Stratovarius nav miris. Lai dzīvo Stratovarius!

Šķiet, ka pienācis laiks uzrakstīt par Stratovarius jaunāko, piecpadsmito, albumu Nemesis, kas iznāca februāra otrajā pusē. Kopš tā laika tas ir klausīts neskaitāmas reizes, domas ir noformulētas un kļuvis skaidrs, vai man patīk, tas ko dzirdu, vai nē. Vēlos brīdināt, ka šis ir tikai mans viedoklis, tāpēc tas ir tāds, kāds tas ir.

Tātad, albums sevī ietver vienpadsmit kompozīcijas. Lielākoties tās ir pašu grupas dalībnieku rakstītas, taču pie pāris gabaliem ir piestrādājis arī bijušais Sonata Arctica ģitārists Liimatainens. Nemesis iesākas ar ātro un spēcīgo "Abandon", kas skan visai daudzsološi. Un tālāk seko nesalaužamais "Unbreakable" ar Johansona dažbrīd vājprātīgajiem taustiņiem un kārtīgiem ģitāru ritmiem. Šī noteikti ir no tām dziesmām, kuras melodiju ir iespējams ļoti ātri uztvert un diezgan grūti aizmirst. "Stand My Ground" ir ritmu maiņa, brutālas ģitāras un, protams, lielisks bungu skanējums. Kad šī dziesma nokļūst līdz piedziedājumam, atklājas, cik sasodīti labs ir šis skaņdarbs. It kā vienkārši pasacīts, taču himniskais skanējums padara to patiešām lielisku. "Halcyon Days" es minēju jau iepriekš. Šī dziesma izraisa nelielas pretrunas. Vai šī dziesma ir laba, vai nē - tā man vienmēr paliks mīkla. Varu vien piebilst, ka tajā dominē elektronika, kas principā notušē ģitāru spēcīgo skanējumu. 

"Fantasy" ir tipisks Stratovarius gabals. To klausoties prātā nāk tādi hiti kā "Eagleheart" un "Hunting High and Low". Tālāk droši maršē "Out of The Fog", pie kura savu roku pielicis jau iepriekš minētais Liimatainens. Necik sen klausījos Hammerfall solista Joakima 2004. gada solo albumu un, manuprāt, šī dziesma tur lieliski iederētos tieši tās liriku un tumšās noskaņas dēļ. Šajā kompozīcijā nevar nepamanīt grupas jauno bundzinieku Rolfu Pilvi, kurš lieliski pierāda savu meistarību. "Castles In The Air" ir episks gabals ar episkām lirikām un brīnišķīgu ģitāru un bungu saskaņu. Es teiktu, ka "Dragons" ir vēl viens tipisks Stratovarius gabals, kuru mierīgi varētu atrast arī kādā no pagātnē izdotajiem albumiem. "One Must Fall" ir kārtējā episkais gabals, kuru es pievienotu tumšo dziesmu sarakstam. Dziesma, kura man jāatzīst par vienu no labākajām metāla balādēm, ir "If The Story Is Over". Šis Kotipelto un Liimatainena kopdarbs ir fantastisks savā muzikālajā vienkāršībā un tas, kas to tiešām padara izcilu ir Kotipelto balss un nenoliedzami izcilās lirikas. Ja albums iesākas enerģiski, tad tā tas arī noslēdzas - ar mazliet brutālo, bet neticami melodisko tituldziesmu"Nemesis".

Nemesis ir lielisks albums. Man kā klausītājam šķiet, ka tā rakstīšana puišiem tik tiešām ir sagādājusi prieku. Ir grūti noformulēt, kas tieši man nepatīk 2011. gadā izdotajā Elysium (kaut gan tajā varēja atrast arī dažus labus gabalus), taču es varu droši apgalvot, ka Nemesis ir atstājis to ēnā un tā ēna ir pamatīga. Ja Elysium vēl bija tāds eksperiments ar sevis meklēšanu, tad jaunākajā albumā Stratovarius ir beidzot atraduši paši sevi (tā gan neuzskatīs tie fani, kuri joprojām nespēj pārdzīvot Tolkki ēras beigas). Liriku rakstīšanā grupa ir sasniegusi augstāko punktu. Kas attiecas uz mūziku, Stratovarius joprojām turpina eksperimentēt, bieži izraisot diskusijas fanu starpā par to, kurā no metāla apakšžanriem tie īsti iederas. Bet dziļi pamatos viņi ir tie paši. Jā, ir visas tās elektroniskās fīčas ar kurām puiši eksperimentē kā Elysium, tā arī šajā albumā, taču tas jau nepadara viņus sliktākus. Nekas nestāv uz vietas. Nevar taču gaidīt, ka desmit gadus vēlāk Stratovarius nebūs mainījies. Manuprāt, šis ir tas lūzuma brīdis - vai nu tu dodies tālāk, vai noej no skatuves, lai dotu vietu citiem.

Es noteikti vēlētos vēlreiz uzslavēt Rolfu Pilvi par lielsko sniegumu, jo šis ir viņa pirmais un cerams, ka ne pēdējais albums kopā ar Stratovarius. Pilve ir ļoti labs bundzinieks un šis albums tam ir pierādījums. Tie, kas apgalvo, ka Kotipelto vokālā ziņā ir miris, es uzdrošināšos oponēt. Nemesis Timo izklausās diezgan dzīvs. Protams, ka ierakstīšanas laikā var šo to pamainīt un uzlabot, bet atliek paklausīties to pašu "If The Story Is Over" dzīvajā un top skaidrs, ka Kotipelto, tāpat kā Stratovarius, nav miris. Manuprāt, Stratovarius ir labāks nekā tas jebkad (vai vismaz pēdējos gados) ir bijis. Johansens ir kārtīgi izpriecājies uz saviem taustiņiem, Matias ar basistu Porru ir izplosījušies uz savām ģitārām un Rolfs izbungājies ne pa jokam, pierādot, ka nav nekāds zaļknābis.

