Ne pirmā svaiguma filma, bet vakar noskatījos to otro reizi un vienkārši nevarēju neuzrakstīt. "Eņģeļi un dēmoni " ir viena no tām retajām filmām, kas mani aizkustina un atstāj būtisku iespaidu. Tas nav tikai Dena Brauna romāns, kurš ietērpts filmā, bet drīzāk filma, kas dzīvo atsevišķu, neatkarīgu dzīvi. "Eņģeļi un dēmoni" ir kaut kas neticams. Vēl nekad neviena filma manī nav spējusi izraisīt emocijas, cik ļoti to izdarīja šis darbs. Tas nav kārtējais Holivudas grāvējs, jo šī filma burtiski izstaro tik daudz sajūtu, ka to grūti izstāstīt. Vatikāna varenība liek elpai aizrauties un nodomāt: "Tas tiešām ir Dieva templis". Tā ir varenība, kuras priekšā gribas noliekt galvu. "Eņģeļi un dēmoni" man tuvi šķita arī dēļ manas intereses par vēsturi un simboliku. Man tā bija īsta medusmaize ( it sevišķi Vatikāna bibliotēka, kurā es ļoti gribētu tikt iekšā, jo tur taču glabājas civilizācijas lielākie dārgumi (zināšanas)).
Domāju, ka lielu daļu uz izjūtām nospēlēja tieši mūzika. Hansa Cimmera radītie darbi ir fantastiski un apvienojumā ar Sv. Pētera katedrāles ainām, tie lika skudriņām skriet pār muguru. Mūzika - tik garīguma un majestātiskuma pilna - padarīja "Eņģeļus un dēmonus" tik emocijām bagātus. Apvienojumā ar "God Particle" un "503" filma aizkustināja dvēseles stīgas. Protams, ka jāpateicas arī aktieriem, it sevišķi Tomam Henkam, kura vietā citu Roberta Lengdona atveidotāju es nemaz nevarētu iedomāties. Un, protams, jāmin arī Evans Makgregors, kurš atveidoja kamerlengo un par spīti tam, ka izrādījās visas tās jezgas ar Illuminati vaininieks, tomēr kļuva gandrīz par manu mīļāko tēlu un ieguva manas simpātijas. Jāatzīst, ka Makgregoram piestāv mācītāja sutana. Makgregoram jāpasakās arī par to ainu, kurā kamerlengo ar spridzekli helikopterā ceļas ar vien augstāk Vatikāna debesīs un fonā skan tā sasodītā, skaistā mūzika. Šajā momentā vienkārši uznāca raudiens ( es parasti to nekad nedaru). Un tad lēnām kā eņģelis viņš nolaižas atpakaļ uz zemes... Skaisti.
Ja runājam no filmas uzbūves viedokļa, tad viss bija ok. Specefekti lieliski ( it sevišķi aina ar antimatērijas iespaidīgo, fantastisko eksploziju), sižets mazliet pamainīts, bet tas jau pieder pie lietas, aktierspēle - lieliska - , mūzika, kā jau teicu, kaut kas fantastisks ( visu cieņu Hansam Cimmeram par lielisko mūziku un Džošua Bellam par vijoles solo). Atkal jau "Eņģeļi un dēmoni" panāk to, lai skatītājs neatslābtu ne uz mirkli un sajustos tā, it kā būtu daļa no šī stāsta, it kā būtu liecinieks visam, kas notiek un vēl notiks.
Pašās beigās, kad aizslīd pirmie titri, tu atmosties un saproti, ka esi atgriezies savā pasaulē. Taču tevī joprojām paliek šī pacilājošā sajūta, sajūta, ka esi sastapies ar kaut ko iespaidīgu, kaut ko garīgu. Filma liek padomāt par Dieva eksistenci, par to, cik stipra spēj būt cilvēka ticība un ka brīnumi notiek arī ikdienā. Es tiešām cienu tos cilvēkus un esmu gatava viņu priekšā noliekt galvu, kuriem ir tik stipra ticība, kuri neprasa pierādījumus, bet paļaujas uz to, kam tic. Žēl, ka man šīs ticības nav. Esmu pierādījumu cilvēks.
P.S. Bet filma ir vienkārši fantastiska.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru