Vakar, 21. septembrī tika atzīmēta "Hobita" 75 gadu jubileja. Ja nu vēl kāds nav lietas kursā, tad Džons Ronalds Rūels Tolkīns 1937.gadā uzrakstīja grāmatu par mazu būtni hobitu, kurš staigā apkārt ar basām pēdām un ir varen kārs uz ēšanu, tā aizsākot grandiozo "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju. Savukārt, šodien pasaule svin "Hobita" galvenā varoņa Bilbo Baginsa dzimšanas dienu. Dažam varbūt patīk, dažam varbūt ne, bet Tolkīns nevienu nav atstājis vienaldzīgu ar saviem jautrajiem rūķiem, skaistajiem elfiem, cēlajiem karaļiem un zemi, kas izstrādāta līdz vismazākajam sīkumam. Tolkīns radīja mītus, zīmēja kartes un sacerēja dziesmas, caurauzdams savu stāstu ar smalkiem tīmekļiem, iedvesmojoties gan no skandināvu, gan no ķeltu mītiem un visa pārējā, kas bija ap viņu. Es negribu gari rakstīt, jo diez vai šajā blogā ieklīst kāds, kurš ir tāds Tolkīna daiļrades cienītājs kā es, taču vienu es gribu pateikt un tas ir - paldies. Paldies Tolkīnam, lai arī kur viņš būtu, jo bez viņa nebūtu ne šī bloga, ne manas aizraušanās ar rakstīšanu un varbūt pat manis pašas (tādas, kāda esmu tagad). Skaļi, taču patiesi vārdi, jo tieši viņa darbi atnāca pie manis tajā brīdī, kad man izmisīgi bija nepieciešams pie kaut kā pieķerties un par to es Tolkīnam jutīšos pateicīga līdz mūža galam.
Rāda ziņas ar etiķeti notikumi. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti notikumi. Rādīt visas ziņas
sestdiena, 2012. gada 22. septembris
svētdiena, 2012. gada 8. jūlijs
Summer Sound Liepāja 2012
Jau otro vasaru pēc kārtas Liepājā, pilsētā vētru un dzintara krastā, risinājās festivāls Summer Sound. Pagājušajā gadā apraksts izpalika, taču šogad nu ir kļuvis daudz skaidrāks, kas tas Summer Sound ir par putnu. Atgādināšu, ka līdz 2010. gadam pilsētā par galveno vasaras notikumu tika uzskatīts cits festivāls - Baltic Beach Party -, kas bija guvis lielu atsaucību, taču pašvaldības un organizētāju nesaskaņu dēļ izbeidza savu darbību. Taču kas gan Liepāja būtu par pilsētu bez kārtīga pludmales festiņa? Jau nākamajā, 2011. gada vasarā, piedzima jauns festivāls - Summer Sound Liepāja. Daudzi gan uztvēra to par BBP, jo festivāls risinājās tajos pašos datumos, taču izmaiņas jūtamas bija jau uzreiz. Gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra bija patiesi uzlabojusies un kļuvusi patīkama. Tāpēc jāsaka, ka pēc BBP es neskumstu. Viens beidzies, tā vietā mums tiek piedāvāts kas cits - daudz labāks.
Ja iepriekšējā gadā vēl varēja vērot tādu apjukumu no apmeklētāju puses, kas tad pie velna šis ir par festivālu, tad šogad bija skaidrs - auditorija zināja uz ko nāk. Par spīti visiem negatīvajiem komentāriem, no savas puses varu ieteikt tiem neticēt. Festivāls tomēr ir festivāls. Tajā pavadīju daudz laika, taču ar kaut kādām galējībām vai traģēdijām saskarties nenācās. Atmosfēra bija tiešām patīkama, arī cilvēki izskatījās apmierināti un priecīgi, ka izdevies izrauties no ikdienas. Ja bija apmeklētāji, kam vienaldzīga mūzika un vienīgā vēlme bija lietot alkoholu, tad tie bija vien daži. Par sevi varu teikt droši - es tur biju tikai un vienīgi mūzikas dēļ. Man, cilvēkam, kam mūzika nozīmē vairāk nekā jebkurš pasaules dzejnieks spētu izsacīt vārdos, pāris streipuļojošu apmeklētāju (pat tādi ceļā gadījās maz) nekādi nespēja sabojāt omu.
Pirmā diena. Ja pagājušais gads tika aizvadīts pie lielās skatuves, tad šogad nenoliedzami dominēja tieši parka zona. Nezinu, vai pie vainas vecums, vai gaume (vai varbūt zālīte, kur ērti pasēdēt), taču lielākā daļa no "jāredz" saraksta šogad uzstājās tieši tur. Pateicoties faktam, ka pie Fantasy Garden valdīja patīkama ēna, bet saulē bija karsts kā ellē, tad pirmie patrāpījās HYGS. Jāsaka, ka diezgan interesanti. Sekoja Elephants from Neptune uz Cēsu alus skatuves, Dzelzs Vilks un džeks ar havajiešu ģitāru (piemirsu kā sauc grupu) uz Fantasy Garden. Par pirmās dienas labāko priekšnesumu jāatzīst Instrumentu uzstāšanās. Viņus dzīvajā iepriekš biju redzējusi vien tikai vienu reizi, taču atkal pierādījās fakts, ka abi puiši prot aizraut skatītājus un sniegt patiesu prieku no tā, ko dara. Iespaidīgās vizualizācijas, kas šogad bija patiešām labas, skanējums un Instrumentu pēdējā dziesma atstāja mazliet skumju, taču reizē piepildītu laimes sajūtu. Pie viņiem tad arī palika mūsu balsis, jo dziedāts tika tik, cik bija iekšā. Es neesmu liela latviešu mūzikas fane, taču Instrumenti ir tie, ar kuriem nudien lepojos un, kurus nebaidos ieteikt arī citu zemju pārstāvjiem. Kas gan var būt skaistāks par rītu, kas uzaust pie "Kalniem pāri", tāpēc devāmies noskatīties The Sound Poets. Izcils vokāls, skaista mūzika un vienkāršība. Gaisma uzausa tiešām skaisti, nodziedot vēl pēdējo atlikušo balsi. Izskanot atkārtoti "Kalniem pāri" bija skaidrs - festivāla pirmā diena ir izdevies un jaunā - sagaidīta.
