Why does it always rain on me?

Garastāvoklis nekāds. Klausos pinkšķainus gabalus un domāju, ka visa mana dzīve ir pilnīgā dirsā ( sorry par izteicienu). Nu gadās tādas melnās dieniņas.  Bet dziesma ir ļoti, ļoti skaista.

Guano Apes - Oh What A Night

Lūk, mīļie, kas šovasar mūs priecēs Liepājas ''Summer Sound'' festiņā. Viens no fantastiskākajiem sieviešu vokāliem, festivāla pirmās dienas hedlaineri - Guano Apes! Atceros, kā fanoju par viņu veco dziesmu "Open your eyes", bet te nu piedāvāju grupas pašu jaunāko veikumu.

Daudz laimes, vecenīt!

Šodien savu dzimšanas dienu svin foršākā Latvijas pilsēta (un viena no fantastiskajām pilsētām pasaulē). Pilsēta, kurā piedzimst vējš un rokenrols, kur cauru gadu virmo mūzika, kura nekad neguļ un pilsēta, kurā ir nedaudz no visa pa drusciņai. Pilsēta, kurā virmo Parīzes romantika, Romas noslēpumainība un dzīvesprieks, Londonas burzma un steidzīgie ļaudis un, protams, ka Losandželosas kaislības. Pilsēta, kas ir tik mainīga - dienā mierīga, ziemā bezmaz vai iemigusi, bet naktīs noslēpumaina un vasarās - dzīvības pilna. Pilsēta ar putnu dziesmu un plaukstošu liepu pumpuru pavasariem, Vidusjūras vasarām, Anglijas lietainajiem un zeltlapju rudeņiem un baltām, bet niķīgām ziemām. Dāmas un kungi - Liepāja, kam šodien paliek 386 gadiņi! Mana un Tava Liepāja. No visas sirds apsveicu savu mīļo, mīļo pilsētu dzimenītē!

Pavasaris aiz loga

Šodien ķēmojos ar fotokameru un, lūk, kas sanāca. Beidzot paskatoties pa manu logu, var redzēt pavasari.

Rope

"Foo Fighters" jaunākais video dziesmai "Rope".

Lietus sargs

Reiz dzīvoja (un dzīvo joprojām) Lietus sargs jeb Lāse. Nu ne jau kaut kāds parasts lietussargs, bet īsts, dzīvs Lietus sargs. Viņa uzdevums bija apsargāt Lietu, lai tam līstot  nenotiktu nekādas nekārtības. Lietus sargs vēl bija pavisam jauns, tikko nomainījis veco amata brāli, kas no bezdarbības bija izkūkojis prātu. Jā, Lietus sarga profesija mēdza būt garlaicīga, ak,  ko nu tur melot – tā bija neticami garlaicīga un vienmuļa. Nebija vairs tā, kā pirms simts gadiem , kad notika Lielā Debesu kauja, kurā Lietus un Vējš izšķīra savas tiesības uz Debesu pļavām.

Lāse par šo kauju lasīja tikai grāmatās un sapņoja par laiku, kad Lietus sargi atkal dotos cīņā, taču viņš zināja, ka tas nekad nenotiks, jo pirms piecdesmit gadiem Lietus un Vējš Saules klātbūtnē  parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu uz  nākamajiem piecsimt gadiem. Tomēr bija vēl viena lieta, par ko sapņoja jaunais Lietus sargs, sēdēdams un garlaikodamies uz pelēkā lietus mākoņa, jeb sargposteņa, kā to mēdza saukt vecais, labais Lietus admirālis. Viņš bieži vēroja cilvēkus, kas steidzās savās ikdienas gaitās, sarunājās caur dīvainām ierīcēm, ko viņi sauca par mobilajiem telefoniem, brauca ar mašīnām un...mīlēja. Viņš bieži vēlējās kaut varētu dzīvot, tur, lejā, kur paveras tik daudz  iespēju, nevis šeit  -  sargāt vecu, nīgru Lietus vīru, kam nedraudēja ne mazākās briesmas.

Kādu vakaru, kad visi bija prom, Lāse atkal sajutās vientuļš un ar ilgpilnu skatienu vērsās lejup un pēkšņi viņam radās ideja. Kā jau tas bieži notika, pēc lietus parasti parādījās varavīksne un tikai retais zināja, ka pa to var nokļūt no debesīm uz zemi un atpakaļ. Lietus sargs sagaidīja varavīksni un devās pa to lejup uz zemi. Nonācis lejā, Lāse nespēja pārstāt brīnīties, cik apkārt daudz interesantu lietu un cilvēku...Tomēr Lietus sargs bija aizmirsis par vienu, ļoti svarīgu noteikumu. Uz šo jautājumu viņš bija iekritis arī padebešmācības centralizētajā eksāmenā, varēdams vainot vienīgi savu slinkumu mācīties. „Nekad nepamest debesis ilgāk kā uz 3,5 minūtēm! Sods: izraidīšana no debesīm” - tas bija galvenais priekšnoteikums visām debesu būtnēm.

