Tirgošanās uz nebēdu

27. datumā, kad Liepājā rūca motori, pie tirdzniecības nama "Kurzeme" noritēja tirdziņš, kur tika piedāvāti dažādi rokdarbi un visādi nieki ne tikai pašiem liepājniekiem, bet arī Liepājas viesiem. Un šeit neliels skats uz tirgošanos no TN "Kurzeme"

Jūra kādā jaukā vakarā

Solis augšup 3

Vakar vakarā devos uz kino, lai noskatītos vienu no jaunajām filmām. Šoreiz tā bija triloģijas "Solis augšup" trešā filma. Biju iepriekš redzējusi pārējās daļas ( bez tam neskaitāmas reizes) un ar nepacietību gaidīju arī trešo. Kas gan vēl var būt labāks par mūziku un deju?

Sižets.  Kādai Ņujorkas ielu dejotāju grupai, tai skaitā draugiem Lūkam, Natālijai un Mūzam, ir jāpiedalās deju sacensībās. Taču lielā notikuma priekšvakarā izrādās, ka konkurenti ir noskatījušies viņu priekšnesumu un grasās to izmantot. Jauniešiem nākas ne tikai pieņemt lēmumus, kas izmainīs viņu dzīves, bet arī pēdējā brīdī radīt jaunu priekšnesumu, lai uzvarētu pasaules labākos ielu dejotājus.

Jāpiebilst, ka galvenajās lomās darbojas tādi aktieri kā Rick Malambri, Adam G. Sevani, Sharni Vinson, Alyson Stoner u.c.

Pārdomas. Ko es varu teikt par filmu? Par spīti sliktajām atsauksmēm no kritiķu un citu skatītāju puses, ka šī ir visvājākā triloģijas daļa, man šķita gluži pretēji. "Step Up 3" ir viena no labākajām un spēcīgākajām filmām kādu man nācies redzēt gan mūzikas, gan sižeta ziņā. Man šī filma šķita fantastiska. Filmas centrā ir bariņš fanātisku dejotāju. "Pirātu māja" nav vienkārši deju grupa - tā ir ģimene, kurā viens par otru rūpējas un viens ar otru dalās. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo pateicoties dejai. Iespējams, šī filma man tik ļoti iepatikās, jo arī es esmu viens no tādiem fanātiķiem - tikai mūzikas fanātiķe - , tāpēc es lieliski sapratu to, ko filma vēlējās pavēstīt. Dejas, mūzika, dziļa doma - tas šo filmu padarīja tik lielisku.

Plusi. Kas tad man patika? Varu sacīt, ka viss. Pirmkārt, bija jauki redzēt ne tikai Alni, bet pārējos vecos dejotājus no iepriekšējām filmām. Otrkārt, filmas sākums. Tajā visi pirāti stāstīja par to, ko viņiem nozīmē deja un tas (vismaz man) aizskāra kādu dziļu dvēseles stīgu. Gribot negribot tu sāc domāt, vai arī tavā dzīvē ir kāda lieta, ko tik ļoti mīli un kam esi gatavs atdot sevi visu. Manā noteikti tāda ir. Patiesībā ir grūti uzrakstīt par to, kas tad īsti patika, jo patika taču viss - lieliska mūzika, fantastiska horeogrāfija, brīnišķīgi aktieri, labs scenārijs, nepārspējami masu skati. Man izteikti patika filma, jo atšķirībā no pārējām divām tā šķita daudz dziļāka, varbūt pat filozofiskāka. Tomēr skatoties "Solis augšup 3" es nesalīdzināju to ar iepriekšējām divām filmām, bet vēroju kā atsevišķu, nesaistītu gabalu. Varbūt tāpēc man tā liekas tik laba.

Mīnusi. Piedodiet, bet es nespēju nosaukt nevienu mīnusu.

Kopsavilkums. Tātad, visu savelkot kopā, man filmā fantastisks šķita it viss- sākot no sižeta, scenārija un aktieriem un beidzot ar vismazākajiem sīkumiem. Es neesmu tik laba dejotāja, taču bieži vien arī izmantoju deju, lai remdinātu dusmas vai sāpes, tāpēc mani "Solis augšup 3" neatstāja vienaldzīgu. Protams, ka tā ir tikai filma, bet tas viss atstāja tādu brīnišķīgu siltuma sajūtu. Pirmo reizi no ekrāna varēja gandrīz vai sajust deju, sļakstus un šo pirātu mīlestību uz deju. Tā spēj aizraut līdzi dejas un mūzikas pasaulē, iemācīt saskatīt to, ko saskata filmas varoņi un likt padomāt par lietām, kam šodienas ekonomisko problēmu laikā nav vietas mūsu galvās. Skatoties "Step Up 3" tu pazaudē to, kas notiek apkārt. Nav nedz krīzes, nedz ikdienas problēmu, nedz nomācošu domu. Tajā brīdī tu sēdi, klausies mūziku un vēlies dziedāt līdzi dziesmām, pielēkt kājās un mesties līdzi dejā, jo tieši mūzika un deja ir tā lieta, kas padara mūs brīvus no šīs problēmu pasaules - to es zinu no savas pieredzes. Diemžēl ir cilvēki, kas nesaprot šāda veida mīlestību vai fanātismu (kā nu katrs to sauc), jo ir kļuvuši pārāk nopietni un pieauguši, tāpēc, iespējams, viņiem šī filma nepatiks. Savukārt es šai filmai no 5 ballēm likšu 5 ar plusu. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Visu cieņu režisoram Džonam Ču!

Kad motori rūc Liepājā

No 27. - 29. augustam vārdi Liepāja un ātrums ir neatdalāmi, jo šeit risinās Ātruma festivāls "Rallijs Kurzeme 2010". Tad nu vakar, ejot mājās, pie Biedrības nama uzskrēju virsū veselam pūlim cilvēku. No sākuma nesapratu, kas par lietu, bet tad atcerējos, ka ap sešiem sākas rallijs. Tad nu visas ekipāžas arī izrādīja savas superīgās mašīnītes un viena no fantastiskākajām skaņām pasaulē pierūcināja Liepājas ielas. Starp citu, rūca ne tikai mašīnas, bet arī citi braucamrīki.  Te ir dažas pasāciena bildītes.

Liepājas seja ir ļoti mainīga - no mūzikas pilsētas tā pēkšņi pārvēršas par rūcošo motoru pilsētu, atkal un atkal piesaistot sev cilvēkus. Tas pierāda tikai to, ka Liepāja nekad neguļ. Vēl tikai varu piebilst, ka šovakar notiek uzvarētāju apbalvošanas ceremonija un vēl dažādas aktivitātes un tiem, kam tas interesē, domāju, garlaicīgi nebūs. Veiksmi sportistiem!

Šeit ir viena dziesmiņa, kas tiešām ļoti piestāv šim  pasākumam un visiem automīļiem.

Kādā lietainā dienā

Sapnis vasaras naktī: cik viegls ir ceļš uz studijām vienkāršam cilvēkam?

"Nāc studēt!" un "Studiju kredīts- ātri un ērti" - šādi lozungi pēdējā laikā izskanēja visai bieži. Neskaitāmas augstskolas ar reklāmām vilināja pie sevis topošos studentus, savukārt bankas piedāvāja studiju maksas segšanai noformēt kredītus. Visi kā viens apgalvo, ka ceļš uz augstskolu ir viegls - jā, ir, ja skaita dokumentu iesniegšanu. Īstā "jautrība" sākas pēc tam. Cik tad patiesībā vienkāršam cilvēkam maksā vēlme studēt? To es varu pastāstīt pati no savas pieredzes.

Uzreiz pēc atestāta un sertifikātu iegūšanas iesniedzu dokumentus vietējā universitātē. Jau vairākus gadus mani fascinēja žurnālistikas profesija, bet tā kā manā pilsētā nebija iespējams šo programmu apgūt, tad tas palika vien sapnis. Nācās piemeklēt sev profesiju un izvēlējos studēt Sabiedriskas attiecības. Kāpēc tieši SA? Laikam, ka cerība uz labi apmaksātu darbu bija noteicošā - tīrs materiālisms. Patiesībā šī profesija ir pat ļoti laba. Arī man tā šķita apmierinoša līdz brīdim, kad manā universitātē tika izveidota jauna programma - Komunikācijas vadība. Šai programmai ir divi virzieni - Sabiedriskās attiecības un žurnālistika. Beidzot arī manā pilsētā varēja studēt žurnālistiku. Bet tā kā mana ģimene uzstāja, ka man nepietiek pelēko šūnu un spēju, lai jebkad strādātu žurnālistikas jomā, tad es izvēlējos studēt Sabiedriskās attiecības. Iesniedzu dokumentus un vakar uzzināju, ka esmu uzņemta.

Te nu sākās īstā jautrība - studiju apmaksa. Tā kā vecāki ( manā gadījumā - vecāks) nenopelna tādu naudu, lai spētu apmaksāt manas studijas, izvēle krita uz studiju kredītu. Kredītu dabūt nav neiespējami, taču es negaidīju, ka arī šajā ziņā nonākšu strupceļā. Lai iegūtu kredītu ar valsts vārdā sniegtu galvojumu ir nepieciešams Galvotājs ar ienākumiem, kas nav mazāki par minimālo algu (180Ls) un Galvotāja kredītu maksājumu kopsummai ir jābūt līdz 40% no Galvotāja ienākumiem, ja viņam pašam ir kredītsaistības. Cerības par kredītu, kas varētu segt studiju maksu aptuveni 3,5 tūkstošus latu izplēnēja brīdī, kad pēkšņi vairs nebija neviens, kas piekristu galvot. Tātad arī kredīts atkrīt.

Tā kā esmu uzņemta, tad patreiz jālauza galva kur dabūt naudu. Ideja par bankas aplaupīšanu diemžēl jāatmet, jo par to diemžēl iestājas kriminālatbildība. Iespēja studēt neklātienē nešķiet diez cik vilinoša, jo uzskatu, ka esot universitātē tikai dažas reizes mēnesī nav iespējams neko prātīgu iemācīties un mocīties pašam "šeit-var-atrast-visu" bibliotēkās arī nav nekādas jēgas. Vēl, protams, ir iespēja pārtraukt studijas un sapelnīt naudu ārzemēs, taču negribas pagaidām pamest dzimto pilsētu un ja neuzsākšu studēt tagad, tad neizdarīšu to nekad. Bet vēlme studēt ir ļoti stipra. Šonedēļ jādodas uz universitāti parakstīt studiju līgumu. Pirmajai iemaksai nauda gan ir salasīta, bet kas notiks tālāk - nezinu. Iespējams, ka studijas jau pēc pirmā semestra būs jāpārtrauc uz nenoteiktu laiku. Vienīgā iespēja ir atrast kādu darbu vakaros, bet arī tas tiek uzskatīts par mazticamu. Tad jau redzēs, ko nākotne nesīs. Taču skaidrs ir viens - ne viss ir tik viegli kā tas izskatās un izklausās, un es esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā, kam ir šādas grūtības. Budžeta vietas ir, bet ne jau visi ir piedzimuši par wunderkindiem vai dzīvo nelabvēlīgās ģimenēs. Lai arī cik labas tev būtu atzīmes, bet ja tev nav naudas, tad vari ar savu atestātu iet un atslaucīties. Lūk, pie kā ir novesta mūsu valsts.