Otrā diena. Otrā diena aizsākās ar mūsu pašu Nasty Smile. Pirmo reizi šos džekus redzēju pamatskolas Ziemassvētku diskotēkā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Nasty Smile ir un paliek Nasty Smile. Gluži vai daļa no Liepājas, kas noteikti jāredz un jādzird. Šie puiši ir pašsaprotami un ir savējie. Saraksta augšgalā vismaz man bija Niks Pārkers, jo akustiskā mūzika ir mana vislielākā vājība. Šis priekšnesums savā vienkāršībā un dabiskumā sagādāja tiešām lielu prieku un patīkamu atmosfēru. Un tad sekoja viena no manām šī brīža mīļākajām grupām Ewert and the Two Dragons. Kas gan var būt labāks par dziedāšanu līdzi dziesmām, kas drillētas tik daudzas reizes visās man pieejamās skaņu ierīcēs? Pēc nelielas paklaiņošanas pa teritoriju un palaiskošanās zālē, nolēmām atmodināt savus pirmatnējos instinktus un doties uz H - Blockx. Pie velna, tur visas bremzes tika atlaistas. Šiem džekiem lielais paldies, jo izplosīties varēja ne pa jokam. Un kad publika pieprasīja noch einmal (nu patiesībā tas bija one more time), vācieši nekavējās un iepriecināja pēc kārtīga roka izslāpušo auditoriju. Tālāk sekoja dilemma - The Big Pink vai Iiris. Paliku tomēr uz The Big Pink, ar domu, ka gan jau vēl Iirisu redzēšu un nenožēloju izdarīto izvēli. Bļaujot pilnā kaklā I don't wanna hit the ground un These girls fall like dominos, dominos mana uzmanība lielajai skatuvei ar to arī noslēdzās. Kā pirmspēdējie patrāpījās Clock Opera un viņu atsperīgais vokālists. Skanēja tiešām labi. Rītausma tika sagaidīta pie pašmāju Double Faced Eels zilajiem vaļiem un kefīra. Un ne tikai rītausma, bet arī pamatīgs gāziens. Angļi teiktu - it was raining cats and dogs.
Diemžēl šogad izpalika Teātra bārs un Grēviņam par to Nirvanu es diez vai piedošu, taču kopumā par festivālu varu teikt, ka bija lieliski. Mūzikas izvēle tiešām bija plaša un mākslinieku vesels lērums, ko redzēt, taču pietrūka spējas sadalīties pašam vairākās daļās, lai redzētu visu, ko gribējās. Ir tiešām pamanāms, ka šis festivāls ir par pakāpi augstāk nekā BBP mūzikas, atmosfēras un jāsaka, ka pat apmeklētāju dēļ. Vēl pirms tam domāju, ka šogad tā pašvaki būs, taču esot tajā visā iekšā viedoklis mainās. Varu vien iztēloties, kāds darbs tā organizēšanā ir bijis jāiegulda, tāpēc apsveicu organizētājus un arī pilsētu ar vēl vienu labu festivālu, bet pārējiem teikšu - pieveriet acis uz tām neērtībām šīs divas nieka dienas. Atlikušo gadu varēsiet sēdēt savos pagrabos pēc sirds patikas, priecāties par tukšu pilsētu un īdēt pēc Laimes lāča cik tik uziet. Bet mēs pārējie jau pēc gada atkal pulcēsimies, lai izbaudītu lielisku atmosfēru un labu mūziku. Katrs pasākums un festivāls pilsētai ir svētki. Un šis Summer Sound ir pilsētai vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lepojos ar to, ka esmu dzimusi liepājniece un ticu, ka neesmu tāda vienīgā. Līdz nākamajam gadam!
svētdiena, 2012. gada 27. maijs
Eirovīzijā Baku pārliecinoši uzvar Lorēna
Nu laikam jau jāieraksta par Eirovīziju. Protams, ka šis konkurss arī manās mājās vairs netiek gaidīts ar tādu interesi kā gadus piecus atpakaļ, tomēr gluži vienaldzīgs jau arī nav. Galu galā interese ir par to, vai izdosies uzminēt uzvarētāju un tādējādi izprast shēmu uz kā viss šis balagāns balstās. Un vēl arī tāpēc, ka pēc nolādēti garas un nogurdinošas sestdienas šis 'šovs' izglāba no kārtējā nav-ko-skatīties. Tādu īpašu favorītu man nebija, jo pēc pagājušā gada vilšanās visā šajā pasākumā, man nebija svarīgi, kam šoreiz tiek uzvara. Taču tā kā man mūzika ir tajā pašā kategorijā, kurā gaiss un ūdens, tad par uzvarētājiem noteikti negribēju redzēt dažus indivīdus, kuru priekšnesumiem ar mūziku nebija nekāda sakara (te es runāju par Krieviju un tām copy paste lellītēm ar la, la, la).Pirmo vietu Top3:
1. Zviedrija
2. Krievija
3. Serbija
Ko šajā trijniekā dara Serbija, man nav ne jausmas, jo bija vēl vismaz piecas dziesmas, kas bija daudz labākas par Zelko Jaksimoviča gaudošanu. Es vēl saprastu, ja viņš dziedātu angliski, jo tad būtu vismaz sajēga par ko ir dziesma, bet šajā gadījumā šī kompozīcija atstāja uz mani pilnīgu nulles efektu. Katrā ziņā neatceros pat viņa uzstāšanos pusfinālā. Krievija... nu uz slimajiem jau neapvainojas, bet tas marasms, kas notika uz skatuves bija kaut kas prātam neaptverams. Pasaule tik tiešām iet uz galu, ja cilvēkus spēj sajūsmināt kaut kas tik truls un idiotisks (esmu vīlusies itāļos, jo cerēju, ka vismaz viņiem ir laba gaume, taču arī viņi babkas novērtēja pārāk augstu). Nevajag man sākt stāstīt, ka Eiropa ir izsalkusi pēc kaut kā dabiska, ka šādas tantuškas vismaz lika pasmaidīt, jo tas tomēr ir konkurss, kur tu parādi, kas ir tava valsts. Kaut gan priekšnesums tieši Krievijas gaumē - it kā jau liela valsts, bet dziļi iekšienē - pāķija. Neticami, ka kamēr šie vecie grauzti grozījās pa pirmo un otro vietu, patiesi izcila mūzikas leģenda Engelberds Hamperdinks palika viens no pēdējiem. Tāpat mazliet žēl palika abu īru brāļu, jo, lai ko arī citi teiktu, viņi vismaz uz skatuves negulēja. Uzvaras laurus šogad plūca Lorēna ar savu 'Euphoria' un par to man tiešām prieks. Man, maigi sakot, nepatīk deju mūzika un ja tur būtu grozījusi pēcpusi kāda garkājaina blondīnīte ar bārbijas smaidu, tad šī dziesma manās acīs būtu pēdējais mēsls, taču visu mainīja priekšnesums un vizuālais tēls. Plašā, spēcīgā balss, austrumnieciskais izskats, deja ar kapoeiras elementiem beigās un tas sniegs kā no 'Geišas atmiņām', savienojumā ar fantastiskajām gaismām un tiešām lielisko izpildījumu, pacēla šo dziesmu citā līmenī un izcēla starp pārējām. Te runa iet par teatralitāti un profesionālismu. Manuprāt, tas bija redzams. Tāpēc no sirds apsveicu Zviedriju.
Ceturtā vieta tika Azerbaidžānai. Dziesma laba, balss laba, bet kaut kā neaizķēra, tāpēc, manuprāt, punkti tika iedoti kā pateicība par konkursa rīkošanu. Piektā palika Albānija. Jā, viņai ir laba balss, bet kad Rona vēra vaļā muti, es domāju, ka viss beigsies ar trīs dienu galvassāpēm. Emocionāli? Jā. Bet vai viņa mazliet nepārcentās? Sesto vietu ieguva himna par kūlas nededzināšanu. Es jokoju, protams. Leplands ar savu 'Kuula' ir tiešām jāapsveic, jo čalim ir fantastiska balss un arī dziesma bija skaista. Turki ar savu 'Love Me Back' atgādināja tādu neizdevušos versiju par zvejniekdēlu Oskaru un palika septītie. Vācija tika pie astotās vietas un ne velti, jo dziesma bija tiešām jauka un vismaz manām ausīm profesionāli izpildīta. Bet šī gan laikam bija viena no tām kompozīcijām, kas Eirovīzijai bija pārāk laba. Devītā finišēja Nina Zilli, pārstāvot manu ikgadējo favorītvalsti Itāliju (katru gadu interesē, ko itāļi cels galdā). Par viņu varu teikt, ka malacis, jo Nina ir tiešām laba dziedātāja (zinu, jo paralēli sekoju arī jaunumiem itāļu mūzikā). Vai itāļiem būtu veicies labāk, ja tiktu aizsūtīta Emma Marone? Diez vai. Visu cieņu Spānijai, kura noslēdza lielo desmitnieku, jo šogad dziesma tiešām bija laba un Pastoras balss pietiekami spēcīga.
Mūsu izgāšanos nekomentēšu, jo ir pietiekami daudzi, kas to pateiks manā vietā un principā viss jau arī ir pateikts. Žēl, ka Lietuva netika augstāk, kā vien četrpadsmitajā, jo tas sprinģotājs bija tiešām interesants. Arī Dānijai un Islandei (nekādi valodnieki nepiespiedīs mani izrunāt vārdu 'Īslande') bija labas dziesmas, taču visvairāk žēl par Apvienoto Karalisti, kas palika pirmspēdējā. Savukārt norvēģu Kens ar savu kaitinošo plastmasas ģīmīti un galīgi nekam nederīgo deju hitu palika pēdējais un par to man nemaz nav žēl. Ko mēs no tā varam izsecināt? Nākamgad Eirovīzija notiks tepat aizjūras zemē, ko dēvē par Zviedriju. Vi ses snart, draugi!
P.S. Manas prognozes piepildījās - uzvarēja Ziemeļeiropas valsts.
ceturtdiena, 2012. gada 24. maijs
Must see
Nekas nav jaukāks par vakaru brīvā dabā, ģitāras stīgām pieskandinot gaisu. Pirms īsa brīža uzzināju, ka Summer Sound festivālā dziedās un spēlēs čalis no Anglijas - Niks Pārkers. Atgādināšu, ka Liepājā viņš ir kļuvis par biežu viesi un īpašu uzmanību izpelnījās kādu laiciņu atpakaļ ievietojot youtubā video, kurā mūziķis izpilda Prāta vētras "Tavas mājas manā azotē" dziesmas piedziedājumu latviešu valodā. Es jau nu noteikti nelaidīšu garām iespēju pasēdēt zālītē un noklausīties viņu dzīvajā, jo galu galā akustiskā mūzika ir... mana vājība. Tāpēc visi, kas var un grib, laipni lūgti Liepājā! Pasēdēsim un paklausīsimies kopā.
svētdiena, 2012. gada 19. februāris
Latvija nodrošina sev neizkļūšanu no Eirovīzijas pusfināla
Vakar ļoti labi pierādījās fakts, ka latviešiem nedrīkst uzticēt divus svarīgus lēmumus vienā dienā. Jā, esmu priecīga par referenduma rezultātiem, taču man kā cilvēkam, kam mūzika ir milzīga dzīves sastāvdaļa, vakar interesēja vēl viens pasākums - Eirodziesma. Ja ar referenduma rezultātiem esmu apmierināta, tad ar mūsu izvēli Eirovīzijā gan ne.
Kā potenciālos uzvarētājus šogad redzēju divus - PER un Mad Show Boys. Pateicoties mūsu "izcilajai" žūrijai, "Disco Superfly" vispār palika aiz strīpas, bet Mad Show Boys tik tikko iekļuva superfinālā un tā trijnieku arī noslēdza. Vai nu žūrijai (un arī skatītājiem) vakar bija tikai referendums galvā, vai arī viņi bija ko sapīpējušies, bet ceļazīmi uz Baku ieguva Anmary ar "Beautiful Song", kuras song nav pilnīgi nekas kopīgs ar beautiful. Twitterī lasot komentārus, uzdūros kādam ārzemju tvītotājām, kurš sacīja, ka ''var mierīgi apgalvot, ka Latvija šogad neuzvarēs. Dziesmu rakstīšana šeit ir ekstrēmi vienkārša." Ko lai saka - atliek vien piekrist.
Taču nav jēgas īpaši iespringt, jo tradīcija turpinās - divdesmitnieka slieksni mēs tāpat nepārkāpsim. Lai izkļūtu no pusfināla, vajadzīgs kaut kas ar ko izcelties tajā katlā, bet vienīgais ar ko Anmary izceļas, ir tās acis (it sevišķi dziedot). Bezkrāsains priekšnesums, bezkrāsaina dziesma - garantija, ka Latvija tajā visā pazudīs. Nezinu, kas latviešiem ir par problēmu, ja reiz tik ļoti gribas saglabāt par sevi tik ierasto priekšstatu, kas viss uz ko spējam ir viduvējas romances, naktskrekli un lauku skuķu sapņi, ka reiz viņām piezvanīs Džegers. Citā pasākumā Anmary dziesma būtu laba. Tā pat nebūtu slikts radio hīts, bet Eirovīzijā... nē, nē un nē.
