Stratovarius nav miris. Lai dzīvo Stratovarius!

Šķiet, ka pienācis laiks uzrakstīt par Stratovarius jaunāko, piecpadsmito, albumu Nemesis, kas iznāca februāra otrajā pusē. Kopš tā laika tas ir klausīts neskaitāmas reizes, domas ir noformulētas un kļuvis skaidrs, vai man patīk, tas ko dzirdu, vai nē. Vēlos brīdināt, ka šis ir tikai mans viedoklis, tāpēc tas ir tāds, kāds tas ir.

Tātad, albums sevī ietver vienpadsmit kompozīcijas. Lielākoties tās ir pašu grupas dalībnieku rakstītas, taču pie pāris gabaliem ir piestrādājis arī bijušais Sonata Arctica ģitārists Liimatainens. Nemesis iesākas ar ātro un spēcīgo "Abandon", kas skan visai daudzsološi. Un tālāk seko nesalaužamais "Unbreakable" ar Johansona dažbrīd vājprātīgajiem taustiņiem un kārtīgiem ģitāru ritmiem. Šī noteikti ir no tām dziesmām, kuras melodiju ir iespējams ļoti ātri uztvert un diezgan grūti aizmirst. "Stand My Ground" ir ritmu maiņa, brutālas ģitāras un, protams, lielisks bungu skanējums. Kad šī dziesma nokļūst līdz piedziedājumam, atklājas, cik sasodīti labs ir šis skaņdarbs. It kā vienkārši pasacīts, taču himniskais skanējums padara to patiešām lielisku. "Halcyon Days" es minēju jau iepriekš. Šī dziesma izraisa nelielas pretrunas. Vai šī dziesma ir laba, vai nē - tā man vienmēr paliks mīkla. Varu vien piebilst, ka tajā dominē elektronika, kas principā notušē ģitāru spēcīgo skanējumu. 

"Fantasy" ir tipisks Stratovarius gabals. To klausoties prātā nāk tādi hiti kā "Eagleheart" un "Hunting High and Low". Tālāk droši maršē "Out of The Fog", pie kura savu roku pielicis jau iepriekš minētais Liimatainens. Necik sen klausījos Hammerfall solista Joakima 2004. gada solo albumu un, manuprāt, šī dziesma tur lieliski iederētos tieši tās liriku un tumšās noskaņas dēļ. Šajā kompozīcijā nevar nepamanīt grupas jauno bundzinieku Rolfu Pilvi, kurš lieliski pierāda savu meistarību. "Castles In The Air" ir episks gabals ar episkām lirikām un brīnišķīgu ģitāru un bungu saskaņu. Es teiktu, ka "Dragons" ir vēl viens tipisks Stratovarius gabals, kuru mierīgi varētu atrast arī kādā no pagātnē izdotajiem albumiem. "One Must Fall" ir kārtējā episkais gabals, kuru es pievienotu tumšo dziesmu sarakstam. Dziesma, kura man jāatzīst par vienu no labākajām metāla balādēm, ir "If The Story Is Over". Šis Kotipelto un Liimatainena kopdarbs ir fantastisks savā muzikālajā vienkāršībā un tas, kas to tiešām padara izcilu ir Kotipelto balss un nenoliedzami izcilās lirikas. Ja albums iesākas enerģiski, tad tā tas arī noslēdzas - ar mazliet brutālo, bet neticami melodisko tituldziesmu"Nemesis".

Nemesis ir lielisks albums. Man kā klausītājam šķiet, ka tā rakstīšana puišiem tik tiešām ir sagādājusi prieku. Ir grūti noformulēt, kas tieši man nepatīk 2011. gadā izdotajā Elysium (kaut gan tajā varēja atrast arī dažus labus gabalus), taču es varu droši apgalvot, ka Nemesis ir atstājis to ēnā un tā ēna ir pamatīga. Ja Elysium vēl bija tāds eksperiments ar sevis meklēšanu, tad jaunākajā albumā Stratovarius ir beidzot atraduši paši sevi (tā gan neuzskatīs tie fani, kuri joprojām nespēj pārdzīvot Tolkki ēras beigas). Liriku rakstīšanā grupa ir sasniegusi augstāko punktu. Kas attiecas uz mūziku, Stratovarius joprojām turpina eksperimentēt, bieži izraisot diskusijas fanu starpā par to, kurā no metāla apakšžanriem tie īsti iederas. Bet dziļi pamatos viņi ir tie paši. Jā, ir visas tās elektroniskās fīčas ar kurām puiši eksperimentē kā Elysium, tā arī šajā albumā, taču tas jau nepadara viņus sliktākus. Nekas nestāv uz vietas. Nevar taču gaidīt, ka desmit gadus vēlāk Stratovarius nebūs mainījies. Manuprāt, šis ir tas lūzuma brīdis - vai nu tu dodies tālāk, vai noej no skatuves, lai dotu vietu citiem.

Es noteikti vēlētos vēlreiz uzslavēt Rolfu Pilvi par lielsko sniegumu, jo šis ir viņa pirmais un cerams, ka ne pēdējais albums kopā ar Stratovarius. Pilve ir ļoti labs bundzinieks un šis albums tam ir pierādījums. Tie, kas apgalvo, ka Kotipelto vokālā ziņā ir miris, es uzdrošināšos oponēt. Nemesis Timo izklausās diezgan dzīvs. Protams, ka ierakstīšanas laikā var šo to pamainīt un uzlabot, bet atliek paklausīties to pašu "If The Story Is Over" dzīvajā un top skaidrs, ka Kotipelto, tāpat kā Stratovarius, nav miris. Manuprāt, Stratovarius ir labāks nekā tas jebkad (vai vismaz pēdējos gados) ir bijis. Johansens ir kārtīgi izpriecājies uz saviem taustiņiem, Matias ar basistu Porru ir izplosījušies uz savām ģitārām un Rolfs izbungājies ne pa jokam, pierādot, ka nav nekāds zaļknābis.

Taču es gribu brīdināt, ka Nemesis var neiepatikties uzreiz. Tam jāpieiet pakāpeniski, jānoklausās vairākas reizes. Arī manī tas pirmajā un pat otrajā reizē neizraisīja nekādu sajūsmu, taču tajā brīdī, kad tu saproti, cik labs tas ir, cik lieliska ir katra dziesma, atpakaļ ceļa nav. Vai albumā kāda dziesma aizēno citu? Nē. Vai gandrīz visas dziesmas ir vienveidīgas? Nē. Vai pa īstam klausoties šo albumu, var kļūt garlaicīgi? Nē. Nē, nē un nē. Tas ir albums, kas priekšplānā izceļ tieši Kotipelto vokālu, turpina grupai pēdējos gados raksturīgo melodismu un sniedz to pašu spēcīgo skanējumu, kādu mēdz sniegt powermetāls. Stratovarius nav izlaidušies slinkumā, bet čakli strādā, lai ik pēc pāris gadiem uzceptu jaunu albumu. Atliek vien cerēt, ka tas tā arī turpināsies un 2015./2016. mēs tiksim pie vēl viena spīdīga diska skaisti noformētos vāciņos. Bet ja runājam par šī gada notikumiem, manuprāt, Stratovarius ir iecirtuši dūri galdā, parādot, ka šovs vēl nav beidzies. Nemesis lieliski pierāda, ka ar Stratovarius ir jārēķinās. Esmu droša, ka puiši ir gatavi parādīt pārējiem kā šīs lietas ir darāmas.

Vikingi

Šis nebūs nekāds lielais raksts. Drīzāk ieteikums. Ja nu šeit iemaldās kāds vēstures mīļotājs, vai arī vēl labāk - vikingu interesents -, tad es silti iesaku noskatīties seriālu Vikingi, ko piedāvā History Channel. Pašlaik tiek demonstrētas pirmās divas sērijas, kuras itin viegli var noskatīties internetā. Atliek vien pajautāt googles tantei. Tie, kam ir interese un var turēt vikingus ar visu viņu vikingismu, nevis sūdzēties, cik nežēlīgi dranķi tie ir, noteikti nebūs vīlušies. Kopš Trīspadsmitā kareivja, šis ir labākais kas ar vikingiem jebkad ir izdarīts. Tik tiešām iesaku noskatīties. 

Hammerfall - Gates of Dalhalla

Lai arī klausos dažādus stilus un man patīk prestati un galējības, mana sirds pieder powermetālam. Varu droši apgalvot, ka šī ir manu mīļāko grupu saraksta augšgalā. Čaļi 2013. gadā nolēmuši paņemt pauzi, lai atkal atgrieztos ar kaut ko svaigu. Gaidīsim.

...

Visu dzīvi esmu jutusies kā pietauvots kuģis. Visu dzīvi manī ir bijusi tā sajūta, ka esmu šeit tikai pagaidām. Ka kaut kādā veidā esmu atvesta te un atstāta. Man nepārtraukti ir tā sajūta, ka te nav mana vieta. Es vēroju citu patriotismu un, goda vārds, vēlos, kaut spētu just to pašu. Es no sirds vēlētos, kaut sajustu to pašu, ko citi, kad 18. novembrī tiek dziedāta himna. Es esmu gatava apzvērēt pie visa, ka es to gribētu. Bet es to nevaru. Nezinu, kāpēc. Tā ir sajūta, it kā tu būtu ķermenis, bet tava dvēsele būtu palikusi kaut kur ļoti, ļoti tālu. Ķermenis dzīvo, bet tā ilgas pēc dvēseles ir neizmērojamas. Es esmu tas ķermenis. Bet mana dvēsele ir kaut kur tālu prom. Kur? Man nav ne jausmas. Man nav ne sasodītas jausmas, kur ir mana vieta. Es tikai zinu, ka tā nav te. Es ar visiem spēkiem esmu centusies šo balsi sevī noklusināt, bet tas neizdodas. Lai ar ko es runātu, neviens to nesaprot un raugās kā uz nodevēju. Es nedrīkstu nodot savas saknes, tā viņi saka. Bet kā gan es varu nodot saknes, kas burtiski kliedz - te nav tava vieta! Es negrasos izlikties par patriotu tikai tāpēc, ka tā vajag. Es negribu melot sev. Katru dienu es eju pa ielu, redzu vienas un tās pašas mājas, un Dievi ir mani liecinieki, ka mīlu šo pilsētu. Taču man prātā vienmēr kāds atgādina - ne te, šī ir tikai apmetne. Lai kur Latvijā es aizbrauktu, es jūtos kā svešiniece. Nekur šajā valstī es nerodu sev mājas. Un pats sāpīgākais ir tas, ka te nav absolūti neviena, kas to saprastu.   

Soundgarden - By Crooked Steps

Nevarēju šo neielikt. Pirmkārt, jo tas ir Soundgarden. Otrkārt, klipu režisējis Deivs Grols (Foo Fighters). Videoklips ir tiešām labs, kaut gan kurš par to uzdrošinātos šaubīties, ja pie tā roku pielicis Deivs. 

Nemesis

Kā jau tas parasti notiek, es vienmēr visu uzzinu pēdējā. Nesen atpakaļ uzskrēju virsū ziņai, ka Stratovarius vēl nedomā atdot galus. Starp citu, Stratovarius ir somu powermetāla grupa, kas darbojas jau kopš 1984. gada (lai gan līdz 1986. bija zināmi ar nosaukumu Black Water). Tātad, grupa gados. Viņu albumu skaits arī ir visai iespaidīgs - kopā tie ir četrpadsmit. Pēdējais no tiem - Elysium - iznāca vien divus gadus atpakaļ. Nu čaļi izlēmusi, ka kolekcijai vajag pievienot arī piecpadsmito. Nemesis iznāks 22. februārī, tātad pavisam drīz. Noklausoties pirmos divus singlus, vēl īsti nevaru saprast, vai man albums patiks, bet jāatzīst, ka džeki pastrādājuši labi. Jaunais albums noteikti pierādīs, ka Stratovarius nebaidās mazliet eksperimentēt. Protams, ka grupa pieturas pie powermetāla, taču ir piešautas klāt dažas, pavisam jaunas garšvielas. "Unbreakable" un "Halcon Days" tiešām izklausās daudzsološi. Vai tāds būs viss albums? Es labāk palikšu piesardzīga un teikšu - gan jau laiks rādīs.

Trīspadsmitais kareivis

Nesen noskatījos kādu labu filmu un, ja jau par to tiešām grasos rakstīt šeit, tad tā ir tik tiešām laba. Atslēgas vārds - vikingi. Jā, šī filma ir par vikingiem. Nu labi, patiesībā jau par arābu, kurš sastop vikingus, bet man arābs nebija tik svarīgs, cik šie ziemeļnieki. Lai nu kā, bet filma vēsta par arābu vārdā Ahmads Ibn Fadlans Ibn Al Abbass Ibn Rašids Ibn Ha (sauksim viņu vienkārši par arābu vai Ahmadu), kurš ieskatījies kāda bagāta tirgotāja sievā un tā rezultātā ir spiests doties tālā ceļojumā kā vēstnesis, lai izbēgtu no konflikta ar šeihu. Ceļojums rit kā parasti, līdz viņa ceļā nonāk vikingi. Vai arī vikingu ceļā nonāk viņš pats. Dažādu sakritību dēļ Ahmads kļūst par vienu no trīspadsmit kareivjiem, kuri dodas ceļā uz karaļa Hrothgara zemēm, lai atpestītu to no cilvēkēdājveidīgiem mežoņiem, ko paši vikingi dēvē par vendoliem.

Piebildīšu, ka šī nav nekāda jaunā filma. Kinoteātru zālēs tā tika izrādīta 1999. gadā un, palikusi bez ievērības, tā arī neatmaksāja filmas veidošanā izmantotos 160 miljonus. Taču ir kāds "bet". Filma tik tiešām ir laba, kaut gan vietām sasteigta, izcaurumota un mazliet virspusēja. Tie, kuri ir lasījuši Kraitona grāmatu, mani sapratīs. Tiem, kuri ne, es paskaidrošu. Trīspadsmitais kareivis ir Maikla Kraitona 1976. gadā uzrakstītās grāmatas "Eaters of the Dead" ekranizācija. Kraitons ir paķēris Beovulfu un tik tiešām reiz dzīvojušu arābu ceļotāju un uztaisījis pamatīgu mikstūru. Taču šī grāmata, līdz ar to arī filma, nav vēsturiska patiesība. Tas ir fatāzijas auglis. Taču jāteic, ka dažas detaļas grāmatā ir izmantotas no īstā Ahmada ibn Fadlana ceļojuma apraksta.

Protams, ka pēc filmas noskatīšanās man noteikti bija arī jāizlasa grāmata, ko nācās uzrakt internetā. Taču es nenožēloju tam veltīto laiku. Bet šis raksts nav par grāmatu, bet gan par filmu. Salīdzinot ar grāmatu tik tiešām šķiet, ka filma nepasaka visu. Ka vietām kaut kas trūkst, ka varoņi ir pārāk virspusēji. Taču tad vēl kā nezinātājs, es biju par to sajūsmā. Un pat kā zinātājs esmu joprojām. Trīspadsmitais kareivis nav nekas īpašs. Nav satriecošu specefektu un filmas apgaismojums vietām ir diezgan dranķīgs, taču filmai nenoliedzami ir aura. Īsta, sasodīta vikingu aura. Un par to ir parūpējušies aktieri. Nekad nebūtu domājusi, ka Antonio Banderass spēj notēlot ko citu, izņemot spāni vai meksikāni, taču, kas attiecas uz šo filmu, tad viņš ir arābs uz goda. Tiesa, ar visai dranķīgu frizūru. Gribu atzīmēt arī Vladimiru Kuliču. Es negrasos savu fanošanu izpaust publiski, bet Buliwyf ir "visvikingiskākais" vikings, kādu man nācies redzēt. Īsts ziemeļu milzis un bezbailīgs vadonis, kurš ir cienīgs ieņemt savu vietu Valhallas zālēs blakus Odinam. Visu cieņu Vladimiram. Un kuram tad nepatīk blondais jautrulis Hergers, kuru atveido zviedrs Dennis Storhøi! Patiesībā es noticēju ik vienam aktierim šajā filmā.

Kas Trīspadsmito kareivi padara unikālu? Stils. Valoda. Lai gan Banderasa akcents dažreiz tiešām krita uz nerviem, tieši tas, ka gandrīz ik viens aktieris runāja ar akcentu, padarīja šo filmu autentisku. Neņemot vērā daudzās kļūdas, šī noteikti ir viena no filmām, kas ir visvairāk pietuvināta tam, kāda bija vikingu dzīve un kādi bija viņi paši. Aktieri ir lieliski un ir izdarījuši visu, ko atvēlētajā laikā ir spējuši. Tas, ko es vienmēr atcerēšos par Trīspadsmito kareivi, noteikti būs vikingu lūgšana pašās filmas beigās, jo tā ir iespaidīga un patiesa. Neviens neuzdrošinātos iebilst, ka, iespējams, pirms tūkstošs gadiem bariņš vikingu stāvēja kaujas laukā un vērsās pie dieviem ar līdzīgiem vārdiem. Jā, varbūt kādam filma var šķist garlaicīga, bet ja šāds žanrs iet pie sirds, tad tik uz priekšu. Katrā ziņā, es nenožēloju, ka to noskatījos un man Trīspadsmitais kareivis ir viena no tām filmām, ko labprāt skatīšos vēl.