Mans vēlējums Jaunajā gadā

Nu ko, esam pārdzīvojuši 2012. gadu. Ko tik mums nesasolīja - plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus, planētu parādes, tumsas dienas - visus iespējamos pasaules gala scenārijus. Ja var ticēt ezotēriķiem, mēs dzīvojam jaunā laikmetā. Cik nu tur ir tās taisnības, cik nav, bet fakts ir viens - klāt ir melnās ūdensčūskas gads, kas ,šķiet, solās būt veiksmīgs teju ik vienam.  Tāpēc novēlu jums visiem forši pavadīt veco gadu un sagaidīt jauno 2013. Un sagaidīt tā, kā to vēlaties, skaļi, vai klusi - tas nav svarīgi. Pēc savas pieredzes zinu, ka tas, ko darīsi vecā gada vakarā, paliks ar tevi arī visu nākamo gadu, tāpēc apdomājiet, ko vēlaties paturēt un nelaidiet to vaļā. Protams, ir cilvēki, kas izveidos apņemšanos sarakstu un daļa to arī centīsies izpildīt. Taču tas nav svarīgi. Gadu nevar ielikt kaut kādā sarakstā. Varbūt, ka tu esi liels plānotājs un spēj dienu nodzīvot pēc tava sastādītā saraksta, bet vai tad nezūd dzīves burvība? Nenoteiktība, no kuras cilvēki baidās, patiesībā ir neiedomājama brīvība. Nezināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena ir daudz labāk, nekā dzīvot dzīvi pēc sīki saplānota saraksta. 

Protams, ka mums katram ir kāda klusa vēlme, kuru baidāmies izpaust un es novēlu, lai tieši nākamajā gadā šī vēlme piepildās. Tiem, kam gads bija raibs, lai nākamais ir vēl raibāks, bet tiem, kam ne, lai nākamais atnes īstu pārmaiņu un iespaidu vilni. Novēlu visiem veselību, laimi, mīlestību...un vēl un vēl. Lai sapņi un iecerētais piepildās. Un lai ātrāk pienāk pavasaris. 

Laimīgu jauno 2013. gadu!

Hobits: Negaidīts ceļojums

Visticamāk, ka vismaz pusgadu nespēšu runāt par neko citu kā Hobitu. Problēma ir fakts, ka runāšu pati ar sevi, jo man nav noveicies ar Tolkīna faniem savā paziņu lokā. Ko nu tur melot - neviens no viņiem nezina, kas ir Toklīns, nemaz nerunājot par tādu grāmatu kā Silmarillions, pie kura lasīšanas es nekādi netieku. Labi, tā nu laikam ir mana problēma. Bija laiks, kad nopietni centos būt normāla (jūs jau zināt tās visas runas par iederēšanos un bla bla bla). Taču jau vismaz četrus gadus viss ir mainījies. Lēdijas un džentlmeņi, tiem, kas vēl mani tik labi nepazīst, te nu es esmu - Tolkīna fans ar deviņu gadu stāžu ir jūsu rīcībā. Un es sasodīti lepojos ar to. Tieši šī iesmesla dēļ šis nebūs parasts filmas apraksts un brīdinu jūs, ka šis raksts ietvers arī jūsmošanu, tāpēc, ja jums ir vāji nervi attiecībā uz iepriekšnosauktajām lietām, lūdzams aizveriet šo blogu ciet, vai palasiet ko citu.

Runājot pasaules kontekstā, Hobits: Negaidīts ceļojums noteikti bija gaidītākā filma pēdējo gadu vēsturē. Režisors Pīters Džeksons savu meistarību pierādīja jau 2001. gadā, kad ekranizēja pirmo daļu no Gredzenu pavēlnieka triloģijas. Galu galā radās trīs brīnišķīgas filmas, kas ne tikai aizrāva fanus visā pasaulē, bet ielika pamatus šī kino žanra attīstībā. Kas to būtu domājis, ka beidzot visas nesaskaņas ar Tolkīna ģimeni tiks nolīdzinātas un Džeksons atkal ķersies pie režisēšanas. Miljoniem fanu visā pasaulē gaidīja. Gaidīja četrpadsmito decembri, lai uz gandrīz trīs stundām atkal atgrieztos Viduszemē un dotos piedzīvojumā kopā ar Bilbo Baginsu, trīspadsmit nešpetniem rūķiem un burvi Gendalfu priekšgalā. Par to cik lieli panākumi šai filmai būs Latvijā, man ir grūti spriest, jo šajā valstī tas nav gluži fenomens. Bet nu par pašu filma.

Mani mazliet šokēja cilvēku daudzums kinoteātrī, jo kā nekā tā bija pirmizrādes diena, taču es to noveļu uz vēlo piektdienas vakaru un dārgo seansu. Kas man varbūt mazliet traucēja, bija garais ievads. Gribējās, lai ātrāk ķeras pie lietas, bet no otras puses, saikne, kas savienoja Hobitu ar Gredzenu pavēlnieku bija tiešām laba doma, tāpēc ievada garums ir piedodams. Jebkas, kas attiecināms uz Hobitu, ir piedodams. Tiesa, mani māca bažas, ka šoreiz būs mazliet pāršauts pāri strīpai ar specefektiem un vispār iebraukts auzās ar sižetu, jo pat šāda veida filmas, ko šodien rada Holivuda bieži vien ir tukšs, bezjēdzīgs specefektu grāvējs. Taču atceroties Džeksona izdarīto ar Gredzenu pavēlnieka triloģiju, bažas noplaka. Manuprāt, galvenais bija panākt, lai fani neviltos. Un es nevīlos. Kur tie gadi, kopš neesmu lasījusi Hobitu, tāpēc gluži salīdzināt ar grāmatu nespēšu, jo prātā palikušas vien dažas epizodes, bet jāatzīst, ka scenārijs nudien ir tolkīnisks.

Fantastisks ir arī aktieru sniegums. Sers Ians Makkellens ir aktieris ar lielo burtu. Lielisks Magneto un vēl lieliskāks Gendalfs - burvis, kurš mūžīgi pīpē savu "veco Tobiju". Martins Frīmens... viens nu ir skaidrs, es vairs nekad nespēšu skatīties "Šerloku" bez domas, ka Vatsons ir hobits. Un pie tam vēl fantastisks hobits. Manu priekšstatu par elfiem sabojāja filmas par patizliem Ziemassvētku vecīša palīgiem, gluži tāpat kā uzskatus par rūķiem sačakarēja pasaka par Sniegbaltīti un viņas septiņiem vīriešiem. Bet līdz ar Tolkīnu viss mainījās. Nav iespējams atrast skaistākus elfus par Tolkīna radītajiem un te nu jāmin Galadriēla, kuru atveidoja fantastiskā Keita Blanšeta. Ēterisks skaistums. Par lordu Elrondu gan to nevarētu teikt, bet Hugo Veivings ir savā elementā - elfisks līdz kaulam. Arī pats Šerloks, Benedikts Kamberbačs, tika pie lomas, kas gan aprobežojās ar melnām ēnām un dūmiem ieskauto Nekromanceru. Noteikti jāsaka atzinīgi vārdi par Ričardu Armitāžu. Torīns Ozolvairogs bija... elpu aizraujošs. Svētā Dievmāte, tas tik ir rūķis! Par šo Armitāža atveidojumu es labprāt piešķirtu Oskaru. Arī Kili, kuru atveidoja Aidans Turnens, bija viens no glītākajiem un jaukākajiem rūķiem, kādu man nācies redzēt. Es vēl ilgi sēdēju un domāju, kā šiem džekiem izdodas būt tik... rūķiskiem.

Protams, ka sižets bija krāšņs, par fantastiskajām Jaunzēlandes ainām nemaz nerunājot. Brīdī, kad gribējās mazliet spriedzes, Džeksons bija parūpējies, lai skatītājs to arī saņem. Taču ne tikai bilde bija skaista. Galvenais te tomēr bija stāsts. Stāsts par rūķiem, kuri bija zaudējuši mājas, padzīti un izklīduši pa visu Viduszemi. Par rūķiem, kuri nolēma sekot Torīnam, pēdējam rūķim no Ereboras valdnieku cilts, lai atgūtu reiz tik vareno Ereboru un tās dzīlēs atkal klaudzētu viņu kalti. Un stāsts par hobitu. Mazu hobitu, kurš pamet savu mājīgo alu, lai dotos piedzīvojumā. Par mazu hobitu ar lielu sirdi, kurš briesmu brīdī nebaidās staties pretīm tiem, kas ir daudz lielāki par viņu pašu, jo galu galā mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tas ir stāsts par mīlestību uz mājām, par drosmi un neatlaidību. Ne jau ainu, vai kā cita dēļ Hobits ir aizrāvis cilvēkus visā pasaulē, bet gan stāsta dēļ.

Tiem , kam šķita, ka sižets ir pārāk izstiepts, es teikšu lūk ko: jums jābūt pateicīgiem, jo tiem, kam šī daiļrade ir sveša, ļoti labi tika izskaidrots, kāpēc šis ceļojums notiek un kā tas iesākas, tāpēc ievads bija tik garš. Ja gribat ekšenu jau pirmajās sekundēs, lūdzu, ejiet uz citu filmu. Otrkārt, tiem, kas apgalvo, ka Hobits salīdzinājumā ar Gredzenu pavēlnieku ir pārāk bērnišķīgs, es gribu iebilst, ka šīs ir divas dažādas lietas. Te vēl nav Saurona, kas draud izpostīt Viduszemi, ne spārnoto Nazgulu. Šis viss notiek sešdesmit gadus pirms Viduszemi pārlūko Saurona Acs. Šeit tikai uzsākas Gredzena ceļš. Par maz tumsas? Man pilnībā pietika ar ainu ar vecajām drupām un Nekromanceru, kas man uzdzina šermuļus. Protams, ka piesieties var jebkur un mans viedoklis ir tīri subjektīvs, bet es saņēmu to, ko biju cerējusi. Jūs zināt to sajūtu, kad atgriežaties vietās, kur jūs bērnībā spēlējāties? Nu lūk, tādi pati sajūta, manuprāt, ir katram Tolkīna darbu fanam skatoties šo filmu. Paldies Pīteram Džeksonam par vēl vienu iespēju skatīt Viduszemi, par iespēju izsmieties un dzīvot līdzi. Taču ar šo viss nebeidzas. Jau nākamajā decembrī uz ekrāniem iznāks Hobita otrā daļa. Un tad jau arī sekos trešā. Tātad pasaules gals tiek atcelts vismaz līdz 2014.

Skyfall

Par īstu bondiādes fanu mani nenosauksi. Taču, kopš aģenta 007 tēlu ir pārņēmis Daniels Kreigs, Bonda filmas ir atmodinājušas manī ziņkāri. Protams, brīdī, kad kinoteātros parādījās jaunākā bondiādes daļa Skyfall, es nešaubīgi nolēmu, ka jādodas to noskatīties. Vai es to nožēloju? Nē.

Es nebraukšu iekšā sižetā, jo ticu, ka daudzi no jums ir šo filmu jau paspējuši noskatīties un ja nē, tad tur nav nekā sarežģīta - Bonds kārtējo reizi glābj kāda ādu. Es neesmu arī liela Daniela Kreiga fane, tā pa īstam viņu ievēroju tikai Mierinājuma kvantā, taču es varu likt roku uz sirds un apgalvot, ka, manuprāt, viņš ir vislabākais un visbondiskākais no visiem Bondiem. Kreigam piemīt kaut kas tāds, kas, manuprāt, jāpiemīt aģentam 007. Skarbs šarms un pārējais bla bla bla. Kur vēl atrast tipiskāku angli ar skarba veča sejas izteiksmi, tajā pašā laikā saglabājot šarmu, kā Kreigu? Mēdz sacīt, ka ir aktieri, kuri jau piedzimst ar lomu un, manuprāt, šis ir ļoti labs piemērs. 

Ja runājam par pašu filmu, tad sākums ir labs. Adele un Epvorts ir sarakstījuši fantastisku dziesmu un kopā ar sākuma titriem, kuri, veidoti bondiādei raksturīgajā stilā, atstāj vajadzīgo iespaidu. Atļaušos apgalvot, ka šoreiz noformējums mani tik tiešām aizrāva un pieķēru sevi pie domas, cik daudz dizaineru ir pie tā strādājuši. Šodien filmām vairs netiek izmantoti šāda veida titri, pietiek vien ar uzrakstu filmas pirmajās minūtēs. Bija labi atkal ieraudzīt klasiku. 

Bez jebkādiem gariem ievadiem Skyfall ķeras pie lietas jau pirmajās minūtēs. Ir gan ekšens, gan drāma. Daudz pakaļdzīšanos, ložu caurumu un iespaidīgu skatu. Taču ir kāds "taču". Es gaidīju, ka mani uzspers gaisā lērums specefektu, diezgan lēts scenārijs un tipiska Holivudas grāvēja ārējais, pārsātinātais spožums. Uz Skyfall devos tikai ar vienu domu - ko gan vēl no Bonda var izspiest, ja ne kārtējo šaušanas un specefektu gūzmu. Bet kā jau tas gadās, mana pārliecība tika satriekta lupatās. Varbūt, ka tikai man tā šķita, bet šī bondiādes daļa tiešām atšķīrās no... vismaz divām pēdējām. Skyfall šķita... es teiktu, ka piezemētāks. Un tur šoreiz nebija arī lēta sižeta. Tie, kas veidoja scenāriju, bija piedomājuši, lai tēli ne tikai labi izskatītos, bet arī par to, kas ir šajos tēlos iekšā. Protams, ka bija specefektu, bet tie bija kā fona troksnis un šoreiz priekšplānā risinājās pats sižets, nevis otrādi. 

Varbūt, ka galvenais aspekts bija cilvēciskums. Aģents 007 vairs nebija spiegs, kam vārds apzīmēts ar trīs cipariem, bet gan cilvēks ar miesu un asinīm... un pagātni. Ko mēs līdz šim zinājām par Bondu? Neko daudz. Nu labi, M bija maita, taču caur to masku arī varēja pamanīt kripatiņu cilvēcības. Bija jābūt absolūti aklam, lai nepamanītu, ka M Bonds rūp vairāk par parastu ierindas aģentu. Te tik tiešām runa bija par favorītismu. Es nevaru nepieminēt arī Raulu Silvu. Šim puisim bēniņos čivināja putniņi. Apvienojumā ar savu vājprātu un bērnišķīgo uzvedību un pat par spīti tai drausmīgajai blondajai frizūrai, viņam tomēr piemita šarms un prasme simpatizēt... līdz brīdim, kad viņš izņēma savu žokli un pārvērtās par kaut ko līdzīgu Beinam. Te nu bija tas brīdis, kad sāku no sirds just līdzi filmas ļaundarim, jo galu galā aiz katra ļaunā tēla slēpjas vesels iemeslu un sakritību mezgls.

 Lai arī mana favorīte no Bonda meitenēm ir Eva Grīna, arī francūzietei Bérénice Marlohe (nav ne jausmas, kā uzrakstīt viņas vārdu latviski) nebija nekādas vainas. Bonda meitenei raksturīga elegance un šarms un bonusā vēl patīkams akcents. Taču arī viņas mūžs nebija ilgs.Vēl es noteikti vēlos atzīmēt Benu Višavu (tas pārgudrais aģents ar brillītēm). Bija neierasti viņu redzēt šādā ampluā un censties aizmirst viņa karaļa Artura II Šekspīra monologus BBC The Hollow Crown minisērijās. Lai nu kā, bet man tas čalītis patīk un es ar interesi sekošu līdzi viņa tālākajai karjerai. Un vēl cepums Havjeram Bardenam (man viņš vienmēr asociēsies ar Ēd. Lūdzies. Mīli. un Kur sirmgalvjiem nav vietas) par Silvu, jo tik psihiski slimu tipu nav viegli notēlot.

Tātad, ko mēs varam izsecināt? Aktieri ir savos augstumos. Vismaz es neuzdrošinos apgalvot, ka kāds no viņiem nebūtu kaut ko izspēlējis līdz galam. Elpu aizraujoši skati un smalkiem pavedieniem caurvīts sižets. Šoreiz tā vairs nebija kaut kāda teroristu organizācija, kas atnāca un pašaudījās bez jebkāda iemesla vai arī kaut kādu muļķību dēļ. Jā, sākot skatīties filmu šāda doma gan iešāvās prātā, bet līdz ar Silvas parādīšanos (uz kuru bija diezgan ilgi jāgaida) kļuva jau interesantāk. Vienā brīdī palika garlaicīgi, taču diemžēl neatceros kurā un dažbrīd uzpeldēja arī jautājums - vai tas ir viss? Taču vai tad, ja valdītu nepārtraukta spriedze, dzīšanās pakaļ ar dārgiem superauto, nevis ar kājām, vai tad man šī filma patiktu tā kā patīk tagad? Domājams, ka nē. Es atkārtošos, bet man tik tiešām Skayfall šķita piezemētāks, bez tās milzīgās pompozitātes un jau ar labāku saturu. Nebaidīšos nosaukt to par iespējams labāko bondiādes filmu. 
  

Emeli Sandé - Read All About It (pt III)

Pirmo reizi šajā dziesmā iemīlējos tieši Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas laikā. Un tad, kā jau tas parasti notiek, vesels mūzikas vilnis paslaucīja to malā, līdz radio 101 sāka to spēlēt vairākas reizes dienā. Un tad bija tā atklāsme "sasodīts, man taču šī dziesma ļoti patika". Un patīk joprojām. Tas ir ļoti skaists un jēgpilns (kas gan gadās reti) skaņdarbs, un tā kā pēdējās dienās šī dziesma mani bez maz vai izseko, nespēju atturēties no tās ielikšanas šeit. Varbūt, ka kāds vēl nav dzirdējis. Nolieksim visus darbus malā uz kādu mirkli, piebremzēsim savu trako ritmu uz piecām minūtēm un vienkārši paklausīsimies.

Vēl viena filma, ko noteikti gribu noskatīties

Dažreiz, kad kaut kas piemirstas, nejaušā veidā tas vēlāk tiek atgādināts. Šoreiz jāsaka paldies manam youtube kanālam. Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par Imaginaerum, Nightwish pēdējo albumu un minēju, ka grupa tuvākajā laikā plāno uzņemt filmu, par pamatu izmantojot tieši šī albuma kompozīcijas. Beidzot tas viss ieguvis kaut cik vizuālu koptēlu. Cik noprotu, tad filma Somijā iznāks 23. novembrī un tas nozīmē, ka nav vairs tālu. Jācer tikai, ka somu fani nebūs vienīgie, kuri redzēs šo uz lielajiem ekrāniem.

Dzelzs vīrs 3

Šodien ir iznācis "Iron Man 3 "oficiālais treileris. Atzīšos, ka vēroju ar atvērtu muti un nojaušu, ka šī daļa būs iespaidīgāka un tumšāka nekā iepriekšējās. Taču esmu sajūsmā. Tagad atliek vien sagaidīt aprīli.

Game Of Thrones Opening - Main Theme

Man ir nenormāli grūti pretoties šāda veida mūzikai, tāpēc nolēmu padalīties arī ar jums. Paklausieties, ko nozīmē īsta mūzika.

Sveicieni Hobita dienā!

Vakar, 21. septembrī tika atzīmēta "Hobita" 75 gadu jubileja. Ja nu vēl kāds nav lietas kursā, tad Džons Ronalds Rūels Tolkīns 1937.gadā uzrakstīja grāmatu par mazu būtni hobitu, kurš staigā apkārt ar basām pēdām un ir varen kārs uz ēšanu, tā aizsākot grandiozo "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju. Savukārt, šodien pasaule svin "Hobita" galvenā varoņa Bilbo Baginsa dzimšanas dienu. Dažam varbūt patīk, dažam varbūt ne, bet Tolkīns nevienu nav atstājis vienaldzīgu ar saviem jautrajiem rūķiem, skaistajiem elfiem, cēlajiem karaļiem un zemi, kas izstrādāta līdz vismazākajam sīkumam. Tolkīns radīja mītus, zīmēja kartes un sacerēja dziesmas, caurauzdams savu stāstu ar smalkiem tīmekļiem, iedvesmojoties gan no skandināvu, gan no ķeltu mītiem un visa pārējā, kas bija ap viņu. Es negribu gari rakstīt, jo diez vai šajā blogā ieklīst kāds, kurš ir tāds Tolkīna daiļrades cienītājs kā es, taču vienu es gribu pateikt un tas ir - paldies. Paldies Tolkīnam, lai arī kur viņš būtu, jo bez viņa nebūtu ne šī bloga, ne manas aizraušanās ar rakstīšanu un varbūt pat manis pašas (tādas, kāda esmu tagad). Skaļi, taču patiesi vārdi, jo tieši viņa darbi atnāca pie manis tajā brīdī, kad man izmisīgi bija nepieciešams pie kaut kā pieķerties un par to es Tolkīnam jutīšos pateicīga līdz mūža galam.

Tumsas skūpsts

Ar klusu vēja brāzmu viņš sajuta Tumsu nolaižamies no ēnainajām debesīm. Viņš juta tirpas uz muguras, juta Viņas auksto elpu uz savas ādas. Tumsa bija tepat blakus. Viņa apvija apkārt savas rokas un iečukstēja viņam ausī tumšus noslēpumus. Asinis dzīslās sasala un sirds uz brīdi pārtrauca tās ritmu. Viņš juta Viņas maigo indi uz savām lūpām and ļāva Viņai sevi apņemt ar maigā, bet saltā pieskāriena plīvuru. Viņam vairs nebija ne ķermeņa, ne domu. Viņš ļāva Viņai plūst ap sevi kā bezgalīgam okeānam un nepretojās, kad Viņa rāva viņu ūdens melnajās dzīlēs. Viņš jutās tā, it kā peldētu zvaigžņotajās debesīs, aukstas vasaras nakts rasas atveldzināts. Viņš nejuta neko, ko bija jutis pirms tam. Kas viņš bija? Kāpēc viņš bija? Un kurp viņš devās? Tagad jautājumi bija zaudējuši savu jēgu un izgaisuši kaut kur starp Tumsas saltajiem pieskārieniem. Viss, ko viņš juta, bija Viņas aukstā elpa viņa rīklē un krūtīs. Tā piepildīja katru viņa šūnu, taču viņš nelūdza pēc atsvabināšanas. Viņam patika ledus, kas plūda viņa asinīs un sniegpārslas viņa matos, ko ar savu pieskārienu bija atstājusi Tumsa. Viņa satvēra viņa zodu un viņš sajuta Viņas auksto ādu uz savējās. Un tad ar dziļu, saltu un indes pilnu skūpstu Viņa izgaisa. Viņa bija prom, atstājot viņu vienu upes krastā. Viņa atstāja viņu saindētu, jo viņš drebēja tā, kā vēl nekad nebija drebējis. Viņš drebēja, jo Viņa bija paņēmusi viņa dvēseli. Drebēja, jo saprata, ka zeltainie saules stari vairs nekad nespēs iepriecināt un sniegt patvērumu. Viņš bija saindēts. Viņu bija noskūpstījusi Tumsa un nekāda gaisma vairs nespēja viņu glābt.

Sveiciens Odinam arī no manis

Kāpēc smago mūziku sauc par smago mūziku? Jo ne katrs to var panest. Bet es varu, tāpēc šī ir viena no manām vislabākajām pēdējā laikā atrastajām dziesmām. Varbūt nav nekādas izcilās lirikas, bet man der... un gan jau arī pašam Odinam.

Vikingu bēres

Vairākus gadus atpakaļ redzēju filmu, kur kādu vīru apbedīja kā vikingu. Respektīvi, ielika ar malku piekrautā laivā un palaida ūdenī. Kad laiva bija labi tālu no krasta, no loka izšāva degošu bultu un tā trāpīja koka dēļos. Laiva aizdegās.Vispirms lēnām, tad to pārņēma uguns, līdz pāri palika vien pelni. Tobrīd es nodomāju - es arī tā gribētu. 

Tas bija vismaz piecus gadus atpakaļ, ja ne vēl vairāk. Taču es joprojām tā gribu. Es negrasos nolikt karoti ne rīt, ne parīt, taču kad tas notiks, ir tikai viens noteikums - neaprociet! Mani šausmīgi biedē doma, ka uz manis būs vesela tonna smilšu un mani grauzīs pretīgi tārpi. Tāpēc es priekšroku dodu ugunij. Tā kā neesmu kristiete, bet drīzāk piesliecos pagānismam, tad man ar kremēšanu un Bībeles likumiem nav nekādu problēmu. Galu galā senos laikos tā apbērēja daudzus, pirms izdomāja zemi un tārpus pabarot ar cilvēku atliekām.

Aina par kuru stāstīju pirmajā rindkopā ir atstājusi uz mani spēcīgu iespaidu, ja reiz to tik labi atceros un pat tagad tā ir acu priekšā. Protams, ka šodien kaut ko tādu realizēt nebūtu viegli, taču otru tik skaistu apbedīšanas veidu kā iepriekšminētais es nespēju iedomāties. Uguns un ūdens. Liesmu atspulgs rāmu viļņu klajā, laiva, kas lēni slīd, rietošās saules apspīdēta. Varbūt tas nav normāli vidusmēra cilvēkam, taču es nekad neesmu bijusi normāla un ar to lepojos. Varbūt pie vainas stāsti par vikingiem, karotājiem un visu pārējo agrā bērnībā vai arī vienkārši esmu aizķērusies laikā. Bet varbūt dziļi manī kaut kur dus seno kuršu saknes. Nezinu. Taču zinu vienu - tā gan būtu viena fantastiska un skaista apbedīšana.

Senie mīti, senie dievi, senie varoņi nekad nav nomiruši. Tie vienkārši guļ mūsu prāta dzīlēs un gaida mūsu saucienu(..)/S.Kunitz

- Sendienu varoņi ir tikai pasakas, vectēv, - zēns sacīja, aizcirtis grāmatu. - Viņi nepastāv. 

Sirmais vīrs pasmaidīja, gurdeni nošūpoja galvu un pakasīja balto bārdu. 

- Pastāv gan, - vectēvs iebilda. - Sendienu varoņi tāpat kā senie dievi dzīvo joprojām, tikai cilvēki ir pārstājuši tiem ticēt. 

- Tad kāpēc mēs viņus neredzam? - puika ziņkārīgi jautāja.

Vectēvs skumji nopūtās. - Jo negribam redzēt. 

Zēns domīgi sarauca pieri un brīdi apdomājās. - Bet kā lai mēs viņus ieraugām, ja nezinām kur skatīties?

- Tas ir labs jautājums, manu zēn. Atbilde ir pavisam vienkārša - viņi ir visur. Viņu balsis var sadzirdēt vējos, viņu soļu švīksti atskan zālē, putni ar viņiem sarunājas un dzied tiem savas dziesmas, lai remdinātu to dziļo aizmirstību, kur šos senos varoņus iegrūdusi cilvēce. Viņi ir. Tie nāk, ietinušies pelēkā miglā, nāk ar pērkona dārdiem un lietus šalkoņu. Mūsu lielākais noziegums ir tas, ka esam viņus aizmirsuši, aizgriezušies prom no pasaules, kurā viņi reiz mita. Viņu darbus, to, kas viņi bija, viņu cēlumu un bezbailību esam iegrūduši putekļainā plauktā, pārvērtuši viņu vārdus par tukšu skaņu malā nosviestas vēstures grāmatas lappusēs. 

- Vai viņi ir līdzīgi dieviem? 

- Senajiem varoņiem, tāpat kā dieviem, laiks saplūst mūžības upēs. Viņi ir nemirstīgi. Lai arī to miesas jau sen pārvērtušās zemes putekļos, viņi joprojām ir dzīvi. Viņi ir lietus, kas remdē zemes slāpes, drosme, kad esam briesmās un tie, kas iesveļ mūsos cīņassparu, kad visas cerības jau šķiet gaisušas. Viņi iedveš gaismu tumsībā. Seno varoņu zobeni joprojām ir tikpat asi, viņu pīķi joprojām met zibšņus ugunskuru gaismā un ragi skan kā agrāk, aizgainīdami prom mošķus un likdami zemei nodrebēt. Viņu spožie rati atmirdz padebešos, balsis pāršalc okeānu dunu un viņu pēdas atstāj aiz sevis rasu, veldzējot izslāpušos ziedus un radības.

- Bet kāpēc tad mēs viņus neredzam? Kāpēc nemākam skatīties?

- Jo esam apmaldījušies. Reiz cilvēki sacīja: "Es dzīvoju varoņu laikā. Laikā, kad mūs pieskatīja dievi, kad valdnieki sauca mūs kaujā solīdami uzvaru vai cēlu nāvi. Laikā, kad varoņu vārdi un darbi tika izdziedāti dziesmās un izstāstīti stāstos ugunskuru gaismā, pie kuriem pulcējās tumsā noklīdušas dvēseles." Bet kas ir mums, manu zēn? Ko dziedās mūs nākamās paaudzes? Ko apdziedājuši esam mēs? Kam lai veltam savas dziesmas? Šo varoņu slava ir nemirstīga, bet tā slava, pēc kā dzenas šodienas cilvēki - ko gan tā ir vērta? Cik vērts ir pats cilvēks, ja viņā nav cieņas pret cilvēces pagātni? Cik vērts ir cilvēks, kura vienīgā ticība sakņojas zem mikroskopa paliktā šūnā vai atomdaļiņā, kas spēj satriekt putekļos visu pasauli? Kas gan ir vara, varonība un augstsirdība šajā bezmēness laikmetā? Sendienu varoņi, manu zēn, arī bija tikai cilvēki ar savām vājībām, taču viņi pakāpās pāri sev, godāja tos, kas dāvāja tiem drosmi un palīdzēja tumsā atrast gaismu, tiem, kas lika celties, kaut arī šķita, ka ievainojumu ir pārāk daudz. Šie varoņi, manu zēn, ir cilvēces mēraukla. Viss labais un cēlais, ko cilvēks reiz sevī iemiesojis un viss, pēc kā mums katram jātiecas. 

- Vai viņi tiešām ir blakus? Vai var būt, ka viņi ir te, istabā? Tagad?

- Protams. Viņi ir visur. Viņi sargā tavu miegu, seko tavās pēdās, lai ar savu gaismu atbaidītu tumsu un uzliek mierinošu roku uz pleca,  kad dzīve liek sabrukt vai iegrūž tevi vientulības ielejās. Viņi ir te, lai parautu tevi malā, kad liktens paver tev pie kājām plašu aizu, kurā mudž šķembās satriektas cerības un nogalināti sapņi. Viņi ir tilts, kas vieno mūs ar Mūžību. Ar bezgalīgo laika ritējumu. Viņi paši ir laiks. Mūžam jauni, mūžam skaisti. Tik skaisti, ka ja mūsu acis atkal tos spētu ieraudzīt visā to godībā, šī pasaule nobālētu viņu priekšā. Lai arī aizmirsti, tie noraugās uz mums cerībā, ka reiz to vārds atkal izskanēs no mūsu lūpām, ka reiz mēs atkal lūgsim tiem drosmi. Tad, kad mēs to iemācīsimies, mēs spēsim viņus aizsniegt ar roku vien, dzirdēsim viņu vārdus un redzēsim viņus staigājam varoņu ielejās, arī mēs paši varēsim tiem nostāties blakus.Ne vienlīdzīgi ar tiem, taču brīvi. Brīvi no mantkārības, paštīksmes un naudas. Brīvi no naida, skaudības un ļaunuma.

- Vectēv, ja es lūgšu, vai viņi sadzirdēs?

- Protams, manu zēn. Lūdz viņus, un viņi sadzirdēs. Jautā viņiem un viņi atbildēs. Un nebīsties tumsas, jo viņi to pāršķels ar savu gaismu un vienmēr izvedīs tevi no dzīlēm, kurās cerība sen zudusi. Jo kamēr tu atcerēsies, viņi tiks ierakstīti tavā atmiņā. Kamēr kaut viens cilvēks stāstīs par viņiem stāstus, to vārdus nedzēsīs nekādi vēji. Runā ar viņiem un viņi atsauksies no mākoņiem un sniegotām kalnu virsotnēm, to balsis dārdēs cauri ūdenskritumiem un sakliegsies caur kaiju dziesmām.Tik ilgi, kamēr viņi būs tavā atmiņā, viņi būs mūžīgi. Kamēr viņi būs mūsu atmiņā, mēs jutīsim viņus sev blakus. Tāpēc atceries. Atceries un stāsti to stāstus. Jo cilvēces pagātne ir tā, kas veido cilvēces nākotni.

Sarunas ar demoniem (pamēģiniet tikai pateikt, ka jums tādi nav)

Ik vienā cilvēkā ir eņģeļi un dēmoni. Tas liksies dīvaini, taču es ar savējiem šad tad apmainos ar domām.

"Tu zini, ka nekas nav mainījies," viens no tiem ļoti bieži mēdz teikt. "Tu esi tikai cilvēks. Tas pats cilvēks, kas pirms astoņiem gadiem un vēl senāk."

Es iebildu. Ne jau tāpēc, lai pastrīdētos, bet lai liktu tam saprast, ka negrasos atgriezties tajā visā atkal. "Nē, vecīt," es protestēju. "Ja es būt tas pats cilvēks, kas toreiz, manis šeit nebūtu."

"Kāpēc tad tā?" dēmons nesaprata. Lai gan bija daļa no manis, viņš nezināja daudz. Galu galā čalis taču bija tāds pats egoists kā es. 

"Kā tu domā, vai es ilgi būtu izvilkusi, ja šī pašdestrukcija būtu turpinājusies?" es uzdevu jautājumu tajā tonī, kas vēsta tev-taču-to-būtu-jāzina. 

Viņš paraustīja plecus un tad brīdi aizdomājās. "Šī pašdestrukcija," viņš iesāka garlaikotā balsī, izklausīdamies pēc lektora, kurš laiski atkritis krēslā dzer pēcpusdienas tēju. "Vai tad tā ir zudusi? Vai tad tu joprojām neej tai pretī? Ja tu saki, ka esi tikusi no tās vaļā, kāpēc tu nepūlies, kāpēc neceri?"

"Tu jauc destrukciju ar reālismu," es aizrādīju.

"Tiešām?" džeks bija sarkastisks.

Man nepatika tonis kādā viņš ar mani runā. Tas, ka viņam ir tiesības dzīvot līdzās, vēl nenozīmēja, ka viņš drīkst mani kaitināt, kad vien ienāk prātā.

"Tiešām," es indīgi attraucu. "Tev neizdosies mainīt manas domas. Esmu pavisam cits cilvēks. Es progresēju."

Dēmons iesmējās. Tie nebija baisi smiekli, taču ironiski gan. Viņš pats arī nebija baiss. Tikai tumšs siluets, ko ieskauj ēnas.

"Un kurš no visiem cilvēkiem tevī runā šobrīd?"

Tas bija spēriens pa sāpīgo vietu. Jā, manī  bija vairāki cilvēki. Ģimenei, draugiem, paziņām - katram pazīstamajam cilvēkam pa vienam. Dažreiz es baidījos, ka kādā brīdī es varētu viņus sajaukt. Patiesa es biju tikai pati ar sevi...un maniem dēmoniem, kā šobrīd. 

"Lai kā tu censtos," viņš rāmi un bezkaislīgi sacīja, "zem tās kārtas, ko esi uzcēlusi, tu tik un tā paliksi tā pati, kas agrāk. Ar to pašu veco paranoju, vecajām domām un vecajām sāpēm. Un te nelīdzēs ne mūzika, ne pozitīvā domāšana, ne manis izmešana no prāta. Un tu to zini."

Man gribējās viņam iegāzt ar ģitāru. Atradies viszinošais Delfu Orākuls. 

"Tu maldies," es iebildu. "Esmu izvēlējusies citu taku. Atpakaļ ceļa nav."

"Labi," viņš beidzot padevās, sapratis, ka ar mani nav jēgas strīdēties."Bet atceries, ka takas malā vienmēr būšu es. Es neļaušu tev aizmirst. Un ik pa laikam atgādināšu."

Es novaikstījos un nolūkojos kā viņš paslēpjas atpakaļ ēnās. Tā notiek, kad dod vaļu saviem dēmoniem. Tie tēlo gudriniekus, domādami, ka zina par tevi visu. Bet patiesībā tie nezina neko. Nu labi - gandrīz neko.

Summer Sound Liepāja 2012

Jau otro vasaru pēc kārtas Liepājā, pilsētā vētru un dzintara krastā, risinājās festivāls Summer Sound. Pagājušajā gadā apraksts izpalika, taču šogad nu ir kļuvis daudz skaidrāks, kas tas Summer Sound ir par putnu. Atgādināšu, ka līdz 2010. gadam pilsētā par galveno vasaras notikumu tika uzskatīts cits festivāls - Baltic Beach Party -, kas bija guvis lielu atsaucību, taču pašvaldības un organizētāju nesaskaņu dēļ izbeidza savu darbību. Taču kas gan Liepāja būtu par pilsētu bez kārtīga pludmales festiņa? Jau nākamajā, 2011. gada vasarā, piedzima jauns festivāls - Summer Sound Liepāja. Daudzi gan uztvēra to par BBP, jo festivāls risinājās tajos pašos datumos, taču izmaiņas jūtamas bija jau uzreiz. Gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra bija patiesi uzlabojusies un kļuvusi patīkama. Tāpēc jāsaka, ka pēc BBP es neskumstu. Viens beidzies, tā vietā mums tiek piedāvāts kas cits - daudz labāks. 

Ja iepriekšējā gadā vēl varēja vērot tādu apjukumu no apmeklētāju puses, kas tad pie velna šis ir par festivālu, tad šogad bija skaidrs - auditorija zināja uz ko nāk. Par spīti visiem negatīvajiem komentāriem, no savas puses varu ieteikt tiem neticēt. Festivāls tomēr ir festivāls. Tajā pavadīju daudz laika, taču ar kaut kādām galējībām vai traģēdijām saskarties nenācās. Atmosfēra bija tiešām patīkama, arī cilvēki izskatījās apmierināti un priecīgi, ka izdevies izrauties no ikdienas. Ja bija apmeklētāji, kam vienaldzīga mūzika un vienīgā vēlme bija lietot alkoholu, tad tie bija vien daži. Par sevi varu teikt droši - es tur biju tikai un vienīgi mūzikas dēļ. Man, cilvēkam, kam mūzika nozīmē vairāk nekā jebkurš pasaules dzejnieks spētu izsacīt vārdos, pāris streipuļojošu apmeklētāju (pat tādi ceļā gadījās maz) nekādi nespēja sabojāt omu. 

Pirmā diena. Ja pagājušais gads tika aizvadīts pie lielās skatuves, tad šogad nenoliedzami dominēja tieši parka zona. Nezinu, vai pie vainas vecums, vai gaume (vai varbūt zālīte, kur ērti pasēdēt), taču lielākā daļa no "jāredz" saraksta šogad uzstājās tieši tur. Pateicoties faktam, ka pie Fantasy Garden valdīja patīkama ēna, bet saulē bija karsts kā ellē, tad pirmie patrāpījās HYGS. Jāsaka, ka diezgan interesanti. Sekoja Elephants from Neptune uz Cēsu alus skatuves, Dzelzs Vilks un džeks ar havajiešu ģitāru (piemirsu kā sauc grupu) uz Fantasy Garden. Par pirmās dienas labāko priekšnesumu jāatzīst Instrumentu uzstāšanās. Viņus dzīvajā iepriekš biju redzējusi vien tikai vienu reizi, taču atkal pierādījās fakts, ka abi puiši prot aizraut skatītājus un sniegt patiesu prieku no tā, ko dara. Iespaidīgās vizualizācijas, kas šogad bija patiešām labas, skanējums un Instrumentu pēdējā dziesma atstāja mazliet skumju, taču reizē piepildītu laimes sajūtu. Pie viņiem tad arī palika mūsu balsis, jo dziedāts tika tik, cik bija iekšā. Es neesmu liela latviešu mūzikas fane, taču Instrumenti ir tie, ar kuriem nudien lepojos un, kurus nebaidos ieteikt arī citu zemju pārstāvjiem. Kas gan var būt skaistāks par rītu, kas uzaust pie "Kalniem pāri", tāpēc devāmies noskatīties The Sound Poets. Izcils vokāls, skaista mūzika un vienkāršība. Gaisma uzausa tiešām skaisti, nodziedot vēl pēdējo atlikušo balsi. Izskanot atkārtoti "Kalniem pāri" bija skaidrs - festivāla pirmā diena ir izdevies un jaunā - sagaidīta. 

Otrā diena.  Otrā diena aizsākās ar mūsu pašu Nasty Smile. Pirmo reizi šos džekus redzēju pamatskolas Ziemassvētku diskotēkā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Nasty Smile ir un paliek Nasty Smile. Gluži vai daļa no Liepājas, kas noteikti jāredz un jādzird. Šie puiši ir pašsaprotami un ir savējie. Saraksta augšgalā vismaz man bija Niks Pārkers, jo akustiskā mūzika ir mana vislielākā vājība. Šis priekšnesums savā vienkāršībā un dabiskumā sagādāja tiešām lielu prieku un patīkamu atmosfēru. Un tad sekoja viena no manām šī brīža mīļākajām grupām Ewert and the Two Dragons. Kas gan var būt labāks par dziedāšanu līdzi dziesmām, kas drillētas tik daudzas reizes visās man pieejamās skaņu ierīcēs? Pēc nelielas paklaiņošanas pa teritoriju un palaiskošanās zālē, nolēmām atmodināt savus pirmatnējos instinktus un doties uz H - Blockx. Pie velna, tur visas bremzes tika atlaistas. Šiem džekiem lielais paldies, jo izplosīties varēja ne pa jokam. Un kad publika pieprasīja noch einmal (nu patiesībā tas bija one more time), vācieši nekavējās un iepriecināja pēc kārtīga roka izslāpušo auditoriju. Tālāk sekoja dilemma - The Big Pink vai Iiris. Paliku tomēr uz The Big Pink, ar domu, ka gan jau vēl Iirisu redzēšu un nenožēloju izdarīto izvēli. Bļaujot pilnā kaklā I don't wanna hit the ground un These girls fall like dominos, dominos mana uzmanība lielajai skatuvei ar to arī noslēdzās. Kā pirmspēdējie patrāpījās Clock Opera un viņu atsperīgais vokālists. Skanēja tiešām labi. Rītausma tika sagaidīta pie pašmāju Double Faced Eels zilajiem vaļiem un kefīra. Un ne tikai rītausma, bet arī pamatīgs gāziens. Angļi teiktu - it was raining cats and dogs.

Diemžēl šogad izpalika Teātra bārs un Grēviņam par to Nirvanu es diez vai piedošu, taču kopumā par festivālu varu teikt, ka bija lieliski. Mūzikas izvēle tiešām bija plaša un mākslinieku vesels lērums, ko redzēt, taču pietrūka spējas sadalīties pašam vairākās daļās, lai redzētu visu, ko gribējās. Ir tiešām pamanāms, ka šis festivāls ir par pakāpi augstāk nekā BBP mūzikas, atmosfēras un jāsaka, ka pat apmeklētāju dēļ. Vēl pirms tam domāju, ka šogad tā pašvaki būs, taču esot tajā visā iekšā viedoklis mainās. Varu vien iztēloties, kāds darbs tā organizēšanā ir bijis jāiegulda, tāpēc apsveicu organizētājus un arī pilsētu ar vēl vienu labu festivālu, bet pārējiem teikšu - pieveriet acis uz tām neērtībām šīs divas nieka dienas. Atlikušo gadu varēsiet sēdēt savos pagrabos pēc sirds patikas, priecāties par tukšu pilsētu un īdēt pēc Laimes lāča cik tik uziet. Bet mēs pārējie jau pēc gada atkal pulcēsimies, lai izbaudītu lielisku atmosfēru un labu mūziku. Katrs pasākums un festivāls pilsētai ir svētki. Un šis Summer Sound ir pilsētai vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lepojos ar to, ka esmu dzimusi liepājniece un ticu, ka neesmu tāda vienīgā. Līdz nākamajam gadam!

Linkin Park - Living Things

Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem. 

Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu. 

'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu. 

Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši  bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.

Sniegbaltīte un Mednieks

Tad nu tā. Vēl viena filma noskatīta. Jau labu laiku atpakaļ internetā vērojot treilerus, acīs iekrita filma  Snow White and The Huntsman, jeb Sniegbaltīte un Mednieks. Pašā pēdējā brīdī, īsi pirms to beidza rādīt vietējā kinoteātrī, man izdevās filmu noskatīties. Kāpēc tieši šī filma šomēnes bija mana izvēle? Būšu godīga - Hemsvorta dēļ. Nu patīk man tas čalis, taču ne jau tā iemesla dēļ, kādēļ viņš patīk citām. Ir tādi cilvēki, kas iepatīkas uzreiz, neskaidrojamu iemeslu pēc un uz viņiem ir tiešām interesanti skatīties, vērot izteiksmes, mīmikas. Uz Hemsvortu ir ļoti interesanti skatīties ne tikai kā uz cilvēku, bet arī aktieri, jo tēlo viņš vienlīdz labi  kā Kirku no Star Trek un Toru no manām divām mīļākajām filmām, tā arī Mednieku šajā filmā. Tāpēc loģiski, ka par spīti faktam, ka tā balstīta uz visai banālu pasaku, kas bērnībā sačakrē prātu ne vienai vien meitenei, Sniegbaltīte un Mednieks ir viena no tām filmām kā noskatīšanos noteikti nenožēloju. Un lieliskais aktieru sastāvs tik tiešām ir pelnījis uzslavu. 

Sižets. Sniegbaltītei uz pēdām ir tās niknākā ienaidniece – ļaunā karaliene . Taču negantā valdniece nenojauš, ka meitene, kura apdraud viņas troni, kopā ar mednieku, kurš reiz ticis sūtīts viņu nogalināt, nu ir gatava atriebties.

Ar ko lai sāk? Pati filma jau vien ir vizuāli baudāma. Iespaidīgi skati, ieroči, zirgi un cēlas runas - tas ir tieši manā garā. Tajā apvienots mazliet no visām līdz šim uzņemtajām pasaku un teiku filmām un paņemts ir tas labākais. Mani gan mazliet biedēja fakts, ka šis būs tāds pabanāls gabals ar muļķīgām runām par prinčiem utt., utjp., bet tā nu gluži nebija. Mani pārsteidza filmas scenārijs. Bija gan labais, gan ļaunais, gan smiekli, gan aizkustinoši mirkļi. Vispār filma salīdzinot ar pasaku ir diezgan tumša un skarba un jāsaka - paldies dieviem! Sniegbaltīte nav kaut kāda princesīte, kas dejo mežā un sadziedās ar putniņiem, uzkopjot rūķu māju, bet gan īsta valdnieku pēctece - karotāja ar spēcīgu raksturu, kas nospļaujas un pieceļas pat tad, kad no pamātes dabūjusi pa seju. Vārdu sakot - meitene ar iekšām. Vai Kristena Stjuarte bija pareizā izvēle šai lomai? Domāju ka jā, jo vizuāli labāku Sniegbaltīti ir grūti iedomāties, taču kaut kas no tās Bellas viņā joprojām ir aizķēries un tas man tomēr mazliet traucēja. 