Taču es gribu brīdināt, ka Nemesis var neiepatikties uzreiz. Tam jāpieiet pakāpeniski, jānoklausās vairākas reizes. Arī manī tas pirmajā un pat otrajā reizē neizraisīja nekādu sajūsmu, taču tajā brīdī, kad tu saproti, cik labs tas ir, cik lieliska ir katra dziesma, atpakaļ ceļa nav. Vai albumā kāda dziesma aizēno citu? Nē. Vai gandrīz visas dziesmas ir vienveidīgas? Nē. Vai pa īstam klausoties šo albumu, var kļūt garlaicīgi? Nē. Nē, nē un nē. Tas ir albums, kas priekšplānā izceļ tieši Kotipelto vokālu, turpina grupai pēdējos gados raksturīgo melodismu un sniedz to pašu spēcīgo skanējumu, kādu mēdz sniegt powermetāls. Stratovarius nav izlaidušies slinkumā, bet čakli strādā, lai ik pēc pāris gadiem uzceptu jaunu albumu. Atliek vien cerēt, ka tas tā arī turpināsies un 2015./2016. mēs tiksim pie vēl viena spīdīga diska skaisti noformētos vāciņos. Bet ja runājam par šī gada notikumiem, manuprāt, Stratovarius ir iecirtuši dūri galdā, parādot, ka šovs vēl nav beidzies. Nemesis lieliski pierāda, ka ar Stratovarius ir jārēķinās. Esmu droša, ka puiši ir gatavi parādīt pārējiem kā šīs lietas ir darāmas.

Hammerfall - Gates of Dalhalla

Lai arī klausos dažādus stilus un man patīk prestati un galējības, mana sirds pieder powermetālam. Varu droši apgalvot, ka šī ir manu mīļāko grupu saraksta augšgalā. Čaļi 2013. gadā nolēmuši paņemt pauzi, lai atkal atgrieztos ar kaut ko svaigu. Gaidīsim.

Soundgarden - By Crooked Steps

Nevarēju šo neielikt. Pirmkārt, jo tas ir Soundgarden. Otrkārt, klipu režisējis Deivs Grols (Foo Fighters). Videoklips ir tiešām labs, kaut gan kurš par to uzdrošinātos šaubīties, ja pie tā roku pielicis Deivs. 

Emeli Sandé - Read All About It (pt III)

Pirmo reizi šajā dziesmā iemīlējos tieši Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas laikā. Un tad, kā jau tas parasti notiek, vesels mūzikas vilnis paslaucīja to malā, līdz radio 101 sāka to spēlēt vairākas reizes dienā. Un tad bija tā atklāsme "sasodīts, man taču šī dziesma ļoti patika". Un patīk joprojām. Tas ir ļoti skaists un jēgpilns (kas gan gadās reti) skaņdarbs, un tā kā pēdējās dienās šī dziesma mani bez maz vai izseko, nespēju atturēties no tās ielikšanas šeit. Varbūt, ka kāds vēl nav dzirdējis. Nolieksim visus darbus malā uz kādu mirkli, piebremzēsim savu trako ritmu uz piecām minūtēm un vienkārši paklausīsimies.

Game Of Thrones Opening - Main Theme

Man ir nenormāli grūti pretoties šāda veida mūzikai, tāpēc nolēmu padalīties arī ar jums. Paklausieties, ko nozīmē īsta mūzika.

Linkin Park - Living Things

Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem. 

Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu. 

'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu. 

Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši  bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.

Roberts Daunijs juniors un viņa 'Futūrists'

Ar visu šo ažiotāžu ap Atriebējiem, internetu pārpludināja neskaitāmas intervijas ar filmas aktieriem un vēl viss kas, kam es dīvainā kārtā sekoju līdzi. Nezinu, kurā brīdī, bet vienā jaukā vakarā netīšām uzdūros faktam, ka Roberts Daunijs juniors ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī labs mūziķis. Manā redzeslokā nonāca viņa mūzikas albums 'The Futurist'. Tad nu nolēmu tam atvēlēt nelielu rakstiņu.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, kad Dzelzs vīrs vēl nebija uznesis Dauniju slavas virsotnē. Izrādās, ka Roberts (īpaši nesekoju līdzi aktieru biogrāfijām) bija ik pa brīdim rakstījis dziesmas un 2004. gada novembrī savu dienasgaismu ieraudzīja 'Futūrists'. To veido astoņas Roberta pašsacerētas dziesmas un divi kaveri. Un tie ir tiešām labi kaveri. 

'The Futurist' vietām ir viegls džezs, taču lielākoties ar uzsvaru uz popu. Jaukas balādes, ko klausīties, kad pēc garas darbadienas apriebušies visi trokšņi un gribas pavadīt mierīgu vakaru. Vietām gribas vilkt paralēles ar Filu Kolinsu kā dziesmā "Broken" (šī dziesma skanēja arī filmas Kiss Kiss Bang Bang beigu titros) vai arī Stingu kompozīcijā "Kimberly Glide". "Man Like Me" toreiz bija lielākais singls, kurš aizkļuva līdz radiostaciju topiem un jāatzīst, ka tā dziesma ir tiešām laba. "Little Clownz" liek aizdomāties, cik Daunijs patiesībā ir talantīgs, savukārt "Your Move" cauri strāvo patīkamas akustiskās ģitāras. Kaverversija dziesmai "Smile" ir atsevišķs stāsts. Tā būtu dziesma, kas plūstu no piesmēķēta džeza bāra uz kādas pielijušas četrdesmito gadu Ņujorkas ieliņas stūra. Jāpiebilst, ka šo kompozīciju sarakstīja tieši Čaplina 1936. gada filmai The Modern Times.

'Futūrists' varbūt nav izcils albums un par īstu meistardarbu to nenosauksi, taču dažas dziesmas ir tiešām spēcīgas un ko tādu ir patīkami klausīties, lai atslēgtos no ikdienas trakā ritma, lai pavadītu vakaru ar Daunija, jāatzīst, lielisko vokālu un glāzi vīna, vērojot kā ārā līst. Diemžēl albumā ieliktās pūles neatmaksājās un Roberts 2006. gadā paziņoja, ka otras plates visticamāk nebūs. Nu nezinu gan. Manuprāt, pēc Dzelzs vīra un pārējām pēcfutūrista filmām šoreiz būtu daudz vairāk cilvēku (lielākoties fanu), kas novērtētu Daunija pūles, jo talants viņam ir. To nu nenoliegsi. Lai nu kā, bet 'The Futurist' ir tiešām baudāms albums, protams, ar piebildi, ja patīk šāda veida mūzika.

