Sāpes, depresija, dusmas un atkal miers - tā varētu raksturot jauno Blue October albumu Any Man in America. Džastins Farstenfelds bez maz vai izkliedz, ko nozīmē sķiršanās. Albums tik tiešām ir par to, cik daudz sāpju sagādā atšķirtība no meitas, cik nežēlīga var izrādīties tava otrā pusīte, tāpēc var droši sacīt, ka arī šoreiz Džastins šajā albumā ir pilnīgi atklāts un uzrunā klausītāju no visas sirds. Daudz personiskāk un tiešāk.
Atgādināšu, ka Blue October ir Amerikāņu alternatīvā roka grupa, kas izveidojās 1995. gadā Teksasā. Grupa sastāv no Džastina Farstenfelda (solists, ģitārists, dziesmu autors), Džastina brāļa Džeremija (bundzinieks, perkusionists), Raiena Delahouseja (vijole, mandolīna, klavieres un bekvokāls), Meta Noviskija (bass, bekvokāls) un galvenās ģitāras - Džuliana Mandreika. Viņu kontā šis ir jau sestais studijas albums un daudzas grupas dziesmas izmantotas kā filmu un seriālu saundtreki.
Lai saprastu vēstījumu, ko sevī nes Any Man In America nepietiks ar vienu klausīšanās reizi. Ir mierīgi jāapsēžas un jāieklausās - no dziesmas dziesmā. Un tad skaidri un gaiši sapratīsiet par ko ir runa. Ja Any Man in America iesākas ar pamatīgiem pārdzīvojumiem un skumjām, tad vidū pie "The Flight(LNK To MNP)" tas pārtop dusmās, mūzika kļūst agresīvāka, savukārt pēdējās trīs dziesmas jau atkal skan mierīgi. Mani pašu pārsteidza tieši albuma tituldziesma. Ar ko? Ar vārdiem. "Any Man in America" lirikas ir tik patiesas, ka tur jūs nedzirdēsiet ne izskaistinājumus, ne iecietību, bet gan klajas dusmas. Savukārt dziesma "The Feel Again" spēj aizkustināt pat līdz asarām, bet klausoties "The Worry List" pārņem neticams miers.
Un tas viss nav pagrābts no zila gaisa. Tie nav tikai vārdi. Jaunais albums ir gluži kā novele. Tajā var novilkt līniju starp vietām, kur saspīlējas sajūtas, kur sāpes pārvēršas dusmās un aizvainojumā un kur tās atkal norimst mierā. No pesimisma un depresijas atpakaļ mazliet smeldzīgā optimismā un atgādinājumos, ka ir kāds, kura dēļ jāpieceļas un jāturpina. Lieliski teksti, kas nu nekādi nevar neaizķert pa kādai stīgai. Taču lai saprastu, ir jāklausās.
Interesanti ritmi, dažādu mūzikas stilu nianses sajaucas ar klavieru dzidro skaņu un vijoles smeldzīgo sērīgumu, tam visam paliekot pie vecā labā roka. Un, protams, Džastina lieliskā balss. Puiši pastrādājuši lieliski gan mūzikas, gan vārdu, gan ieraksta ziņā. Tomēr zinot, ko šis albums prasījis, paliek skumji. Any Man in America ir vēltījums ikvienam tēvam, kurš kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ tiek šķirts no bērna. Tāpēc, ja gribat izpriecāties, šo labāk neklausīties, jo tas ir emocijām bagāts garadarbs un prasa noteiktu dvēseles stāvokli. Lai nu kā, bet tas joprojām ir tas pats vecais Blue October, kas uzrunā katru klausītāju bez jebkādas liekulības un izskaistināšanas, tādējādi pulcējot ap sevi uzticīgus fanus, cilvēkus, kuriem šīs grupas dziesmas palīdzējušas pārvarēt grūtības. Tā ir arī šoreiz. Smeldzīgi, patiesi un no sirds.
Un lēnām izdziestot ģitārai, skan vārdi: "I might have been gone, but I never walked out."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru