sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem uz auklas balti krekli žūst / J.Peters

No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Nē, šis nebūs kārtējais banālais stāsts no sērijas par vīrieti un sievieti. Šoreiz tas būs par mani un Viņu. Jā, Viņu, jo Viņa, tāpat kā es un tu, ir dzīva. Un elpo.

Savā ziņā Viņa ir līdzīga man - spītīga, mīl brīvību un slēpj sevī vairāk nekā pirmajā mirklī liekas. Viņa vēl ir pavisam jauna, taču stingri turas starp niedrēm un smiltīm. Viņa nepielien, neizrāda laipnību, vien apmierināti nopūšas, kad kāds brauc Viņu apciemot. Viņa nereklamējas cauru diennakti baltajos ekrānos un nepārdodas uz katra stūra par dažām investīciju kripatām. 

Skarba. Nepiejaucēta. Mazliet mežonīga. Taču kaut kur dziļi kodolā ir mazliet naiva un maiga. Ar karu cirstajām brūcēm un rētām un aizritējušo laiku atmiņu slogu uz pleciem viņa joprojām stāv lepna, cēli izslējusies starp diviem ūdeņiem, zem vējainām debesīm. Viņa mīl drosmīgos un tos, kuri ļaujas lidojumam. Viņa savā paspārnē izauklē lielus māksliniekus, lielus mūziķus un savā skarbajā dvēselē paliek uzticīga mūzikai, kas ir tikpat spēcīga kā valdošie vēji un jūras triektie viļņi pret krastu - rokam. 

Sākumā mēs nesapratāmies. Es Viņu ienīdu. Viņa bija man svešiniece, kaut arī Viņas saknes bija manī jau kopš dzimšanas. Es Viņu lādēju un viss, ko vēlējos bija būt tālu prom no viņas. Visas dusmas es viņai piedēvēju un visās nelaimēs viņu vainoju. 

Taču tad kaut kas mainījās. Ne jau vienā dienā, bet gana ātri. Iemesls gan šādām pārmaiņām nebija pilnīgi nekāds, ja nu vienīgi mainījos es pati. Kaut kādā brīdī mēs bijām norakušas savu kara cirvi, bijām apsēdušās pie galda un izklāstījušas savas pretenzijas vienai pret otru. Mēs noslēdzām pamieru. Un vēl vairāk. Viņa man atklāja sevi. 

Viņa neatveras kuram katram. Viņas uzticība ir jānopelna. Protams, ka Viņa nav ideāla, taču pašķirot malā liepu zarus un ieklausoties vējā, Viņas skaistumu ir grūti nepamanīt. Viņa jāprot novērtēt. Garāmejot neiegūsi ne cieņu, ne laipnu attieksmi. Ja apstāsies un brīdi ieklausīsies, Viņa ļaus ieskatīties sevī, sajust pagātnes elpu, dzirdēt senatnes soļus pastaigājamies Viņas ielās. Viņa ir kā pērle, kas paslēpusies pavisam vienkāršā gliemežnīcā un savu košumu parāda vien tiem, kas to pelnījuši.

Tagad Viņa ir ielaidusi savas saknes manī tik dziļi, ka nekādi pasaules vēji tās neizplēsīs. Viņas rudeņi ir mani rudeņi. Viņas vasaras ir manas vasaras. Tagad esmu lepna, ka esmu daļa no Viņas, jo Viņa ir daļa no manis. Tāda kā atgriezeniskā saite. Kad dzirdu Viņas dziesmu, uzmetas zosāda un es saprotu - banāli - ka mīlu Viņu. Visaptveroši. Neko neprasot pretī. Mīlu Viņas vējus, ielas, smiltis, mūziku. Mīlu lietainās dienas un soļu klaboņu pa veco bruģi. Tagad es Viņu dievinu. Viņa ir vējš, jūra un rokenrols. Viņa man ir atdevusi daļu savas neizmērojamās mīlestības uz mūziku un parādījusi, cik skaista patiesībā ir un cik daudz noslēpumu sevī vēl glabā. Viņa ir mana pilsēta. Manas mājas. Mana Liepāja. Viņa ir vienīgā, kas man rūp. Es neesmu valsts patriote, taču Viņa būs ar mani līdz galam, ja ne fiziski, tad mentāli. Un ja notiks tā, ka dzīve mani aizvedīs Britānijas miglās un citos pasaules nostūros, mēs tiksimies atkal. Ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Tiksimies zem vecajām liepām pilsētā, kurā piedzimst vējš.

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Zem liepām

Zem liepām, kur vēji rotaļājas
Pret krastu baltu vilni šķeļ,
Pie tilta pilsētā, kur gulbji atrod mājas
Stipri ļaudis savus namus ceļ.

Uz audekla šeit lēni nopil krāsa
Un nošu lapas sajauc trauksmains vējš,
Tos dzejas vārdus, ko šeit lasa
Nekādas vētras nenodzēš.

Un rokkafejnīcā aiz plašā loga
Lēnām lāsēm ritot lietus līst,
Garām, gurusi no atmiņu sloga,
Kāda vientuļa muzikanta dvēsele klīst.

Virs jūras, kur mirdz vakarblāzma
Vēji iepūšas un vecos jumtus  plēš,
Te basģitāras stīgas aizskar brāzma
Ar akordiem tā pažobeļu vaidus dzēš.

Te, kur visi laiki saplūst vienā
Un kastaņu šalkās sāpes rimst,
Mēs atkal tiekamies zem liepām dienā,
Kad pilsētā rudens vēji  dzimst.

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Tarot un viņu dzelzs burvība

Kad pats Tors nokniebjas ar mirstīgo, rodas tādi vīri kā Marko Hietala - metāla dievi. Viens no albumiem, kuru šomēnes gribu ieteikt ir somu (nav nekāds brīnums, ne?) smagā metāla grupas Tarot no jauna ierakstītais 1986. gada debijas albums Spell Of Iron. Šoreiz gan ar nosaukumu Spell Of Iron MMXI.

Grupu tālajos astoņdesmitajos izveidoja Hietalu brāļi, gan ar citu nosaukumu -  Purgatory. Kad puiši tika pie ierakstu līguma, izdevēji pieprasīja mainīt nosaukumu un kopš tā brīža viņi pazīstami kā Tarot. Ar basistu un galveno vokālu Marko Hietalu priekšgalā, ģitāristu Zahariju Hietalu, taustiņnieku Jenna Tolsu, bundzinieku Pecu Cinnari un otru solistu Tommi Salmela grupa darbojas vēl šobaltdien. Jāpiebilst, ka Marko noteikti zināsiet kā grupas Nightwish ģitāristu un dziesmu autoru un vienu no somu simfoniskā metāla kaverversiju izpildītājgrupas četriem skarbajiem čaļiem - Northern Kings.

Gari nerakstīšu. Principā jau nav ko daudz piebilst. Vecais labais metāls lieliskā skanējumā. Fantastiski ģitārsolo, spēcīgi ritmi un Marko vokāls. Albumā, manuprāt, izceļas tieši trīs dziesmas "Midwinter Nights", "Love's Not Made For Mine Kind" un "The Spell Of Iron". Kaut gan arī "Wings Of Darkness" nevar atstāt bez ievērības. Klausoties "De Mortui Nil Nisi Bene" gan rodas jautājums - wtf? Savukārt par "Things That Crawl At Night" perfektāku nobeigumu albumam ir grūti iedomāties. Bet dziesmas ir tiešām labas, ja gribas sajust īstu poweru. Mūzika, kas liek asinīm skriet ātrāk.

Katrā ziņā šis ir albums, kuru klausoties uz maksimālo skaļumu gribas izsaukties - hell yeah!

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

...

Indiešu avatārs Šri Satja Sai Baba savā mācībā saka: "Gudrība ir prāta skaidrības uzziedēšana. Kad deģenerējas izglītība, tad sāk šķobīties visas sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās aktivitātes." Likumsakarīgi, ne?