzijas dziesmas statusu. Žēl, ka "Triānas parks" nepiedalījās - viņus es būtu gribējusi redzēt kā superfinālistus vai pat uzvarētājus.

Skatoties "Eirodziesmu" secināju, cik latviešu publika ir neticami slinka uz aplaudēšanu. Dažs labs knapi spēja pacelt rokas. Manuprāt, konkursā vajadzētu ko mainīt. Man patika kadri no kādas citas valsts atlases (neatceros īsti no kuras), kur skatuve atradās cilvēku vidū un daži stāvēja kājās un plaukšķināja, bet citi pat dejoja - uzreiz likās omulīgi un daudz tuvāk publikai. Par to, ka Vāciju atkal pārstāvēs Lēna, smējos kādas trīs minūtes. Lai jau viņa kuļās kā māk ar savu "Zvaigžņu karu" cienīgo priekšnesumu un bezjēdzīgo dziesmu.

Bet par puišiem ir baigais prieks. Tas tikai pierāda, ka labākie nāk no vēju un rokenrola pilsētas. Manas pilsētas. Es īpaši neceru, ka viņi uzvarēs, bet sniegums būs pietiekami labs, lai parādītu, ka arī Latvijā ir laba mūzika. "Angel In Disguise" noteikti iekustinās publiku. Puišiem novēlu drosmi, veiksmi un vienkārši izdarīt visu uz maksimālo, lai būtu apmierināta ne tikai publika, bet arī paši. Es par viņiem noteikti turēšu visus īkšķus.

Hands off! It's my life!

Shit, izskatās, ka dzīve visai nopietni ir nolēmusi piebeigt mani. Viņa gan dara to jau vismaz desmit gadus, bet šoreiz, šķiet, tā ķērusies klāt pa riktīgo. Nedēļas laikā esmu sarijusies tik daudz tablešu, cik nekad savā dzīvē (un droši vien arī iepriekšējā). Man nekad nav bijušas nopietnas veselības problēmas, atskaitot nelielu vajadzību pēc asinīm un visai brīvdomīgu domu gājienu, ko dažs labs jauc ar psihiskas dabas novirzēm. Bet tādas problēmas - nekad. Raustos iet ārā kaut kur tālu, jo var palikt slikti. Un ko tad?

Saprotams, ka vakaros, kad nav ko darīt, uznāk "kāpēc es?" un pārējais bla bla bla. Tas, ka es domāju par nāvi nav nekāds jaunums. Un es teikšu tā - man nav no tās bail. Mani biedē kas cits - fakts, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko vēlos. Atzīšos, ka neesmu tā pati, kas pamatskolā un tikšana no turienes prom bija kā iziešana gaismā pēc ilgas, dziļas tumsas. Man bija vajadzīgi trīs vidusskolas gadi, lai atrastu pati sevi un iemīlētu. Tur es sapratu, kas es esmu, ko es spēju un kas man jādara. Es pirmo reizi iemīlēju dzīvi un to tiešām izdzīvoju. Beidzot es jutos kā cilvēks. Un lūk, tā kā esmu sākusi dzīvot pavisam nesen, man ir vēl tik daudz kas jāizdara, jāizdzīvo un jāredz. Es ārprātīgi mīlu dzīvot un esmu atradusi savu dzīves jēgu ( skan jau banāli), un neesmu to gatava tik agri zaudēt. Es jau nedzīvošu mūžīgi un šaubos vai arī līdz sirmām vecumdienām izvilkšu. Man jau arī to nevajag - tikai tik daudz laika, lai teiktu: "sasodīts, tas tik bija ko vērts!"

Es nedomāju padoties. Esmu cīnījusies kopš sevi zinu. Cīnījusies ar dzīvi, citiem un saviem dēmoniem. Es pat staigāju, lai arī ārsti man piedzimstot apgalvoja ko citu. Es negrasos padoties. Lai cik slikti būtu, uzlieku smaidu un show must go on. Jo kāda jēga no tā, ja tu padodies? Pēc tam tu jūties vēl draņķīgāk. Ir jābeidz sevi žēlot. Dzīve ir tāpēc, lai to izdzīvotu un izspiestu no tās visu labāko kā apelsīna sulu no oranža, sulīga augļa. Atskatoties uz pēdējiem trim gadiem, jāsaka, ka tie bija vislabākie gadi manas dzīves laikā. Un es visai nopietni esmu nodomājusi parūpēties, lai nākamie desmit būtu tieši tādi paši vai pat vēl labāki. Mēs ar dzīvi vēl pacīnīsimies. Es tai kucei neļaušu sevi uzvarēt!

Show them no fear, sing them goodbye ...

Lauri: "But the crown on your head never felt this heavy"

Beidzot pilnībā pieejams viens no Lauri  Ylönen jaunā albuma singliem. Jāatzīst, ka man tas ir liels notikums, jo "The Rasmus" ir manu mīļāko grupu top 3. Ja var ticēt datumiem, tad Lauri solo albums "New World" klajā nāks 30. martā. Un videoklips šai dziesmai varētu būt gaidāms ap 28. februāri. Atzīšos, ka nespēju vien sagaidīt, bet pagaidām ir iespēja izbaudīt kaut ko pavisam svaigu - dziesmu "Heavy", kas stila ziņā ir diezgan atšķirīga no pašas grupas daiļrades. Taču pirms kaukt par to, ka neizklausās pēc rasmusiem, jāatceras, ka tas jau nav "The Rasmus" albums, bet gan paša Lauri solo darbs. Savukārt, dziesma liecina vien par to, ka "New World" būs kaut kas jauns, nedzirdēts un kvalitatīvs.

Parāva uz pozitīvismu...

Nu vienkārši lipīga dziesmiņa.

Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika / L. van Bēthovens

Šodien, trinkšķinot ģitāru, man izdevās izvilināt dažas jaunas melodijas un es pabrīnījos, ka vispār ko spēju bez muzikālas izglītības. Es knapi pazīstu notis, nemaz nerunājot par visiem tiem bemoliem un šajā gadījumā - akordiem( he, draugi to sauc par muzikālo dzirdi). Bet ne jau par to ir runa. Es sapratu, ka ja varētu sākt dzīvi no jauna, es noteikti to atdotu mūzikai un nekam citam. Tā ir bijusi ar mani kopā, cik sevi vien atceros un ar gadiem mīlestība uz to kļuva arvien stiprāka. Mūzika nekad nepieviļ, nenodod un nesapina. Mūzika ir ar tevi kopā gan sāpēs, gan brīžos, kad no laimes gribas raudāt. Es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai pateiktu, cik daudz man tā nozīmē un cik ļoti man to vajag. Es varu droši apgalvot, ka bez tās es nespētu izdzīvot un šaubos, vai bez tās manis vēl būtu.

Mūzika spēj uzlādēt. Dažreiz vienkārša dziesma spēj tevī iedvest tādu laimes sajūtu, ka vienkārši sāk birt asaras ( tas skan idiotiski, jo neesmu no tiem jūtīgākajiem cilvēkiem). Pēdējā laikā šī sajūta paliek arvien stiprāka. Savā dzīvē es reti biju laimīga, taču tagad, kad esmu aptvērusi kā man trūkst, katru dienu izjūtu laimi, par kuru jāpateicas tieši mūzikai. Tas, ko es tagad sacīšu varbūt kādam liksies nenormāli, bet klausoties mūziku ( tās gan ir atsevišķas dziesmas)...ā, tas ir tik stulbi...ir sajūta, ka tavās vēnās plūst mūzika, nevis asinis. Skan murgaini, vai ne? Nedod Dievs, ka šito uzzinātu mana aizspriedumainā ģimenīte, kas gribēja mani sūtīt pie psihiatra tikai tāpēc, ka es rakstu. Redziet, man senčos neviens nav bijis rakstnieks, zīmētājs vai kāds, kuram mūzika nozīmējusi vairāk par ikdienā vajadzīgu troksni, tāpēc esmu tāda kā baltā avs. 

Bet pie kā es paliku? Pie mūzikas. Ziniet, kas ir īsta laime? Spēja dziedāt. No manas labās balss jau palikušas drupačas vien, bet kad dziedu, tad... teiksim tā, indiešiem vajag nirvānu, bet mana nirvāna ir tepat, uz zemes, un tai ir vienkāršs vārdiņš - la musica. Es nezinu, vai dzīvē esmu ko mīlējusi tik stipri kā mūziku un nezinu, vai kādreiz spēšu iemīlēt ko citu tikpat stipri, bet skaidrs ir viens - es nespētu dzīvot pasaulē, kur tās nebūtu. Es te nerunāju par repu, hiphopu, kantrimūziku un tā saucamo tuc tuc, bet gan par roku - smagu un ne tik smagu -, metālu, blues, alternative, dažreiz iespraucas arī pa labam popam  un, protams, arī klasiskā mūzika ( interesanti, ka lielākā daļa kā manu mīļāko mūzikas stilu nosauc tieši šo, kaut arī tā nav taisnība, jo manī sēž mazs roka velniņš). Bet šī sajūta, kad šķiet, ka visa pasaule iegūst mirdzošas krāsas, kad tu jūties patiesi dzīvs, kad tu burtiski sajūti kā katru tavu šūnu piepilda mūzika, kad smelies spēkus no tās un tu sasniedz laimi, ko ikdienā ir ļoti grūti atrast - uz pasaules nav nekā, ko es gribētu šīs sajūtas vietā.

Es zinu, ka tas viss skan tiešām dīvaini. Citam tas var likties nenormāli, banāli vai vienkārši stulbi, taču esmu atradusi savu dzīves jēgu tieši mūzikā. Nekāds pasaules zelts nespētu aizstāt šo sajūtu, kad sēdi absolūtā tumsā un vienīgā skaņa, kas skan tavās ausīs ir mūzika. Un tad rodas tā mistiskā sajūta, ka tavās vēnās asinis sajaucas ar šo fantastisko mūziku, ka šķiet, ka tava dvēsele var izrauties brīvībā, ka uz pasaules nav nekā skaistāka, ka nekādas paradīzes nespēj to aizstāt...lūk, tā ir mana meditācija. Diemžēl kā jau tas notiek, nauda iegriež pasauli un man nebija iespējas piepildīt savus sapņus, taču tas jau nekas. Protams, ka ir žēl, bet, manuprāt, lai arī ar dziedāšanu nekas nesanāca, šim sapnim ir divas puses, un šī otra puse tad mani arī dara tik laimīgu. Uz jautajumu, kas ir visskaistākais pasaulē, nu man ir nešaubīga atbilde...tā ir mūzika. 

Tā, kā pēdējā laikā esmu diezgan dziļi visā, kas saistīts ar l'italiano, tad šī dziesma ir kā trekns punkts šim rakstam.

Te ir links uz dziesmas tulkojumu angļu valodā, ja kādu interesē.


P.S. Ja labpatīk, uzskatiet, ka esmu jukusi.

Valentīns

Valentīna diena... nemaz nezinu, ko teikt. Es laikam esmu vienīgais cilvēks, kurā šī diena neizraisa nekādas pozitīvās emocijas. Visa tā ņemšanās ap sirsniņām, amoriņiem un visu to, kas Valentīna dienai piederas, mani tik drausmīgi kaitina, ka par to visu neko negribas dzirdēt. Visas tās banālības...Romantiskas filmas vietā šajā vakarā es noteikti izvēlētos kādu riktīgu trilleri. 

Redziet, es uzskatu, ka mīlestības svētki var būt katru dienu. Nu kas tad mums liedz apdāvināt mūsu otrās pusītes jebkurā citā dienā? Ja Valentīna diena ir izdomāta tikai tāpēc, lai atgādinātu vīriešiem apdāvināt savas sievietes vismaz vienreiz gadā, tad tas ir vienkārši muļķīgi.

