''Kaimiņu būšana'' jeb kā Eirovīzija grēko pret mūziku

Aši par to balagānu, ko sauc par Eirovīziju. Jūs jau droši vien zināt, ka uzvaras laurus šogad plūca Azerbaidžāna un duets  Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared". Vakarā biju sataisījusies uz kārtīgu skatīšanos un ar interesi vēroju katru priekšnesumu. Viss bija labi, pat lieliski, kad sākās balsošana. 

Esmu vienmēr zinājusi, ka tajā sasodītajā konkursā valda kaimiņu būšana. Nu bet tas, kas notika šogad...man vienkārši paspruka rupjības. Nekad neesmu satraukusies par to, kurš uzvarēs, jo līdz šim Eirovīzijā nebija nevienas dziesmas, kas man šķistu pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras vērta. Bet šogad tās bija veselas trīs. Jo īpaši Francija. Bet ko mēs tur ieraudzījām? Kaimiņš deva kaimiņam, kā jau parasti.

Es iesaku nomainīt tagadējo nosaukumu pret Eirovīzijas kaimiņu konkursu. Tad vismaz nebūtu tāda liekuļošana. Nu kā gan citādi var uzvarēt viduvēja dziesma ar ne pārāk labu izpildītāju vokālu, izgrūžot no vietas izcilas mūzikas pērles?

Negribot rodas jautājums. Vai cilvēki ir stulbi? Vai nu viņi vienkārši nezina, kas ir kvalitatīva mūzika. Būsim loģiski. Ja man patīk kāda dziesma, es par to balsoju un man pie kājas par kaimiņiem, ja viņu dziesmas nekam neder. Es nemūžam nespētu iedomāties tā zaimot mūzikai un balsot par to, kas man nepatīk. Bet ko es te redzu? Divpadsmit punkti no katras valsts aiziet tuvākajiem kaimiņiem un tiem, kuru dziesmas nemaz nebija šādu punktu vērtas. Un mēs iedevām Francijai vienu punktu!!!!! Jautājums - vai Vassili vokālais sniegums bija tik drausmīgi draņķīgs un nemākulīgs, ka mēs uzdrošinājāmies to novērtēt uz vienu punktu?! Atbilde - nē! Tas bija viens no labākajiem sniegumiem ne tikai šajā konkursā, bet visos iepriekšējos arī. Man bija žēl skatīties uz to čali, kuram visi solīja uzvaru, bet beigās atmeta drupatas no svētku galda. Vai varbūt cilvēki tik šausmīgi baidās no klasiskās mūzikas, ka nespēj to novērtēt? Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka divpadsmit punktus mēs iedevām Itālijai, nevis Krievijai (man nav absolūti nekas pret Krieviju un krieviem, bet tā dziesma bija galīgi garām). Par to es biju priecīga. 

Es vairs negribu ieslīgt garās sašutuma runās par šo teātri, taču viens ir skaidrs - lai cik skaista būtu tava balss, lai cik laba būtu tava dziesma un cik interesants vai smieklīgs tavs priekšnesums, mūzika te nav galvenā. Visu izšķir draudzība. Un tas ir nožēlojami. Gluži kā tādā Padomju savienībā, kur visu revidēja, rediģēja un izdarīja sistēmai pa prātam. Vai nu kāds rezultātus groza pēc sava prāta vai arī vienkārši iedur zīmulīti sarakstā un izvēlas uzvarētājvalsti. Šogad esmu nenormāli vīlusies visā šajā pasākumā. Apsveru domu, ka nākamgad to nemaz neskatīšos. Tādus noziegumus pret mūziku ir grūti skatīties, ja ir vismaz piecas dziesmas, kuras pelnījušas uzvarēt, bet galu galā zeltu iegūst viduvējs duets ar tikpat viduvēju dziesmu. Toties liels prieks par Itālijas sudrabu. Negaidīts, bet tomēr prieks.

There's nothing else I wish

Būtu man šāds mazulītis...

Ēnu teātris

Klusums. Kaut kur tumsā smaržo pēc tikko nodzēstas sveces. Vakarvējš sapinas bērzu zaros un ugunis lēnām izdziest kā nevienam nevajadzīgas bākas. Viss noklust. Atkal uzglūn graujošā ēna, ar saviem tukšajiem acu dobuļiem urbdamās dvēselē. Priekškars nolaižas un skatuves dēļi atdziest. Vairs nav kā dēļ spēlēt šo teātri. Viņi noņem viltus smaidus, notīra viltus laipnību un nomazgā neīstas līdzjūtības un augstprātības grimu, palikdami gluži kaili ar savu dvēseli. Viņi nomet savas lomas, jo tumsā nav neviena, kas skatītos viņu teātri.

Grimētavās izdziest gaismas, aizkulisēs vēl virmo cigarešu dūmi, bet tie ir vienīgie, šeit tik vēlu uzkavējušies viesi šajā dziestošajā vakarā. Bet viņi, izrādes dvēsele un ļaužu izklaidētāji, viņi paliek vieni. Viņu sirdis naktīs kliedz. Kliedz pēc mīlestības, sapratnes un siltuma. Viņus visus ieskauj vientulības aukstās sienas, viņu rokas saista melnie izmisuma pavedieni. Viņi visi alkst lidot, bet dvēseles ir pārāk smagas - tās velk pie zemes.

Kādi tērpi, kāda mūzika! Kāds krāšņums valda uz viņu skatuvēm! Tur viņi ir karaļi, soģi un pielīdēji. Tur viņi melo, krāpj, tenko, vērpj intrigas, sagrauj un nogalina. Tur viņi mīlējās, sadegot kaislē, tur viņi ir atkarīgi no otra, tur viņi kļūst par otra īpašumu. Vīni, rotas, zīds, cigāri, sudrabs, auto. Uz viņu skatuvēm valda vara un nauda. Un nebeidzama greznība.

Bet kad prožektori nodziest un priekškars gurdi nolaižas, kad grimētavā tie noņem liekulības masku, viņi atkal paliek vieni starp savām zelta kaudzēm, franču smaržām un dimantu vēso mirdzumu. Taču tagad viņus pakļauj, bradā, grauj un sit. Tagad viņi ir tie, kuriem dara pāri, taču viņu soģi ir daudz ļaunāki - tumsa un vientulība. Naktīs līst viņu asaras, spilvenos skan apslāpēti kliedzieni un viņi kļūst zemāki par savas skatuves dēļiem, bālāki par savas skatuves priekškariem un mēmāki par virmojošajiem cigarešu dūmiem. Karaļu muguras tiek saliektas zem iznīcības pātagām un tie ik reiz nosolās, ka būs labāki, cilvēcīgāki un iejūtīgāki, bet līdz ko atkal paceļas priekškars, solījumi paliek tajā pašā nakts tumsā, no kuras tie uz mirkli bija izbēguši.

Skatuve atkal piepildās, lai vakarā kļūtu par tukšu, tumšu un aukstu vietu. Un viņi, šīs gurdenās, taču šķietami dižmanīgās ēnas, zaudē savu varu, ko tiem piešķir dienasgaisma. No karaļiem tie atgriežas vientulības kalpībā un no rīta tie atkal spēlē, pakļauj, lemj un vada. Daudzi spēlē šajā ēnu teātrī. Teātrī, ko sauc par dzīvi.

Dziesmu kari drīz sāksies!

