Klusums. Kaut kur tumsā smaržo pēc tikko nodzēstas sveces. Vakarvējš sapinas bērzu zaros un ugunis lēnām izdziest kā nevienam nevajadzīgas bākas. Viss noklust. Atkal uzglūn graujošā ēna, ar saviem tukšajiem acu dobuļiem urbdamās dvēselē. Priekškars nolaižas un skatuves dēļi atdziest. Vairs nav kā dēļ spēlēt šo teātri. Viņi noņem viltus smaidus, notīra viltus laipnību un nomazgā neīstas līdzjūtības un augstprātības grimu, palikdami gluži kaili ar savu dvēseli. Viņi nomet savas lomas, jo tumsā nav neviena, kas skatītos viņu teātri.
Grimētavās izdziest gaismas, aizkulisēs vēl virmo cigarešu dūmi, bet tie ir vienīgie, šeit tik vēlu uzkavējušies viesi šajā dziestošajā vakarā. Bet viņi, izrādes dvēsele un ļaužu izklaidētāji, viņi paliek vieni. Viņu sirdis naktīs kliedz. Kliedz pēc mīlestības, sapratnes un siltuma. Viņus visus ieskauj vientulības aukstās sienas, viņu rokas saista melnie izmisuma pavedieni. Viņi visi alkst lidot, bet dvēseles ir pārāk smagas - tās velk pie zemes.
Kādi tērpi, kāda mūzika! Kāds krāšņums valda uz viņu skatuvēm! Tur viņi ir karaļi, soģi un pielīdēji. Tur viņi melo, krāpj, tenko, vērpj intrigas, sagrauj un nogalina. Tur viņi mīlējās, sadegot kaislē, tur viņi ir atkarīgi no otra, tur viņi kļūst par otra īpašumu. Vīni, rotas, zīds, cigāri, sudrabs, auto. Uz viņu skatuvēm valda vara un nauda. Un nebeidzama greznība.
Bet kad prožektori nodziest un priekškars gurdi nolaižas, kad grimētavā tie noņem liekulības masku, viņi atkal paliek vieni starp savām zelta kaudzēm, franču smaržām un dimantu vēso mirdzumu. Taču tagad viņus pakļauj, bradā, grauj un sit. Tagad viņi ir tie, kuriem dara pāri, taču viņu soģi ir daudz ļaunāki - tumsa un vientulība. Naktīs līst viņu asaras, spilvenos skan apslāpēti kliedzieni un viņi kļūst zemāki par savas skatuves dēļiem, bālāki par savas skatuves priekškariem un mēmāki par virmojošajiem cigarešu dūmiem. Karaļu muguras tiek saliektas zem iznīcības pātagām un tie ik reiz nosolās, ka būs labāki, cilvēcīgāki un iejūtīgāki, bet līdz ko atkal paceļas priekškars, solījumi paliek tajā pašā nakts tumsā, no kuras tie uz mirkli bija izbēguši.
Skatuve atkal piepildās, lai vakarā kļūtu par tukšu, tumšu un aukstu vietu. Un viņi, šīs gurdenās, taču šķietami dižmanīgās ēnas, zaudē savu varu, ko tiem piešķir dienasgaisma. No karaļiem tie atgriežas vientulības kalpībā un no rīta tie atkal spēlē, pakļauj, lemj un vada. Daudzi spēlē šajā ēnu teātrī. Teātrī, ko sauc par dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru