Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties

Coldplay - Mylo Hyloto

Šie čaļi aizvien vairāk nododas eksperimentiem, miksē stilus un nez kādā veidā izpelnās lielu uzmanību, lai arī ko darītu. Britu alternatīvā rokgrupa piedāvā elektronikas un alternatīvā roka sajaukumu. Labākās dziesmas manā skatījumā ir fantastiskais kavers "Every Teardrop Is A Waterfall", "Paradise" un "Us Against The World". Pārējās dziesmās kaut kas tomēr pietrūka. Iespējams tas, ko meklēju, bija vecais Coldplay, taču arī šis albums nav slikts. Bet savādāks gan.

Birdy - Birdy

Birdy jeb Jasmine Van den Bogaerde ir piecpadsmit gadus veca  angļu dziedātāja, kurai piemīt absolūti fantastiska balss. Šī jaunā meitene ne tikai lieliski dzied, bet arī spēlē klavieres. Albumā atradīsiet tādus dziesmu kaverus kā Cherry Ghost  "People Help The People", Bon Iver sirdi plosošo "Skinny Love" un vēl pavisam nesen tik populāro Naked and Famous hitu "Young Blood". Lielisks albums pie vīna glāzes un brīžos, kad apriebjas troksnis. 

Evanescence - Evanescence  

Arkanzasas rokgrupa ar Eimiju Lī priekšgalā pēc ilgu gadu klusēšanas oktobrī izlaida savu trešo studijas albumu, par taitlu tam izvēloties savu grupas nosaukumu. Atkārtošos, taču man ļoti pietrūka vecā Evanescence. Vienīgās dziesmas, kas iekrita sirdī bija "Sick" un "Lost In Paradise". Arī "What You Want" nav slikts gabals. Taču kaut kas tomēr ir pazaudēts no agrākā Evanescence. Nav vairs tās skanējuma, tās nokrāsas dziesmām, kāda bija Fallen un Open Door. Bet tiem, kas nav īpaši daudz iedziļinājušies šīs grupas daiļradē, šis varētu būt labs roks. Plusiņš par Eimijas balsi, jo tā tiešām ir nepārspējama. 

Ewert And The Two Dragons - Good Man Down

 Igaunijas indie rokgrupa, kas priecēja mūs Pozitīvusā un arī Summer Sound Liepāja, kādu laiciņu atpakaļ izdeva jaunu albumu. Šis kaimiņu brīnums patiesībā ir viens no klausāmākajiem albumiem šogad. Dievinu albuma tituldziesmu "Good Man Down" un mierīgam vakaram noder arī "Falling". Jauks albums, ja ausis nogurušas no gagām un bīberiem. Everts un divi pūķi ar savu prasmi savienot sevī neticami daudz dažādu mūzikas stilu elementu un reizē ar to ziemeļniecisko vienkāršību, panāk dziļu, patīkamu brīvdienu vakara atmosfēru. Viegls, patīkams un ritmisks. Vakariem, kad snieg.

Snow Patrol - Fallen Empires 

Arī Coldplay mazais īru brālītis Snow Patrol šogad izlēmis pakāpties ārā no rāmjiem. Vispār man patīk viņu jaunais albums. Tas ir savādāks, taču nebūt ne sliktāks. Pie tādām dziesmām kā "Called Out In The Dark" nav iespējams nosēdēt mierīgi un arī vārdi ātri iesēžas galvā. "The Wight Of Love", "This Isn't Everything You Are" (episks gabals), "New York"... nu tas jums jādzird pašiem. Dziesma "Lifening" ir tik mierīga, ka tik tiešām arī tev liekas, ka tas ir viss, ko tu jebkad no dzīves esi vēlējies. Puiši ir metušies piedzīvojumā radot šo albumu un viņiem tas izdevies lielisks, tāpēc bez liekām pļāpām iesaku izbaudīt. Ar katru klausīšanās reizi to iespējams atklāt no jauna un ar katru reizi tas paliek arvien labāks.

Foo Fighters - Wasting Light

Albums, kas šogad sagādāja vislielāko prieku. Un tas laikam notika ne vien ar mani, bet arī ar pašiem Foo Fighters puišiem. Jāsaka, ka izplosījušies viņi tur ne pa jokam. Kā sāc kratīties pie pirmās dziesmas tā gandrīz visa albuma garumā. Tīra enerģija - tā varētu raksturot viņu dziesmas. Nirvanas ēna ir aizbaidīta ar spēcīgiem ģitāru rifiem, ātriem ritmiem un arī paši Foo Fighters uz skatuves ir īsts sprādziens. Puiši dažās dziesmās rauj vaļā tā, ka ellē visi saausās. Vietu manā mūzikas lādē (tajā, ko nēsāju līdzi ik mirkli)  ir iekarojušas tādas dziesmas kā "Rope", "White Limo" (tīrākais ekspresionisms, nezināju, ka Grols māk tā bļaut), "Arlandria" (goda vārds, es to piedziedājumu jau esmu kaut kur dzirdējusi) un, protams, mans lielākais favorīts "Walk" (pietiek man padzirdēt to dziesmu un smaids līdz ausīm). Nu vienkārši lielisks albums, ja gribas nedaudz adrenalīna. Ļoti labi aizdzen nogurumu.

Zeme nepieder nevienam, tā ir dzīva un ir pati par sevi

Šodien skribelējot un klausoties Wardruna, prātā ienāca šāda domas:

Mums, cilvēkiem, pieder vesela planēta, taču joprojām nepietiek vietas. Tādēļ mēs iedomājamies, ka mums ir tiesības izpārdot Mēnesi un plānot nākotnes dzīvi uz Marsa. Mēs uzskatām, ka esot cilvēkiem mums pieder it viss. Ikkatra planēta, ik zvaigzne tumšajās debesīs. Ka mūsu varā ir lemt, kad lēks saule un kad tā rietēs. Mēs esam tā aizrāvušies ar komfortu un lietām, ka esam pārāk tālu aizklīduši no dabas un atrast atpakaļ ceļu ir tikpat kā neiespējami. Mēs darām pāri Zemei, kas tik laipni ļāvusi šos gadu tūkstošus sevi apdzīvot. Mēs darām pāri tam, kas plūst mūsu dzīslās, kas ir mūsu patiesais spēks un kas spēj nokaut visus nešķīsteņus.

Mēs grūžam postā to, kas devis mums dzīvību, jo esam pārāk pārņemti paši ar sevi. Jo mēs taču arī esam dievi. Mēs spējam sasaldēt mirkli fotokameras zibsnī, sarunāties viens ar otru esot kontinenta otrā malā, ar dažu taustiņu palīdzību iegūt jebkādas pasaules gudrības un likt mašīnām domāt un rīkoties mūsu vietā. Mēs spējam pārvietoties ātrāk par zirgiem, pieveikt zvaigžņu gadus un lidot debesīs ar dzelzs spārniem. Mēs ceļam pilsētas, kuru ēkas ir augstākas par dažu labu klinšu smaili. Mēs liekam lietā burvestības, jeb kā tās paši dēvējam par zinātni, lai iegūtu gāzi, ūdeni, elektrību un rūdu. Mēs radām ieročus saviem Zemes ienaidniekiem, domādami, ka Visumā esam vieni. Mēs iznīcinām ar ieročiem, kas nogalina pilsētas un saindē ūdeņus, un atkal visu uzceļam no pelniem. Mēs izcērtam zaļos mežus, kas sniedz mums tik vajadzīgo skābekli un tad brīnāmies par alerģijām un dažādām slimībām, par piesārņotu gaisu.

