Šķiet, ka pienācis laiks uzrakstīt par Stratovarius jaunāko, piecpadsmito, albumu Nemesis, kas iznāca februāra otrajā pusē. Kopš tā laika tas ir klausīts neskaitāmas reizes, domas ir noformulētas un kļuvis skaidrs, vai man patīk, tas ko dzirdu, vai nē. Vēlos brīdināt, ka šis ir tikai mans viedoklis, tāpēc tas ir tāds, kāds tas ir.
Tātad, albums sevī ietver vienpadsmit kompozīcijas. Lielākoties tās ir pašu grupas dalībnieku rakstītas, taču pie pāris gabaliem ir piestrādājis arī bijušais Sonata Arctica ģitārists Liimatainens. Nemesis iesākas ar ātro un spēcīgo "Abandon", kas skan visai daudzsološi. Un tālāk seko nesalaužamais "Unbreakable" ar Johansona dažbrīd vājprātīgajiem taustiņiem un kārtīgiem ģitāru ritmiem. Šī noteikti ir no tām dziesmām, kuras melodiju ir iespējams ļoti ātri uztvert un diezgan grūti aizmirst. "Stand My Ground" ir ritmu maiņa, brutālas ģitāras un, protams, lielisks bungu skanējums. Kad šī dziesma nokļūst līdz piedziedājumam, atklājas, cik sasodīti labs ir šis skaņdarbs. It kā vienkārši pasacīts, taču himniskais skanējums padara to patiešām lielisku. "Halcyon Days" es minēju jau iepriekš. Šī dziesma izraisa nelielas pretrunas. Vai šī dziesma ir laba, vai nē - tā man vienmēr paliks mīkla. Varu vien piebilst, ka tajā dominē elektronika, kas principā notušē ģitāru spēcīgo skanējumu.
"Fantasy" ir tipisks Stratovarius gabals. To klausoties prātā nāk tādi hiti kā "Eagleheart" un "Hunting High and Low". Tālāk droši maršē "Out of The Fog", pie kura savu roku pielicis jau iepriekš minētais Liimatainens. Necik sen klausījos Hammerfall solista Joakima 2004. gada solo albumu un, manuprāt, šī dziesma tur lieliski iederētos tieši tās liriku un tumšās noskaņas dēļ. Šajā kompozīcijā nevar nepamanīt grupas jauno bundzinieku Rolfu Pilvi, kurš lieliski pierāda savu meistarību. "Castles In The Air" ir episks gabals ar episkām lirikām un brīnišķīgu ģitāru un bungu saskaņu. Es teiktu, ka "Dragons" ir vēl viens tipisks Stratovarius gabals, kuru mierīgi varētu atrast arī kādā no pagātnē izdotajiem albumiem. "One Must Fall" ir kārtējā episkais gabals, kuru es pievienotu tumšo dziesmu sarakstam. Dziesma, kura man jāatzīst par vienu no labākajām metāla balādēm, ir "If The Story Is Over". Šis Kotipelto un Liimatainena kopdarbs ir fantastisks savā muzikālajā vienkāršībā un tas, kas to tiešām padara izcilu ir Kotipelto balss un nenoliedzami izcilās lirikas. Ja albums iesākas enerģiski, tad tā tas arī noslēdzas - ar mazliet brutālo, bet neticami melodisko tituldziesmu"Nemesis".
Nemesis ir lielisks albums. Man kā klausītājam šķiet, ka tā rakstīšana puišiem tik tiešām ir sagādājusi prieku. Ir grūti noformulēt, kas tieši man nepatīk 2011. gadā izdotajā Elysium (kaut gan tajā varēja atrast arī dažus labus gabalus), taču es varu droši apgalvot, ka Nemesis ir atstājis to ēnā un tā ēna ir pamatīga. Ja Elysium vēl bija tāds eksperiments ar sevis meklēšanu, tad jaunākajā albumā Stratovarius ir beidzot atraduši paši sevi (tā gan neuzskatīs tie fani, kuri joprojām nespēj pārdzīvot Tolkki ēras beigas). Liriku rakstīšanā grupa ir sasniegusi augstāko punktu. Kas attiecas uz mūziku, Stratovarius joprojām turpina eksperimentēt, bieži izraisot diskusijas fanu starpā par to, kurā no metāla apakšžanriem tie īsti iederas. Bet dziļi pamatos viņi ir tie paši. Jā, ir visas tās elektroniskās fīčas ar kurām puiši eksperimentē kā Elysium, tā arī šajā albumā, taču tas jau nepadara viņus sliktākus. Nekas nestāv uz vietas. Nevar taču gaidīt, ka desmit gadus vēlāk Stratovarius nebūs mainījies. Manuprāt, šis ir tas lūzuma brīdis - vai nu tu dodies tālāk, vai noej no skatuves, lai dotu vietu citiem.
Es noteikti vēlētos vēlreiz uzslavēt Rolfu Pilvi par lielsko sniegumu, jo šis ir viņa pirmais un cerams, ka ne pēdējais albums kopā ar Stratovarius. Pilve ir ļoti labs bundzinieks un šis albums tam ir pierādījums. Tie, kas apgalvo, ka Kotipelto vokālā ziņā ir miris, es uzdrošināšos oponēt. Nemesis Timo izklausās diezgan dzīvs. Protams, ka ierakstīšanas laikā var šo to pamainīt un uzlabot, bet atliek paklausīties to pašu "If The Story Is Over" dzīvajā un top skaidrs, ka Kotipelto, tāpat kā Stratovarius, nav miris. Manuprāt, Stratovarius ir labāks nekā tas jebkad (vai vismaz pēdējos gados) ir bijis. Johansens ir kārtīgi izpriecājies uz saviem taustiņiem, Matias ar basistu Porru ir izplosījušies uz savām ģitārām un Rolfs izbungājies ne pa jokam, pierādot, ka nav nekāds zaļknābis.
Taču es gribu brīdināt, ka Nemesis var neiepatikties uzreiz. Tam jāpieiet pakāpeniski, jānoklausās vairākas reizes. Arī manī tas pirmajā un pat otrajā reizē neizraisīja nekādu sajūsmu, taču tajā brīdī, kad tu saproti, cik labs tas ir, cik lieliska ir katra dziesma, atpakaļ ceļa nav. Vai albumā kāda dziesma aizēno citu? Nē. Vai gandrīz visas dziesmas ir vienveidīgas? Nē. Vai pa īstam klausoties šo albumu, var kļūt garlaicīgi? Nē. Nē, nē un nē. Tas ir albums, kas priekšplānā izceļ tieši Kotipelto vokālu, turpina grupai pēdējos gados raksturīgo melodismu un sniedz to pašu spēcīgo skanējumu, kādu mēdz sniegt powermetāls. Stratovarius nav izlaidušies slinkumā, bet čakli strādā, lai ik pēc pāris gadiem uzceptu jaunu albumu. Atliek vien cerēt, ka tas tā arī turpināsies un 2015./2016. mēs tiksim pie vēl viena spīdīga diska skaisti noformētos vāciņos. Bet ja runājam par šī gada notikumiem, manuprāt, Stratovarius ir iecirtuši dūri galdā, parādot, ka šovs vēl nav beidzies. Nemesis lieliski pierāda, ka ar Stratovarius ir jārēķinās. Esmu droša, ka puiši ir gatavi parādīt pārējiem kā šīs lietas ir darāmas.