Kad Eirodziesma bija galā, arī referenduma nakts debates beigušās, picas un tiramisu zemē, Itālijā, pilnā sparā vēl ritēja Sanremo festivāls, kurā itāļu tauta izraudzījās ne tikai festivāla uzvarētāju, bet paziņoja arī to, kurš pārstāvēs viņus Baku. Tā, kā man ar italian stuff ir tāda kā neliela apsēstība, tad arī es ar interesi sekoju līdzi. Kā jau tas pie viņiem pieņemts, pasākums tika vilkts pēc iespējas ilgāk un ap trijiem naktī beidzot sagaidījām to brīdi. Lai arī par Sanremo 2012 uzvarētāju kļuva Emma Marrone (viņa bija arī mana favorīte), tomēr ceļazīmi uz Baku saņēma Nina Zilli - itāļu Eimija Vainhausa. Taču visu to skatoties, secinājums ir viens - itāļiem ar muzikālo gaumi viss ir kārtībā. Tāpēc arī šogad turēšu īkšķus tieši par Itāliju.
NB! Eirodziesmas veidotājiem: Dieva dēļ, NEKAD vairs nerīkojiet to kopā ar tik nopietniem pasākumiem kā referendums, vai vēlēšanas. Jo tas pasākums, ko vakar skatījāmies pa TV bija nožēlojams. Ja nav laika parādīt normālu Eirodziesmu, tad bija tā jāpārceļ uz citu datumu, nevis jārauj nonstopā kā pa konveijeru, lai tikai pēc iespējas ātrāk pabeigtu. Ne skatītājiem kāda sajēga par to, kas īsti notika ar rezultātiem un visu pārējo, ne arī pašiem dalībniekiem. Tā Samantas Tīnas piečakarēšana man patika, bet arī par citiem vadītājiem nākamgad vajadzētu padomāt. Nu pārāk blāvi, pliekani un bez humora izjūtas. Vadītājiem jābūt krāšņiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem, lai ir prieks skatīties.
otrdiena, 2012. gada 14. februāris
Foo Fighters noceļ četrus gremijus
Svētdien, ikgadējā Grammy balvu pasniegšanas ceremonijā, rokgrupa Foo Fighters neapstrīdami triumfēja četrās roka nominācijās.
Par šiem čaļiem man tiešām prieks, jo bija to pelnījuši. Dziesma "Walk" laikam ir tas gabals, kas kopš sava parādīšanās brīža vienkārši saslēdzas un rada īssavienojumu. Atliek dzirdēt to pa radio vai kaut kur citur, tā vienkārši aizbrauc jumts. Lai nu kā, bet par spīti tiem, kuri rauc degunu - kas tad tas par roku un, ka Foo Fighteru panākumi balstās lielākoties uz Nirvanas ēnas, es teikšu tā: ja Nirvana vēl pastāvētu, diez vai mēs uzzinātu par šīs grupas bundzinieka slēpto talantu. Pietiek dzīvot pagātnē un salīdzināt, jo puišiem ir tas, kas nebija Nirvanai - humora un ekspresijas. Veči, šis ir pavisam cits žanrs, tāpēc nevajag ābolus salīdzināt ar bumbieriem. Visu cieņu Kobeinam, bet Foo Fighters man tomēr patīk labāk. Puiši darījuši daudz un galvenais no sirds, un par to viņiem milzīgs, milzīgs, milzīgs paldies! Paldies par manu 2011./2012. gada mīļāko dziesmu un par Wasting Light - vienu no pēdējā laika labākajiem roka albumiem. Enerģiju, kuru viņi tajā ielikuši, es izjūtu uz savas ādas ar katru klausīšanās reizi. Tātad...misija izpildīta.
"To me this award means a lot because it shows that the human element of making music is what's most important," said Grohl upon accepting the award for Best Rock Performance. "Singing into a microphone, learning to play an instrument and learning to do your craft — that's the most important thing for people to do. It's not about being perfect. It's not about sounding absolutely correct. It's not about what goes on in a computer. It's about what goes on [in your heart] and what goes on [in your head]. Long live rock and roll."
Grupa ieguva balvas šādās nominācijās:
Best Rock PerformanceFoo Fighters, "Walk"
Best Hard Rock/Metal PerformanceFoo Fighters, "White Limo"
Best Rock SongFoo Fighters, "Walk"
Best Rock AlbumFoo Fighters, Wasting Light
sestdiena, 2011. gada 19. novembris
18. novembris Liepājā
Vakar, kā ikvienā Latvijas pilsētā un ārpus tās robežām, arī Liepājā risinājās 18. novembra svētku svinības. Pirmo reizi Latvijas 93. gadadienu atzīmēja K.Zāles laukumā un par to lielais paldies organizētājiem, jo tā izrādās ir perfekta vieta šādām svinībām, gluži pretēji saspiestajam centram.
Šogad liepājnieki bija sapulcējušies kuplā skaitā - gan lielākie ar sarkanbaltām lentēm pie mēteļiem un jakām, gan mazie ar Latvijas karodziņiem rokās. Dziedāja gan lieli gan mazi, atdodami godu savai valstij. Svētku noslēgumā visus priecēja salūts, kurš virs kanāla izskatījās fantastiski un daudz iespaidīgāk un gleznaināk nekā virs universitātes, kā tas bija citos gados. Tāpēc ieteiktu organizētājiem arī turpmāk izmantot Zāles laukumu šādiem pasākumiem. Un paldies RIMI par silto, gardo tēju!
Foto no svētku salūta šeit
piektdiena, 2011. gada 16. septembris
RIP Iron Man
Tik daudz kas ir pateikts.
Tik daudz kas palicis vēl nepasacīts.
Tik daudz ko vēl gribētos sacīt, taču tam pietrūkst vārdu.
Šodien Latvija atvadās ne tikai no izcila hokejista, bet arī no izcila cilvēka. Ik viens, kam bijusi saskare ar Kārli, stāsta, cik lielisks un labs cilvēks viņš bijis. Nē, nevis bijis, bet ir. Jo mūsu Dzelzs vīrs dzīvos vienmēr, savas ģimenes, draugu un fanu sirdīs.
Neesmu nekāda lielā hokeja fane, taču sajūtas ir tādas, it kā būtu zaudēts kaut kas liels. Ja godīgi, tad pirmo reizi man trūkst vārdu, kaut gan tas jau ir mazsvarīgi. Kas noticis, noticis - to nemainīs ne vārdi, ne asaras. Tomēr joprojām ir grūti noticēt, ka tā.