Taču Lietus sargs aizmirsa par laiku, jo apkārt bija tik daudz kā jauna un neparasta, līdz kādā brīdī Lāse vairs nesaprata, kas notiek, kur atrodas un kas ir viņš pats. Viņš neatcerējās ne sēdēšanu uz mākoņa, ne veco, trako Lietus sargu, ne Vēja un Lietus kauju. Pilnīgi neko. No debesīm salti lija lietus, un nu jau bijušais lietussargs, tagad cilvēks, ietinās ciešāk pelēkajā lietus mētelī un devās savas jēgas meklējumos. 

Bieži vien mums uz ielas mums uzskrien virsū cilvēki ar apjukušu, neizprotamu skatienu, taču nesteigsimies viņus nolamāt, jo varbūt kādreiz šie cilvēki  ir bijusi tādi paši Lietus sargi kā Lāse, kuri tagad meklē savas esamības jēgu - gluži kā to darām arī mēs. Un varbūt kaut kur dziļi sirdī mēs visi esam mazliet Lietus sargi. 

Japānai neiet viegli

Jau otro dienu bez maz vai cītīgi sekoju visam, kas notiek Japānā ar čivinātāja un pārsvarā ar sava iecienītākā ziņu kanāla CNN palīdzību. Esmu šajā sakarā izdarījusi vairākus secinājumus, bet tā kā negribu nevienu aizvainot, tad labāk tos nenosaukšu, citādi mani nolinčos. Tad nu mīļie, situācija tur diezgan traka - ir pazuduši tūkstošiem cilvēku, gājuši bojā gan cunami, gan zemestrīcē, Fukušimā ir pamatīgas problēmas ar atomelektrostaciju un ir iespējams stundas laikā saķert tādu radiāciju, kāda izdalās gada laikā. Turpinās pēcgrūdieni un pēdējo 21 stundu laikā to jau ir bijis vairāk nekā astoņdesmit. Pastāv arī  atkārtota cunami iespējamība. Izskatās, ka kāds nolēmis Japānu noslaucīt no zemes virsas .

Bet ne jau par to ir runa. Mīļie, par ko mēs te nīdam??????!!!!!!! Mūsu Latvija ir paradīze - ne zemestrīču, ne tornādo, ne vulkānu izvirdumu, ne cunami. Zemestrīce vienreiz gan bišķi padrebināja, bet man pat stiprāk dreb glāzes, kad pa bruģi aizgrabina smagais. Kaut kas te nīdēja par vētrām. Piedodiet, bet ja tas, ka aiznes kādu koku, vai nones kādu kāpu, šķiet dabas stihija, tad pamēģiniet padzīvot ASV. Kalnu mums te nav, un šaubos vai Gaiziņš vienā brīdī sāks spļaut ārā uguni. Kad tad mums ir bijusi kāda katastrofa, kur bojā gājuši simtiem cilvēku? Tā ka liecieties mierā. Tuvākajos gados šāda mēroga katastrofas mums nedraud.

Taču tas, ka tas viss notiek tik tālu no mums, nenozīmē, ka mums ir uz to jānospļaujas. Attieksme "ja tas nav te, tad man pofig" kaut kā tomēr nederēs. Nu labi, nelasīšu te morāli, jo tā jau ir katra paša darīšana, taču pēc komentu iečekošanas Latvijas medijos... mammīt, latvieši nu gan ir rūgtuma pilna un skaudīga tauta! Nē, nu labi es arī varbūt neesmu no tiem, kas jūt līdzi katram pretimnācējam, taču man ir žēl to cilvēku, kuri ir palikuši bez mājām, dzeramā ūdens, pārtikas un ir neziņā par to, kas būs tālāk. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir tad, kad esi iekārtojis savu dzīvi un pēkšņi to visu izposta stihija un tu nezini, vai to, kas tev atlicis, nenolīdzinās otrreiz. Tā ka, mīļie, mazliet iejūtības. Un vēl kāds padoms: ja nav neviena prātīga komentāra, ko mediju sniegtai informācijai pievienot, tad labāk paklusēt. Savu stulbumu izrādīt un žulti izgāzt var arī ne tik publiskā veidā. Palasot šo to portālos tiešām kauns metās.

Karaļa runa ( The King's Speech)

Četri "Oskari" un vēl kaudze dažādu apbalvojumu. Jā, es runāju par gada labāko filmu "Karaļa runa". No reklāmām neko daudz nesapratu, kāpēc ap filmu ir sacelta tāda ažiotāža, jo tas nav nedz kaut kāds grands, ne iespaidīgs bojeviks, tāpēc nolēmu, ka jāpaskatās ap ko tas viss grozās. Un atzīšos - es biju pārsteigta. 

Sižets.  Anglijas karalis Džordžs VI negaidīti kāpa tronī, kad viņa brālis Edvards no tā atteicās pēc tēva karaļa Džordža V nāves. Jaunais karalis netīkoja pēc karaļa troņa, jo visu mūžu bija cietis no runas defekta. Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai bija nepieciešams līderis, un karaļa sieva Elizabete pierunāja vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga. Lai gan iesākums bija grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojās ciešas saites. Ar Laionela, karaļa ģimenes, valdības un Vinstona Čērčila atbalstu, karalim izdodas pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju... Lomās paspīdēja tādas zvaigznes kā Kolins Fērts, Helena Boema Kārtere, Džefrijs Rašs u.c. Filmas režisors  - Toms Hūpers.

Pārdomas. Kā jau sacīju, filma mani tiešām pārsteidza. Labā nozīmē. "Karaļa runa" mani pārsteidza ar savu vienkāršību, cilvēciskumu un jokiem. Brīžiem tā spēj aizkustināt, bet tūlīt pat atkal izskan kāds asprātīgs joks, kas liek smieties. Es vairāk esmu action un specefektu cienītāja, taču droši varu teikt - filma ne uz brīdi nelika garlaikoties. Iespējams, ka par to ir jāpateicas tieši Kolinam Fērtam, kurš ieguva "Oskaru" kā labākais aktieris. Viņš stostijās un raustījās tik dabīgi, ka piemirsās, ka viņš tikai tēlo. Tas bija sasodīti pārliecinoši. Helēnas Boemas Kārteres aktierspēle kā jau parasti, bija ļoti laba. No mis Lovetes, kas cepa pīrāgus no cilvēkiem "Svīnijā Todā" un absolūti nojūgušās Beatrises "Harijā Poterā", Kārterei bija iespēja iejusties karalienes Elizabetes lomā. Pēc iepriekš nosauktās lomu plejādes bija ļoti intresanti vērot viņu kā iejūtīgu, mīlošu māti un sievu. Vispār šajā filmā bija savākušies diezgan daudz dīvaiņu. Piemēram, Dumidora atveidotājs Maikls Gambons, kurš spēlēja karali Džordžu V. Kas attiecas uz Džefriju Rašu, līdz pat filmas beigām domāju, kur esmu viņu redzējusi, bet tad nāca apgaismība - nu protams, ka kapteinis Barbosa no "Karību jūras pirātiem".

"Karaļa runai" nav kur piesieties. Scenārijs bija noslīpēts, ar montāžu viss kārtībā un arī muzikālais pavadījums bija labs. Kā jau sacīju, filma bija vienkārša, viegli saprotama, taču tajā visā slēpās kāds knifs, kas tad arī paņēma. Kārtējo reizi tika apspēlēta aristokrātu dzīve un pierādīts, ka bagātie arī raud. Izrādās, ka nav nemaz tik viegli būt karalim, uzņemties šādu pienākumu pat pret savu gribu. Bērtijs tik tiešām bija jauks ar savu stostīšanos un saviem pagātnes dēmoniem, un formas tērps atšķirībā no skotu svārciņiem viņam tiešām piestāvēja. Aktieru sniegums - lielisks. Manuprāt, visa āķis bija tieši tas, ka karali Džordžu VI atveidoja Kolins Fērts, kurš man šķiet tik caurcaurēm anglisks un aristokrātisks ( atskatot to reizi, kad  viņš kopā ar Hjū Grantu visai gejiski kāvās strūklakā ( ''Brižetas Džonsas dienagrāmata 2'')). Ā, vēl pati filmas atmosfēra. 40to gadu Anglija, miglas tītie parki, gotiskais, viktoriāniskais interjers - lai arī esmu apmāta ar Itāliju, patiecoties manai vecajai mīlestībai uz Angliju un piezemēto angļu tautu, "Karaļa runa" bija īsts baudījums.

Nobeigums. Filma, kas noteikti jānoskatās. Cik skatījos, tad Liepājā vēl tā nav demonstrēta, tāpēc noteikti izmantošu iespēju to noskatīties arī uz lielā ekrāna. Un to es iesaku katram. Tas, ko tagad sacīšu varētu skanēt pārdroši, bet šī ir viena no labākajām filmām, pat labākā šajā žanrā, ko līdz šim esmu redzējusi. "Karaļa runa" ir lieliski noslīpēta ( skatoties var sajust, cik daudz darba tajā visā ielikts, lai sasniegtu perfektu kino), bagāta ar asprātīgiem un sirsniņu aizķerošiem dialogiem ( ir vienkārši jāredz un jādzird kā Kolins Fērts lamājās :D), lielisku aktierspēli, plūstošu sižeta līniju un fantastisku, sevī ieraujošu Anglijas atmosfēru. Šī ir viena no tām retajām filmām, ko varētu skatīties kaut simts reizes. "Karaļa runa" ir īsts meistardarbs!

Karaļa runa saņēma "Oskarus" sekojošās nominācijās:

Labākā filma:
"The King's Speech" ("Karaļa runa")
Labākais režisors:
Toms Hūpers
Labākais aktieris galvenajā lomā:
Kolins Fērts
Labākais orģinālscenārijs:
Deivids Seidlers "The King's Speech" ("Karaļa runa")