Mazs fragmentiņš no kāda mana skribeļa

Niks apskatīja noliktavu. Pa mazo durvju šķirbu varēja saredzēt izpuvušu grīdu. Šī vieta viņam nekad nebija patikusi. Viņš savilka ciešāk krekla apkakli un piespiedās pelēkās ēkas sienai, nožēlodams, ka steigā nebija paķēris jaku. No jumta aumaļām plūda ūdens. Šķita, ka šodien nebeigs līt.

Te nu viņš bija. Galā. Pie vecās noliktavas gaidīdams savu nāvi. Dīvainus lokus met dzīve. Vienā brīdī tu esi laimīgs, bet tad izirst laulība un tu atkal esi sākumā. Viens ar saviem lēmumiem un izvēlēm. Izvēles. Nekad nevar zināt, kādas izvēles nāksies pieņemt, bet kādas noraidīt. Nekad nevarēja zināt, kādās situācijās liktenis iemetīs cilvēku, jo neko jau nevarēja paredzēt. Bet viens bija skaidrs - agri vai vēlu mēs katrs nonākam krustcelēs un kad tas notiek, kaut ko nākas ziedot.

Cilvēki bija nežēlīgas būtnes - par to Niks bija pārliecinājies. Tie bija zemiski, nežēlīgi un ļauni.Tie meloja, krāpa, mocīja un nogalināja. Cilvēku rasei nebija attaisnojuma. Tomēr Niks dziļi sirdī ticēja, ka cilvēkiem viss vēl nav zudis. Viņš ticēja, ka vienas slepkavas darbu kaut kur pasaulē atmaksā ar kāda dzīvības glābšanu. Cerēja, ka policija nestrādā prestiža pēc, bet gan tāpēc, lai kalpotu sabiedrībai, lai cilvēki justos droši. Ka ārsti neārstē slimniekus atalgojuma dēļ, bet gan tāpēc, lai cīnītos ar pasaules slimībām, ka ātrās palīdzības mediķu nesavtīgais darbs izglābj ne vienu vien dzīvību un mazina kāda ciešanas. Cerēja, ka psihoterapeiti palīdz cilvēkiem tik galā ar problēmām un atrast savu vietu šajā sasodītajā pasaulē, nevis ērti sēž savos krēslos un saņem lielu naudu. Viņš cerēja, ka puiši tur Afganistānā un citos karstajos punktos zem ložu krusām un lādiņiem cīnās par cilvēcību, ka viņu asinis nelīst veltīgi.

Galu galā cilvēkos bija arī kas labs. Drosme. Varonība. Jo augstāka bija cilvēka morāles pakāpe, jo vairāk drosmes viņam piemita. Drosme bija tikai daļa no tā spēka, kas mūsos mīt. Vajadzīgs ir tikai īstais brīdis. Brīdis, kad šie spēki, ko pat nespējam iztēloties, atklājas. Tikai esot uz robežas, pašā kraujas malā mēs apzināmies, kas patiesībā esam un saņemam visu drosmi lēcienam, lai arī cik dziļa būtu aiza pie mūsu kājām. 

Tāpēc arī Niks vairs nepretojās. Viņš bija atradis sevī spēku. Prāts vairs nemeklēja sāndurvis. Tas samierinājās ar to, kas bija jādara. Nebija vairs "ja", "bet", "vai" un "varbūt". Ceļš bija skaidrāks kā jebkad. Nekādu citu iespēju. Lai uzaustu rīts, naktij bija jāiet bojā. Lai cilvēks dzīvotu, kādam bija jāmirst. Šoreiz jautājums nebija par to, vai tu spētu nogalināt, lai glābtu savu dzīvību. Jautājums bija - vai tu spētu mirt, lai glābtu kādu citu?

Jā. Atbilde vienmēr bija - jā. Jo iemesls bija Nika miesa un asins. Dēls ar kuru viņš tikai nesen bija salauzis ledu, kas valdīja starp abiem. Varbūt kaut kad Saša spēs piedot un saprast, ka tas bija mazākais, ko viņš, Niks, varēja darīt, lai izpirktu vainu par tiem gadiem, kuru laikā bija attālinājies. Taču viens bija skaidrs - dēlam jādzīvo, lai ko tas prasītu. Pasaulē bija iekārtots, ka vecāki aiziet ātrāk nekā bērni. Nevis otrādi.