Mēs tikai ņemam, ņemam un ņemam no Zemes, nedodami neko atpakaļ un nedomādami par sekām. Mums taču uz to ir tiesības, mēs taču esam dievi, kas pakļauj dabu, prognozē vētras un lietus, maina upju gultnes, izžāvē ezerus un appludina klintis. Mēs apsteidzam laiku un mums tā joprojām ir par maz. Bet laiks jau ir tikai cilvēku izdomāta vienība, kas sadala mūžību gados, mēnešos, nedēļās, dienās, stundās, minūtēs, sekundēs...Kas gan ir noteicis, ka laiku mērīsi tā, ka mums ir atvēlēts tik un tik, ka pagājuši jau gadsimti? Protams, ka cilvēks-dievs.  Mēs esam radīšanas dievi. No nekā protam izveidot kaut ko. Protam zvejot, uzskatot, ka jūra pieder mums. Protam medīt, jo meži taču ir mūsu. Tas ir pašsaprotami, jo Zeme taču pieder mums. Mēs esam tās pārvaldnieki un likumīgie mantinieki. Neesam dabai neko parādā. 

Mēs esam dievi, kas tik izmisīgi pūlas radīt mākslīgo intelektu, iedvest dzīvību un jūtas mūsu pašu radītajās mašīnās, gluži kā tas reiz tika izdarīts ar mums. Taču mēs esam aizmirsuši, ka šajā inteliģences un cinisma laikmetā, kad Einšteina smadzenes ir svarīgākas par gribu, kad vēlme raust nomāc pateicību Zemei par sniegtajām dāvanām, mums krūtīs (atšķirībā no tām mašīnām) joprojām pukst sirds. Esam aizmirsuši, kā ir just ar sirdi, jo jūtam tikai ar smadzenēm. Tāpēc mēs nedzirdam zemes vaidus, mežu klusās nopūtās un zilimelno mākoņu naidpilnos dārdus. 

Daba lūdz un brīdina, bet mēs esam kurli. Tik aizņemti ar sevi, ka nepietiek laika, lai ieklausītos. Tik aizņemti, ka nemaz to negribam darīt. Un Zeme cerībā, ka ja ausis kurlas, tad varbūt acis nebūs aklas, sūta mums viesuļus, zemestrīces un plūdus. Milzīgi viļņi, kam esam paši devuši vārdu noskalo krastus, atņemot mūsu dārgās dzīvības. Vulkāni iznīcina ciemus, pilsētas noposta zemestrīces un mūsu drošās kartona kastes, kurās jūtamies tik pārliecināti, aiznes lietusgāžu ūdeņu upes. Un mēs vēršamies pret debesīm, jautājot un lūdzot - kāpēc? Kaut gan patiesībā tas jājautā zemei, ko min mūsu kājas, ja reiz esam tik akli un nesaredzam, ka atbildīgi par visām likstām esam mēs paši.

18. novembris Liepājā

Vakar, kā ikvienā Latvijas pilsētā un ārpus tās robežām, arī Liepājā risinājās 18. novembra svētku svinības. Pirmo reizi Latvijas 93. gadadienu atzīmēja K.Zāles laukumā un par to lielais paldies organizētājiem, jo tā izrādās ir perfekta vieta šādām svinībām, gluži pretēji saspiestajam centram. 

Šogad liepājnieki bija sapulcējušies kuplā skaitā - gan lielākie ar sarkanbaltām lentēm pie mēteļiem un jakām, gan mazie ar Latvijas karodziņiem rokās. Dziedāja gan lieli gan mazi, atdodami godu savai valstij. Svētku noslēgumā visus priecēja salūts, kurš virs kanāla izskatījās fantastiski un daudz iespaidīgāk un gleznaināk nekā virs universitātes, kā tas bija citos gados. Tāpēc ieteiktu organizētājiem arī turpmāk izmantot Zāles laukumu šādiem pasākumiem. Un paldies RIMI par silto, gardo tēju!

Foto no svētku salūta šeit

Tors - no pašapmierināta egoista līdz cilvēces aizstāvim

Labs nāk ar gaidīšanu - tā mēdz sacīt. Un izrādījās, ka tā ir taisnība. Vēlējos noskatīties Toru kopš tas parādījās uz kino ekrāniem. "Kino Balle" mani piečakarēja un uz lielā ekrāna to neredzēju, bet tā kā nojauta sacīja, ka filmai jābūt baigi labai, tad vēlējos to noskatīties vislabākajā kvalitātē. Bet līdz DVD nācās pagaidīt. Un beidzot aizgājušajā nedēļas nogalē, lēdijas un džentlmeņi, Tors DVD versijā nonāca pie manis. Sajūta bija tāda it kā bērnam Ziemassvētkos būtu uzdāvināts pamatīgs spēļu džips ar milzīgiem riteņiem un sudraba krāsojumu. Bērnišķīgi, bet tomēr.

 Sižets. Stāsta centrā ir Varenais Tors – spēcīgs, taču augstprātīgs kareivis, kura neapdomīgā rīcība no jauna piešķiļ uguni senām domstarpībām, izraisot karu. Par sodu Tors tiek padzīts no karaļvalsts, lai turpmāk savu dzīvi pavadītu uz Zemes starp cilvēkiem. Taču tieši šeit viņš uzzinās, ko nozīmē būt īstenam varonim, kad bīstamākais ienaidnieks no viņa pasaules sūta savus tumšos spēkus, lai iekarotu Zemi. Filmā iemirdzējās jau tādas zvaigznes kā Entonijs Hopkins, Natālija Portmane un, protams, centrālā persona - Kriss Hemsvorts.

Pārdomas. Nu patiesība tas nav stāsts tikai par Zemes glābšanu, bet gan par attiecībām ar ģimeni, savu kļūdu labošanu un spēju mainīties. Stāsts pa savu grēku izpirkšanu un nesavtīgumu. Par pazemību un cieņu.

Lai nepatiktu Tors, cilvēkam vai nu ir jāienīst komiksi, fantastikas filmas vai arī jābūt visai aprobežotam skeptiķim. Nu labi, nerunāšu par citiem, bet par sevi zinu droši - viena no labākajām filmām, kādu man gadījies līdz šim redzēt. Tā kā esmu no tiem, kas Transformerus, Zirnekļcilvēku, Dzelzs Vīru utt. skatās ik reiz, kad rāda, tad šis Marvel  radītais brīnums mani patiesi aizrāva. Visu filmas laiku nosēdēju ar muti vaļā. Iepriekš jau rakstīju, ka uzķeros uz visām tām runām par drosmi, pasaules glābšanu, uz varoņiem, kas ziedo, drosmīgi stājas pretī liktenim un bla, bla, bla. Tad jau pavisam loģiski, ka arī scenārija ziņā mani aizķēra. Mīti, skandināvu dievi, ķeltu simboli - tas man ir kā lācim medus. Un te nu tie visi bija - varenie dievi, Asgarda, Igdrasils un tam visam pāri vienkārši fan-tas-tis-ki specefekti.

Plusi. Ar ko lai sāk? Labi, parunāsim par specefektiem. Ja spēlējat Mu vai WOW, tad jums varētu patikt. Patiesībā gribētos vienu spēli, kam būtu tieši šāda grafika, jo pat abas iepriekšnorādītās nevar salīdzināt ar filmas piedāvātajiem labumiem. Tā ka par specefektiem,kurus vērojot gribas visu laiku teikt "wow" , lielais paldies visai tai milzīgajai veidotāju komandai. Aktieri nospēlēja lieliski. Kā jau dzimuši dievi (it sevišķi Entonijs Hopkins - perfekts Odins). Par pašu  Hemsvortu nemaz nerunāsim. Lēdijas, ja nepatīk šādas filmas, tad paskatieties to vismaz gandrīz divmetrīgā Hemsvorta dēļ. Ticiet mani - ir tā vērts. Tālāk par sižetu. Lielisks, kā jau viss šajā filmā. Tēvs izmet savu nepaklausīgo dēlu no Asgardas un nu Toram nākas tikt galā esot mirstīgā ādā. Ik pa brīdim uzpeld kaut kādi valdības čaļi (izskatās kā aģenta Smita un Vīri melnā krustojums), kuru loma patiesībā līdz galam tā arī netika iznesta. Nu un, protams, mīlestība, gluži tā kā man patīk - nelielā un saprātīgā devā bez nelabumu izraisošajiem "es tevi mīlu", "tavas acis ir kā zvaigznes" un "es bez tevis nomiršu". Sižets risinās raiti, bez aizķeršanās, no atslābuma atkal metoties iekšā action. Scenārijs, papildināts ar varoņu runām un asprātīgiem dialogiem, nostrādā uz visiem simts. Toram ir arī vairākas spēcīgas ainas, citam varbūt mazliet banālas vai pārāk dramatiskas, bet bez labas drāmas jau ar nevar. Drāma ir tas, ko cilvēki (lai cik ļoti viņi to noliegtu) gaida. Piemēram, aina, kur Tors, nolicis uz muti izcili trenētus drošībniekus, pūlas atgūt savu āmuru. Bet tas paliek kā iecementēts zemē. Dieva cienīgs izmisums no Hemsvorta puses. Un tāda aina nav viena.

Mīnusi. Grūti jau kaut ko teikt par mīnusiem. Lielākais filmas mīnuss laikam bija tas, ka man Tors bija par īsu. Gribējās vēl. Un tad vēl tie valdības čomi melnajos uzvalkos. Viņi palika vien kā nelieli šķēršļi, ko itin viegli pārvarēja. Un mūzika. Nez kāpēc es to nepamanīju (laikam biju pārāk aizrāvusies ar ainām). Bet tas, ka titros (jā, pat tos es noskatījos) sāka skanēt Foo Fighters "Walk" gan bija pārsteigums. Pašās filmas beigās es varbūt gaidīju lielāku cīniņu, nekā bija patiesībā, bet uz to visu jau var pievērt acis. Vēl tas staigājošais dzelzs gabals no Stārka kompānijas (tas laikam spētu būt īsts manu murgu tēls) ugunsvēmējs - bruņinieks gan kaut kā likās sajaucis filmas.

Kopsavilkums. Skatoties Toru, jāatceras, ka tas nav ziemeļu mitoloģijas tiešs attēlojums, bet gan komiksa ekranizācija, tāpēc iztiksim bez runām, cik ļoti Holivuda degradē skandināvu mitoloģiju. Aizmirst kā bija un izbaudīt filmu - tas ir galvenais. Kā jau sacīju, aktieri izpildīja savu uzdevumu lieliski, scenārijs bija noslīpēts, ainas fantastiskas un visa filma kopumā iespaidīga. Katrā ziņā, es sagaidīju to, ko biju gaidījusi. Un šī noteikti nebija pēdējā reize, kad Toru skatījos.

P.S. Un ja pietiek pacietības, noskatieties arī titrus, jo ar tiem vēl viss nebeidzas.

Pilsēta, kurā piedzimst vējš

Manuprāt, komentāri te ir lieki. Dziesma runā pati par sevi.

Labākais basa fons

"Musicradar.com"  veicot aptauju, par labāko basa fonu atzinuši britu alternatīvā roka grupas Muse basa līniju dziesmai "Hysteria". Mjūzeri aiz sevis atstājuši Queen ar "Another One Bites The Dust" un "Under Pressure" u.c.
 
video noskatīties un dziesmu noklausīties varat šeit







Visu laiku labākā basa pavadījuma top 10:

1. "Muse" – "Hysteria";
2. "Rush" – "YYZ";
3. "Queen" – "Another One Bites The Dust";
4. "Queen" un Deivids Bovijs – "Under Pressure";
5. "Pink Floyd" – "Money";
6. "Metallica" – "Orion";
7. Maikls Džeksons – "Billie Jean";
8. "Yes" – "Roundabout";
9. "The Who" – "My Generation";
10. "Tool" – "Schism".