Es nebraukšu iekšā sižetā, jo ticu, ka daudzi no jums ir šo filmu jau paspējuši noskatīties un ja nē, tad tur nav nekā sarežģīta - Bonds kārtējo reizi glābj kāda ādu. Es neesmu arī liela Daniela Kreiga fane, tā pa īstam viņu ievēroju tikai Mierinājuma kvantā, taču es varu likt roku uz sirds un apgalvot, ka, manuprāt, viņš ir vislabākais un visbondiskākais no visiem Bondiem. Kreigam piemīt kaut kas tāds, kas, manuprāt, jāpiemīt aģentam 007. Skarbs šarms un pārējais bla bla bla. Kur vēl atrast tipiskāku angli ar skarba veča sejas izteiksmi, tajā pašā laikā saglabājot šarmu, kā Kreigu? Mēdz sacīt, ka ir aktieri, kuri jau piedzimst ar lomu un, manuprāt, šis ir ļoti labs piemērs.
Ja runājam par pašu filmu, tad sākums ir labs. Adele un Epvorts ir sarakstījuši fantastisku dziesmu un kopā ar sākuma titriem, kuri, veidoti bondiādei raksturīgajā stilā, atstāj vajadzīgo iespaidu. Atļaušos apgalvot, ka šoreiz noformējums mani tik tiešām aizrāva un pieķēru sevi pie domas, cik daudz dizaineru ir pie tā strādājuši. Šodien filmām vairs netiek izmantoti šāda veida titri, pietiek vien ar uzrakstu filmas pirmajās minūtēs. Bija labi atkal ieraudzīt klasiku.
Bez jebkādiem gariem ievadiem Skyfall ķeras pie lietas jau pirmajās minūtēs. Ir gan ekšens, gan drāma. Daudz pakaļdzīšanos, ložu caurumu un iespaidīgu skatu. Taču ir kāds "taču". Es gaidīju, ka mani uzspers gaisā lērums specefektu, diezgan lēts scenārijs un tipiska Holivudas grāvēja ārējais, pārsātinātais spožums. Uz Skyfall devos tikai ar vienu domu - ko gan vēl no Bonda var izspiest, ja ne kārtējo šaušanas un specefektu gūzmu. Bet kā jau tas gadās, mana pārliecība tika satriekta lupatās. Varbūt, ka tikai man tā šķita, bet šī bondiādes daļa tiešām atšķīrās no... vismaz divām pēdējām. Skyfall šķita... es teiktu, ka piezemētāks. Un tur šoreiz nebija arī lēta sižeta. Tie, kas veidoja scenāriju, bija piedomājuši, lai tēli ne tikai labi izskatītos, bet arī par to, kas ir šajos tēlos iekšā. Protams, ka bija specefektu, bet tie bija kā fona troksnis un šoreiz priekšplānā risinājās pats sižets, nevis otrādi. 
Lai arī mana favorīte no Bonda meitenēm ir Eva Grīna, arī francūzietei Bérénice Marlohe (nav ne jausmas, kā uzrakstīt viņas vārdu latviski) nebija nekādas vainas. Bonda meitenei raksturīga elegance un šarms un bonusā vēl patīkams akcents. Taču arī viņas mūžs nebija ilgs.Vēl es noteikti vēlos atzīmēt Benu Višavu (tas pārgudrais aģents ar brillītēm). Bija neierasti viņu redzēt šādā ampluā un censties aizmirst viņa karaļa Artura II Šekspīra monologus BBC The Hollow Crown minisērijās. Lai nu kā, bet man tas čalītis patīk un es ar interesi sekošu līdzi viņa tālākajai karjerai. Un vēl cepums Havjeram Bardenam (man viņš vienmēr asociēsies ar Ēd. Lūdzies. Mīli. un Kur sirmgalvjiem nav vietas) par Silvu, jo tik psihiski slimu tipu nav viegli notēlot.
Tātad, ko mēs varam izsecināt? Aktieri ir savos augstumos. Vismaz es neuzdrošinos apgalvot, ka kāds no viņiem nebūtu kaut ko izspēlējis līdz galam. Elpu aizraujoši skati un smalkiem pavedieniem caurvīts sižets. Šoreiz tā vairs nebija kaut kāda teroristu organizācija, kas atnāca un pašaudījās bez jebkāda iemesla vai arī kaut kādu muļķību dēļ. Jā, sākot skatīties filmu šāda doma gan iešāvās prātā, bet līdz ar Silvas parādīšanos (uz kuru bija diezgan ilgi jāgaida) kļuva jau interesantāk. Vienā brīdī palika garlaicīgi, taču diemžēl neatceros kurā un dažbrīd uzpeldēja arī jautājums - vai tas ir viss? Taču vai tad, ja valdītu nepārtraukta spriedze, dzīšanās pakaļ ar dārgiem superauto, nevis ar kājām, vai tad man šī filma patiktu tā kā patīk tagad? Domājams, ka nē. Es atkārtošos, bet man tik tiešām Skayfall šķita piezemētāks, bez tās milzīgās pompozitātes un jau ar labāku saturu. Nebaidīšos nosaukt to par iespējams labāko bondiādes filmu.