Misters Vaits bliež ar 'Blunderbuss'

Džeks Vaits ir izcils mūziķis, to nu nenoliegsi. Ja līdz šim viņam nācās rēķināties ar citiem grupas biedriem, tad šoreiz čalis ņēmis visu savās rokās un tā nu līdz klausītājiem nonācis detroitieša pirmais solo albums 'Blunderbuss'. Jāatgādina, ka pagājušā gada februārī The White Stripes oficiāli nolika karoti un nu pēc gada Vaits piesaka sevi kā solo mākslinieku ar pavisam svaigu plati.

'Blunderbuss' neliek garlaikoties. Katrā ziņā par vienmuļību sūdzēties būtu grēks. Tajā ir samiksēti dažādi mūzikas stilu elementi, sākot ar veco labo rokenrolu un blūzroku un beidzot ar kantri un džeza notīm."Missing Pieces" ir vaitsraipīgs gabals ar ģitārām, kas noteikti ies pie dūšas Vaitu pāra faniem. Savukārt "Sixteen Saltines" ir dziesma, kas sados pa pakaļu ikvienam masu - prātu-skalošanas-mūzikas fanam. Klausoties šo dziesmu, neviļus pieķer sevi pie domas - jā, tā jāskan mūzikai. Arī šī kompozīcija ir kaut kas vēl no baltajām strīpām. "Freedom at 21" ir labs, roķīgs un mazliet psihodēlisks gabals, savukārt tam seko liriskais cik-ļauna-ir-mīlestība izklāsts dziesmā "Love Interruption", skanot patīkamām akustiskajām ģitārām un beigās atstājot interesantu pēcgaršu. Albuma tituldziesmā ieskanas viegls kantri, bet "I'm Shakin'" nu reiz ir dziesma, kuras laikā nav iespējams mierīgi nosēdēt. Tāds rokenrols ar The Black Keys piesitienu. "Trash Toungue Talker" ir patiešām interesants gabals un noteikti atstāj iespaidu ar lirikām - it īpaši ar tiem diviem mērkaķiem. Nekas neliecina, ka šis čalis reiz gribējis kļūt par mācītāju. Ja runājam par "Hip (Eponymous)Poor Boy", kas sākumā liek domāt, ka nu būs baigas valsis, tad par spīti nabaga puisēnam tā ir bezrūpīga, rotaļīga, viegli uztverama dziesmiņa, ko klausoties tā vien gribas dziedāt līdzi. Savukārt "I Guess I Should Go to Sleep" pieskaras vieglas džeza notis un dziesmas pēdējos akordos, mijiedarbojoties ar Vaita falsetu, tik tiešām pavelk uz miegu. "On and On and On" gan ir gabals mierīgam vakaram, bet noslēdzošā kompozīcija "Take Me with You When You Go'' mazliet garlaikotā Vaita balsī noslēdzās ar kārtīgu ģitāru solo un augstām notīm. 

 Nevar nepiezīmēt, ka dziesmās šur tur saklausāms pārmetums, dusmas, vientulība sakarā ar pagātnē izjukušajām attiecībām un kaut ko var sasaistīt arī ar The White Stripes galu. Taču tas viss tik labi nomaskēts ģitāras rifos, dinamiskās bungu kompozīcijās un nianšu dažādībā, ka tas bekgrounds nebūt nepadara albumu salkanu vai sliktāku. 'Blunderbuss' ir skanīga, daudzveidīga plate, kas nebūt neliek garlaikoties ne mūzikas, ne tekstu ziņā. Un Džeka Vaita neparastais, dažās kompozīcijās dziedot savā ierastajā falsetā, vokāls padara albumu neaizmirstamu un atpazīstamu, cauri strāvojot mūziķim raksturīgajām klavierēm un brutālajām ģitārām. 'Blunderbuss' ir albums, ko klausīties mājās, uz ielas, mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Ja gribas labu garastāvokli, tas labi palīdz pamosties rītos, kad to nebūt negribas, bet pēc garas un garlaicīgas darba dienas uzlādē ar jaunu enerģiju. Jāsaka, ka nav slikti, ka The White Stripes izjuka, jo nenogurdināmais un ekscentriskais multinstrumentālists ir radījis, ja ne šedevru, tad ausij tīkamu plati, tikpat neparastu un pietiekami tumšu, taču tajā pašā laikā mazliet rotaļīgu meistardarbu kā viņš pats. Un jāsaka, ka galu galā tas ir tas pats vecais Džekijs, kuru mēs vienmēr esam pazinuši.

The Rasmus atgriežas ar... 'The Rasmus'

Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu  rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši? 

Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.

Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi. 

Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka  poweriņš tajā dziesmā  ir.

Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo  izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas  astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!

Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties II

Iepriekšējā rakstā piedāvāju tādus albumus, kā  Coldplay - Mylo Hyloto, Birdy - Birdy, Evanescence - Evanescence, Evert And The Two Dragons - Good Man Down, Snow Patrol - Fallen Empires un Foo Fighters - Wasting Light. Cits labāks, cits varbūt ne tik labs. Šoreiz piedāvāju savus lielākos favorītus. Varbūt, ka atradīsiet arī kaut ko savai gaumei.

Nickelback - Here and Now

Patiesībā šis albums būtu pelnījis atsevišķu rakstu, bet tā kā esmu nedaudz slinka, tad iztiksim vien ar dažām rindiņām. Viens no albumiem, kuru šogad nopietni gaidīju. Un sagaidīju. Tieši tādu, kādu cerēju. Here and Now ir lielisks. Kanādieši Nickelback ir tie paši vecie labie čaļi, tikai varbūt mazliet negantāki un nekaunīgāki savās lirikās. Tomēr starp slikto puišu tēlošanu un tusiņiem, izspraucas arī īstenas balādes (kā "Trying Not To Love You"), kareivīgums ("When We Stand Together") un kaut kas Transformeru saundtreku cienīgs ("Lullaby"). Jāpiebilst, ka kaut kas jauns tomēr ir. Here and Now ir pāris jaunas vēsmas mūzikas elementu ziņā, jo daži akrodi jau iepriekš minētajā "Lullaby" un arī "This Means War" nez kāpēc man asociējās ar Linkin Park "Iridescent" un "New Divide". Lielisks albums. Lielisks roks. Lieliska grupa. Mūzika, kad gribas izpriecāties.