Lai nu kā, bet negribas jaukt prieku tiem, kam šī diena ko nozīmē. Lai arī es joprojām domāju, ka mīlestībā katra diena var būt kā svētki, taču, acīmredzot, cilvēkiem ir vajadzīgs atgādinājums kalendārā, kas trakajā ikdienas ritmā tomēr liek mazliet atrauties katram no saviem darbiem un vienkārši pabūt divatā. Tāpēc visiem, kam šī diena patīk, novēlu atrast savus Valentīnus un atcerēties apsveikt tos, ko mīlam!

Oh sole mia!

Jau pamostoties, bija skaidrs, ka būs saule. Un tik tiešām - pēc brīža istaba pielija pilna ar spoži spožu, zeltainu gaismu. Pēc vakardienas pelēcības, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sejā uzreiz iezagās smaidiņš un prātā iešāvās vasara. Nekad neticēšu, ka es to saku, bet pašreiz man pietrūkst karstākā gadalaika, lai arī mēs ar vasaras sauli neesam īpaši labās attiecībās. Vasarās es uz to lamājos un kā traka priecājos, ka līst, bet augustā nevaru sagaidīt rudeni. 

Lai nu kā, bet saules šobrīd baigi trūkst. Tomēr tam visam ir viens mīnuss - ir auksts. Ja spīd saule, ir mīnusi, ja snieg, ir mazliet siltāks. Bet šorīt saule tik tiešām bija vajadzīga. Līdz ar tās spožajiem stariem sagribējās dzirdēt itāļu valodu, tāpēc tagad kaifoju pie kāda itāļa dziesmām - diena ir vienkārši fantastiska! Kā jau mēdzu sacīt, man īstai laimei vajadzīgs ļoti maz. Zinu, ka līdz vakaram labais garastāvoklis būs sabojāts, bet pagaidām ir baigi labi. Tikai ir viena problēma - es visu laiku sapņoju par kleitiņām, topiņiem un savām romiešu sandalēm. Šajā sakarā nolēmu, ka vairs nesūdzēšos par vasaru....vismaz kādu laiku. 

Nu jau saulīte tāda mazliet noraudājusies un vakarā atkal sola to riebīgo dranķību - sniegu -  un pat puteni. Varbūt jāsāk apsvērt doma aizlaisties uz saulaino Sicīliju? Kurš ir ar mani?

Ziemas ledus

Pa atvērto logu, aizkariem vējā plandot, istabā neaicināta ienāk tumsa, nesdama sev līdzi pagātnes rēgu baisos čukstus. Kaut kur tālumā kliedz lūztošas sirdis un agonijā mirstoši sapņi. Atkal nakts. Laiks, kad vieni guļ, bet citi aiz tumsas plīvura aci pret aci sastopas ar saviem ļaunākajiem murgiem. Ar murgiem, no kuriem nav pamošanās. Tas ir laiks, kad spoguļos parādās vientuļi atspulgi, pazaudējuši savus saimniekus, kad klusiem soļiem lavās vientulība un smīnošais izmisums izstiepj savus kaulainos pirkstus. Laiks, kad krīt visas maskas, kad asiņo sirdis, kliedz izārdītas dvēseles un atveras tumsas bezdibeņi. 

Tumsa apslēpj visu no cilvēku acīm - asaras, sāpes un prieku. Tā saraujas kā melns caurums, ievelkot sevī it visu un visus. Kaut kur tālumā iekliedzas naktsputni un iedegas pa kādai gaismai, kas kā bāka vilina dvēseļu vētru saplosīto kuģu mastus. Visapkārt peld tukšs bezdibenis - viens solis un tu nežēlīgi kritīsi aukstajās mirušo cerību un nonāvēto sapņu rokās. Vētra sasaucas ar nakti, izmisums plosa tumsu, sakūstot vienā bezgalīgā veselumā un  iesūcot sevī ielu gaismas un ļaužu siltumu.

