svētdiena, 2010. gada 28. marts

"Doktora Parnasa iedomu pasaule" - Hīta Ledžera atvadas

Kā jau katra mēneša vismaz vienu piektdienu, devos uz kino skatīties filmu "Doktora Parnasa iedomu pasaule". Interese bija gan par filmu, gan par aktieru sastāvu un, protams, kāda tad bija filma, kurā savu pēdējo dzīves lomu nospēlēja Hīts Ledžers. Kā jau zinām , Hīts Ledžers mira pagājušā gada janvārī no medikamentu pārdozēšanas. Aktiera nāve gandrīz kļuva par iemeslu filmēšanas pārtraukšanai, taču pateicoties Hīta tuvajiem draugiem un turpmākajiem Tonija atveidotājiem - Džonijam Depam, Džūdam Lovam un Kolinam Farelam - filma tika pabeigta.

Sižets. Reiz Doktors Parnass noslēdza vienošanos ar pašu nelabo un kļuva nemirstīgs, kā arī ieguva īpašas spējas savu fantāziju pārvērst īstenībā. Mūsdienās tūkstoš gadus vecais Doktors Parnass vada maģisku ceļojoša teātra trupu. Teātris dod iespēju katram tā skatītājam no reālitātes caur burvju spoguli nokļūt Doktora Parnasa iedomu valstībā. Tomēr strauji tuvojas brīdis, kad jāpilda reiz noslēgtā vienošanās ar Velnu - jāatdod sava sešpadsmitgadīgā meita. Lai palīdzētu izglābt meiteni, Doktora Parnasa trupai pievienojas noslēpumainais Tonijs un sākas fantastiski piedzīvojumi.

Pārdomas. Nu, ko varu teikt par filmu? Bija interesanti un krāšņi, tikai beigās bija tāda mazliet dīvaina sajūta, ka no tā visa jāatgriežas realitātē. Un tomēr man šķita, ka šai filmai kaut kā vēl pietrūka. Vērojot Hīta Ledžera aktierspēli, pārņēma neliela nostaļģija un dziļas skumjas, ka šī aktiera talantu redzam pēdējo reizi. Ja runā no specefektu viedokļa, filma tiešām bija iespaidīga. Sirreālistiski krāšņa, izdomas bagāta un spilgta.

Pusi. Kā jau sacīju, vizuālais noformējums bija nepārspējams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu nokļuvusi kādā Salvadora Dalī vai cita sirreālista pasaulē, kas pilna ar krāšņiem sapņiem un visneiedomājamākajām fantāzijām. Man ļoti patika pati filmas ideja un sižets, kas nepārtraukti uzturēja intrigu un neļāva atslābt nevienā mirklī. Tonijs kā tēls bija nepārspējams un intriģējošs, pie tam vēl lielisks melis. Manuprāt, aktieru tēlojums bija izcils - nebija kur piesieties. Kas attiecas uz aktieriem, lai man piedod pārējie, bet vislabākais Tonijs tomēr bija Hīts Ledžers, jo viņam piemita pareizā izteiksme tāda veida blēdim. Otrā vietā noteikti jāierindo Džonijs Deps ( starp citu drīzumā tiks uzņemta "Karību Jūras pirātu" ceturtā daļa), kuram šī loma ļoti labi piestāvēja.

Mīnusi.
Patiesībā mīnusu ir maz, respektīvi, tikai viens. Kad filma beidzās un es iznācu no zāles, mani tomēr nepameta sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Kaut kāda maza sīkuma un joprojām netieku skaidrība, kas tas varētu būt. Gribējās kaut ko mazliet vairāk beigās. Un, protams, Tonija nāve atstāja filmā tādu dīvainu, nelielu tukšumu. Kas attiecas uz aktieru maiņu, skatītājs ne tik uztrenētu aci vai arī tas, kurš ne īpaši interesējas par šiem aktieriem, iespējams, pat nepamanīja kurā kadrā īsti Hītu nomaina Deps utt. Šajā ziņā; viss bija nostrādāts lieliski.

Kopsavilkums. "Doktora Parnasa iedomu pasaule" ir viena no labākajām filmām, ko man šogad ir nācies skatīt kinoteātrī. Par spīti dīvainajai nepabeigtības sajūtai, filma tomēr bija lieliska. Tieši šādi darbi pamielo mūsu fantāziju, ļauj redzēt vēl neredzētus sapņus un pamāca, ka nekas nevar būt tā vērts ( pat mūžīga jaunība), lai noslēgtu darījumu ar pašu velnu. Ļoti skaists darbs, kurā varam redzēt mistiku, fantāzijas lidojumu, slēptākos sapņus. Darbs, kurš sevī ietver visu to labo, ko tam snieguši aktieri un varbūt tieši sirsnība šīs filmas radīšanas laikā ir tā, kas piešķir šai filmai to īpašo auru. Manuprāt, Hīts Ledžers var būt apmierināts ar savu pēdējo filmu, jo tik daudz aktieru sirsnības nav ticis ieguldīts nevienā citā kinodarbā. Un milzīgs paldies gan Hītam Ledžeram, gan Džonijam Depam, gan Džūdam Lovam, gan Kolinam Farelam par lielisko aktierspēli un Terijam Giljamam par fantāzijas lidojumu.

Kā pats režisors ir sacījis: "Their willingness to help rescue the film and Heath’s last performance was an incredible act of generosity and love. A beautiful and rare moment in our industry and, as a result of their involvement, the film is even more special: it’s more surprising; it’s become funnier. All in all, it’s a bit more magical."

Filma uz piecām zvaigznēm, tās unikalitātes un sirreālisma dēļ. Tiem, kam patīk kaut kas neparasts. :) 


“Nothing is permanent, not even death.”  

trešdiena, 2010. gada 17. marts

"Cilvēks vs. Dievs" jeb vienkārši "Leģions"

Jāāā, necik sen sanāca noskatīties Skota Stjuarta "Leģionu".
Par ko tad īsti ir šī filma?
Dievam ir pilnībā "piegriezies" tas, ko mēs darām un dusmās sūta savus eņģeļus un citas likstas, lai beidzot novāktu no ceļa tos sasodītos radījumus, respektīvi,cilvēkus. Tomēr ercenģelis Mihaels (atgādināja spārnotu terminatoru) nostājas pret Dieva gribu un nolemj glābt kādas grūtnieces bērnu, no kura atkarīga visa cilvēces pastāvēšana.
Pārdomas. Ko es varētu teikt par šo filmu. Nu nebija nemaz tāds "bezsakars" kā visi apgalvo. Protams, ka bija daudz mīnusu utt., bet visu jau nevar gribēt, jo Stjuarta lauciņš līdz šim ir bijis specefektu nodrošināšana tādiem grandiem, kā "Karību jūras pirāti" ar fascinējošo Džeku Sperovu un "Dzelzs vīrs" ( starp citu drīzumā varēsim skatīt kinoteātros šīs filmas turpinājumu "Dzelzs vīrs 2" ar veco, labo Robertu Dauniju junioru, kurš man tagad saistīsies ar Šerloku Holmsu.)
Plusi. Tātad, ja runājam par to, kas man personīgi padarīja šo filmu skatāmu, bija nelielais specefektu daudzums.Skats kādā Mihaels (Pols Betanijs, zināms kā fanātiskais mūks-slepkava Sīla "Da Vinči kodā") ar saviem melnajiem spārniem smagi nolaižas (drīzāk izskatījās, ka nokrīt) no debesīm bija visai interesants. Pēc mirkļa viņš nolemj atbrīvoties arī no spārniem
(pamēģiniet cik viegli būtu jums ar tādiem uz muguras :D). Interesanti šķita momenti par viņa dzīvi tur, debesīs. Vispār eņģeļi bija labāki, nekā biju gaidījusi. Domāju, nu būs kaut kādi svētie "jefiņi" (atvainojos par izteicienu) ar nimbiem, zeltainiem matiem, svētulīgām sejām un baltiem spārniem. Lai nu par ko, bet par šo Dieva radību izskatu Stjuarts bija parūpējies - tie bija īsti, gotikas un "fantasy art" stila kareivji. Gan Gabriels, gan Mihaels bija vizuāli labi izveidoti, neieslīgstot jebkādās reliģiskās salkanībās. Aizkustinoši šķita arī daži dialogi, kā piemēram, par to, kādēļ Mihaels nav zaudējis ticību un to kā Pīrsijs ( tas pavārs ar "Kapteiņa Āķa" cienīgu roku) stāsta Kailam par dzīvi un par to, kā zināt, kad esi gatavs kaut ko tajā mainīt. Tātad kas man patika? Viennozīmīgi filmas vizuālais noformējums. Arī scenārijam nebija ne vainas.
Mīnusi. Sižets. Ja godīgi, tad gaidīju kaut ko vairāk. Stāsta ideja ir ļoti laba un interesanta, taču to varēja apspēlēt nedaudz plašāk un dziļāk, kā rezultātā būtu sanācis īsts grāvējs. Mīnus bija arī neskaidrība. Nesapratu, kādas tad īsti būtu sekas, ja bērns netiktu izglābts, kāpēc tad Dievs beigās tomēr atkāpās utt. utjp. Jā, neskaidrību bija daudz. Cerēju, ka tomēr parādīsies izslavētā enģeļu armija, bet filmas beigās bija tikai Gabriels un nu jau puseņģelis Mihaels. Tāpat gaidīju arī iespaidīgāku cīņu viņu abu starpā.
Kopsavilkums. Par spīti mīnusiem, vizuāli man tomēr filma patika un arī sižets nebija slikts. Laba filma brīvdienas vakaram, kad gribas "atpūtināt smadzenes" un vienkārši paskatīties kaut ko, kas būtu interesants un savādāks.Visu cieņu Polam Betānijam un Kevinam Durandam (erceņģelis Gabriels) -  abi bija lieliski eņģeļi. Lai arī filma tiek visādi nopelta, es tomēr to nesauktu par kārtējo debilo amerikāņu produktu, jo mani tā tomēr aizrāva. Vai es būtu gatava noskatīties to vēlreiz? Jā, kāpēc gan ne?