Smith & Burrows - Funny Looking Angels

Kas notiek, kad divi labi draugi - Toms Smits (Editors solists) un Endijs Barovs (Razorlight bijušais bundzinieks) - nolemj radīt kopīgu albumu? Sanāk brīnišķigs albums. Šie divi čaļi mums ir uzdāvinājuši vienu no, manuprāt, visjaukākajiem albumiem Ziemassvētku noskaņās. Klausoties "When The Thames Froze" tu vienkārši nespēj neiedomāties aizsalušu Temzu un to kā pa to slidinās bariņš ziemas baudītāju. Albumā ir arī mazliet smeldzes, kuru pieklusina tādi gabali, kā "Funny Looking Angels" un "This Ain't New Jersey" (dziesma, kuru drillēju uz riņķi jau nez kuro dienu). "Wonderful Life" ir labākais kavers, ko man nācies dzirdēt. Pateicoties šim albumam, ieguvu svētku noskaņu. Mierīgs, ar jaukām lirikām un puišu kontrastainajām balsīm. Kaut kas starp agrāko Coldplay vai Snow Patrol. Mierīgiem ziemas vakariem, kad pietrūkst Ziemassvētku sajūtas. Taču uzdzen vēlmi pēc lielām, baltām sniegpārslām.

Bon Iver - Bon Iver  
                                                  

Stāsts ir par Džastinu Vernonu, bārdainu puisi no Viskonsīnas, kurš ar salauztu sirdi un apkrauts ar visām pārējām problēmām aizbēga uz mežu un, nodzīvodams četrus mēnešus būdiņā, ierakstīja sirdi aizkustinošu albumu For Emma, Forever Ago, no kura burtiski dvesa vientulība. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz Bon Iver nav ne miņas no minimālisma un arī par folkmūziku to vairs nevar īsti saukt. Šis albums ir dinamisks, plūstošs  un pilns skaņu variāciju. Krāšņs kā pats albuma vāks. Kaut kas no astoņdesmitajiem (dažbrīd atgādina kaut ko no Fila Kolinsa), kaut kas no eksperimentālās mūzikas, soula, kantri un elektronikas niansēm. Un tam visam pāri Vernona unikālā balss. Dziesmas, kuru lirikās ir jāieklausās un kurām nav ne mazākā sakara ar to virspusējo zupu, ko dzirdam mūzikas kanālos. Mūzika, kas jāizdzīvo, kuras impresionistiskai atmosfērai ir vienkārši jāļaujas. Tiešām lielisks albums. Manas iecienītākās dziesmas (kaut gan viens no tiem retajiem albumiem, kurā man patīk it visas) ir "Beth/Rest", "Perth"...nē, man tomēr patīk visas. Mazliet savādāka, kristāltīra mūzika vakariem ar vīnu, sniegu vai vienkārši brīžos, kad gribas atslēgties no šīs trakās pasaules. Gada labākais albums.  I could see for miles, miles, miles...

Korn - Path Of Totality

Eksperimentēt šogad laikam nolēmuši visi. Arī Korn. Viņu jaunais albums nav vairs tikai smagā mūzika. Puiši ņūmetālām piemetuši klāt dabstepu, hausmūziku un elektronikas fīčas, izveidojot unikālu, spēcīgu albumu, iespējams labāko no saviem desmit un radot bez maz vai jaunu "nākotnes metālu". Nu ko tad vēl var pateikt? Tas vienkārši ir jādzird. Albums uzlādē ne pa jokam, arī dziesmu vārdi ir fantastiski un Džonatana Deivisa brutālais vokāls lieliski sader ar elektronikas raupjumu. Vislabākās dziesmas, manuprāt, ir "Narcissistic Canibal", "Burn The Obedient" (piedziedājumā gan mazliet  atgādināja Mensona "Tainted Love"), "Get Up" (manuprāt, vislabākā un man sirdij vistuvākā) un, protams, "Bleeding Out". Neesmu elektronikas fans un ar dubstep mēs vēl neesam uz tu, bet, pie velna, šis ir viens fantastisks albums. Nezinu, vai bez visām tām fīčām kā vecajam Korn šis albums būtu labāks, taču viens ir skaidrs - Korn ir radījuši bumbu. Atombumbu. Brīžiem, kad gribas uzlādēties.

Instrumenti - Tru

Manas iecienītākās grupas no Latvijas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un pirmajā vietā nenoliedzami ir Instrumenti. Lai arī viņu lielo koncertu palaidu garām, Shipsi un Reynsi ir fantastiski. Fantastiski ir ne tikai tas, ko viņi rada, bet arī dara uz skatuves. Brīdi puiši panāk mierīgu atmosfēru, bet jau vēlāk šo harmoniju izjauc ar īstu muzikālu ekspresiju. Gluži kā "Pilnīgi Viens" pret "Freaked Out, kā "Zemeslodes" pret "Peace". Manas favorītes ir "Born To Day", "Life Jacket Under Your Seat", "(Back Of Your) Drawer", "Pilnīgi viens" un "Pieturi Mani Sev Klāt". Nav tā, ka kāds gabals albumā būtu sliktāks un galvenais -  nav divu vienādu dziesmu. Tas, ko dara Instrumenti, nāk no sirds un to sajūt gan klausītājs, gan skatītājs (biju uz viņu minikoncertu roķenē, tāpēc zinu, ko runāju). Tāpēc apgalvošu, ka Instrumenti ir jauna, augstāka klase mūsu latviešu mūzikā. Mūzikā, kas pulcē klausītājus, kuri zina, ko grib dzirdēt. Mūzikā, kuru nav kauns izrādīt arī pārējai pasaulei. Albuma un grupas knifs ir saikne. Šī saikne ar klausītāju, kura dažām grupām trūkst, nostrādā ikvienā ierakstā. Tru ir vienkārši jādzird.