Plusi. Vizuālais noformējums. Tumšais mežs tiešām bija pabaiss, bet Svētnīca - tajā ik katrs ceļinieks gribētu uz brīdi nomest savu nastu. Pat pils uz stāvās klints, varenajam okeānam putojot zem kājām, bija neaizmirstams skats. Es laikam neesmu vienīgā, kam šie skati atgādināja vecos labos laikus ar Gredzenu pavēlnieku. Otrkārt, pie plusiem jāpieskaita arī aktieru tēlojums. Šārlīze Tērona ir karaliene-ragana uz goda. Atliek vien nobrīnīties, kā var notēlot tik nenormālu, nelīdzsvarotu sievieti kā Ravenna, uz kuru skatoties visu laiku gribas ieteikt labu psihiatru. Par Stjuarti jau it kā visu pateicu - Sniegbaltīte tik tiešām reti laba. Savukārt, Hemsvorts... nu tas ir Hemsvorts. Nošņurcis alkoholiķis, taču kā Mednieks - perfekts līdz vismazākajam sīkumam.Un pats galvenais, ka dažās ainās viņš tiešām ir tik mīļi aizkustinošs, šoreiz  nu jau kā cilvēks, nevis dievs. Tā kā visas maņas ieslēdzu uz maksimālo, tad pamanīta tika arī mūzika, kas gan šķita jau kaut kur dzirdēta, taču bija tiešām lieliska un ideāli papildināja aizraujošo sižetu. 

Mīnusi. Par mīnusiem grūti spriest. Varbūt tas, ka sižets bija nedaudz paredzams, kaut gan tajā pašā laikā bija lietas, ko es noteikti negaidīju. Bet tas laikam arī viss.Vēl šajā sakarā varētu minēt arī Ravennas brāli, kurš bija reti riebīgs un biedējoš tips, man neviļus liekot iedomāties par Hitleru, bet diez vai to varētu minēt kā mīnusu, jo džekam filmā tomēr bija liela nozīme.

Par jautrību Sniegbaltītē un Medniekā noteikti gādāja rūķi. Katrā ziņā ar viņiem garlaicīgi nebija, jo mazie, ņiprie zeltrači sagādāja auditorijai ne vienu vien smieklu brīdi. Neatceros kā sauca to gaišmataino rūķi ar panka frizūru, bet viņš man, goda vārds, kaut kādā ziņā atgādināja Džeimsu Hetfīldu. Mans favorīts no raibās rūķu saimes. Pats labākais, ka tie nebija košās drānās tērpti un smailām cepurēm rotāti dvarfi, bet gan paša Tolkīna cienīgi rūķi, kuru kompānijā noteikti nebūtu garlaicīgi. Mani gan mazliet kaitināja grāfa dēls Viljams. Vai tiešām šādām lomām jāizvēlas salkani čalīši? Nē, nu labi, nebrauksim virsū Klaflinam, taču līdzās ar Mednieku nudien ir skaidrs, kurš tur īsts vīrietis un kurš vēl tikai puika. Un par to, kā šajā sakarā pavērsās filmas sižets, man tiešām nenormāls prieks. Es gan nezinu, kas tā pa modi kopš avendžeriem filmu beigās aplaudēt, taču arī šīs filmas beigas daļa auditorijas pavadīja ar aplausiem, kas laikam jau liecina, ka bija labi.

Tātad, ko mēs no šīs filmas varam izsecināt? Meitenes, neskatieties tik bieži spogulī, citādi sanāks kā Ravennai, kura dažviet atgādināja anorektiķi uz nervu sabrukuma robežas. Bet ja nopietni, tad filma ir tiešām laba. Episki skati (it sevišķi kalnu skats kopā ar dziesmu), laba mūzika, lielisks aktieru sniegums, neatslābstošs sižets un labi noslīpēts scenārijs - tas ir tas, ko Sniegbaltīte un Mednieks piedāvā. Ja interesē Tērona, Stjuarte vai Hemsvorts - filma ir jums. Ja esat apsēsti ar cēlām pirmskauju uzrunām, šķindošiem ieročiem un zirgu zviedzieniem karalaukā, kā arī esat Gredzenu pavēlnieka fani - šī filma ir jums. Patīkama un aizraujoša izklaide vasaras vakaram. Labs darbs, Sanders! 

Starp citu, pavisam nesen izziņoja, ka tiks uzņemts Sniegbaltītes un Mednieka turpinājums. Man sakāms tikai viens - nākamie divi gadi kino industrijā personīgi man solās būt varen aizraujoši. Gaidīsim.

Eirovīzijā Baku pārliecinoši uzvar Lorēna

Nu laikam jau jāieraksta par Eirovīziju. Protams, ka šis konkurss arī manās mājās vairs netiek gaidīts ar tādu interesi kā gadus piecus atpakaļ, tomēr gluži vienaldzīgs jau arī nav. Galu galā interese ir par to, vai izdosies uzminēt uzvarētāju un tādējādi izprast shēmu uz kā viss šis balagāns balstās. Un vēl arī tāpēc, ka pēc nolādēti garas un nogurdinošas sestdienas šis 'šovs' izglāba no kārtējā nav-ko-skatīties. Tādu īpašu favorītu man nebija, jo pēc pagājušā gada vilšanās visā šajā pasākumā,  man nebija svarīgi, kam šoreiz tiek uzvara. Taču tā kā man mūzika ir tajā pašā kategorijā, kurā gaiss un ūdens, tad par uzvarētājiem noteikti negribēju redzēt dažus indivīdus, kuru priekšnesumiem ar mūziku nebija nekāda sakara (te es runāju par Krieviju un tām copy paste lellītēm ar la, la, la).

Pirmo vietu Top3:

1. Zviedrija

2. Krievija

3. Serbija

Ko šajā trijniekā dara Serbija, man nav ne jausmas, jo bija vēl vismaz piecas dziesmas, kas bija daudz labākas par Zelko Jaksimoviča gaudošanu. Es vēl saprastu, ja viņš dziedātu angliski, jo tad būtu vismaz sajēga par ko ir dziesma, bet šajā gadījumā šī kompozīcija atstāja uz mani pilnīgu nulles efektu. Katrā ziņā neatceros pat viņa uzstāšanos pusfinālā. Krievija... nu uz slimajiem jau neapvainojas, bet tas marasms, kas notika uz skatuves bija kaut kas prātam neaptverams. Pasaule tik tiešām iet uz galu, ja cilvēkus spēj sajūsmināt kaut kas tik truls un idiotisks (esmu vīlusies itāļos, jo cerēju, ka vismaz viņiem ir laba gaume, taču arī viņi babkas novērtēja pārāk augstu). Nevajag man sākt stāstīt, ka Eiropa ir izsalkusi pēc kaut kā dabiska, ka šādas tantuškas vismaz lika pasmaidīt, jo tas tomēr ir konkurss, kur tu parādi, kas ir tava valsts. Kaut gan priekšnesums tieši Krievijas gaumē - it kā jau liela valsts, bet dziļi iekšienē - pāķija. Neticami, ka kamēr šie vecie grauzti grozījās pa pirmo un otro vietu, patiesi izcila mūzikas leģenda Engelberds Hamperdinks palika viens no pēdējiem. Tāpat mazliet žēl palika abu īru brāļu, jo, lai ko arī citi teiktu, viņi vismaz uz skatuves negulēja. Uzvaras laurus šogad plūca Lorēna ar savu 'Euphoria' un par to man tiešām prieks. Man, maigi sakot, nepatīk deju mūzika un ja tur būtu grozījusi pēcpusi kāda garkājaina blondīnīte ar bārbijas smaidu, tad šī dziesma manās acīs būtu pēdējais mēsls, taču visu mainīja priekšnesums un vizuālais tēls. Plašā, spēcīgā balss, austrumnieciskais izskats, deja ar kapoeiras elementiem beigās un tas sniegs kā no 'Geišas atmiņām', savienojumā ar fantastiskajām gaismām un tiešām lielisko izpildījumu, pacēla šo dziesmu citā līmenī un izcēla starp pārējām. Te runa iet par teatralitāti un profesionālismu. Manuprāt, tas bija redzams. Tāpēc no sirds apsveicu Zviedriju.

Ceturtā vieta tika Azerbaidžānai. Dziesma laba, balss laba, bet kaut kā neaizķēra, tāpēc, manuprāt, punkti tika iedoti kā pateicība par konkursa rīkošanu. Piektā palika Albānija. Jā, viņai ir laba balss, bet kad Rona vēra vaļā muti, es domāju, ka viss beigsies ar trīs dienu galvassāpēm. Emocionāli? Jā. Bet vai viņa mazliet nepārcentās? Sesto vietu ieguva himna par kūlas nededzināšanu. Es jokoju, protams. Leplands ar savu 'Kuula' ir tiešām jāapsveic, jo čalim ir fantastiska balss un arī dziesma bija skaista. Turki ar savu 'Love Me Back' atgādināja tādu neizdevušos versiju par zvejniekdēlu Oskaru un palika septītie. Vācija tika pie astotās vietas un ne velti, jo dziesma bija tiešām jauka un vismaz manām ausīm profesionāli izpildīta. Bet šī gan laikam bija viena no tām kompozīcijām, kas Eirovīzijai bija pārāk laba. Devītā finišēja Nina Zilli, pārstāvot manu ikgadējo favorītvalsti Itāliju (katru gadu interesē, ko itāļi cels galdā). Par viņu varu teikt, ka malacis, jo Nina ir tiešām laba dziedātāja (zinu, jo paralēli sekoju arī jaunumiem itāļu mūzikā). Vai itāļiem būtu veicies labāk, ja tiktu aizsūtīta Emma Marone? Diez vai. Visu cieņu Spānijai, kura noslēdza lielo desmitnieku, jo šogad dziesma tiešām bija laba un Pastoras balss pietiekami spēcīga. 

Mūsu izgāšanos nekomentēšu, jo ir pietiekami daudzi, kas to pateiks manā vietā un principā viss jau arī ir pateikts. Žēl, ka Lietuva netika augstāk, kā vien četrpadsmitajā, jo tas sprinģotājs bija tiešām interesants. Arī Dānijai un Islandei (nekādi valodnieki nepiespiedīs mani izrunāt vārdu 'Īslande') bija labas dziesmas, taču visvairāk žēl par Apvienoto Karalisti, kas palika pirmspēdējā. Savukārt norvēģu Kens ar savu kaitinošo plastmasas ģīmīti un galīgi nekam nederīgo deju hitu palika pēdējais un par to man nemaz nav žēl. Ko mēs no tā varam izsecināt? Nākamgad Eirovīzija notiks tepat aizjūras zemē, ko dēvē par Zviedriju. Vi ses snart, draugi!

P.S. Manas prognozes piepildījās - uzvarēja Ziemeļeiropas valsts. 

Must see

Nekas nav jaukāks par vakaru brīvā dabā, ģitāras stīgām pieskandinot gaisu. Pirms īsa brīža uzzināju, ka Summer Sound festivālā dziedās un spēlēs čalis no Anglijas - Niks Pārkers. Atgādināšu, ka Liepājā viņš ir kļuvis par biežu viesi un īpašu uzmanību izpelnījās kādu laiciņu atpakaļ ievietojot youtubā video, kurā mūziķis izpilda Prāta vētras "Tavas mājas manā azotē" dziesmas piedziedājumu latviešu valodā. Es jau nu noteikti nelaidīšu garām iespēju pasēdēt zālītē un noklausīties viņu dzīvajā, jo galu galā akustiskā mūzika ir... mana vājība. Tāpēc visi, kas var un grib, laipni lūgti Liepājā! Pasēdēsim un paklausīsimies kopā.

John Butler Trio - Ocean

Viens no skaistākajiem akustiskajiem gabaliem, manuprāt. Gribētos man ar' tā mācēt spēlēt.

Par mājām

Es domāju, ka tas ir beidzies. Ka tas bija tikai tāds posms, kas palicis aiz muguras, īsti neizskaidrojams un pārejošs. Bet nē. Atkal un atkal, katru reizi arvien stiprāk, atgriežas tā sajūta. It sevišķi brīžos, kad līst. Atkal un atkal prātā uzpeld jautājums - vai tur, no kurienes mēs nākam, ir mūsu īstās mājas? Ja jā, tad mājas ir zeme kurā dzīvojam. Ja nē, kas tad galu galu galā ir mājas? Cilvēki, draugi, vai varbūt tā sajūta, ka esi guvis mieru? Ja nu Visums mūs izmētā kur pagadās, lai mēs pēc tam paši atrastu savas mājas? Ja nu 'mana dzimtene' ne visiem aizmālē acis? Tā ir ierasta lieta, ja tu esi dzimis šeit, tad šeit ir tavas mājas. Bet vai mājas var uzspiest? Vai var uzspiest ticību? Var, bet dziļi dvēselē kaut kas apgalvo, ka tas viss ir pagalam nepareizi. Un ja tā, tad kura puse mūs kārdina? Vai tumsa mums aizmālē acis, lai aizviltu mūs no mājām, vai arī tieši otrādi - gaisma klusi un bailīgi čukst, ka tā tam nav jābūt, ka tumsa mums liek palikt tur, kur esam un tāpēc pietrūkst tās laimes, kas caurstrāvo tevi atrodot patieso vietu, kur mājo tava dvēsele? Ja nu mājas esam mēs paši? Ja nu ir vieta, kur tiešām mums jānonāk, lai saprastu, cik stipri esam maldījušies muļķīgajos priekšstatos un paļāvušies uz noteikto kārtību? Kā var ilgoties pēc vietas, kur tu nekad neesi spēris savu kāju ar tādu spēku, ka tas spēj nodarīt sāpes? Kā var piedzīvot tādas visaptverošas, dziļas ilgas pēc kaut kā, ko tu nepazīsti? Taču tā sauc. Balss. Balss kaut kur no iekšienes sauc ceļā. Sauc uz vietu, kur tevi neviens negaida, taču sauc ar tādu spēku, ka šķiet, ka tur vienkārši atrodas kāda nozīmīgāka daļa no tavas dvēseles un tevis paša? Ko gan  es uz Zemes šajā vietā  esmu pazaudējusi, ka šai sajūtai pār mani ir tāds spēks? Un vai šim spēkam atsaukties, vai noslāpēt to dziļi dvēselē, klausot tam, ko cilvēki teic, klausot padomam, ka mājas ir šeit? Bet ja manas mājas ir šeit, tad kāpēc es jūtos kā ostā pietauvots kuģis? Kuģis, kas dziļi sevī jūt, ka šī ir tikai pieturas vieta. Vieta, kur pārlaist vētru un ko pamest, līdz ar rītausmu atkal dodoties ceļā. Bet cilvēki jau nesaprot. Nedomā. Nerunā. Bet kā var vēlēties būt labs cilvēks citiem, ja tu nepazīsti pats sevi? Ja tu neieklausies un akli nodzīvo dzīvi tā, kā citiem šķiet pareizi? 'Šī ir tava dzimtene' - jūs teiksiet. Var jau būt. Bet vai dzimtene ir tas pats, kas mājas? Ja atbildēsiet man ar jā, tad es pavaicāšu - kāpēc es tā nejūtos? Kāpēc es ar visu savu būtību jūtu, ka mani gaida tur, kur nav neviena, kas mani gaidītu? Jautājumu ir daudz... atbildes...tās ir jāatrod pašam...

The Avengers: Ragnaroks Marvel stilā

Vispirms gribu ieviest skaidrību. Es nemēdzu skatīties filmu treilerus vairāk par divām reizēm, sekot jaunumiem filmu profilos un lasīt aktieru intervijas... līdz šim. Atzīšos, ka 'The Avengers' jeb 'Atriebējus' gaidīju tā, kā nekad agrāk, paspēdama visiem ar tiem jau noriebties. Un beidzot, tieši vakar, man bija tas prieks šo filmu redzēt. Avendžerus gaidīju jau kopš baltajos ekrānos parādījās 'Tors', taču nācās apbruņoties ar pacietību un filmas treileriem. Visi tik ļoti saslavēja filmu, ka nevarēju vien sagaidīt. Tāpēc oficiāli paziņoju, ka 'Atriebēji' ir noskatīti. Kā saka - labs darbiņš, kas padarīts. Un tagad tam sekos ellīgi garš raksts.

Sižets. Kad pār cilvēci savilkušies draudu mākoņi un visu dzīvo ir gatavs iznīcināt noslēpumains ienaidnieks, starptautiska organizācija, kas uztur mieru visā pasaulē, Zemes aizstāvēšanai nolemj savākt vēl nebijušu superkomandu. Tajā plecu pie pleca nāksies cīnīties Kapteinim Amerikam, Dzelzs vīram, Toram, Halkam, Melnajai Atraitnei un Vanagacij - katram no viņiem ir savas ambīcijas, taču viņi ir vienīgie, kuri spējīgi glābt pasauli no iznīcības.

Pārdomas. Lai piedod man pārējie varoņi (un pat Tonijs Stārks!), taču visvairāk man 'Atriebēji' interesēja tieši abu Asgardas (nu labi, Loki ir jotuns, bet tas neskaitās) brāļu dēļ. Vai tas izskaidrojams ar to, ka biju sajūsmā (un joprojām esmu) par 'Toru', vai/un faktu, ka esmu apsēsta ar ziemeļu reliģijām, nezinu, bet tas jau patiesībā nav svarīgi. Man kā jau visiem 'Avengers' faniem darīja raizes tas, kā Hidlstons iznesīs savu lomu. Vai Loki ( latviski - Lokijs) būs pietiekami labs ļaundaris? Ja 'Torā' viņš bija puika, kas tikai gribēja izpelnīties tēva (neīstā) atzinību, tiesa gan ar nepareizajiem līdzekļiem, tad vai avendžeros viņš būs pietiekami labs ļaundaris? Audzināšana, kur viņam visu laiku atgādināja, ka arī viņš ir valdnieks, augšana egoistiskā brāļa ēnā un ziņa, ka viņš ir asgardiešu ļaunāko ienaidnieku dēls, kurš pieņemts, lai izdevīgā brīdī varētu viņu izmantot - tā ir vesela virkne, kas noved pie iemesla kāpēc Loki sataisa mēslus Asgardā un tagad vēlas valdīt pār Zemi. Taču vai viņš ir pietiekami...ļauns? Un ziniet, ko? Atbilde ir jā. Aizvainojums un dusmas, ko dievs sevī nēsā var just uz ekrāna. Izvazājies pa Visumu zaņķiem, sasējies ar mafij... atvainojiet, citplanētiešu bosu, kurš starp citu arī pašu dievu bija paņēmis pie dziesmas, Odina audžudēls ir izaudzis. Ja valdīšana Asgardā aizgāja gar degunu un jotuni viņu nepieņemtu, jo muļķis gandrīz iznīcināja Jotunheimu, bet otrpus Einšteina-Rozena tiltam bija ieperinājušies citplanētieši čītauri, tad atlika vien tik daudzu ļaundaru iekārotā Zeme. Jāsaka, ka Hidlstons ir radījis izcilu Lokiju - pustraku, mazliet bērnišķīgu, svārstīgu un varaskāru dievu, kuram piemīt mistiska harizma (un tas sasodīti foršais angļu akcents). Es laikam tagad mēģinu viņu attaisnot, ne? Patiesībā Loki varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču ne šoreiz.

Brālis numur divi - Tors. No pašapmierinātā egoista vairs nav ne vēsts. Pērkona dievs visā savā krāšņumā attaisno savu nosaukumu - cilvēces aizstāvis. Visvairāk mani interesēja, kā viņš iznesīs visu šo sižetu, jo abi ar Loki taču bija brāļi, auguši kopā un klausījušies varenā Odina stāstos. Tas, ka abi mazliet pakāvās savā starpā... nu es ar savu brāli arī kaujos, tā ka nekas traks. Pieverot acis uz to, ka Hemsvorts ir mazliet pārkačājies (dievam jau laikam vajag) un valkā "mātes aizkarus" (savējie sapratīs), nevaru iedomāties nevienu citu pērkona dieva atveidotāju (ja nu vien nelaiķis Hīts Ledžers, jo abi ir diezgan līdzīgi). Ja runājam par Stārku, tad tur reāli nav par ko runāt. Daži aktieri jau piedzimst ar savām lomām. Nomainīt Stārku būtu tas pats, kas izsist zemeslodi no ass. Daunijs juniors fantastisks kā vienmēr. Tikpat kaitinošs, egocentrisks, taču īstajā brīdī spēj būt varonis un izrādās, ka prot (!!!) sastrādāties komandā. Mēdz sacīt, ka Halks nozaga visu šovu. Jāatzīst, ka Marks Rufalo tik tiešām ir labākais no Halkiem, kādu man nācies redzēt. Ārēji jau nepateiksi, ka šis patīkamais, piezemētais čalis spēj pārvērsties nekontrolējamā zaļā psihopātā ar noslieci uz demolēšanu. Jautājums  - vai gammas apstarots eksperiments spēj nolikt uz lāpstiņām dievu...nu nezinu gan, bet tas lai paliek Marvel ziņā. Nākamreiz, kad šie brīnumbērni sapulcēsies, Skārletai vajadzētu mazliet vairāk piestrādāt pie sava krievu akcenta, taču citādi Melnajai Atraitnei nebija ne vainas. Vanagacs gan izrādījās tīri jauks čalis, tāda mūsdienu darbaholiska Legolasa versija, bet Kapteinis Amerika... Nu jā, mani tā ne pārāk aizrauj čaļi triko ASV karoga krāsās. Bet jāatzīst, ka Kriss savu lomu notēloja godam - amerikānisks līdz nelabumam. Viņam ar Toru bija visgrūtāk (viens nāca no citas pasaules, otrs no cita laika). Bija jāpielāgojas jaunajai pasaulei (who get the joke first?). Nu un, protams, Semjuels Lī Džeksons, jeb Niks Furijs - skarbais vecis un līderis ar vienu trūkstošu aci. Bet nu pietiks par tēliem. 

Plusi. Ar ko lai sāk? Specefekti - iespaidīgi. Ir filmas, kur tie ir par daudz un nevajadzīgi (jau atkal par piemēru minēšu filmu 'Šerloks Holmss: Ēnu spēle'), taču 'Atriebējiem' tie lieti noderēja. Manuprāt, varēja būt vēl vairāk (jā, esmu specefektmāns). Par katru no tēliem jau pastāstīju un pilnīgi loģiski var izsecināt, ka aktieri savu darbu ir padarījuši uz desmitnieku. Šī ir viena no tām retajām filmām, kur savākts tiešām izcils aktieru satāvs. Galu galā - lieliskai filmai lieliski aktieri. Bažas sagādāja fakts, kā tik daudz supervaroņu, kam pašiem ir savi uzskati, personības un dēmoni, spēs būt līdzsvarā? Vai kāds nebūs pārāks par otru? Vedons pats ir dievs, jo atrast šo zelta vidusceļu nav viegli, taču tas viņam izdevies. Katrs varonis tiek pie savas zvaigžņu stundas un arī dūres sejā, katrs dara to, ko pieprot vislabāk. Vai filma būtu tik laba, ja tas viss tiktu pārvērsts apokaliptiskā drāmā? Noteikti nē! Humors, kas 'Atriebējus' caurstrāvo,  to padara tik fantastisku. Smieklīgi dialogi, komiskas situācijas un dažādas nianses nodrošina neaizmirstamu izklaidi un ir filmas panākumu atslēga. Protams, ka tā visa ir fantastika, komiksi, taču varoņu savstarpējās attiecības (it sevišķi ja skaties ar priekšzināšanām), aizraujošais scenārijs un vizuālais baudījums acīm - īstam 'Avengers' fanam tā ir kā ambrozija, bet tiem, kam nav ne jausmas, kas tie par dīvaini ģērbtiem frīkiem, lieti noder kā laba izklaide. Taču tas nenozīmē, ka nav drāmas. Un par to lieliski gādā arī Alana Silvestri mūzika.

Mīnusi. Riebjas, ka jāmin mīnusi, bet tad jau teiks, ka esmu neobjektīva (kaut gan cik objektīvs varbūt avendžeru fans). Minēšu divus. Mani mazliet kaitināja tā Padome. Katrā filmā ir bariņš noslēpumainu tipu, kuri tiesīgi spriest uzlaist gaisā veselu pilsētu, vai nē. Cilvēki, kas lemj pār cilvēkiem, bieži vien pieņemot neticami idiotiskus lēmumus (gluži kā mūsu Saeima). Otrs pavisam maziņš mīnusiņš - vienā filmas brīdī man sametās drusciņ garlaicīgi. Nē, tas nebija sākumā, kā daudzi saka, jo sākumu skatījos ar interesi kas, ko, kā un kāpēc. Tas brīdis uz kuģa, kad visi atriebēji bija iekārtojušies un Beners ar Stārku strādāja laboratorijā. Es tobrīd nodomāju - nu taču, es gribu ekšenu! Bet šo mazo mīnusiņu es piedodu. Ā, un vēl viens. Tas pats variants, kas ar Toru - gribējās vairāk filmas. Taču mēdz sacīt, ka laba daudz nevajag. 

Nobeigums. Katrs par sevi varoņi ir izcili. Tāpat kā ar mūziķiem. Viens ir izcils čellists, cits vienkārši brutāli bliež pa bungām, bet viņi visi kopā veido īstu simfoniju. Kopā viņi ir atriebēji. Tādus frīkus kā es Marvel ir nolēmuši turpināt priecēt, jo uz ekrāniem gaidāmi arī 'Tors 2' (ārprāts, kā es gribu redzēt, kādu pirti mājās Odins sakurs Lokijam!), 'Dzelzs vīrs 3', 'Kapteinis Amerika 2' un, protams, arī otrie 'Atriebēji'. Bet runājot par šiem 'Atriebējiem' es atļaušos izmantot skaļus vārdus - šī ir labākā filma pēdējo astoņu gadu laikā (kopš LOTR pēdējās daļas), kādu man nācies skatīties un, ko es tiešām no sirds izbaudīju. Lai arī  Loki tā arī līdz galam neuztvēru kā baigo ļaundari (kā piemēram Dārtu Veideru, Džokeru utt.), jo es viņu drīzāk uztveru kā mazo brālīti, kas pelnījis pamatīgu pērienu, izcils bija gan filmas antagonists, gan tie, kuri stājās pretī ne tikai viņam, bet arī tiem visai tizla paskata čitauriem. Galu galā Manhetenas (pēc visām apokaliptiskajām filmām esmu pietiekami gudra, lai Ņujorkā nespertu savu kāju) izdemolēšana 160 miljardu dolāru apmērā ir atmaksājusies. Izcili noslīpēts scenārijs, lielisks sižets, specefekti, perfekts aktieru sniegums un kārtīga izklaide (žēl, ka Latvijā šai filmai tomēr nav tik lielu panākumu). Tiem, kas prot skatīties, 'Atriebēji' ir vairāk par parastu kases grāvēju. Tā ir filma, kas vieno paaudzes, cilvēkus, kuri gadiem ejot krājuši centu pie centa, lai nopirktu jaunāko komiksu. Tie ir varoņi, lai arī cilvēku izdomāti, taču tie simbolizē cilvēces cerību, ka briesmu gadījumā ir kaut kas vai kāds, kas viņus aizstāvēs. Un galu galā tas ir simbols dziļākai domai - kad pienāk tas brīdis, katrā no mums var pamosties varonis. Varonis, kurš liek ieskatīties acīs briesmām un stāties tām pretī. 

Roberts Daunijs juniors un viņa 'Futūrists'

Ar visu šo ažiotāžu ap Atriebējiem, internetu pārpludināja neskaitāmas intervijas ar filmas aktieriem un vēl viss kas, kam es dīvainā kārtā sekoju līdzi. Nezinu, kurā brīdī, bet vienā jaukā vakarā netīšām uzdūros faktam, ka Roberts Daunijs juniors ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī labs mūziķis. Manā redzeslokā nonāca viņa mūzikas albums 'The Futurist'. Tad nu nolēmu tam atvēlēt nelielu rakstiņu.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, kad Dzelzs vīrs vēl nebija uznesis Dauniju slavas virsotnē. Izrādās, ka Roberts (īpaši nesekoju līdzi aktieru biogrāfijām) bija ik pa brīdim rakstījis dziesmas un 2004. gada novembrī savu dienasgaismu ieraudzīja 'Futūrists'. To veido astoņas Roberta pašsacerētas dziesmas un divi kaveri. Un tie ir tiešām labi kaveri. 

'The Futurist' vietām ir viegls džezs, taču lielākoties ar uzsvaru uz popu. Jaukas balādes, ko klausīties, kad pēc garas darbadienas apriebušies visi trokšņi un gribas pavadīt mierīgu vakaru. Vietām gribas vilkt paralēles ar Filu Kolinsu kā dziesmā "Broken" (šī dziesma skanēja arī filmas Kiss Kiss Bang Bang beigu titros) vai arī Stingu kompozīcijā "Kimberly Glide". "Man Like Me" toreiz bija lielākais singls, kurš aizkļuva līdz radiostaciju topiem un jāatzīst, ka tā dziesma ir tiešām laba. "Little Clownz" liek aizdomāties, cik Daunijs patiesībā ir talantīgs, savukārt "Your Move" cauri strāvo patīkamas akustiskās ģitāras. Kaverversija dziesmai "Smile" ir atsevišķs stāsts. Tā būtu dziesma, kas plūstu no piesmēķēta džeza bāra uz kādas pielijušas četrdesmito gadu Ņujorkas ieliņas stūra. Jāpiebilst, ka šo kompozīciju sarakstīja tieši Čaplina 1936. gada filmai The Modern Times.

'Futūrists' varbūt nav izcils albums un par īstu meistardarbu to nenosauksi, taču dažas dziesmas ir tiešām spēcīgas un ko tādu ir patīkami klausīties, lai atslēgtos no ikdienas trakā ritma, lai pavadītu vakaru ar Daunija, jāatzīst, lielisko vokālu un glāzi vīna, vērojot kā ārā līst. Diemžēl albumā ieliktās pūles neatmaksājās un Roberts 2006. gadā paziņoja, ka otras plates visticamāk nebūs. Nu nezinu gan. Manuprāt, pēc Dzelzs vīra un pārējām pēcfutūrista filmām šoreiz būtu daudz vairāk cilvēku (lielākoties fanu), kas novērtētu Daunija pūles, jo talants viņam ir. To nu nenoliegsi. Lai nu kā, bet 'The Futurist' ir tiešām baudāms albums, protams, ar piebildi, ja patīk šāda veida mūzika.

Soundgarden - Live To Rise

Šis video youtubā grozās jau dažas dienas un tā kā patīk Soundgarden un tuvākajā laikā plānoju apmeklēt arī filmu, tad nolēmu iemest šo te blogā. Mūzika, kas mūsdienās silda sirdi.

Misters Vaits bliež ar 'Blunderbuss'

Džeks Vaits ir izcils mūziķis, to nu nenoliegsi. Ja līdz šim viņam nācās rēķināties ar citiem grupas biedriem, tad šoreiz čalis ņēmis visu savās rokās un tā nu līdz klausītājiem nonācis detroitieša pirmais solo albums 'Blunderbuss'. Jāatgādina, ka pagājušā gada februārī The White Stripes oficiāli nolika karoti un nu pēc gada Vaits piesaka sevi kā solo mākslinieku ar pavisam svaigu plati.

'Blunderbuss' neliek garlaikoties. Katrā ziņā par vienmuļību sūdzēties būtu grēks. Tajā ir samiksēti dažādi mūzikas stilu elementi, sākot ar veco labo rokenrolu un blūzroku un beidzot ar kantri un džeza notīm."Missing Pieces" ir vaitsraipīgs gabals ar ģitārām, kas noteikti ies pie dūšas Vaitu pāra faniem. Savukārt "Sixteen Saltines" ir dziesma, kas sados pa pakaļu ikvienam masu - prātu-skalošanas-mūzikas fanam. Klausoties šo dziesmu, neviļus pieķer sevi pie domas - jā, tā jāskan mūzikai. Arī šī kompozīcija ir kaut kas vēl no baltajām strīpām. "Freedom at 21" ir labs, roķīgs un mazliet psihodēlisks gabals, savukārt tam seko liriskais cik-ļauna-ir-mīlestība izklāsts dziesmā "Love Interruption", skanot patīkamām akustiskajām ģitārām un beigās atstājot interesantu pēcgaršu. Albuma tituldziesmā ieskanas viegls kantri, bet "I'm Shakin'" nu reiz ir dziesma, kuras laikā nav iespējams mierīgi nosēdēt. Tāds rokenrols ar The Black Keys piesitienu. "Trash Toungue Talker" ir patiešām interesants gabals un noteikti atstāj iespaidu ar lirikām - it īpaši ar tiem diviem mērkaķiem. Nekas neliecina, ka šis čalis reiz gribējis kļūt par mācītāju. Ja runājam par "Hip (Eponymous)Poor Boy", kas sākumā liek domāt, ka nu būs baigas valsis, tad par spīti nabaga puisēnam tā ir bezrūpīga, rotaļīga, viegli uztverama dziesmiņa, ko klausoties tā vien gribas dziedāt līdzi. Savukārt "I Guess I Should Go to Sleep" pieskaras vieglas džeza notis un dziesmas pēdējos akordos, mijiedarbojoties ar Vaita falsetu, tik tiešām pavelk uz miegu. "On and On and On" gan ir gabals mierīgam vakaram, bet noslēdzošā kompozīcija "Take Me with You When You Go'' mazliet garlaikotā Vaita balsī noslēdzās ar kārtīgu ģitāru solo un augstām notīm. 

 Nevar nepiezīmēt, ka dziesmās šur tur saklausāms pārmetums, dusmas, vientulība sakarā ar pagātnē izjukušajām attiecībām un kaut ko var sasaistīt arī ar The White Stripes galu. Taču tas viss tik labi nomaskēts ģitāras rifos, dinamiskās bungu kompozīcijās un nianšu dažādībā, ka tas bekgrounds nebūt nepadara albumu salkanu vai sliktāku. 'Blunderbuss' ir skanīga, daudzveidīga plate, kas nebūt neliek garlaikoties ne mūzikas, ne tekstu ziņā. Un Džeka Vaita neparastais, dažās kompozīcijās dziedot savā ierastajā falsetā, vokāls padara albumu neaizmirstamu un atpazīstamu, cauri strāvojot mūziķim raksturīgajām klavierēm un brutālajām ģitārām. 'Blunderbuss' ir albums, ko klausīties mājās, uz ielas, mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Ja gribas labu garastāvokli, tas labi palīdz pamosties rītos, kad to nebūt negribas, bet pēc garas un garlaicīgas darba dienas uzlādē ar jaunu enerģiju. Jāsaka, ka nav slikti, ka The White Stripes izjuka, jo nenogurdināmais un ekscentriskais multinstrumentālists ir radījis, ja ne šedevru, tad ausij tīkamu plati, tikpat neparastu un pietiekami tumšu, taču tajā pašā laikā mazliet rotaļīgu meistardarbu kā viņš pats. Un jāsaka, ka galu galā tas ir tas pats vecais Džekijs, kuru mēs vienmēr esam pazinuši.

The Rasmus atgriežas ar... 'The Rasmus'

Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu  rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši? 

Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.

Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi. 

Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka  poweriņš tajā dziesmā  ir.

Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo  izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas  astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!

Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!

Snow Patrol - New York

Mūzika ir kaut kas, kur jābūt pēc iespējas patiesākam. Jāzina par ko dziedi, jānodod emocijas klausītājam, lai arī viņš spētu izjust šo vēstījumu. Rindiņu savirpināšana un mūzikas sacerēšana vel neko nedod. Patiess klausītājs (nevis tāds, kam ikdienas skaņas saistās vien ar fona troksni, kam ļoti labi noder populārās mūzikas stacijas) ir skarbs. Nebūs patiesuma dziesmā, nebūs emociju, tā tiks atmesta malā. Arī es mūzikā meklēju emocijas, patiesumu un iespēju dzirdēt ko skaistu. Šis nu reiz ir tāds gadījums. Snow Patrol ar patiesumu un emocijām nav problēmu.

Manas bērnības spilgtākās atmiņas

Atmiņas. Ir gan labas atmiņas, gan sliktas, taču visas tās veido mūs, mūsu pieredzi un to, kādu nākotni izvēlamies. Nesaku, ka atmiņas ir slikta lieta, jo it kā liek atskatīties pagātnē, bet varbūt atskatīties uz to, kas noticis kādu laiku atpakaļ, nemaz nav tik slikti. It īpaši, ja šīs atmiņas liek pasmaidīt brīžos, kad varbūt dzīvē iestājusies tumšākā pirmsausmas stunda.

Vienas no spilgtākajām atmiņām noteikti ir bērnībā iegūtās. Tās pavada mūs visu dzīvi, veidojot mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam. Bieži vien tās ir tik spilgtas, ka šķiet, ka tas būtu noticis vakar. Un tie var obligāti nebūt lieli notikumi kā piemēram dzimšanas dienas, kopīgi svētki utt., bet gan tikai vienreiz pavīdējušas ainas, smaržas un skaņas. Mums katram ir savas bērnības skaistākās atmiņas, mīļas un neaizmirstamas. Un arī man tādas ir. 

Manas visneaizmirstamākās atmiņas saistās ar mežu. Tolaik es pat vairs nebiju īsti bērns, bet arī par pusaudzi nevarēju vēl saukties. Un tas noteikti nebija mans pirmais meža apciemojums, jo tolaik sarkanā krāsas žigulī, kas šad tad mēdza izspēlēt pa kādam jokam, mežus apciemojām itin bieži gan sēņojot, gan ogojot (tas ir tas, kas man no bērnības ļoti pietrūkst), gan vienkārši pastaigājoties. 

Taču tā viena reize bija tieši Jāņu dienā. Kā jau ierasts, lija. Ne stipri, bet par smīlāšanu to arī nevarēja nodēvēt. Tā kā mājās nebija jāņuzāļu, tad tika nolemts doties uz mežu tām pakaļ. It sevišķi ozoliem. Neatceros ne ceļu, ne pārējo un nespētu tagad vairs atrast to pašu mežu, taču viena epizode no šī brauciena palika atmiņā kā iemūžināta fotogrāfija. Toreiz, kad mašīna iebrauca mežā, pavisam netālu no lielceļa, atceros, ka ceļš bija aizaudzis ar mīkstu, leknu zāli. Aiz muguras varēja saskatīt asfalta pelēko klājumu. Un izkāpjot no mašīnas, pavērās aina, ko nekad nespēšu aizmirst. 

Perpendikulāri takai uz kuras stāvēja mašīna, pa kreisi biezoknī ievijās neliela, aizaugusi taciņa. Drīzāk ejama, nekā braucama. Abpus tai auga koki - bērzi, mazi ozoliņi un vēl citi, kurus vairs nevaru atsaukt atmiņā. Nelielie ozoliņi slējās gar takas malām... tik zaļi, košas un dziļas krāsas piesātināti. Nezinu, vai to piefantazēja bērna fantāzija vai laiks, bet miglaini atceros arī paparžu pudurus, lekno zāli, ar ko taciņa bija aizaugusi. Tā izdzisa pavisam netālu, zaļu brikšņu pudurī, tā īsti arī nesākusies. Un tam visam pāri čabināja lietus. 

Bet ne jau detaļas, vai koku nosaukumi toreiz bija svarīgākie. Visspilgtāk atmiņā palika krāsa. Smaragdzaļa. Tik dziļa un sulīga, kādu tagad vien redzu lietusmežu fotogrāfijās.  Un vēl skaņa. Sīka, neuzbāzīga, liega šalkoņa caur koku galotnēm. Tādēļ es varbūt tik ļoti mīlu lietu, jo saule nolaupa visām lietām krāsas, savukārt lietus tās padara košākas, dziļākas. Un smarža. Lietus un meža, pielijušu lapu smarža, kuru jūtu pat šobrīd, rakstot šo te.

Kopš tā laika man meži ir mistiskas, netverami skaistas un ar dvēseli apveltītas būtnes. Nemainīgas, mierpilnas un maģiskas vietas, no kurām smelties spēku un mieru. Bērnišķīgi? Jā, varbūt. Bet vai tā nav labāk, nekā nezināt neko citu kā vien betona augstceltņu sienas un absolūtu komfortu? Pateicoties šīm atmiņām, es nēsāju sevī mīlestību uz lietainām vasarām, dziļiem, aizaugušiem mežiem, silta lietus čabēšanu uz koši zaļām lapām un slapju zāli zem kājām. Lietū zeme elpo, kļūst dzīva un tāpat arī mežs. Un lai arī mežā neesmu bijusi ļoti, ļoti ilgi, bet pēc tā zaļuma izjūtu bez maz vai slāpes, man ir šīs bērnības atmiņas ar lietus smaržu, tā kluso mistiku un noslēpumaini zaļo meža gaismu.

Par ēnām

"Tu zini, kas ir tumsa?" vējš jautāja. 

"Tad, kad nav gaismas," viņš atbildēja.

"Sākums un gals. Gaisma ir tumsas sākums un tumsa ir gaismas gals," vējš klusi čukstēja. "Tāpat kā nakts un diena. Tāpat kā nāve un dzimšana."

Vējam patika runāt un viņš bija vienīgais, kurš tajā klausījās. Viņš sēdēja te, pie melnajiem upes ūdeņiem un vēroja kailās bērzu galotnes, kas miglā izcēlās kā spocīgi, drūmi stāvi, sniegdami zaru rokas pret debesīm un raidīdami lūgšanas putniem un zvaigznēm, kas jau bija izdzisušas. Aukstums lavījās aiz apkakles un saldēja rokas. Migla ieķērās matos un drēbēs, padarīdama it visu miklu, pievelkot visu ar vēsu drēgnumu. Kaut kur starp tumsu bija iestājusies gaisma, taču putni vēl gulēja. Vēl pāri robežām klīda ēnas - tādas pašas kā viņš. Tās mēdza apmesties pie šīs upes, lai uz mirkli atvilktu elpu un izstieptu garos stilbus akmeņainajā krastā. Tās sarunājās ar zāli, kokiem, vēju, putniem, taču viena ar otru - nekad. Tās nebilda ne pušplēsta vārda viena otrai, nelikās ne zinis par otru. Katrai ēnai bija savs ceļš. Ceļš, kas krustojās ar citām, bet palika tikpat vientuļš, kā miglā tītie bērzi. Šīs ēnas, tāpat kā viņš, bija senas. Pieredzējušas laikus, kad pasaule vēl bija jauna, kad lāpu gaismās ieroči dega spožās liesmās, kad gods un lepnums stāvēja augstāk par naudu un varu. 

Bet dzīvē notiek tā - kad kāds kļūst par ēnu, atpakaļ ceļa nav. Ēnu aizmirst. Pasaulei tā ir zudusi. Un tai atliek vien klīst pa miglas pielietām mežmalām, runāties ar kalnu strautiem un drūmām vērot kā pār zemi nolaižas nakts. Ēnas ir vienas un neredzamas. Pat cilvēku pūlī tās ir vientuļas. Cilvēki staigā tām cauri, uzgrūžas, taču nejūt itin neko. Un arī ēnas nejūt cilvēkus. Ne kripatiņu no to siltuma. Tāpēc ēnas ir aukstas. Saltas kā sarma no agra rīta. Cēlas un vientuļas tās klīst pa pasauli, bez cerībām tikt saredzētas un sadzirdētas. 

Viņš zināja, ka tas nekad nenotiks. Tādus kā viņš neredzēs. Cilvēki jau sen bija aizmirsusi skatīties. Viņi to vairs nespēja. Viņi neredzēja neko, kas izjauktu viņu pasauli. Viņi bija nežēlīgi paši pret saviem brāļiem un māsām. Uz ko gan varēja cerēt ēnas? Tās cilvēkiem bija vien sen aizmirstībā nogrimuši tēli vai vēstures grāmatās iespiesti vārdi, tikpat tukši kā viņi paši. Bet ko gan viņš varēja cilvēkiem pārmest? To, ka tie vēlējās dzīvot mierīgi, ērti un tāpēc izgudroja tās trokšņainās lietas? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki radīja un pārdeva zāles, lai apkarotu slimības? Vai viņš varēja pārmest, ka cilvēki alka pēc naudas un varas? Ja vien viņš spētu atdot tiem daļu no drosmes, lepnuma un goda, ko nēsāja sevī. Bet viņš jau bija tikai ēna. Un ēnas klusē. Klusē un noraugās, kā varas kaulainās ķetnas sagrābj pat visgodīgākos ļaudis, kā naudas izdvestā smarža aptumšo ļaužu prātus, kā tēvs dzērumā nogalina dēlu un kā pamazām tiek iznīcināta zeme, kura dod cilvēkiem patvērumu. 

Bet ēnu ziņā nebija to mainīt. Viss, ko tās varēja, bija uzklausīt zemes vaidus, koku klusās nopūtās,  upju dārdošās dusmas, ezeru rāmās skumjas un mēness skarbo, salto ironiju. Viņš klīda pa šo pasauli jau simtiem gadu, bet dziļi sirdī, kas tik tikko pukstēja, viņš ticēja, ka varbūt reiz cilvēki ieklausīsies ja ne ēnās, tad vismaz pasaulē sev apkārt. Ieklausīsies un sapratīs postu, ko tie nodarījuši. Jo arī tie reiz kļūs par ēnām un kad tas notiks, nebūs vairs svarīgi, cik naudas tev bijis, cik cilvēkiem esi pavēlējis, cik mantu esi sev sarausis. Cilvēku vēl atcerēsies paaudze, divas, varbūt trīs, bet tad arī viņu aizmirsīs. Gluži kā jau visas ēnas.

Viņam atlika vien gaidīt. Saltajā, miglas tītajā rītausmā atkal bija pamodusies jauna diena. Taču esot ēnai pat laiks vairs nav no svara. Nekas nav no svara. Klusēt un vērot - tas bija ēnu uzdevums. Uzrotīt aukstāk mēteļu pelēkās apkakles un caurbrist miglainu, vientuļu mežu brikšņus.

"Vai tu gribētu būt atkal cilvēks?" vējš viņam maigi pajautāja. 

Ēna brīdi padomāja. 

"Un tu?" viņš vaicāja. 

Vējš iesmējās savus svilpjošos smieklus un graciozi apgriezās ap savu asi. "Nē. Es esmu brīvs, cilvēki ne."

Vējam bija taisnība, to viņš atzina. Bet cilvēkus nepakļāva citi. Viņi paši bija sevi pakļāvuši. Kļuvuši paši par savas dzīves ķīlniekiem, par muļķīgu aizspriedumu un nevērtu lietu savažotiem cietumniekiem. Dzīve, ko tie bija izvēlējušies, nenesa brīvību, vien postu ja ne pašiem, tad citiem cilvēkiem. Bet tāda nu reiz bija cilvēka daba. 

Bet ēnas daba bija klejot. Viņš bija aizrunājies ar vēju un aizskatījies pelēko koku kailajās galotnēs, tāpēc piecēlās un savilka ciešāk apkali un, smagajiem zābakiem klusi švīkstot pret slapjo zāli, atvadījās no upes un vēja, ēna devās uz meža pusi. Pretī vēlās migla, milzu vāliem ietīdama it visu, kas gadījās tās ceļā. Gaiss smaržoja pēc lietus un vēl tikai nesen izdzisušās nakts. Atmiņā atplauka reiz pieredzētas ainas - ugunskuri, pie kuriem viņš reiz sildījās, gaidīdams kaujas rītausmu, silta zāļu tēja, ko reiz deva dzert māte un dēla možais smaids, kad tas pirmo reizi ieraudzīja ziedošu pļavu. Bet nu tas bija zudis. Nekādi ugunskuri nespēja sasildīt to drausmīgo aukstumu, ko sevī glabāja ēnas, nekādas tējas nespēja remdēt to smagās skumjas un nekādi vārdi nespēja aizdzīt melno vientulību. Viņš bija tikai ēna. Kluss, kā zāle, ko mina kājas, kā rīts, kas joprojām tinās miglā. Kluss un vientuļš, kā ceļš, kas viņu gaidīja.