Smeldzīgi, patiesi un no sirds: Blue October "Any Man in America"

Sāpes, depresija, dusmas un atkal miers - tā varētu raksturot jauno Blue October albumu Any Man in America. Džastins Farstenfelds bez maz vai izkliedz, ko nozīmē sķiršanās. Albums tik tiešām ir par to, cik daudz sāpju sagādā atšķirtība no meitas, cik nežēlīga var izrādīties tava otrā pusīte, tāpēc var droši sacīt, ka arī šoreiz Džastins šajā albumā ir pilnīgi atklāts un uzrunā klausītāju no visas sirds. Daudz personiskāk un tiešāk.

Atgādināšu, ka Blue October ir Amerikāņu alternatīvā roka grupa, kas izveidojās 1995. gadā Teksasā. Grupa sastāv no Džastina Farstenfelda (solists, ģitārists, dziesmu autors), Džastina brāļa Džeremija (bundzinieks, perkusionists), Raiena Delahouseja (vijole, mandolīna, klavieres un bekvokāls), Meta Noviskija (bass, bekvokāls) un galvenās ģitāras - Džuliana Mandreika.  Viņu kontā šis ir jau sestais studijas albums un daudzas grupas dziesmas izmantotas kā filmu un seriālu saundtreki.

Lai saprastu vēstījumu, ko sevī nes Any Man In America nepietiks ar vienu klausīšanās reizi. Ir mierīgi jāapsēžas un jāieklausās - no dziesmas dziesmā. Un tad skaidri un gaiši sapratīsiet par ko ir runa. Ja Any Man in America iesākas ar pamatīgiem pārdzīvojumiem un skumjām, tad vidū pie "The Flight(LNK To MNP)" tas pārtop dusmās, mūzika kļūst agresīvāka, savukārt pēdējās trīs dziesmas jau atkal skan mierīgi. Mani pašu pārsteidza tieši albuma tituldziesma. Ar ko? Ar vārdiem. "Any Man in America" lirikas ir tik patiesas, ka tur jūs nedzirdēsiet ne izskaistinājumus, ne iecietību, bet gan klajas dusmas. Savukārt dziesma "The Feel Again" spēj aizkustināt pat līdz asarām, bet klausoties "The Worry List" pārņem neticams miers.

Un tas viss nav pagrābts no zila gaisa. Tie nav tikai vārdi. Jaunais albums ir gluži kā novele. Tajā var novilkt līniju starp vietām, kur saspīlējas sajūtas, kur sāpes pārvēršas dusmās un aizvainojumā un kur tās atkal norimst mierā. No pesimisma un depresijas atpakaļ mazliet smeldzīgā optimismā un atgādinājumos, ka ir kāds, kura dēļ jāpieceļas un jāturpina. Lieliski teksti, kas nu nekādi nevar neaizķert pa kādai stīgai. Taču lai saprastu, ir jāklausās.

Interesanti ritmi, dažādu mūzikas stilu nianses sajaucas ar klavieru dzidro skaņu un vijoles smeldzīgo sērīgumu, tam visam paliekot pie vecā labā roka. Un, protams, Džastina lieliskā balss. Puiši pastrādājuši lieliski gan mūzikas, gan vārdu, gan ieraksta ziņā. Tomēr zinot, ko šis albums prasījis, paliek skumji. Any Man in America ir vēltījums ikvienam tēvam, kurš kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ tiek šķirts no bērna. Tāpēc, ja gribat izpriecāties, šo labāk neklausīties, jo tas ir emocijām bagāts garadarbs un prasa noteiktu dvēseles stāvokli. Lai nu kā, bet tas joprojām ir tas pats vecais Blue October, kas uzrunā katru klausītāju bez jebkādas liekulības un izskaistināšanas, tādējādi pulcējot ap sevi uzticīgus fanus, cilvēkus, kuriem šīs grupas dziesmas palīdzējušas pārvarēt grūtības. Tā ir arī šoreiz. Smeldzīgi, patiesi un no sirds.  

Un lēnām izdziestot ģitārai, skan vārdi: "I might have been gone, but I never walked out."

Hurricane (MTV Unplugged)

Viena no manām mīļākajām dziesmām jaunā skanējumā.

Video - Hurricane (MTV Unplugged) - 30 Seconds To Mars | MTV Unplugged: 30 Seconds To Mars

Zilais oktobris atkal būs klāt

Šodien, skatoties "Moonlight" izdzirdēju pazīstamas mūzikas skaņas. Filmas fonā klusi spēlēja Blue October dziesmu "Calling You" un pēkšņi uzmācās nostaļģija pēc tiem laikiem, kad šo grupu klausījos. Tad nu nolēmu, ka jāpaskatās, vai viņiem tuvākajā laika nav paredzams kaut kas jauns un...jā, izrādās, ka tieši pēc divām dienām iznāks Blue October jaunais albums "Any Man In America". Tad nu gaidīsim.

Singls "The Chills" no albuma "Any Man In America"

Au revoir vasara!

Augusts. Un tas jau nozīmē rudeni. Viena un svarīgākā no pazīmēm, ka tuvojas rudens, ir fakts, ka man atkal sākt pietrūkt Londonas. Neskan jau loģiski, jo nevar pietrūkt vietas, kurā tevis nav bijis, taču tas viss ir sasodīti neizskaidrojams. Tāpēc es labāk necentīšos saprast. 

Lai nu kā, bet vasara pagāja ātri. Tā bija tiešām veiksmīga. Atradu darbu, mācījos valodu un vēl visu ko. Ar katru mēnesi kļūstu gudrāka (ne jau par grāmatu zināšanām runāju), iepazīstu cilvēkus un nāku pie secinājuma, ka esam nesaprasti un nesaprotam cits citu. Tāpat secināju, ka lai cik jauka būtu vasara, tas karstums var reāli piegriezties. Arī viens no maniem manuskriptiem lēnām virzās uz priekšu. Ceru, ka līdz rudens beigām tas jau būs gatavs.

Vasaras foršākais piedzīvojums - Summer Sound festiņš. Sākumā gan raudzījos uz pasākumu diezgan skeptiski, bet vēlāk izrādījās pavisam pretēji. Salīdzinot ar bīčpārtiju, mani pārsteidza gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra. Fakts, ka šoreiz bija iekļauts arī parks, bija fantastiski. Bīčpārtijs jau nebija slikts, bet Summer Sound bija kaut kas pavisam cits - kvalitatīvāks, daudz jaukāku atmosfēru un ļoti labu muzikālo piedāvājumu. Jā, tas bija forši.

Vienīgais, ko mēģināšu pārdzīvot ir tas, ka netiku uz fonteinfestu. Baigi gribējās aiziet pirms pielikt punktu vasarai, bet neko darīt. Taču priekšā vēl daži sīki vietējā mēroga pasākumi, kurus noteikti apmeklēšu. 

Nostrādājusi esmu jau vairāk nekā divus mēnešus un es jums teikšu - nav nekādas vainas. Jebkuru darbu var iemīlēt, ja ir pareizā attieksme. Bez tam, ja man ir mūzika un iespēja kaut ko uzskribelēt, tad nevajag nekādus zelta kalnus un priecāties pa dzīvi ir pavisam viegli. Kā tajā Guano Apes dziesmā:"Live is so easy if you know the taste". Starp citu Liepājai aizbrauca jumts viņu uzstāšanās laikā.

Galvenais, par ko strādājot ar cilvēkiem esmu pārliecinājusies, ka smaids un laipna attieksme atmaksājās. Un es nemaz neprotu savādāk. 

Bet drīz būs septembris un tas nozīmē rudeni. Tas nekas, jo kā nekā rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Dzimšanas diena, Dzejas dienas (šoreiz ceru, ka pacelšu savu pakaļu un aizvākšos uz kādu no to pasākumiem) un vēl visādi nieki. Izskatās, ka šis rudens būs pietiekami krāsains notikumu ziņā, tāpēc par vasaru īpaši neraudu. Svarīgi jau nav kāds gadalaiks aiz loga, bet kāda istabā ir atmosfēra. Ar mūziku var jebkuru ledus pili pārvērst siltā pludmalē. Un tad, kad ārā plosīsies skarbie rudens vēji, sveces, labs vīns, lieliska mūzika un kāds našķis parūpēsies par lielisku atmosfēru. Lai rudens ir tā ar glanci!

Sono più felice che mai!

Gobu iela

Visā pilsētā nebija tādas vietas kā šī. Gobu iela atradās pašā pilsētas nostūrī, blakus bieziem un tumšiem mežiem, kas meta draudīgas ēnas uz ēku sienām. Tie, kas šajā ielā nedzīvoja, meta tai līkumu, jo Gobu iela nebija parasta iela. Tas bija ļaunuma perēklis. Elle zemes virsū. Tā bija mirusi vieta un tikpat miruši bija tās iedzīvotāji. 

Gobu ielā nebija ne cerību, ne sapņu, par mīlestību nemaz nerunājot. Te valdīja nauda un bauda. Te dubļos iemina cilvēka lepnumu, te izmantoja, apgānīja un ienīda. Slimie prāti šeit meklēja patvērumu, bagātie baudas un savu vistumšāko fantāziju piepildījumus, bet rakstnieki - izzināt dzīves vistumšākās dzīles, nolaisties līdz pilnīgam pagrimumam. Daudzi to neizturēja un aizbēga.

Bet tie, kas palika, kļuva tādi kā šī iela. Bezcerīgi, bezjūtīgi, tumšu domu savažoti dzīvnieki, kas nepazina neko, tikai baudas. Ielas smagais gaiss saindēja cilvēku dvēseles. Ja tās ieraudzītu dienasgaismā, citi redzētu, ka tās ir sapuvušas un tārpu sagrauztas. Zeme, ko mina Gobu ielas iedzīvotāju kājas vaidēja un kļuva akla no tā, ko tai bija jāredz. Pat laternu gaismas nemirdzēja, tikai iekrāsoja ielu mironīgi zaļganbālā nokrāsā, padarot nokaltušās gobas vēl baismākas. Saule šeit nekad neiespīdēja, jo dienā iela tinās pelēkā dūmakā. 

Uz Gobu ielas varēja nopirkt jebko un jebkuru. Visu, kas kustējās un nekustējās. Cilvēki šeit pārdeva dvēseli nelabajam, nēsāja sirdī naidu un atriebību. Ik uz soļa kāds nodevās dzīvnieciskām tieksmēm, kāds kala plānus kā aizžņaugt kādam rīkli un kāds vienkārši vārtījās pa dubļiem, salūzdams zem šīs vietas nāvējošajiem pieskārieniem. Šī bija tumsas ieleja, kurā žēlastību nepazina. No šīs ielas baidījās visa pilsēta. Baidījās aplipt ar tās smakojošo slimību, baidījās, ka tās indīgie taustekļi sasniegs arī viņus. Taču to iznīcināt arī viņi baidījās, jo Gobu ielu sargāja tās mūžīgie dēmoni un elles suņi. Tas bija elles kambaris. Paša sātana vasarnīca.

Pašu Gobu ielas iedzīvotāju sirdīs mājoja tukšums. Pa kaktiem grabinājās izmisums, iznīcības taustekļi līda ārā no melnajām pagultēm un tumsa svilpoja cauri visām plaisām un šķirbām. Te staigāja sāpes, vientulība un naids. Nežēlība sēdēja uz māju jumtiem un visā noraudzījās ar apmierinātu smīnu, kas savilka tās balto masku mūžsenās krokās. Tās bezacainie dobuļi vērās iznīcībā un barojās no Gobu ielas ļaužu dvēselēm. Kā milzīgs maitas putns tā ar saviem melnajiem spārniem bija uzsēdusi uz sava laupījuma un lika Gobu ielas ļaužu prātiem aptumšoties un ledum plūst viņu asinīs. 

Kaut kur tam visam pa vidu, Zaļajā namā, mitinājās Feita - iespējams, vienīgais cilvēks, pār kuru šīs ielas lāstam nebija varas...