Albumi, kurus vēl der noklausīties: Noteikti jādzird Amy Winehouse Lioness - Hidden Treasures, bet klasikas mīļotājiem noderēs Il Divo - Wicked Game. Ziemassvētkiem un to noskaņas radīšanai piestāvēs Maikla Bublē - Christmas. Kaut ko līdzīgu glam metālam un rokgrupai Kiss piedāvā Black Veil Brides savā albumā Set The Worl On Fire, bet džeza mīļotājus iepriecinās Tonija Beneta un septiņpadsmit popzvaigžņu kopīgais albums DuetsII. 

Nightwish un viņu "Imaginaerum"

Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).

"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību.  Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.

Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un  telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un  zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.

Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties

Coldplay - Mylo Hyloto

Šie čaļi aizvien vairāk nododas eksperimentiem, miksē stilus un nez kādā veidā izpelnās lielu uzmanību, lai arī ko darītu. Britu alternatīvā rokgrupa piedāvā elektronikas un alternatīvā roka sajaukumu. Labākās dziesmas manā skatījumā ir fantastiskais kavers "Every Teardrop Is A Waterfall", "Paradise" un "Us Against The World". Pārējās dziesmās kaut kas tomēr pietrūka. Iespējams tas, ko meklēju, bija vecais Coldplay, taču arī šis albums nav slikts. Bet savādāks gan.

Birdy - Birdy

Birdy jeb Jasmine Van den Bogaerde ir piecpadsmit gadus veca  angļu dziedātāja, kurai piemīt absolūti fantastiska balss. Šī jaunā meitene ne tikai lieliski dzied, bet arī spēlē klavieres. Albumā atradīsiet tādus dziesmu kaverus kā Cherry Ghost  "People Help The People", Bon Iver sirdi plosošo "Skinny Love" un vēl pavisam nesen tik populāro Naked and Famous hitu "Young Blood". Lielisks albums pie vīna glāzes un brīžos, kad apriebjas troksnis. 

Evanescence - Evanescence  

Arkanzasas rokgrupa ar Eimiju Lī priekšgalā pēc ilgu gadu klusēšanas oktobrī izlaida savu trešo studijas albumu, par taitlu tam izvēloties savu grupas nosaukumu. Atkārtošos, taču man ļoti pietrūka vecā Evanescence. Vienīgās dziesmas, kas iekrita sirdī bija "Sick" un "Lost In Paradise". Arī "What You Want" nav slikts gabals. Taču kaut kas tomēr ir pazaudēts no agrākā Evanescence. Nav vairs tās skanējuma, tās nokrāsas dziesmām, kāda bija Fallen un Open Door. Bet tiem, kas nav īpaši daudz iedziļinājušies šīs grupas daiļradē, šis varētu būt labs roks. Plusiņš par Eimijas balsi, jo tā tiešām ir nepārspējama. 

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

 Igaunijas indie rokgrupa, kas priecēja mūs Pozitīvusā un arī Summer Sound Liepāja, kādu laiciņu atpakaļ izdeva jaunu albumu. Šis kaimiņu brīnums patiesībā ir viens no klausāmākajiem albumiem šogad. Dievinu albuma tituldziesmu "Good Man Down" un mierīgam vakaram noder arī "Falling". Jauks albums, ja ausis nogurušas no gagām un bīberiem. Everts un divi pūķi ar savu prasmi savienot sevī neticami daudz dažādu mūzikas stilu elementu un reizē ar to ziemeļniecisko vienkāršību, panāk dziļu, patīkamu brīvdienu vakara atmosfēru. Viegls, patīkams un ritmisks. Vakariem, kad snieg.

Snow Patrol - Fallen Empires 

Arī Coldplay mazais īru brālītis Snow Patrol šogad izlēmis pakāpties ārā no rāmjiem. Vispār man patīk viņu jaunais albums. Tas ir savādāks, taču nebūt ne sliktāks. Pie tādām dziesmām kā "Called Out In The Dark" nav iespējams nosēdēt mierīgi un arī vārdi ātri iesēžas galvā. "The Wight Of Love", "This Isn't Everything You Are" (episks gabals), "New York"... nu tas jums jādzird pašiem. Dziesma "Lifening" ir tik mierīga, ka tik tiešām arī tev liekas, ka tas ir viss, ko tu jebkad no dzīves esi vēlējies. Puiši ir metušies piedzīvojumā radot šo albumu un viņiem tas izdevies lielisks, tāpēc bez liekām pļāpām iesaku izbaudīt. Ar katru klausīšanās reizi to iespējams atklāt no jauna un ar katru reizi tas paliek arvien labāks.

Foo Fighters - Wasting Light

Albums, kas šogad sagādāja vislielāko prieku. Un tas laikam notika ne vien ar mani, bet arī ar pašiem Foo Fighters puišiem. Jāsaka, ka izplosījušies viņi tur ne pa jokam. Kā sāc kratīties pie pirmās dziesmas tā gandrīz visa albuma garumā. Tīra enerģija - tā varētu raksturot viņu dziesmas. Nirvanas ēna ir aizbaidīta ar spēcīgiem ģitāru rifiem, ātriem ritmiem un arī paši Foo Fighters uz skatuves ir īsts sprādziens. Puiši dažās dziesmās rauj vaļā tā, ka ellē visi saausās. Vietu manā mūzikas lādē (tajā, ko nēsāju līdzi ik mirkli)  ir iekarojušas tādas dziesmas kā "Rope", "White Limo" (tīrākais ekspresionisms, nezināju, ka Grols māk tā bļaut), "Arlandria" (goda vārds, es to piedziedājumu jau esmu kaut kur dzirdējusi) un, protams, mans lielākais favorīts "Walk" (pietiek man padzirdēt to dziesmu un smaids līdz ausīm). Nu vienkārši lielisks albums, ja gribas nedaudz adrenalīna. Ļoti labi aizdzen nogurumu.