Tagad ir tikai klusums. Gaismas nodzisušas. Pūļi noklusuši. Aiz sevis ir atstāts tik daudz. Tik daudz no kā mums pārējiem mācīties. Mācīties būt neatlaidīgiem. Mācīties būt labākiem. Mācīties piecelties un atdot sevi visu.
Lai tev tur augšā labs ledus, Kārli!
Kārļa izvēlētā dziesma, radio SWH raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi".
piektdiena, 2011. gada 9. septembris
Skumji...
Ziņa par to, ka nokritusi lidmašīna ar Lokomotiv spēlētājiem mani sasniedza atrodoties darbā. Ļaunāka par to bija tikai ziņa, ka lidmašīnā ir bijis arī Karlis Skrastiņš. Lai arī cerēju, vakarā jauna informācija apstiprināja, ka mūsu Dzelzs vīra vairs nav. Ta pat kā vēl četrdesmit triju cilvēku tajā skaitā izcilu sportistu dzīvības. Tomēr nenoliegšu, ka tieši Skrastiņa zaudējums ir tas smagākais. Šoks... Joprojām neticās, ka neredzēsim viņu uz ledus....joprojām trūkst vārdu, lai kaut ko par to visu sacītu... Lai Tev vieglas smiltis, Kārli!
piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs
Summer Sound Liepāja 2011 tuvojas
Nu ko, mīļie, tas tuvojas. Tieši pēc nedēļas Liepājas pludmalē ies vaļā festiņš. Summer Sound Liepāja ir jauns festivāls, kas risināsies Liepājā nākamajā nedēļas nogalē, respektīvi - 22. un 23. jūlijā. Festivāls mūs visus priecēs ne tikai ar kvalitatīvu mūziku un dažiem pat ļoti skaļiem nosaukumiem, bet arī ar vairāk nekā 50 grupu performancēm, dažādām atrakcijām, teātra bāru utt. Summer Sound Liepāja piedāvās ne tikai ausij tīkamus ārzemju mūziķus, bet veselu latviešu izpildītāju plejādi. Pirmās dienas grandi noteikti būs Guano Apes, kurus nu ne nekādi nedrīkst palaist garām. Uz pludmales skatuves spēlēs arī Triānas parks, Double Faced Eels, Dzelzs Vilks, SatellitesLV u.c. Otro dienu iekustinās Kalvins Hariss un prieks atkal būs redzēt vecos labos The Bedwetters. Sīkāk par pasākuma programmu šeit
Nu ko, mīlīši, tad pakojat mantiņas un nākamajā nedēļas nogalē visi šurp uz Liepāju. Lieliska atmosfēra garantēta. Katrā ziņā es jau nu šādu iespēju nelaidīšu garām. Un neaizmirstam tam visam pa vidu arī aizčāpot līdz tuvējam iecirknim un nobalsot.
The Sound Poets - vieni no festivāla dalībniekiem, zināmi kā SPB ( Smaragda pilsētas burvji) ar tiešām labu, kvalitatīvu mūziku. Bez tam no Latvijas. Šie čaļi uzstāsies pirmajā dienā uz Fantasy Garden skatuves ap pus deviņiem.
Toploader - vienkārši padejosim visi mēnessgaismā.
sestdiena, 2011. gada 18. jūnijs
Par tiem, kas debesīs
Vakar, 17. jūnijā, par godu vienai no Latvijas mūzikas leģendām Jānim Grodumam un pārējiem Līviem, kuri vairs nav ar mums, Liepājā pie 1. rokkafejnīcas notika piemiņas koncerts, kas pulcēja krietni kuplu skaitu mūziķu no Liepājas un pārējās Latvijas. Koncertā dziedāja gan tādi vecie mūziķi kā "Credo" un "Whisky Band", gan jaunākie "Willow Farm" un tikko izveidojusies liepājnieku apvienība "The Parachutes". Ar savu sniegumu priecēja arī Edijs Šnipke, grupas "Tumsa" mūziķi un Olga Rajecka. Koncertu noslēdza jaunais "Līvu" sastāvs ar Aināru Virgu un "Hard Orchestra".
Pasākumu apmeklēja kupls skaits cilvēku sākot no maziem bērniem līdz pat vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Īpašas skatītāju simpātijas izpelnījās "Dzelzs griezējs" un Ķiģeļa "Palaid vējā". Ieskanējās arī Guns'n'Roses "Knocking On Heavens Door" akordi. Par patīkamo atmosfēru bija parūpējušies gan mūziķi, gan Latvijas 1. rokkafejnīca. Pasākumā varēja arī aplūkot skici Jāņa Groduma piemiņas memoriālam, kas tiks veidots kā rokenrola karaļa krēsls un novietots blakus Slavas alejai un milzīgajai ģitārai. Gandrīz piecu stundu ilgo pasākumu apmeklēja arī Jāņa Groduma mamma un Elita Platmalniece, bet uz skatuves kāpa arī Jāņa dēls, Elviss Grodums.
Sanākušie, gan veci gan jauni, dziedāja nemirstīgajām latviešu roka kompozīcijām līdzi no visas sirds. Sajūtas tik tiešām bija lieliskas. Nelielas skumjas atkal izraisīja tas, ka "Tumsa" skanēja bez Mārtiņa Freimaņa. Vokālu uzņēmās Emīls Dreiblats no grupas "Willow Farm", dāvājot Mārtiņa lieliskās kompozīcijas savā izpildījumā. Pasākums tik tiešām bija izdevies un par to jāsaka liels paldies mūsu pilsētas labākajiem - Latvijas 1. rokkafejnīcai. Paldies par brīnišķīgu vakaru un jaukām atmiņām. Lai dzīvo rokenrols!
svētdiena, 2011. gada 15. maijs
''Kaimiņu būšana'' jeb kā Eirovīzija grēko pret mūziku
Aši par to balagānu, ko sauc par Eirovīziju. Jūs jau droši vien zināt, ka uzvaras laurus šogad plūca Azerbaidžāna un duets Ell/Nikki ar dziesmu "Running Scared". Vakarā biju sataisījusies uz kārtīgu skatīšanos un ar interesi vēroju katru priekšnesumu. Viss bija labi, pat lieliski, kad sākās balsošana.
Esmu vienmēr zinājusi, ka tajā sasodītajā konkursā valda kaimiņu būšana. Nu bet tas, kas notika šogad...man vienkārši paspruka rupjības. Nekad neesmu satraukusies par to, kurš uzvarēs, jo līdz šim Eirovīzijā nebija nevienas dziesmas, kas man šķistu pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras vērta. Bet šogad tās bija veselas trīs. Jo īpaši Francija. Bet ko mēs tur ieraudzījām? Kaimiņš deva kaimiņam, kā jau parasti.
Es iesaku nomainīt tagadējo nosaukumu pret Eirovīzijas kaimiņu konkursu. Tad vismaz nebūtu tāda liekuļošana. Nu kā gan citādi var uzvarēt viduvēja dziesma ar ne pārāk labu izpildītāju vokālu, izgrūžot no vietas izcilas mūzikas pērles?
Negribot rodas jautājums. Vai cilvēki ir stulbi? Vai nu viņi vienkārši nezina, kas ir kvalitatīva mūzika. Būsim loģiski. Ja man patīk kāda dziesma, es par to balsoju un man pie kājas par kaimiņiem, ja viņu dziesmas nekam neder. Es nemūžam nespētu iedomāties tā zaimot mūzikai un balsot par to, kas man nepatīk. Bet ko es te redzu? Divpadsmit punkti no katras valsts aiziet tuvākajiem kaimiņiem un tiem, kuru dziesmas nemaz nebija šādu punktu vērtas. Un mēs iedevām Francijai vienu punktu!!!!! Jautājums - vai Vassili vokālais sniegums bija tik drausmīgi draņķīgs un nemākulīgs, ka mēs uzdrošinājāmies to novērtēt uz vienu punktu?! Atbilde - nē! Tas bija viens no labākajiem sniegumiem ne tikai šajā konkursā, bet visos iepriekšējos arī. Man bija žēl skatīties uz to čali, kuram visi solīja uzvaru, bet beigās atmeta drupatas no svētku galda. Vai varbūt cilvēki tik šausmīgi baidās no klasiskās mūzikas, ka nespēj to novērtēt? Vienīgā pozitīvā lieta bija tā, ka divpadsmit punktus mēs iedevām Itālijai, nevis Krievijai (man nav absolūti nekas pret Krieviju un krieviem, bet tā dziesma bija galīgi garām). Par to es biju priecīga.
Es vairs negribu ieslīgt garās sašutuma runās par šo teātri, taču viens ir skaidrs - lai cik skaista būtu tava balss, lai cik laba būtu tava dziesma un cik interesants vai smieklīgs tavs priekšnesums, mūzika te nav galvenā. Visu izšķir draudzība. Un tas ir nožēlojami. Gluži kā tādā Padomju savienībā, kur visu revidēja, rediģēja un izdarīja sistēmai pa prātam. Vai nu kāds rezultātus groza pēc sava prāta vai arī vienkārši iedur zīmulīti sarakstā un izvēlas uzvarētājvalsti. Šogad esmu nenormāli vīlusies visā šajā pasākumā. Apsveru domu, ka nākamgad to nemaz neskatīšos. Tādus noziegumus pret mūziku ir grūti skatīties, ja ir vismaz piecas dziesmas, kuras pelnījušas uzvarēt, bet galu galā zeltu iegūst viduvējs duets ar tikpat viduvēju dziesmu. Toties liels prieks par Itālijas sudrabu. Negaidīts, bet tomēr prieks.
sestdiena, 2011. gada 7. maijs
Dziesmu kari drīz sāksies!
Nu ko, ļaudis. Ar vien straujākiem soļiem šurpu steidzas otrdiena, kad visa Eiropa pielips pie televīzijas ekrāniem un baudīs lielisko šovu - Starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu 2011. Teikšu to, ko jau esmu teikusi kādas simts reizes - šogad Eiropas valstis izvēlējušās ļoti labas un spēcīgas dziesmas, kas tad viņus arī pārstāvēs. Prieks par Balkānu valstīm, kas vairs neiespringst uz dejojošām skaistulēm un eksotiskiem ritmiem. Šogad manā skatījumā izceļas Rumānija, kuru pārstāv grupa Hotel FM ar dziesmu "Change". Arī Nīderlandes dziesma "Never Alone" ir lieliska. To klausoties, atceros grupu Reamon. Savukārt Turcija jau otro gadu sūta roku, šoreiz bez maz vai paša Seether cienīgu dziesmu. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl.
Taču no visa 43 dziesmu klāsta, man ir trīs stabili favorīti. Ļoti grūti izdalīt, kurš no viņiem labāks, taču šogad tie visi ir vīriešu vokāli. Viens no viņiem noteikti ir Francijas pārstāvis Amaury Vassili ar dziesmu "Sognu" (jūs neesat vēl dzirdējuši, kā viņš dzied Queen dziesmu "Who wants to live forever"). Amaury noteikti iekaros Eiropas sieviešu sirdis un ne jau tikai ar balsi vien. Otri ir neviens cits, kā Apvienotās Karalistes puiši no Blue ar lipīgo dziesmu "I can", kuru izdzirdot nespēju nedziedāt līdzi. Un beidzamie, bet ne sliktākie ir Dāniju pārstāvošā grupa A Friend In London ar dziesmu "New Tomorrow". Ja kāds no šiem trim uzvarēs, tad būšu pilnībā apmierināta.
Runājot par Zviedriju , tad tas viss liekas tāds liels feiks. Uzlikts čalis kā lellīte uz skatuves, kurš lauž stiklus un draud, ka kļūs populārs. Tajā numurā kaut kas ir par daudz. Arī par Džedvardiem, kuri pārstāvēs Īriju, pretēji citiem es neesmu sajūsmā. Man tās liekas tādas pusaudžu izdarības. Radio un telvīzijai ir labi, bet Eirovīzijai... kaut gan šogad pati Eirovīzija ir kļuvusi citādāka, varētu teikt, ka pat modernāka. Un vēl - baigais prieks par Itāliju. Tā kā mūsdienu itāļu daiļrade man nav kā ķīniešu ābece, tad varu teikt, ka Raphael Gualazzi, kurš šogad pēc 14 gadu ilga pārtraukuma pārstāvēs picas dzimteni, itāļu radiostacijās ir sastopams diezgan bieži (vairāk ar dziesmu "Reality and fantasy"). Šoreiz tā būs dziesma "Madness Of Love", kurai arī nav nekādas vainas, atskaitot to, ka tā ir ne tikai tipiski itāliska, bet arī paša autora stilā. Nebūtu slikti viņa vietā redzēt "Subsonica" vai "Modà" vai kādu citu no rokgrupām, jo tās viņiem ir tiešām labas. Bet es novēlu itāļiem veiksmi un labu vietu konkursa beigās. Un protams, ka turēsim īkšķus par savējiem, jo par viņiem atsauces no dažādām Eiropas vietām un cilvēkiem ir tiešām labas!
