Mans vēlējums Jaunajā gadā

Nu ko, esam pārdzīvojuši 2012. gadu. Ko tik mums nesasolīja - plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus, planētu parādes, tumsas dienas - visus iespējamos pasaules gala scenārijus. Ja var ticēt ezotēriķiem, mēs dzīvojam jaunā laikmetā. Cik nu tur ir tās taisnības, cik nav, bet fakts ir viens - klāt ir melnās ūdensčūskas gads, kas ,šķiet, solās būt veiksmīgs teju ik vienam.  Tāpēc novēlu jums visiem forši pavadīt veco gadu un sagaidīt jauno 2013. Un sagaidīt tā, kā to vēlaties, skaļi, vai klusi - tas nav svarīgi. Pēc savas pieredzes zinu, ka tas, ko darīsi vecā gada vakarā, paliks ar tevi arī visu nākamo gadu, tāpēc apdomājiet, ko vēlaties paturēt un nelaidiet to vaļā. Protams, ir cilvēki, kas izveidos apņemšanos sarakstu un daļa to arī centīsies izpildīt. Taču tas nav svarīgi. Gadu nevar ielikt kaut kādā sarakstā. Varbūt, ka tu esi liels plānotājs un spēj dienu nodzīvot pēc tava sastādītā saraksta, bet vai tad nezūd dzīves burvība? Nenoteiktība, no kuras cilvēki baidās, patiesībā ir neiedomājama brīvība. Nezināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena ir daudz labāk, nekā dzīvot dzīvi pēc sīki saplānota saraksta. 

Protams, ka mums katram ir kāda klusa vēlme, kuru baidāmies izpaust un es novēlu, lai tieši nākamajā gadā šī vēlme piepildās. Tiem, kam gads bija raibs, lai nākamais ir vēl raibāks, bet tiem, kam ne, lai nākamais atnes īstu pārmaiņu un iespaidu vilni. Novēlu visiem veselību, laimi, mīlestību...un vēl un vēl. Lai sapņi un iecerētais piepildās. Un lai ātrāk pienāk pavasaris. 

Laimīgu jauno 2013. gadu!

Hobits: Negaidīts ceļojums

Visticamāk, ka vismaz pusgadu nespēšu runāt par neko citu kā Hobitu. Problēma ir fakts, ka runāšu pati ar sevi, jo man nav noveicies ar Tolkīna faniem savā paziņu lokā. Ko nu tur melot - neviens no viņiem nezina, kas ir Toklīns, nemaz nerunājot par tādu grāmatu kā Silmarillions, pie kura lasīšanas es nekādi netieku. Labi, tā nu laikam ir mana problēma. Bija laiks, kad nopietni centos būt normāla (jūs jau zināt tās visas runas par iederēšanos un bla bla bla). Taču jau vismaz četrus gadus viss ir mainījies. Lēdijas un džentlmeņi, tiem, kas vēl mani tik labi nepazīst, te nu es esmu - Tolkīna fans ar deviņu gadu stāžu ir jūsu rīcībā. Un es sasodīti lepojos ar to. Tieši šī iesmesla dēļ šis nebūs parasts filmas apraksts un brīdinu jūs, ka šis raksts ietvers arī jūsmošanu, tāpēc, ja jums ir vāji nervi attiecībā uz iepriekšnosauktajām lietām, lūdzams aizveriet šo blogu ciet, vai palasiet ko citu.

Runājot pasaules kontekstā, Hobits: Negaidīts ceļojums noteikti bija gaidītākā filma pēdējo gadu vēsturē. Režisors Pīters Džeksons savu meistarību pierādīja jau 2001. gadā, kad ekranizēja pirmo daļu no Gredzenu pavēlnieka triloģijas. Galu galā radās trīs brīnišķīgas filmas, kas ne tikai aizrāva fanus visā pasaulē, bet ielika pamatus šī kino žanra attīstībā. Kas to būtu domājis, ka beidzot visas nesaskaņas ar Tolkīna ģimeni tiks nolīdzinātas un Džeksons atkal ķersies pie režisēšanas. Miljoniem fanu visā pasaulē gaidīja. Gaidīja četrpadsmito decembri, lai uz gandrīz trīs stundām atkal atgrieztos Viduszemē un dotos piedzīvojumā kopā ar Bilbo Baginsu, trīspadsmit nešpetniem rūķiem un burvi Gendalfu priekšgalā. Par to cik lieli panākumi šai filmai būs Latvijā, man ir grūti spriest, jo šajā valstī tas nav gluži fenomens. Bet nu par pašu filma.

Mani mazliet šokēja cilvēku daudzums kinoteātrī, jo kā nekā tā bija pirmizrādes diena, taču es to noveļu uz vēlo piektdienas vakaru un dārgo seansu. Kas man varbūt mazliet traucēja, bija garais ievads. Gribējās, lai ātrāk ķeras pie lietas, bet no otras puses, saikne, kas savienoja Hobitu ar Gredzenu pavēlnieku bija tiešām laba doma, tāpēc ievada garums ir piedodams. Jebkas, kas attiecināms uz Hobitu, ir piedodams. Tiesa, mani māca bažas, ka šoreiz būs mazliet pāršauts pāri strīpai ar specefektiem un vispār iebraukts auzās ar sižetu, jo pat šāda veida filmas, ko šodien rada Holivuda bieži vien ir tukšs, bezjēdzīgs specefektu grāvējs. Taču atceroties Džeksona izdarīto ar Gredzenu pavēlnieka triloģiju, bažas noplaka. Manuprāt, galvenais bija panākt, lai fani neviltos. Un es nevīlos. Kur tie gadi, kopš neesmu lasījusi Hobitu, tāpēc gluži salīdzināt ar grāmatu nespēšu, jo prātā palikušas vien dažas epizodes, bet jāatzīst, ka scenārijs nudien ir tolkīnisks.

Fantastisks ir arī aktieru sniegums. Sers Ians Makkellens ir aktieris ar lielo burtu. Lielisks Magneto un vēl lieliskāks Gendalfs - burvis, kurš mūžīgi pīpē savu "veco Tobiju". Martins Frīmens... viens nu ir skaidrs, es vairs nekad nespēšu skatīties "Šerloku" bez domas, ka Vatsons ir hobits. Un pie tam vēl fantastisks hobits. Manu priekšstatu par elfiem sabojāja filmas par patizliem Ziemassvētku vecīša palīgiem, gluži tāpat kā uzskatus par rūķiem sačakarēja pasaka par Sniegbaltīti un viņas septiņiem vīriešiem. Bet līdz ar Tolkīnu viss mainījās. Nav iespējams atrast skaistākus elfus par Tolkīna radītajiem un te nu jāmin Galadriēla, kuru atveidoja fantastiskā Keita Blanšeta. Ēterisks skaistums. Par lordu Elrondu gan to nevarētu teikt, bet Hugo Veivings ir savā elementā - elfisks līdz kaulam. Arī pats Šerloks, Benedikts Kamberbačs, tika pie lomas, kas gan aprobežojās ar melnām ēnām un dūmiem ieskauto Nekromanceru. Noteikti jāsaka atzinīgi vārdi par Ričardu Armitāžu. Torīns Ozolvairogs bija... elpu aizraujošs. Svētā Dievmāte, tas tik ir rūķis! Par šo Armitāža atveidojumu es labprāt piešķirtu Oskaru. Arī Kili, kuru atveidoja Aidans Turnens, bija viens no glītākajiem un jaukākajiem rūķiem, kādu man nācies redzēt. Es vēl ilgi sēdēju un domāju, kā šiem džekiem izdodas būt tik... rūķiskiem.

Protams, ka sižets bija krāšņs, par fantastiskajām Jaunzēlandes ainām nemaz nerunājot. Brīdī, kad gribējās mazliet spriedzes, Džeksons bija parūpējies, lai skatītājs to arī saņem. Taču ne tikai bilde bija skaista. Galvenais te tomēr bija stāsts. Stāsts par rūķiem, kuri bija zaudējuši mājas, padzīti un izklīduši pa visu Viduszemi. Par rūķiem, kuri nolēma sekot Torīnam, pēdējam rūķim no Ereboras valdnieku cilts, lai atgūtu reiz tik vareno Ereboru un tās dzīlēs atkal klaudzētu viņu kalti. Un stāsts par hobitu. Mazu hobitu, kurš pamet savu mājīgo alu, lai dotos piedzīvojumā. Par mazu hobitu ar lielu sirdi, kurš briesmu brīdī nebaidās staties pretīm tiem, kas ir daudz lielāki par viņu pašu, jo galu galā mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tas ir stāsts par mīlestību uz mājām, par drosmi un neatlaidību. Ne jau ainu, vai kā cita dēļ Hobits ir aizrāvis cilvēkus visā pasaulē, bet gan stāsta dēļ.

Tiem , kam šķita, ka sižets ir pārāk izstiepts, es teikšu lūk ko: jums jābūt pateicīgiem, jo tiem, kam šī daiļrade ir sveša, ļoti labi tika izskaidrots, kāpēc šis ceļojums notiek un kā tas iesākas, tāpēc ievads bija tik garš. Ja gribat ekšenu jau pirmajās sekundēs, lūdzu, ejiet uz citu filmu. Otrkārt, tiem, kas apgalvo, ka Hobits salīdzinājumā ar Gredzenu pavēlnieku ir pārāk bērnišķīgs, es gribu iebilst, ka šīs ir divas dažādas lietas. Te vēl nav Saurona, kas draud izpostīt Viduszemi, ne spārnoto Nazgulu. Šis viss notiek sešdesmit gadus pirms Viduszemi pārlūko Saurona Acs. Šeit tikai uzsākas Gredzena ceļš. Par maz tumsas? Man pilnībā pietika ar ainu ar vecajām drupām un Nekromanceru, kas man uzdzina šermuļus. Protams, ka piesieties var jebkur un mans viedoklis ir tīri subjektīvs, bet es saņēmu to, ko biju cerējusi. Jūs zināt to sajūtu, kad atgriežaties vietās, kur jūs bērnībā spēlējāties? Nu lūk, tādi pati sajūta, manuprāt, ir katram Tolkīna darbu fanam skatoties šo filmu. Paldies Pīteram Džeksonam par vēl vienu iespēju skatīt Viduszemi, par iespēju izsmieties un dzīvot līdzi. Taču ar šo viss nebeidzas. Jau nākamajā decembrī uz ekrāniem iznāks Hobita otrā daļa. Un tad jau arī sekos trešā. Tātad pasaules gals tiek atcelts vismaz līdz 2014.