Nu ko, ļaudis. Ar vien straujākiem soļiem šurpu steidzas otrdiena, kad visa Eiropa pielips pie televīzijas ekrāniem un baudīs lielisko šovu - Starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu 2011. Teikšu to, ko jau esmu teikusi kādas simts reizes - šogad Eiropas valstis izvēlējušās ļoti labas un spēcīgas dziesmas, kas tad viņus arī pārstāvēs. Prieks par Balkānu valstīm, kas vairs neiespringst uz dejojošām skaistulēm un eksotiskiem ritmiem. Šogad manā skatījumā izceļas Rumānija, kuru pārstāv  grupa Hotel FM ar dziesmu "Change". Arī Nīderlandes  dziesma "Never Alone" ir lieliska. To klausoties, atceros grupu Reamon. Savukārt Turcija jau otro gadu sūta roku, šoreiz bez maz vai paša Seether cienīgu dziesmu. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl.

Taču no visa 43 dziesmu klāsta, man ir trīs stabili favorīti. Ļoti grūti izdalīt, kurš no viņiem labāks, taču šogad tie visi ir vīriešu vokāli. Viens no viņiem noteikti ir Francijas pārstāvis Amaury Vassili ar dziesmu "Sognu" (jūs neesat vēl dzirdējuši, kā viņš dzied Queen dziesmu "Who wants to live forever"). Amaury noteikti iekaros Eiropas sieviešu sirdis un ne jau tikai ar balsi vien. Otri ir neviens cits, kā Apvienotās Karalistes puiši no Blue ar lipīgo dziesmu "I can", kuru izdzirdot nespēju nedziedāt līdzi. Un beidzamie, bet ne sliktākie  ir Dāniju pārstāvošā grupa A Friend In London ar dziesmu "New Tomorrow". Ja kāds no šiem trim uzvarēs, tad būšu pilnībā apmierināta.

Runājot par Zviedriju , tad tas viss liekas tāds liels feiks. Uzlikts čalis kā lellīte uz skatuves, kurš lauž stiklus un draud, ka kļūs populārs. Tajā numurā kaut kas ir par daudz. Arī par Džedvardiem, kuri pārstāvēs Īriju, pretēji citiem es neesmu sajūsmā. Man tās liekas tādas pusaudžu izdarības. Radio un telvīzijai ir labi, bet Eirovīzijai... kaut gan šogad pati Eirovīzija ir kļuvusi citādāka, varētu teikt, ka pat modernāka. Un vēl - baigais prieks par Itāliju. Tā kā mūsdienu itāļu daiļrade man nav kā ķīniešu ābece, tad varu teikt, ka  Raphael Gualazzi, kurš šogad pēc 14 gadu ilga pārtraukuma pārstāvēs picas dzimteni, itāļu radiostacijās ir sastopams diezgan bieži (vairāk ar dziesmu "Reality and fantasy"). Šoreiz tā būs dziesma "Madness Of Love", kurai arī nav nekādas vainas, atskaitot to, ka tā ir ne tikai tipiski itāliska, bet arī paša autora stilā. Nebūtu slikti viņa vietā redzēt "Subsonica" vai "Modà" vai kādu citu no rokgrupām, jo tās viņiem ir tiešām labas. Bet es novēlu itāļiem  veiksmi un labu vietu konkursa beigās. Un protams, ka turēsim īkšķus par savējiem, jo par viņiem atsauces no dažādām Eiropas vietām un cilvēkiem ir tiešām labas!

Viel Glück!

Ticība

Skatoties Jāņa Pāvila II benefikāciju, pieķēru sevi pie domas, cik tas tomēr ir skaisti - ticēt. Visi tie tūkstoši cilvēku Sv. Pētera laukumā bija ieradušies apliecināt savu ticību. Kaut kur dziļi sirdī arī es tā vēlētos ticēt - bez ierunām, nosacījumiem un pierādījumiem. Mani fascinē visas šīs paražas, kā uzbūvēta tieši katoļu kristīgā pasaule, bet diemžēl es esmu tikai vērotājs. Nekad jau nesaki nekad, bet ticība ir tā dāvana, kuru es vēl neesmu saņēmusi. Bet cilvēkus, kas tik nesavtīgi spēj ticēt, es tik tiešām no sirds cienu un apbrīnoju.