Tarot un viņu dzelzs burvība

Kad pats Tors nokniebjas ar mirstīgo, rodas tādi vīri kā Marko Hietala - metāla dievi. Viens no albumiem, kuru šomēnes gribu ieteikt ir somu (nav nekāds brīnums, ne?) smagā metāla grupas Tarot no jauna ierakstītais 1986. gada debijas albums Spell Of Iron. Šoreiz gan ar nosaukumu Spell Of Iron MMXI.

Grupu tālajos astoņdesmitajos izveidoja Hietalu brāļi, gan ar citu nosaukumu -  Purgatory. Kad puiši tika pie ierakstu līguma, izdevēji pieprasīja mainīt nosaukumu un kopš tā brīža viņi pazīstami kā Tarot. Ar basistu un galveno vokālu Marko Hietalu priekšgalā, ģitāristu Zahariju Hietalu, taustiņnieku Jenna Tolsu, bundzinieku Pecu Cinnari un otru solistu Tommi Salmela grupa darbojas vēl šobaltdien. Jāpiebilst, ka Marko noteikti zināsiet kā grupas Nightwish ģitāristu un dziesmu autoru un vienu no somu simfoniskā metāla kaverversiju izpildītājgrupas četriem skarbajiem čaļiem - Northern Kings.

Gari nerakstīšu. Principā jau nav ko daudz piebilst. Vecais labais metāls lieliskā skanējumā. Fantastiski ģitārsolo, spēcīgi ritmi un Marko vokāls. Albumā, manuprāt, izceļas tieši trīs dziesmas "Midwinter Nights", "Love's Not Made For Mine Kind" un "The Spell Of Iron". Kaut gan arī "Wings Of Darkness" nevar atstāt bez ievērības. Klausoties "De Mortui Nil Nisi Bene" gan rodas jautājums - wtf? Savukārt par "Things That Crawl At Night" perfektāku nobeigumu albumam ir grūti iedomāties. Bet dziesmas ir tiešām labas, ja gribas sajust īstu poweru. Mūzika, kas liek asinīm skriet ātrāk.

Katrā ziņā šis ir albums, kuru klausoties uz maksimālo skaļumu gribas izsaukties - hell yeah!

Vienkārši episks skanējums - Hurts "Happiness"

Ja jūlijā tas bija blūzs, bet augustā alternatīvais roks, tad septembrī piedāvāju varbūt ne pirmā svaiguma, taču izcilu britu sintpopu. Pagājušā gada plate Happiness Teo Hačkrafta un Adama Andersona dueta Hurts izpildījumā. Lai ari no kritiķiem par šo albumu puiši saņēmuši diezgan skarbus vārdus, klausītāji ir pretējās domās - viņi nosauc to par aizvadītā gada labāko albumu. Arī es esmu tādās pašās domās. Neesmu popa fans, bet šie puiši tik tiešām aizrauj ne tikai ar saviem videoklipiem, bet arī lielisko skanējumu un lirikām.

2005. gadā nejauši satikās gan Teo, gan Adams, gan Skots Fosters un atklājuši, ka visus vieno līdzīga mūzikas gaume, izveidoja elektropopa grupu, kas piedzīvoja vairākas pārmaiņas, līdz 2009. gadā kļuva par mums zināmo Hurts. Duets ierakstīja amatieru video dziesmai "Wonderul Life" un ar to brīdi tad arī sākās puišu uzvaras gājiens. Jau pēc gada iznāca viņu pirmais albums Happiness. 

Pati pirmā dziesma, ko dzirdēju bija "Wonderful Life". Pirmajā brīdī tā neizraisīja nekādas emocijas. Bet kad tā pārstāja skanēt radiostacijās, cītīgāk pavēroju videoklipu un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ dziesma sāka patikt ar katru jaunu klausīšanās reizi. Par dziesmu "Stay" gan es biju sajūsmā un tad nāca arī "Better Than Love". Albums pie manis jau bija pabijis kādu laiku un biju to pat dzirdējusi, bet nekā īpaša es tajā nesaskatīju. Līdz brīdim, kad uzliku austiņas, uzgriezu skaņu uz maksimālo un vienkārši klausījos - bez jebkādām blakus darbībām. Pirmo reizi tā pa īstam klausījos, līdz noklausījos. 

Sajūsma - tā varēja raksturot šo sajūtu. Sajūsma ne tikai par dziesmām, bet to tīrību un plašo skaņu. Reti kurš albums šodien skan tik tīri. Katra dziesma, sākot no "Silver Lining" līdz pat "The Water" ir lieliska. Taisnība ir tiem, kas saka, ka šajā albumā var atslēgties no visa, jo atliek vien uzgriezt skaļāk un tevi pārņem vispusēja, tīra skaņa, lieliskas melodijas un skaisti vārdi. Sajūta ir tāda, it kā stāvētu plašā jūras malā un visapkārt būtu vienas vienīgas debesis. Jā, Happiness ir kā pastaiga gar vēja sabangotu jūru zem pelēcīgi apmākušajām debesīm, soļiem viegli atskanot pret slapjajām smiltīm. Katra albuma dziesma ir lieliska, vienreizēja. Tajā nav sliktu kompozīciju. "Evelyn" un "Silver Lining" ir dziesmas, ko gribas apzīmēt ar vārdu "episki". Kailija Minoga kopā ar Teo dziesmā "Devotion" beidzot izklausās labi un arī pārējās kompozīcijas ir tiešām lieliskas. Albuma tituldziesma "Happiness" vispār ir viens interesants gabals. Happiness caurstrāvo arī neliela melanholijas, pat skumju stīga, bez kuras jau nebūtu iedomājams šīs lieliskās dziesmas un Teo nosvērtā, tīrā balss.

Uz jautājumu par nākotnes plāniem, duets atbildējis, ka pēc tūres domājot par otra albuma rakstīšanu. Pagaidām tas nav iespējams, jo spēlējot tik daudzos festivālos un koncertos, nav iespējas noskaņoties. Kā Teo intervijā sacīja: "We've got to get depressed again! And that doesn't really happen when you go around playing festivals. We have to engineer some sort of catastrophe to make us feel miserable again. We're trying to work it out at the moment, actually. Some sort of accident, maybe."

Bet kamēr gaidām jauno albumu, es noteikti iesaku noklausīties Happiness. Tā unikāla plate visā tajā mūsdienu diezgan draņķīgā popa haosā, kas ir vairāk vērta nekā visas Gagas, Perijas un Iglesiasi kopā ņemti. Plašums, skaņas tīrība, vēsā angļu atturība (to gan vairāk var redzēt videoklipos), lieliski vārdi un fantastiska mūzika. Un galvenais - tiešām kvalitatīva mūzika. Tā ir lieliska iespēja atslēgties un pabūt ārpus haosa. Episks skanējums un īsts baudījums ausīm.

Smeldzīgi, patiesi un no sirds: Blue October "Any Man in America"

Sāpes, depresija, dusmas un atkal miers - tā varētu raksturot jauno Blue October albumu Any Man in America. Džastins Farstenfelds bez maz vai izkliedz, ko nozīmē sķiršanās. Albums tik tiešām ir par to, cik daudz sāpju sagādā atšķirtība no meitas, cik nežēlīga var izrādīties tava otrā pusīte, tāpēc var droši sacīt, ka arī šoreiz Džastins šajā albumā ir pilnīgi atklāts un uzrunā klausītāju no visas sirds. Daudz personiskāk un tiešāk.

Atgādināšu, ka Blue October ir Amerikāņu alternatīvā roka grupa, kas izveidojās 1995. gadā Teksasā. Grupa sastāv no Džastina Farstenfelda (solists, ģitārists, dziesmu autors), Džastina brāļa Džeremija (bundzinieks, perkusionists), Raiena Delahouseja (vijole, mandolīna, klavieres un bekvokāls), Meta Noviskija (bass, bekvokāls) un galvenās ģitāras - Džuliana Mandreika.  Viņu kontā šis ir jau sestais studijas albums un daudzas grupas dziesmas izmantotas kā filmu un seriālu saundtreki.

Lai saprastu vēstījumu, ko sevī nes Any Man In America nepietiks ar vienu klausīšanās reizi. Ir mierīgi jāapsēžas un jāieklausās - no dziesmas dziesmā. Un tad skaidri un gaiši sapratīsiet par ko ir runa. Ja Any Man in America iesākas ar pamatīgiem pārdzīvojumiem un skumjām, tad vidū pie "The Flight(LNK To MNP)" tas pārtop dusmās, mūzika kļūst agresīvāka, savukārt pēdējās trīs dziesmas jau atkal skan mierīgi. Mani pašu pārsteidza tieši albuma tituldziesma. Ar ko? Ar vārdiem. "Any Man in America" lirikas ir tik patiesas, ka tur jūs nedzirdēsiet ne izskaistinājumus, ne iecietību, bet gan klajas dusmas. Savukārt dziesma "The Feel Again" spēj aizkustināt pat līdz asarām, bet klausoties "The Worry List" pārņem neticams miers.

Un tas viss nav pagrābts no zila gaisa. Tie nav tikai vārdi. Jaunais albums ir gluži kā novele. Tajā var novilkt līniju starp vietām, kur saspīlējas sajūtas, kur sāpes pārvēršas dusmās un aizvainojumā un kur tās atkal norimst mierā. No pesimisma un depresijas atpakaļ mazliet smeldzīgā optimismā un atgādinājumos, ka ir kāds, kura dēļ jāpieceļas un jāturpina. Lieliski teksti, kas nu nekādi nevar neaizķert pa kādai stīgai. Taču lai saprastu, ir jāklausās.

Interesanti ritmi, dažādu mūzikas stilu nianses sajaucas ar klavieru dzidro skaņu un vijoles smeldzīgo sērīgumu, tam visam paliekot pie vecā labā roka. Un, protams, Džastina lieliskā balss. Puiši pastrādājuši lieliski gan mūzikas, gan vārdu, gan ieraksta ziņā. Tomēr zinot, ko šis albums prasījis, paliek skumji. Any Man in America ir vēltījums ikvienam tēvam, kurš kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ tiek šķirts no bērna. Tāpēc, ja gribat izpriecāties, šo labāk neklausīties, jo tas ir emocijām bagāts garadarbs un prasa noteiktu dvēseles stāvokli. Lai nu kā, bet tas joprojām ir tas pats vecais Blue October, kas uzrunā katru klausītāju bez jebkādas liekulības un izskaistināšanas, tādējādi pulcējot ap sevi uzticīgus fanus, cilvēkus, kuriem šīs grupas dziesmas palīdzējušas pārvarēt grūtības. Tā ir arī šoreiz. Smeldzīgi, patiesi un no sirds.  

Un lēnām izdziestot ģitārai, skan vārdi: "I might have been gone, but I never walked out."

Hjū Lorijs ļauj viņiem runāt

 Buona Sera! Uzpeldu te gan reti, bet kopš šī brīža katru mēnesi centīšos ieteikt vismaz vienu albumu, ko ir vērts noklausīties. Daži būs pirmā svaiguma, daži nē. Daži no tiem būs lielo zivju veikumi, daži - ne tik dzirdēti. 

Šomēnes (cik nu atlicis no tā mēneša) es pievērsīšos blūzam. Un ne jau parastam blūzam, bet gan blūzam, ko izpilda pats doktors Hauss. Pirms vairāk nekā diviem mēnešiem savu dienas gaismu ieraudzīja aktiera un mūziķa Hjū Lorija studijas albums "Let Them Talk". Lorijs pazīstams ne tikai, kā aktieris, bet arī mūziķis un rakstnieks. Intervijā viņš atzina, ka izjūt īpašu patiku pret Ņūorleānas mūziku un no tās iedvesmojoties tad arī tapa Hjū albums blues stilā ar stipru individualitātes devu.

Arī man bija izdevība noklausīties šo albumu un jāatzīst, ka Lorijs tik tiešām ir lielisks mūziķis. Es neesmu blūza fans, taču "Let Them Talk" ir tiešām interesants. Klausoties albumā esošos gabalus, iztēlojies lūk ko: Bārmenis jauc kokteiļus, telpu izgaismo pavājas lampas uz apaļajiem koka galdiņiem, gaisā virmo cigarešu dūmi un pa ielu signalizēdamas aiztrauc mašīnas. Uz pakaramiem karājas vairāki desmiti lietusmēteļu, citi neveikli nomesti uz krēslu atzveltnēm. Atveroties ārdurvīm iekšā iebrāžas vējš un ienes pa lietus lāsei. Ārā gāž kā ar spaiņiem, bet aptumšotajā, pēc cigāru dūmiem un brendija smaržojošajā bārā valda jauka atmosfēra.