Viel Glück!
svētdiena, 2011. gada 1. maijs
Ticība
Skatoties Jāņa Pāvila II benefikāciju, pieķēru sevi pie domas, cik tas tomēr ir skaisti - ticēt. Visi tie tūkstoši cilvēku Sv. Pētera laukumā bija ieradušies apliecināt savu ticību. Kaut kur dziļi sirdī arī es tā vēlētos ticēt - bez ierunām, nosacījumiem un pierādījumiem. Mani fascinē visas šīs paražas, kā uzbūvēta tieši katoļu kristīgā pasaule, bet diemžēl es esmu tikai vērotājs. Nekad jau nesaki nekad, bet ticība ir tā dāvana, kuru es vēl neesmu saņēmusi. Bet cilvēkus, kas tik nesavtīgi spēj ticēt, es tik tiešām no sirds cienu un apbrīnoju.
sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis
Pavisam īsi par vakardienas Karaliskajām kāzām
Kā jau zināms, 29. aprīlī laulības ostā iestūrēja Karalienes Elizabetes II mazdēls princis Viljams un viņa iecerēta Ketrīna Elizabete Midltone. Arī es noskatījos tiešraidi no Vestminsteras abatijas un atzīšos, ka lai arī esmu skeptiska tādās lietās, kā "līdz nāve mūs šķirs", kāzas tomēr bija skaistas. Greznā baznīca, dāmas visdažādākajās cepurēs, sabiedrības krējums, procesija, karietes un viss pārējais - bija tiešām tāda neliela svētku sajūta, lai arī Lielbritānijā mēs nedzīvojam.
Galvenais jautājums, kas interesēja gandrīz visus, bija: kāda tad būs līgavas kleita. Atceroties Diānas kleitu, cerēju, ka neredzēšu tās kopiju, jo tā, atvainojiet, bet bija par traku. Tomēr lēdijas Midltones kāzu tērps izrādījās perfekts - skaists savā vienkāršībā, bet ļoti elegants. Mežģīņu aproces, vieglais plīvurs, garā šlepe, pat matu sakārtojums - tas viņai absolūti piestāvēja.
Runājot par visa šī jampadrača vaininiekiem, abi izskatījās nedaudz satraukti, taču laimīgi. Arī karaliene māte izskatījās apmierināta un bija pat aizlienējusi Keitai vienu no savām tiārām.
Protams, ka var atrast kur piesieties un apstrīdēt, vai tas viss tik tiešām ir vajadzīgs, bet šajā laikā, kad problēmu ir daudz un vienīgie vārdi, ko dzirdi ir "samazināšana", "krīze" un "taupības politika", karaliskās ģimenes kāzas ir kaut kas gaišs, patīkams un skaists. Manuprāt, ne tikai briti, bet arī pārējā pasaule, par spīti problēmām, bija pelnījuši ielūkoties pasakā par bez maz vai mūsdienu Pelnrušķīti. Un uz mirkli noticēt brīnumam.
The End!
piektdiena, 2011. gada 18. marts
Daudz laimes, vecenīt!
Šodien savu dzimšanas dienu svin foršākā Latvijas pilsēta (un viena no fantastiskajām pilsētām pasaulē). Pilsēta, kurā piedzimst vējš un rokenrols, kur cauru gadu virmo mūzika, kura nekad neguļ un pilsēta, kurā ir nedaudz no visa pa drusciņai. Pilsēta, kurā virmo Parīzes romantika, Romas noslēpumainība un dzīvesprieks, Londonas burzma un steidzīgie ļaudis un, protams, ka Losandželosas kaislības. Pilsēta, kas ir tik mainīga - dienā mierīga, ziemā bezmaz vai iemigusi, bet naktīs noslēpumaina un vasarās - dzīvības pilna. Pilsēta ar putnu dziesmu un plaukstošu liepu pumpuru pavasariem, Vidusjūras vasarām, Anglijas lietainajiem un zeltlapju rudeņiem un baltām, bet niķīgām ziemām. Dāmas un kungi - Liepāja, kam šodien paliek 386 gadiņi! Mana un Tava Liepāja. No visas sirds apsveicu savu mīļo, mīļo pilsētu dzimenītē!
sestdiena, 2011. gada 12. marts
Japānai neiet viegli
Jau otro dienu bez maz vai cītīgi sekoju visam, kas notiek Japānā ar čivinātāja un pārsvarā ar sava iecienītākā ziņu kanāla CNN palīdzību. Esmu šajā sakarā izdarījusi vairākus secinājumus, bet tā kā negribu nevienu aizvainot, tad labāk tos nenosaukšu, citādi mani nolinčos. Tad nu mīļie, situācija tur diezgan traka - ir pazuduši tūkstošiem cilvēku, gājuši bojā gan cunami, gan zemestrīcē, Fukušimā ir pamatīgas problēmas ar atomelektrostaciju un ir iespējams stundas laikā saķert tādu radiāciju, kāda izdalās gada laikā. Turpinās pēcgrūdieni un pēdējo 21 stundu laikā to jau ir bijis vairāk nekā astoņdesmit. Pastāv arī atkārtota cunami iespējamība. Izskatās, ka kāds nolēmis Japānu noslaucīt no zemes virsas .
Bet ne jau par to ir runa. Mīļie, par ko mēs te nīdam??????!!!!!!! Mūsu Latvija ir paradīze - ne zemestrīču, ne tornādo, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami. Zemestrīce vienreiz gan bišķi padrebināja, bet man pat stiprāk dreb glāzes, kad pa bruģi aizgrabina smagais. Kaut kas te nīdēja par vētrām. Piedodiet, bet ja tas, ka aiznes kādu koku, vai nones kādu kāpu, šķiet dabas stihija, tad pamēģiniet padzīvot ASV. Kalnu mums te nav, un šaubos vai Gaiziņš vienā brīdī sāks spļaut ārā uguni. Kad tad mums ir bijusi kāda katastrofa, kur bojā gājuši simtiem cilvēku? Tā ka liecieties mierā. Tuvākajos gados šāda mēroga katastrofas mums nedraud.
Taču tas, ka tas viss notiek tik tālu no mums, nenozīmē, ka mums ir uz to jānospļaujas. Attieksme "ja tas nav te, tad man pofig" kaut kā tomēr nederēs. Nu labi, nelasīšu te morāli, jo tā jau ir katra paša darīšana, taču pēc komentu iečekošanas Latvijas medijos... mammīt, latvieši nu gan ir rūgtuma pilna un skaudīga tauta! Nē, nu labi es arī varbūt neesmu no tiem, kas jūt līdzi katram pretimnācējam, taču man ir žēl to cilvēku, kuri ir palikuši bez mājām, dzeramā ūdens, pārtikas un ir neziņā par to, kas būs tālāk. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir tad, kad esi iekārtojis savu dzīvi un pēkšņi to visu izposta stihija un tu nezini, vai to, kas tev atlicis, nenolīdzinās otrreiz. Tā ka, mīļie, mazliet iejūtības. Un vēl kāds padoms: ja nav neviena prātīga komentāra, ko mediju sniegtai informācijai pievienot, tad labāk paklusēt. Savu stulbumu izrādīt un žulti izgāzt var arī ne tik publiskā veidā. Palasot šo to portālos tiešām kauns metās.
svētdiena, 2011. gada 27. februāris
Abrakadabra - Diseldorfa!
Daži vārdi par "Eirodziesmu".
Tātad, Latviju "Eirovīzijā" pārstāvēs neviens cits kā abrakadabra...tieši tā - grupa "Musiqq". Vakar, skatoties "Eirodziesmu", turēju visus īkšķus par to, lai puiši uzvarētu. Jau no sākta gala man bija divi favorīti - "Triānas parks", kuri diemžēl pēdējā brīdī izstājās un "Musiqq", kuru dziesma man vēl visu nakti skanēja galvā. Jāsaka, ka šī ir pirmā reize pēc tiešām ilga laika, kad uzvar mani favorīti.
Runājot par pārējiem superfinālistiem. Ko tur darīja "Pieneņu vīns", es vispār nesapratu. Kad domāju, ka nav nekā ļaunāka par Reinika "bandžo vistu", izrādījās, mīlīši, ka ir gan - "Pieneņu vīns", kuru soliste pati izskatījās pēc pienenes. Atlika vien uzpūst. Katrā ziņā, pienenēm nevajadzēja būt superfinālā, bet Mārtiņa dziesmai "Hop" gan. Tā bija miljons reižu labāka, jautrāka un atzīsim - Mārtiņš to būtu pelnījis. Par "Banjo Laura" man nav ko teikt, jo tā bija dziesma, kas izpelnījās manas šī gada visienīstākās eirovīzijas dziesmas statusu. Žēl, ka "Triānas parks" nepiedalījās - viņus es būtu gribējusi redzēt kā superfinālistus vai pat uzvarētājus.
Skatoties "Eirodziesmu" secināju, cik latviešu publika ir neticami slinka uz aplaudēšanu. Dažs labs knapi spēja pacelt rokas. Manuprāt, konkursā vajadzētu ko mainīt. Man patika kadri no kādas citas valsts atlases (neatceros īsti no kuras), kur skatuve atradās cilvēku vidū un daži stāvēja kājās un plaukšķināja, bet citi pat dejoja - uzreiz likās omulīgi un daudz tuvāk publikai. Par to, ka Vāciju atkal pārstāvēs Lēna, smējos kādas trīs minūtes. Lai jau viņa kuļās kā māk ar savu "Zvaigžņu karu" cienīgo priekšnesumu un bezjēdzīgo dziesmu.
Bet par puišiem ir baigais prieks. Tas tikai pierāda, ka labākie nāk no vēju un rokenrola pilsētas. Manas pilsētas. Es īpaši neceru, ka viņi uzvarēs, bet sniegums būs pietiekami labs, lai parādītu, ka arī Latvijā ir laba mūzika. "Angel In Disguise" noteikti iekustinās publiku. Puišiem novēlu drosmi, veiksmi un vienkārši izdarīt visu uz maksimālo, lai būtu apmierināta ne tikai publika, bet arī paši. Es par viņiem noteikti turēšu visus īkšķus.
ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris
Ardievu, mazo dīvainīt!
Šorīt mani pilnībā satrieca ziņa, ka miris mūsu pašu Mārtiņš Freimanis. Mūziķis. Dzejnieks. Aktieris. Izķemmēju cauri vairākus ziņu portālus, cerēdama, ka tas ir kāds drausmīgi neizdevies joks. Taču nē, tā izrādījusies taisnība. Šī ir ziņa, ko joprojām ir grūti pieņemt un nez kāpēc daļa manis atsakās tam ticēt. Ko gan tagad darīs jaukā Pepe?
Personīgi es viņu atcerēšos kā lielisku mūziķi, Oto no ugunsgrēka, lielu dzīvniekmīli un ļoti pozitīvu cilvēku. Visos koncertos un bīčpārtijos cilvēki vienmēr drūzmējās, lai paklausītos Mārtiņa dziedājumā. Viņš bija daļa no Liepājas, tāpat kā jūra, saule un Rožu laukums, lai arī vairs Liepājā nedzīvoja. Tas ir milzīgs zaudējums ne tikai manai pilsētai, bet arī visai Latvijai, jo viņš bija izcils mūziķis. Izsaku dziļu līdzjūtību tuviniekiem un visiem, kas pret Mārtiņa Freimaņa daiļradi nebija vienaldzīgi.
Pēc Mārtiņa vēl ilgi zeme skums...
sestdiena, 2011. gada 1. janvāris
2011. gads ar blīkšķi ienāk arī Liepājā
31. decembra vakars. Ļaužu pūļi plūst uz pilsētu, veidodami sastrēgumus pie pārejām, ignorēdami luksoforu sarkanos signālus un skaļiem smiekliem un sarunām, pieskandinādami ielas. No pūļa priekšpuses atskan brīdinājums, ka ir jau bez piecpadsmit divpadsmit un, ka jāpasteidzas, ja vēlamies paspēt. Paspraukties garām priekšā esošajiem ir gandrīz neiespējami, līdz liela daļa nolemj pārkāpt pāri milzu kupenām un doties taisnā ceļā pa brauktuvi. Šampaniešu pudeles, brīnumsvecītes, dīvainas maskas - tas viss pamanāms ik uz soli.
10...9...8...7...6...5...4...3...2...1! Beidzot pēc neilgas gaidīšanas gaisā uzšaujas raķetes, iepriecinādamas gan lielus, gan mazus. Dažs labs gaidīja mazliet vairāk izdomas no pirotehniķu puses, bet vienaldzīgo nebija. Līdz ar raķetēm blīkšķēja arī šampaniešu korķi, skanēja apsveikumi un mirdzēja brīnumsvecīšu liesmas.
Pēc salūta daļa cilvēku aizplūda uz mājām, vai klubiem, bet pārējie izdejojās uz nebēdu turpat Rožu laukumā pie jautrākiem ritmiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)










