Visā pilsētā nebija tādas vietas kā šī. Gobu iela atradās pašā pilsētas nostūrī, blakus bieziem un tumšiem mežiem, kas meta draudīgas ēnas uz ēku sienām. Tie, kas šajā ielā nedzīvoja, meta tai līkumu, jo Gobu iela nebija parasta iela. Tas bija ļaunuma perēklis. Elle zemes virsū. Tā bija mirusi vieta un tikpat miruši bija tās iedzīvotāji.
Gobu ielā nebija ne cerību, ne sapņu, par mīlestību nemaz nerunājot. Te valdīja nauda un bauda. Te dubļos iemina cilvēka lepnumu, te izmantoja, apgānīja un ienīda. Slimie prāti šeit meklēja patvērumu, bagātie baudas un savu vistumšāko fantāziju piepildījumus, bet rakstnieki - izzināt dzīves vistumšākās dzīles, nolaisties līdz pilnīgam pagrimumam. Daudzi to neizturēja un aizbēga.
Bet tie, kas palika, kļuva tādi kā šī iela. Bezcerīgi, bezjūtīgi, tumšu domu savažoti dzīvnieki, kas nepazina neko, tikai baudas. Ielas smagais gaiss saindēja cilvēku dvēseles. Ja tās ieraudzītu dienasgaismā, citi redzētu, ka tās ir sapuvušas un tārpu sagrauztas. Zeme, ko mina Gobu ielas iedzīvotāju kājas vaidēja un kļuva akla no tā, ko tai bija jāredz. Pat laternu gaismas nemirdzēja, tikai iekrāsoja ielu mironīgi zaļganbālā nokrāsā, padarot nokaltušās gobas vēl baismākas. Saule šeit nekad neiespīdēja, jo dienā iela tinās pelēkā dūmakā.
Uz Gobu ielas varēja nopirkt jebko un jebkuru. Visu, kas kustējās un nekustējās. Cilvēki šeit pārdeva dvēseli nelabajam, nēsāja sirdī naidu un atriebību. Ik uz soļa kāds nodevās dzīvnieciskām tieksmēm, kāds kala plānus kā aizžņaugt kādam rīkli un kāds vienkārši vārtījās pa dubļiem, salūzdams zem šīs vietas nāvējošajiem pieskārieniem. Šī bija tumsas ieleja, kurā žēlastību nepazina. No šīs ielas baidījās visa pilsēta. Baidījās aplipt ar tās smakojošo slimību, baidījās, ka tās indīgie taustekļi sasniegs arī viņus. Taču to iznīcināt arī viņi baidījās, jo Gobu ielu sargāja tās mūžīgie dēmoni un elles suņi. Tas bija elles kambaris. Paša sātana vasarnīca.
Pašu Gobu ielas iedzīvotāju sirdīs mājoja tukšums. Pa kaktiem grabinājās izmisums, iznīcības taustekļi līda ārā no melnajām pagultēm un tumsa svilpoja cauri visām plaisām un šķirbām. Te staigāja sāpes, vientulība un naids. Nežēlība sēdēja uz māju jumtiem un visā noraudzījās ar apmierinātu smīnu, kas savilka tās balto masku mūžsenās krokās. Tās bezacainie dobuļi vērās iznīcībā un barojās no Gobu ielas ļaužu dvēselēm. Kā milzīgs maitas putns tā ar saviem melnajiem spārniem bija uzsēdusi uz sava laupījuma un lika Gobu ielas ļaužu prātiem aptumšoties un ledum plūst viņu asinīs.
Kaut kur tam visam pa vidu, Zaļajā namā, mitinājās Feita - iespējams, vienīgais cilvēks, pār kuru šīs ielas lāstam nebija varas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru