Eirovīzija 2010

Kā jau gandrīz katru gadu, arī šogad sekoju līdzi Eirovīzijas dziesmu konkursam un kā jau katru gadu, bija no kā izvēlēties. Sākot no tradicionāliem ritmiem, beidzot ar roku. Ja runājam par mūsu pašu Aišu, tad tas, ka viņa neiekļuva finālā nebija nekāds pārsteigums. Diemžēl priekšnesums bija galīgi garām, respektīvi, tā vispār nebija. Tērps, kas atgādināja halātu... Ja priekšnesumā būtu atstātas tās veļas mazgātājas, būtu vismaz kaut kas vizuāls. Otrais pusfināls man šķita daudz kvalitatīvāks un profesionālāks ( atskaitot dažas dziesmas).

Runājot par finālu, viss jau bija jauki. Patika gan Spānija ar savu skanīgo dziesmu, gan Azerbaidžānas pārstāves spēcīgā balss, gan Īrijas dziesma. Patiesībā šogad man bija neierasti daudz favorītu. Grieķijas "Opa" - tāds jautrs gabaliņš tipiskā griķu stilā ar mūsdienīgiem elektronikas elementiem ( varbūt te vainojama mana aizraušanās ar grieķu kultūru). Lai vai kā, bet gribējās viņiem lēkt līdzi. Baigi labā šķita arī Bosnijas - Hercegovinas dziesma "Thunder And Lightening". Krievija - piedodiet, bet mazliet murgaini. Melodijai nebija ne vainas, tikai būtu jauki ja piedziedājumā būtu spējusi saklausīt tā skaidri vēl kaut ko izņemot "Lost and Alone". Bet melodija bija laba un arī laba pārmaiņa Krievijai pēc Bilana ēras. Kā jau teicu, bija ļoti daudz dziesmu, kas patika un šogad Eirodziesmai bija raksturīgas spēcīgas balsis. 

Mani vislielākie favorīti uz kuru uzvaru tad es arī cerēju, bija divi - Turcija "We Could Be The Same" (nenormāli atgādināja Muse) un gitar man no Beļģijas Tom Dice ar  dziesmu "Me And My Guitar". Par šiem diviem es tiešām no visas sirds turēju īkšķus. Kas tad ieguva manas antipātijas? Uzminiet nu! Protams, ka tā bija Vācija. Nu come on - kā tā dziesma var vispār patikt? Nepietiek, ka šo izslavēto "Satellite" nākas dzirdēt ik uz stūra, kur vien ej un redzēt ikvienā mūzikas kanālā  kādas reizes desmit vienā dienā. Dziesma, kas novazāta pa radiostacijām un televīzijām nav tas labākais uzvaras variants. Patiesībā tieši šīs dziesmas popularitāte un atpazīstamība, manuprāt, tad arī nodrošināja Lēnai uzvaru. Visā Eiropā meitenītes saklausījušās šo dziesmu, tad arī balsoja. Nedomāju, ka vidēja vecuma cilvēks šajā dziesmā spētu atrast sev kaut ko saistošu. Pat ja es nepiesietos dziesmai, tad noteikt jāpiemin Lēnas vokāls, kurš nu noteikti nebija nekas unikāls ( atšķirībā no citu valstu pārstāvēm). Tad jau es, kas arī neslikti dzied, varētu dziedāt, uztaisīt hītu un doties uz Eirovīziju ( citus izbaidīt no zāles :D). Sakarā ar Lēni visi piemin vienkāršību, bet sorry tā tomēr ir Eirovīzija, nevis kaut kāds vietējais konkurss. Vienkāršību var atļauties vai nu vokāla, vai nu priekšnesuma ziņā, bet  nekādā gadījumā abos. Varbūt es vienkārši esmu uzēdusies Lēnai un viņas dziesmai, bet tāds nu ir mans viedoklis.

Lai nu kā, bet prieks par turkiem, kas ieguva vismaz otro vietu. Mazliet, nē, ļoti žēl, ka Beļģija netika trijniekā, jo dziesmiņa man ļoti patika un atšķirībā no Vācijas bija interesanta un saistoša. Bet nu nekas. Nu ko, tad nākamgad laižam uz Vāciju! Sprechen Sie Deutsch? 

Musiqq jauns singls "No 10 - 10"

Nebiju īpašā sajūsmā par grupu "Musiqq", bet šī dziesma gan ir kičīga!

Musiqq" [mjuzik] ir jauns latviešu mūzikas duets, kura sastāvā ir divi liepājnieki – Marats Ogļezņevs un Emīls Balceris. Marats ir pazīstams, kā grupas "Device" viens no dalībniekiem un dziesmu autoriem. "Device" savā 10 gadu pastāvēšanas laikā ir izdevuši trīs albumus, taču tagad dalībnieku ceļi ir pašķīrušies un Marats ir nodibinājis jaunu projektu. Emīls ir daudzu un dažādu Latvijas un arī starptautisko jauno izpildītāju konkursu laureāts. Īpašu atpazīstamību ieguvis pēc dalības šovā "Latvijas talants 2007" un TV 3 šovā "Koru kari", dziedot Chilli Liepājas sarkanajā korī. Abi iepazinās ar mediju starpniecību – Marats pamanīja Emīlu, uzstājoties... 

 Singls "No 10 - 10" klajā nāca tikai nesen, maija mēnesī, un tiešām ir ļoti lipīgs. Laba dziesma, iesaku noklausīties :)

Eņģeļi un dēmoni: Ticība ir dāvana, ko es vēl neesmu saņēmis...

 Ne pirmā svaiguma filma, bet vakar noskatījos to otro reizi un vienkārši nevarēju neuzrakstīt. "Eņģeļi un dēmoni " ir viena no tām retajām filmām, kas mani aizkustina un atstāj būtisku iespaidu. Tas nav tikai Dena Brauna romāns, kurš ietērpts filmā, bet drīzāk  filma, kas dzīvo atsevišķu, neatkarīgu dzīvi. "Eņģeļi un dēmoni" ir kaut kas neticams. Vēl nekad neviena filma manī nav spējusi izraisīt emocijas, cik ļoti  to izdarīja šis darbs. Tas nav kārtējais Holivudas grāvējs, jo šī filma burtiski izstaro tik daudz sajūtu, ka to grūti izstāstīt. Vatikāna varenība liek elpai aizrauties un nodomāt: "Tas tiešām ir Dieva templis". Tā ir varenība, kuras priekšā gribas noliekt galvu. "Eņģeļi un dēmoni" man tuvi šķita arī dēļ manas intereses par vēsturi un simboliku. Man tā bija īsta medusmaize ( it sevišķi Vatikāna bibliotēka, kurā es ļoti gribētu tikt iekšā, jo tur taču glabājas civilizācijas lielākie dārgumi (zināšanas)).

Domāju, ka lielu daļu uz izjūtām nospēlēja tieši mūzika. Hansa Cimmera radītie darbi ir fantastiski un apvienojumā ar Sv. Pētera katedrāles ainām, tie lika skudriņām skriet pār muguru. Mūzika - tik garīguma un majestātiskuma pilna - padarīja "Eņģeļus un dēmonus" tik emocijām bagātus. Apvienojumā ar "God Particle" un "503" filma aizkustināja dvēseles stīgas. Protams, ka jāpateicas arī aktieriem, it sevišķi Tomam Henkam, kura vietā citu Roberta Lengdona atveidotāju es nemaz nevarētu iedomāties. Un, protams, jāmin arī Evans Makgregors, kurš atveidoja kamerlengo un par spīti tam, ka izrādījās visas tās jezgas ar Illuminati vaininieks, tomēr kļuva gandrīz par manu mīļāko tēlu un ieguva manas simpātijas. Jāatzīst, ka Makgregoram piestāv mācītāja sutana. Makgregoram jāpasakās arī par to ainu, kurā kamerlengo ar spridzekli helikopterā ceļas ar vien augstāk Vatikāna debesīs un fonā skan tā sasodītā, skaistā mūzika. Šajā momentā vienkārši uznāca raudiens ( es parasti to nekad nedaru). Un tad lēnām kā eņģelis viņš nolaižas atpakaļ uz zemes... Skaisti.

Ja runājam no filmas uzbūves viedokļa, tad viss bija ok. Specefekti lieliski ( it sevišķi aina ar antimatērijas iespaidīgo, fantastisko eksploziju), sižets mazliet pamainīts, bet tas jau pieder pie lietas, aktierspēle - lieliska - , mūzika, kā jau teicu, kaut kas fantastisks ( visu cieņu Hansam Cimmeram par lielisko mūziku un  Džošua Bellam par vijoles solo). Atkal jau "Eņģeļi un dēmoni" panāk to, lai skatītājs neatslābtu ne uz mirkli un sajustos tā, it kā būtu daļa no šī stāsta, it kā būtu liecinieks visam, kas notiek un vēl notiks.

Pašās beigās, kad aizslīd pirmie titri, tu atmosties un saproti, ka esi atgriezies savā pasaulē. Taču tevī joprojām paliek šī pacilājošā sajūta, sajūta, ka esi sastapies ar kaut ko iespaidīgu, kaut ko garīgu. Filma liek padomāt par Dieva eksistenci, par to, cik stipra spēj būt cilvēka ticība un ka brīnumi notiek arī ikdienā. Es tiešām cienu tos cilvēkus un esmu gatava viņu priekšā noliekt galvu, kuriem ir tik stipra ticība, kuri neprasa pierādījumus, bet paļaujas uz to, kam tic. Žēl, ka man šīs ticības nav. Esmu pierādījumu cilvēks. 

P.S. Bet filma ir vienkārši fantastiska.

Dzelzs vīrs 2 ( Iron Man 2 )

Siltā un jaukā ceturdienas pēcpusdienā devos uz sen gaidīto filmu Iron Man 2 (Dzelzs vīrs 2). Tā kā man patīk amerikāņu komiksi, it sevišķi Marvel ekranizējumi, tad zināju, ka šī filma būs ļoti laba izklaide, bez tam - ja tajā spēlē Roberts Daunijs juniors, tad garlaicīgi nebūs. Bez mums tik mīļā Daunija ( ko pēdējā laikā pazīstam kā Šerloka Holmsa attēlotāju Gaja Ričija filmā "Šerloks Holms") filmā piedalās arī tādi aktieri kā Gvineta Paltrova, Mikijs Rurks, Semjuels Lī Džeksons, Skārleta Johansone, Sems Rokvels un citi - vārdu sakot, vesela profesionāļu armāda.

 Sižets. Dzelzs vīrs ir atgriezies! Miljardieris Tonijs Stārks pēc publiskā paziņojuma par to, ka viņš ir Dzelzs vīrs, sastopas ar valdības un preses spiedienu, atklāt izmantotās tehnoloģijas. Baidoties, ka šī informācija varētu nonākt nepareizās rokās un tikt izmantota ļaunprātīgi, Tonijs nav gatavs atklāt Dzelzs vīra tērpa noslēpumu. Kopā ar savu komandu, viņš iegūst jaunus sabiedrotos. Taču drīz viņam nāksies stāties pretī negaidītam sāncensim…