Jā, tieši par to es iedomājos, kad klausos "Let Them Talk". Dziesmas ir lipīgas un vienā mirklī spēj uzlabot omu. Nu nav iespējams mierīgi nosēdēt pie "They're Red Hot" vai "Swanee River". "You Don't Know My Mind" ir vēl viens interesants, ironisks gabals un arī pati albuma tituldziesma "Let Them Talk" ir ausīm tīkama. Jāpiebilst, ka klavieres un ģitāru spēlē pats aktieris un savās dziesmās sadarbojas arī ar Tomu Džounsu, Irmu Tomasu u.c.. Sliktu dziesmu šajā albumā nav. Esmu tiešām pārsteigta, cik Lorijs ir daudzpusīgs un talantīgs visdažādākajās mākslinieciskajās jomās. Lai nu kā, bet šo albumu es tiešām ieteiktu noklausīties. Varbūt ne tiem, kuri ikdienā fano par Keitiju Periju un Džastinu Bīberu, taču tiem, kuriem patīk dažādība - noteikti. Der gan jautrībai, gan lietainiem vakariem. Vienalga vai arā spīd saule, līst spēcīgs augusta lietus, vai plosās īsta rudens vētra, laba atmosfēra garantēta.

Tie, kas nezina, kas ir Hjū Lorijs, atgādinu ka mēs viņu pazīstam kā angļu izcelsmes aktieri, kurš attēlo ekstravaganto un šarmanto doktoru Gregoriju Hausu TV seriālā "Doktors Hauss". Lorijs paspīdējis arī tādās filmās kā "Mazais Stjuarts", britu "Blackadder "(bij' tādas sērijas pa TV6), 1995.gada "Prāts un jūtīgums", filmā par slaveno Džūliju Gārlendu ("Life with Judy Garland: Me and My Shadows"(starp citu ļoti laba filma)) un vēl un vēl.

Kāds ir jaunais 30 Seconds To Mars albums "This is war"?

Nu tad tā. Nesen es kā saka „iečekoju” jauno 30 Seconds To Mars albumu „This Is War”. Pēc ilgām mocībām ar dziesmu lejuplādēšanu ( neesmu no tiem faniem, kas pērk uzreiz albumu ) beidzot man tas izdevās. Pirmajā brīdī bija pārsteigums. Wtf? Esmu novilkusi ne to albumu? Tomēr, tikko bija dzirdama Džareda Leto balss, bija skaidrs, ka albums pareizais.

Ir droši vien kāds, kurš nezin šo grupu, tāpēc iepazīstināšu mazliet ar tās vēsturi. 30STM ir amerikāņu rokgrupa no Losandželosas, kas dibināta 1998. gadā ar solistu Džaredu Leto priekšgalā, kurš arī pazīstams no filmām Fight Club, Girl, Interrupted, Panic Room, American Psycho, Requiem for a Dream, Chapter 27. 30STM iesākumā bijis tāds kā ģimenes projekts kopā ar brāli Šenonu Kristoferu Leto (grupas bundzinieks). 2002. gādā iznāk viņu pirmais albums ar tādu pašu nosaukumu „30 Seconds To Mars” un 2005. gadā 30STM debitēja ar albumu „A Beautiful Lie”. Jāsaka, ka šī albuma tituldziesma ir viena no maniem favorītiem. 2009. gada nogalē iznāk jaunais meistardarbs „This Is War”.

Šodien starp neskaitāmām zivīm mūzikas biznesā ir ļoti grūti atrast ko jēdzīgu, kur tiešām visu laiku nebūtu vārdi no sērijas „I love you, but you broke my heart”. Vēl vairāk, 30STM ir raksturīga secība viņu dziesmās. Tās ir noslīpētas līdz pēdējam, ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kas ir tikpat raksturīgi arī viņu veidotajiem videoklipiem. „The Kill”, „From Yesterday”, „A Beautiful Lie” – nevienu no šiem klipiem nav iespējams noskatīties garlaikojoties.

Grupa profesionāli ir strādājusi gan pie savām dziesmām, gan pie albumiem, gan pie klipiem. Ja viņu pirmais albums palika mazliet mazāk ievērots, tad jau „A Beautiful Lie” pārspēj pirmo un atstāj iespaidu. Tomēr nevarētu teikt, ka pirmais ir sliktāks. Vēl viens plus – katrs nākamais albums ir savādāks, kas šodien vairs nav tiek bieži sastopama parādība, kad tu klausies vienas grupas dziesmas un tās visas šķiet vienādas. Runājot par „This Is War”, 30STM ir joprojām savā līmenī. Tas ir kā „30 Seconds To Mars” un „A Beautiful Lie” apvienojums ar lielisku putukrējuma kārtu. Tādēļ pateikt, kurš no trim albumiem ir labāks, ir grūti. Pirmais varbūt ir smagāks, otrajam ir labāki dziesmu teksti un trešais – cauri caurēm ideāls. Gan elektronikas „fīčas”, gan kora iekļaušana – tas viss rada neaizmirstamu atmosfēru. „Hurricane”, „Kings and Queens”, „This Is War”, „Search and Destroy” u.c. šajā albumā iekļautās dziesmas ir lieliskas.

Tagad, kad „This Is War” ir iznācis, cerēsim sagaidīt jaunu šedevru, kas noteikti nebūs sliktāks, ja ne pat labāks. 30STM zina savu kvalitāti, zina, ko vēlas viņu fani un ar pilnu atdevi piestrādā, lai viss būtu augstākajā līmenī. Protams, ka var atrasties cilvēki, kam ir cits viedoklis un, kam šī grupa nepatīk, bet šī ir mana atsauce un katram galu galā ir sava gaume. Bet tiem, kam patīk šāda stila „rock bands” iesaku iepazīties gan ar jauno albumu, gan ar vecajiem gabaliem. Tas ir tā vērts.