Kaktos baisi čukst ēnas, gaidīdamas mirkli, kad viss sabruks gruvešos, kad apsīks cīņa pret nakts iznīcību un tu ielaidīsi bezspēcīgu izmisuma vilni  savā dvēselē un tam pakļausies.  Tukšums. Visapkārt tukšums. Tāds pats tukšums kā dvēselē, kura reiz pazina tikai pavasari, bet nu kļuva auksta un nejūtīga. Sejai pieskaras izmisuma roka un aukstums atmodina snaudošo cerību zagli. Lēnām un sāpīgi tumsa izsūc spēkus, gaismu un laimi, aizmesdama tos savās dziļajās, bezgalīgajās aizās. 

Viņš sagaidīja iznīcību. Ļāva tai ienākt pa dvēseles durvīm un sveica to kā senu draugu. Ja maskām bija jākrīt, tad kāpēc ne šonakt? Kāpēc ne šonakt, kad ārā plosījās vētra un pa atvērto logu iekšā iedejoja sniega pārslas? Nebija vairs ne cerību, ne sapņu, ne tā, ko viņam tik nežēlīgi atņēma. Palikusi bija tikai kaila dvēsele, kas stājās pretī skarbajai vētrai, ielaižot sevī ledusaukstu puteni. 

Basām kājām pa logu iekāpj sarma, ietinusies sudrabainā zīdā. Viņš pasniedz tai pretī roku. Jā, viņš bija mīlējis, bija smējies un raudājis, kliedzis un sāpinājis. Nekāda saule vairs nespēja viņu sasildīt. Viss, kas atlika bija pielūgt iznīcību un kļūt par daļu no tās. Viņš juta kā tā izpleš pār viņu savus smagos, melnos spārnus un uzliek roku un pleca. Vēnās sasalst asinis un sirds pārklājās ar sastingušām, asām ledusrozēm. Dvēsele veltīgi iekrampējas tukšajā čaulā, cerēdama patverties no aukstā bezdibeņa glumajiem taustekļiem. Vējš ienes istabā sniega vērpeti un sals pieskaras kailajām pēdām. Asaras sasalst uz vaigiem un dvēsele izdvesusi pēdējo nopūtu, nogrimst tumšajos iznīcības ūdeņos kā sacaurumota, lielgabalu saplosīta galeona. Aukstums uzsedz uz viņa pleciem savu satīna segu, mierinoši čukstēdams, ka tam visam drīz būs gals.

Lēnām ķermenis pārvēršas ledū. Saltums un nejūtība vijas ap viņu kā divas resnas, bezgalīgas čūskas. Vēl var dzirdēt pēdējos izārdītās dvēseles un lauztās sirds kliedzienus, taču tās skaņas vairs nav daļa no viņa. Viņš paraugās uz rokām - ādu klāj tumsā zaigojošs ledus. Vēl tikai mirklis. Tagad viņš bija iznīcība. Un nejūtība. Garām paskrien vasaras, viņu sejas, smiekli un mūzikas skaņas, līdz tas viss aizplūst prom kā zem klints patekošs strauts. Klusumu caurdur aukstuma grubuļainais asmens un no stangām aizkarus norauj vējš, dzenādams tos apkārt istabai. Iegaudojas vētra un sniegs maigi pieskaras ledus skulptūras sejai. Šonakt atkal viena dvēsele bija pārvērtusies ziemas ledū. Ledū, pār kuru pavasarim nebija varas.

http://www.youtube.com/watch?v=y4fjTZ7r6JM

Labākais no ''The Rasmus'': 2001-2009

Neliels ieskatiņš vienā no manām mīļākajām grupām. "The Rasmus" labākās dziesmas un video laikaposmā no 2001. līdz 2009. gadam. Klīst runas par Lauri solo albumu, kas it kā iznākšot martā un dziesmu "Heavy", kas  plašākai publikai varētu būt pieejama kaut kur šomēnes. Lai nu kā, bet tad jau redzēs kā viss notiksies, bet pagaidām piedāvāju izbaudīt pašu labāko, kas radīts pēdējo gadu laikā.