Misters Vaits bliež ar 'Blunderbuss'

Džeks Vaits ir izcils mūziķis, to nu nenoliegsi. Ja līdz šim viņam nācās rēķināties ar citiem grupas biedriem, tad šoreiz čalis ņēmis visu savās rokās un tā nu līdz klausītājiem nonācis detroitieša pirmais solo albums 'Blunderbuss'. Jāatgādina, ka pagājušā gada februārī The White Stripes oficiāli nolika karoti un nu pēc gada Vaits piesaka sevi kā solo mākslinieku ar pavisam svaigu plati.

'Blunderbuss' neliek garlaikoties. Katrā ziņā par vienmuļību sūdzēties būtu grēks. Tajā ir samiksēti dažādi mūzikas stilu elementi, sākot ar veco labo rokenrolu un blūzroku un beidzot ar kantri un džeza notīm."Missing Pieces" ir vaitsraipīgs gabals ar ģitārām, kas noteikti ies pie dūšas Vaitu pāra faniem. Savukārt "Sixteen Saltines" ir dziesma, kas sados pa pakaļu ikvienam masu - prātu-skalošanas-mūzikas fanam. Klausoties šo dziesmu, neviļus pieķer sevi pie domas - jā, tā jāskan mūzikai. Arī šī kompozīcija ir kaut kas vēl no baltajām strīpām. "Freedom at 21" ir labs, roķīgs un mazliet psihodēlisks gabals, savukārt tam seko liriskais cik-ļauna-ir-mīlestība izklāsts dziesmā "Love Interruption", skanot patīkamām akustiskajām ģitārām un beigās atstājot interesantu pēcgaršu. Albuma tituldziesmā ieskanas viegls kantri, bet "I'm Shakin'" nu reiz ir dziesma, kuras laikā nav iespējams mierīgi nosēdēt. Tāds rokenrols ar The Black Keys piesitienu. "Trash Toungue Talker" ir patiešām interesants gabals un noteikti atstāj iespaidu ar lirikām - it īpaši ar tiem diviem mērkaķiem. Nekas neliecina, ka šis čalis reiz gribējis kļūt par mācītāju. Ja runājam par "Hip (Eponymous)Poor Boy", kas sākumā liek domāt, ka nu būs baigas valsis, tad par spīti nabaga puisēnam tā ir bezrūpīga, rotaļīga, viegli uztverama dziesmiņa, ko klausoties tā vien gribas dziedāt līdzi. Savukārt "I Guess I Should Go to Sleep" pieskaras vieglas džeza notis un dziesmas pēdējos akordos, mijiedarbojoties ar Vaita falsetu, tik tiešām pavelk uz miegu. "On and On and On" gan ir gabals mierīgam vakaram, bet noslēdzošā kompozīcija "Take Me with You When You Go'' mazliet garlaikotā Vaita balsī noslēdzās ar kārtīgu ģitāru solo un augstām notīm. 

 Nevar nepiezīmēt, ka dziesmās šur tur saklausāms pārmetums, dusmas, vientulība sakarā ar pagātnē izjukušajām attiecībām un kaut ko var sasaistīt arī ar The White Stripes galu. Taču tas viss tik labi nomaskēts ģitāras rifos, dinamiskās bungu kompozīcijās un nianšu dažādībā, ka tas bekgrounds nebūt nepadara albumu salkanu vai sliktāku. 'Blunderbuss' ir skanīga, daudzveidīga plate, kas nebūt neliek garlaikoties ne mūzikas, ne tekstu ziņā. Un Džeka Vaita neparastais, dažās kompozīcijās dziedot savā ierastajā falsetā, vokāls padara albumu neaizmirstamu un atpazīstamu, cauri strāvojot mūziķim raksturīgajām klavierēm un brutālajām ģitārām. 'Blunderbuss' ir albums, ko klausīties mājās, uz ielas, mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Ja gribas labu garastāvokli, tas labi palīdz pamosties rītos, kad to nebūt negribas, bet pēc garas un garlaicīgas darba dienas uzlādē ar jaunu enerģiju. Jāsaka, ka nav slikti, ka The White Stripes izjuka, jo nenogurdināmais un ekscentriskais multinstrumentālists ir radījis, ja ne šedevru, tad ausij tīkamu plati, tikpat neparastu un pietiekami tumšu, taču tajā pašā laikā mazliet rotaļīgu meistardarbu kā viņš pats. Un jāsaka, ka galu galā tas ir tas pats vecais Džekijs, kuru mēs vienmēr esam pazinuši.

The Rasmus atgriežas ar... 'The Rasmus'

Tā tik ir sajūta, kad galvā uz riņķi griežas kāda The Rasmus dziesma vēl gadiem ilgi pēc albuma iznākšanas. Un tā neapklust, kamēr tu vienkārši šo albumu atkal neizvelc no plaukta un nenoklausies... vai tā būs arī šoreiz ar jauno albumu? Nu nezinu gan. Nesaku, ka tas ir slikts, jo kā gan es atļautos ko tādu apgalvot esot viņu fans (netradicionālajā šī vārda izpratnē). Paši puiši par plati ir izteikušies, ka vēl nekad nav bijis tik viegli kā ar šo un, ka viņi šoreiz no visas sirds izbaudījuši albuma tapšanas procesu un atkal atraduši prieku mūzikas rakstīšanā. Protams te nu  rodas jautājums - viegli, tāpēc, ka bija kādu laiciņu atpūtušies un viņiem tas tiešām nāca viegli, vai arī čaļi mazliet piehalturējuši? 

Lai nu kā, bet šoreiz no melnām rozēm nav ne miņas. The Rasmus izklausās pat laimīgi. Mūzikas stila ziņā grūti teikt vai mainījušies, jo galu galā šīs grupas albumi ir bez maz vai katrs savā stilā. Sākot no fankroka, simfoniskā un gotiska roka un beidzot ar softroku, kā šajā pēdējā platē (tajā ielaužas arī pēdējais rokmūzikas modes kliedziens - elektroniskās mūzikas fīčas). Tomēr ir kaut kādas nianses, kas raksturīgas tieši šīs grupas skanējumam (lai tad, kad tu izdzirdi kādu dziesmu pa radio, vari izsaukties: tie taču ir vecie labie rasmusi!). Neizlikšos par baigo mūzikas profu, jo no tehniskā viedokļa zinu tikpat daudz, cik baltais polārlācis no sauļošanās krēma uzklāšanas, taču teikšu tā: ir mazliet no visa, ko puiši savā astoņpadsmit gadu ilgajā vēsturē savārījuši, it īpaši no 'Into' un 'Dead Letters'.

Divas raksturīgākās iezīmes - lirikas un Lauri balss. Pirmajā gadījumā jāteic, ka tieši tāpēc tolaik The Rasmus nonāca manā uzmanības lokā. Teksti bija, tā teikt, iz manas dzīves. Un ir vēl joprojām. Pat jaunajā platē. Vārdu sakot, Lauri prot izteikties tā, ka vairāk vai mazāk kaut kādu stīgu aizķer - atkarīgs, cik trauslas tās stīgas. Tikai šoreiz netiek uzraktas lietas, ko labāk nevajadzētu uzrakt. Un protams Lauri balss, viens no patīkamākajiem vokāliem, ko nu ar neko citu pagaidām nesajauksi. 

Jaunais 'The Rasmus' ir tāda laiska atsēšanās dīvānā un atcerēšanās par laikiem, kad biji jauns un muļķis, kad tika pieļautas kļūdas un pārāk daudz kas ņemts pie sirds. Tikai šoreiz ne vairs ar sirdi plosošu dramatismu, bet drīzāk ar patīkamu, saldenu eiforiju. Krīze pāri, tā teikt. Pusaudžu vecums izslimots. The Rasmus ir pieauguši. Tagad atliek vien pasēdēt un pačillot. Runājot par dziesmām, "I'm A Mess" man šķiet kaut kas, kas aizķēries no Black Roses un tās pliko skriešanas cauri dārzam, savukārt "Somewhere" pirmajās sekundes man, goda vārds, prātā iešāvās U2. "Sky" gan ir dziesma pa nopietno un ir mana favorīte (atkal jau ir ļoti personīga), bet "Friends Don't Do Like That"... būsim reāli, mūsdienās draudzība agri vai vēlu beidzas ar dunci mugurā, tāpēc neskumstiet, ja tā izjūk, bet pasveiciniet savu draugu/draudzeni nosūtot šo dziesmu. Jāpiebilst, ka  poweriņš tajā dziesmā  ir.

Jaunā platē ik viena dziesma varētu būt singls, ko kruķīt populārajās radiostacijās. Vai to uzskatīt par mīnusu, vai plusu - grūti teikt. Skaidrs ir viens - vecos, mazliet gotiskos un ''In The Shadows'' Rasmusus mēs vairs nesagaidīsim, jo  izskatās, ka rasmusieši turpinās darboties pēc sava prāta, un kā mēdzu teikt - pastāv tas, kurš mainīsies. Pēc intervijām The Rasmus liek mums noprast, ka negrasās noiet no skatuves un ar jauno albumu sāk jaunu nodaļu savā diskogrāfijā. Man tikai mazliet žēl veco fanu, jo, lai arī tagad droši vien uzradīsies vēl jauni, tie vecīši tomēr ir mazliet vīlušies un ticu, ka daži no viņiem dosies meklēt zaļāku zāli (nē, nu man patiesībā nav viņu žēl - laimīgu taciņu). Arī es atceros vecos rasmusiešus ar nelielu nostaļģiju, taču saprotu, ka laiki un cilvēki mainās. Un arī mūzika. Pasaule iet uz priekšu. Un ja reiz esmu ar viņiem, tad esmu līdz galam. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un neskaitām klausīšanās reizēm tomēr nolēmu, ka somu grupas  astotā plate 'The Rasmus' ir tiešām ļoti laba. Varbūt ne izcila, bet ļoti laba. Dinamisks un tiešām baudāms albums. Un pats svarīgākais tieši man: tie ir un paliek tie paši čaļi, kuri pieskandināja vienu fantastisku 2010. gada vasaras nakti, tepat, jūras krastā, sniegdami neaizmirstamu iespēju izdziedāties kopā no sirds. Par to viņiem paldies!

Lai vēl ilgi dzīvo The Rasmus!

Snow Patrol - New York

Mūzika ir kaut kas, kur jābūt pēc iespējas patiesākam. Jāzina par ko dziedi, jānodod emocijas klausītājam, lai arī viņš spētu izjust šo vēstījumu. Rindiņu savirpināšana un mūzikas sacerēšana vel neko nedod. Patiess klausītājs (nevis tāds, kam ikdienas skaņas saistās vien ar fona troksni, kam ļoti labi noder populārās mūzikas stacijas) ir skarbs. Nebūs patiesuma dziesmā, nebūs emociju, tā tiks atmesta malā. Arī es mūzikā meklēju emocijas, patiesumu un iespēju dzirdēt ko skaistu. Šis nu reiz ir tāds gadījums. Snow Patrol ar patiesumu un emocijām nav problēmu.

Manas bērnības spilgtākās atmiņas

Atmiņas. Ir gan labas atmiņas, gan sliktas, taču visas tās veido mūs, mūsu pieredzi un to, kādu nākotni izvēlamies. Nesaku, ka atmiņas ir slikta lieta, jo it kā liek atskatīties pagātnē, bet varbūt atskatīties uz to, kas noticis kādu laiku atpakaļ, nemaz nav tik slikti. It īpaši, ja šīs atmiņas liek pasmaidīt brīžos, kad varbūt dzīvē iestājusies tumšākā pirmsausmas stunda.

Vienas no spilgtākajām atmiņām noteikti ir bērnībā iegūtās. Tās pavada mūs visu dzīvi, veidojot mūs par tiem cilvēkiem, kādi esam. Bieži vien tās ir tik spilgtas, ka šķiet, ka tas būtu noticis vakar. Un tie var obligāti nebūt lieli notikumi kā piemēram dzimšanas dienas, kopīgi svētki utt., bet gan tikai vienreiz pavīdējušas ainas, smaržas un skaņas. Mums katram ir savas bērnības skaistākās atmiņas, mīļas un neaizmirstamas. Un arī man tādas ir. 

Manas visneaizmirstamākās atmiņas saistās ar mežu. Tolaik es pat vairs nebiju īsti bērns, bet arī par pusaudzi nevarēju vēl saukties. Un tas noteikti nebija mans pirmais meža apciemojums, jo tolaik sarkanā krāsas žigulī, kas šad tad mēdza izspēlēt pa kādam jokam, mežus apciemojām itin bieži gan sēņojot, gan ogojot (tas ir tas, kas man no bērnības ļoti pietrūkst), gan vienkārši pastaigājoties. 

Taču tā viena reize bija tieši Jāņu dienā. Kā jau ierasts, lija. Ne stipri, bet par smīlāšanu to arī nevarēja nodēvēt. Tā kā mājās nebija jāņuzāļu, tad tika nolemts doties uz mežu tām pakaļ. It sevišķi ozoliem. Neatceros ne ceļu, ne pārējo un nespētu tagad vairs atrast to pašu mežu, taču viena epizode no šī brauciena palika atmiņā kā iemūžināta fotogrāfija. Toreiz, kad mašīna iebrauca mežā, pavisam netālu no lielceļa, atceros, ka ceļš bija aizaudzis ar mīkstu, leknu zāli. Aiz muguras varēja saskatīt asfalta pelēko klājumu. Un izkāpjot no mašīnas, pavērās aina, ko nekad nespēšu aizmirst. 

Perpendikulāri takai uz kuras stāvēja mašīna, pa kreisi biezoknī ievijās neliela, aizaugusi taciņa. Drīzāk ejama, nekā braucama. Abpus tai auga koki - bērzi, mazi ozoliņi un vēl citi, kurus vairs nevaru atsaukt atmiņā. Nelielie ozoliņi slējās gar takas malām... tik zaļi, košas un dziļas krāsas piesātināti. Nezinu, vai to piefantazēja bērna fantāzija vai laiks, bet miglaini atceros arī paparžu pudurus, lekno zāli, ar ko taciņa bija aizaugusi. Tā izdzisa pavisam netālu, zaļu brikšņu pudurī, tā īsti arī nesākusies. Un tam visam pāri čabināja lietus. 

Bet ne jau detaļas, vai koku nosaukumi toreiz bija svarīgākie. Visspilgtāk atmiņā palika krāsa. Smaragdzaļa. Tik dziļa un sulīga, kādu tagad vien redzu lietusmežu fotogrāfijās.  Un vēl skaņa. Sīka, neuzbāzīga, liega šalkoņa caur koku galotnēm. Tādēļ es varbūt tik ļoti mīlu lietu, jo saule nolaupa visām lietām krāsas, savukārt lietus tās padara košākas, dziļākas. Un smarža. Lietus un meža, pielijušu lapu smarža, kuru jūtu pat šobrīd, rakstot šo te.

Kopš tā laika man meži ir mistiskas, netverami skaistas un ar dvēseli apveltītas būtnes. Nemainīgas, mierpilnas un maģiskas vietas, no kurām smelties spēku un mieru. Bērnišķīgi? Jā, varbūt. Bet vai tā nav labāk, nekā nezināt neko citu kā vien betona augstceltņu sienas un absolūtu komfortu? Pateicoties šīm atmiņām, es nēsāju sevī mīlestību uz lietainām vasarām, dziļiem, aizaugušiem mežiem, silta lietus čabēšanu uz koši zaļām lapām un slapju zāli zem kājām. Lietū zeme elpo, kļūst dzīva un tāpat arī mežs. Un lai arī mežā neesmu bijusi ļoti, ļoti ilgi, bet pēc tā zaļuma izjūtu bez maz vai slāpes, man ir šīs bērnības atmiņas ar lietus smaržu, tā kluso mistiku un noslēpumaini zaļo meža gaismu.