Pārdomas. Tad nu tā. Ko tad varu teikt par filmu? Kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Visu filmas laiku gribējās izsaukties "wow". Absolūti fascinēja aktieru tēlojums un filmas vizuālais noformējums. Cīņa sacīkšu trasē bija iespaidīga, kur pirmo reizi visā savā krāšņumā parādās filmas bad guy Mikija Rurka atveidotais trakais krievu zinātnieks Ivans Vanko jeb Whiplash (jāatzīst, ka tās pātagas bija super). Tomēr vislabākais nenoliedzami bija galvenais elements Tonijs Stārks ( Roberts Daunijs juniors) bez kura filma nebūtu iespējama. Viņa lielais ego, savdabīgais raksturs un neticamie labie joki padarīja filmu par absolūtu izklaidi. Bija jautri redzēt piedzērušos supervaroni, kad Stārks  domāja, ka mirst un nodevās pamatīgām izpriecām savās dzimšanas dienas svinībās. Mašīnas - super, Stārka mājas aprīkojums - awesome (labprāt gribētu tādu savās mājās) un sacīkšu mašīnu sagriešanās slow motion bija kaut kas vizuāli efektīvs. Kad Stārkam tuvojās Whiplash ar savām pātagām un visapkārt sprāga nabaga F1 mašīnas, tas bija vairāk nekā iespaidīgi. Visa filma man bija viens vienīgs wow, wow and wow! 

Plusi.  Noteikti vizuālais noformējums ar visām tām kick-ass fīčām, kas bija vienkārši satriecošas. Arī aktieru tēlojums bija lielisks ( par Dauniju nemaz nerunāsim). Bija interesanti redzēt Skārletu Johansoni šādā ampluā un jāatzīst, ka viņa izskatījās lieliski. Lai arī varbūt šoreiz pasaulei nedraudēja baigās briesmas un filma vairāk bija centrēta tieši uz Stārku un viņa problēmām, manuprāt, sižets bija ļoti labi noslīpēts. Pieminot šo filmu, nevar nepieminēt vēl vienu lietu, kas piešķīra tai asumiņu un padarīja par absolūtu grāvēju - šie nopelni pienākas filmas soundtrack jeb skaņu celiņam. AC/DC ir vienkārši kaut kas fantastisks, kas piešķīra filmai īstu kick-ass stilu. Iron Man 2 ir ne tikai vizuāli, bet arī muzikāli izcils darbs. Vecās, labās dziesmas kārtīgā roķīgā stilā (esmu tieši šādas mūzikas fans) bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Mīnusi.  Mīnuss bija tikai viens. Gribējās kaut ko vairāk no final fight.  Viss jau bija labi. Atlidoja Whiplash, Stārks un WarMachine ar viņu pacīnījās, pašaudījās un tas arī bija viss. Gribējās tomēr ko tādu, lai mute paliek vaļā, kaut ko episku un nepārspējamu, bet kopumā beigas ļoti labas. 

Nobeigums.  Nobeigumā varu vien teikt, ka filma fantastiska. Viena no labākajām, kādu nācies redzēt. Iron Man ir viens, Iron Man 2 jau kas cits. Mūzika, vizuālie efekti, aktierspēle, tēli, sižets - nav kur piesieties. Filma atstāj tevi ļoti pacilātā garastāvoklī. Personīgi es, iznākot no zāles, jutos kā bērns, kas savā dzimšanas dienā saņēmis lielu, spīdīgu rotaļlietu ( un ne jau bārbiju, bet gan kārtīgu sporta autiņu). Iron Man 2 ir viena no tām filmām, ko labprāt skatītos kaut vai desmit reizes, tāpēc es tiešām iesaku to noskatīties un noklausīties saundtrakus. No piecām zvaigznēm noteikti došu piecas. 

Mūzikas liste

Tad nu tā. Esmu nolēmusi izveidot tādu kā mīļākas un sev tuvākās mūzikas grupu sarakstu gan sev pašai, lai neaizmirstu, gan lai ir kādam citam, kur pašpikot. Gan jaunākas, gan vecākas grupas un dziesmas. Liste bieži papildināsies, tā kā "keep in touch" un varbūt atrodi arī sev ko jaunu :)

• 30 Seconds To Mars
• Muse
• Hinder ("Born To Be Wild", "Better Than Me", "Loaded and Alone")
• Nickelback
• Amy Macdonald
• Amy Winehouse ("Back To Black")
• Bon Jovi
• Aerosmith
• Breaking Benjamin
• Skillet
• Blue October
• Evanescence
• Green Day
• My Future Lies
• Placebo
• Iron and Wine
• Paramore
• Creed
• Kings Of Leon
• The All- American Rejects
• Train ( it īpaši "Hey Souls sister")
• Yiruma
• The Killers
• The Pennyroyals
• Simple Plan
• Switchfoot
• HIM
• Reel Big Fish
• Editors
• Foo Fighters
• Moonspell
• Mando Diao ""Gloria''
• Adam Lambert
• Kid Rock
• Damien Rice
• Michael Bubbe
• Keith Urban
• Within Temptation
• Mika
• Sting
• Stratovarius
• Nightwish
• Cinema Bizarre
• Hans Zimmer
• Peter Cincotti
• Owl city
• Frank Sinatra
• Enigma
• Triānas parks
• Double Faced Eeles
• Voron
• Rod Stewart 
• Keane (starp citu viņiem jauns albums "Night Train")  
• Black Veil Brides      

turpinājums sekos...
P.S. Ja te ieklīst kāds mūzikas mīlis un viņa grupa nav šajā listē, droši var pierakstīt komentāru. Vienmēr būšu happy uzzināt par jaunām grupām :)

Viens no "Aptumsuma" soundtrekiem ir apstiprināts!

Tikko interneta portālā myspace.com mūzikas jaunumu sadaļā izlasīju, ka ir apstiprināts S. Meieres Krēslas sāgas trešās daļas - "Aptumsuma" - filmas soundtreks "Neutron Star Collision (Love is Forever)". Un šīs dziesmas autori ir nevieni citi kā nepārspējamie un jau tradicionālie "Muse"!!!

Ziņa piesaistīja uzmanību, jo:

1. ) par spīti tam, ka esmu pilnībā izārstējusies no krēslasholisma interese par filmām tomēr ir saglabājusies;

2.) man kā no mūzikas atkarīgajai vienmēr interesē mūzikas jaunumi;

3.) visbeidzot - varu atzīt, ka "Muse" ir viena no manām favourite bands manā bezgalīgajā mūzikas sarakstā ( jāatzīst, ka tieši "Krēsla" palīdzēja man viņus atklāt).

Lai nu kā, bet man tikai prieks par "Muse" un uzskatu, ka viņi ļoti labi piestāv ne tikai "Krēslai" ( "Supermassive Black Hole"), "Jaunam mēnesim" ( ''I Belong To You''), bet arī "Aptumsumam" un visai sāgai kā tādai. Ne velti Stefānija Meiere ir ļoti pateicīga "Muse" puišiem:

"Un beidzot es vēlos pateikties talantīgajiem mūziķiem, kuri mani iedvesmoja, īpaši grupai "Muse" - šajā novelē ir emocijas, ainas un sižeta pavedieni, kas dzimuši no "Muse" dziesmām un vispār neeksistētu bez viņu ģenialitātes."

Diemžēl jauno soundtreku vēl nav iespējams noklausīties, izņemot smieklīgi īsu fragmentiņu youtube.com.

Atgādinu tikai, ka "Aptumsums" uz kino ekrāniem būs skatāms šā gada vasarā. Rakstu par apstiprināto soundtreku var izlasīt arī šeit: 

http://www.myspace.com/music/blog/2010/05/muse-confirmed-for-the-eclipse-soundtrack#pm_cmp=mce_con_music_ft_news_muse

30 Seconds To Mars video "Kings and Queens" filmēšana

Keep working, guys ;)

Gaidām "This Is War" video