Vairākus gadus atpakaļ redzēju filmu, kur kādu vīru apbedīja kā vikingu. Respektīvi, ielika ar malku piekrautā laivā un palaida ūdenī. Kad laiva bija labi tālu no krasta, no loka izšāva degošu bultu un tā trāpīja koka dēļos. Laiva aizdegās.Vispirms lēnām, tad to pārņēma uguns, līdz pāri palika vien pelni. Tobrīd es nodomāju - es arī tā gribētu.
Tas bija vismaz piecus gadus atpakaļ, ja ne vēl vairāk. Taču es joprojām tā gribu. Es negrasos nolikt karoti ne rīt, ne parīt, taču kad tas notiks, ir tikai viens noteikums - neaprociet! Mani šausmīgi biedē doma, ka uz manis būs vesela tonna smilšu un mani grauzīs pretīgi tārpi. Tāpēc es priekšroku dodu ugunij. Tā kā neesmu kristiete, bet drīzāk piesliecos pagānismam, tad man ar kremēšanu un Bībeles likumiem nav nekādu problēmu. Galu galā senos laikos tā apbērēja daudzus, pirms izdomāja zemi un tārpus pabarot ar cilvēku atliekām.
Aina par kuru stāstīju pirmajā rindkopā ir atstājusi uz mani spēcīgu iespaidu, ja reiz to tik labi atceros un pat tagad tā ir acu priekšā. Protams, ka šodien kaut ko tādu realizēt nebūtu viegli, taču otru tik skaistu apbedīšanas veidu kā iepriekšminētais es nespēju iedomāties. Uguns un ūdens. Liesmu atspulgs rāmu viļņu klajā, laiva, kas lēni slīd, rietošās saules apspīdēta. Varbūt tas nav normāli vidusmēra cilvēkam, taču es nekad neesmu bijusi normāla un ar to lepojos. Varbūt pie vainas stāsti par vikingiem, karotājiem un visu pārējo agrā bērnībā vai arī vienkārši esmu aizķērusies laikā. Bet varbūt dziļi manī kaut kur dus seno kuršu saknes. Nezinu. Taču zinu vienu - tā gan būtu viena fantastiska un skaista apbedīšana.
