No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Nē, šis nebūs kārtējais banālais stāsts no sērijas par vīrieti un sievieti. Šoreiz tas būs par mani un Viņu. Jā, Viņu, jo Viņa, tāpat kā es un tu, ir dzīva. Un elpo.
Savā ziņā Viņa ir līdzīga man - spītīga, mīl brīvību un slēpj sevī vairāk nekā pirmajā mirklī liekas. Viņa vēl ir pavisam jauna, taču stingri turas starp niedrēm un smiltīm. Viņa nepielien, neizrāda laipnību, vien apmierināti nopūšas, kad kāds brauc Viņu apciemot. Viņa nereklamējas cauru diennakti baltajos ekrānos un nepārdodas uz katra stūra par dažām investīciju kripatām.
Skarba. Nepiejaucēta. Mazliet mežonīga. Taču kaut kur dziļi kodolā ir mazliet naiva un maiga. Ar karu cirstajām brūcēm un rētām un aizritējušo laiku atmiņu slogu uz pleciem viņa joprojām stāv lepna, cēli izslējusies starp diviem ūdeņiem, zem vējainām debesīm. Viņa mīl drosmīgos un tos, kuri ļaujas lidojumam. Viņa savā paspārnē izauklē lielus māksliniekus, lielus mūziķus un savā skarbajā dvēselē paliek uzticīga mūzikai, kas ir tikpat spēcīga kā valdošie vēji un jūras triektie viļņi pret krastu - rokam.
Sākumā mēs nesapratāmies. Es Viņu ienīdu. Viņa bija man svešiniece, kaut arī Viņas saknes bija manī jau kopš dzimšanas. Es Viņu lādēju un viss, ko vēlējos bija būt tālu prom no viņas. Visas dusmas es viņai piedēvēju un visās nelaimēs viņu vainoju.
Taču tad kaut kas mainījās. Ne jau vienā dienā, bet gana ātri. Iemesls gan šādām pārmaiņām nebija pilnīgi nekāds, ja nu vienīgi mainījos es pati. Kaut kādā brīdī mēs bijām norakušas savu kara cirvi, bijām apsēdušās pie galda un izklāstījušas savas pretenzijas vienai pret otru. Mēs noslēdzām pamieru. Un vēl vairāk. Viņa man atklāja sevi.
Viņa neatveras kuram katram. Viņas uzticība ir jānopelna. Protams, ka Viņa nav ideāla, taču pašķirot malā liepu zarus un ieklausoties vējā, Viņas skaistumu ir grūti nepamanīt. Viņa jāprot novērtēt. Garāmejot neiegūsi ne cieņu, ne laipnu attieksmi. Ja apstāsies un brīdi ieklausīsies, Viņa ļaus ieskatīties sevī, sajust pagātnes elpu, dzirdēt senatnes soļus pastaigājamies Viņas ielās. Viņa ir kā pērle, kas paslēpusies pavisam vienkāršā gliemežnīcā un savu košumu parāda vien tiem, kas to pelnījuši.
Tagad Viņa ir ielaidusi savas saknes manī tik dziļi, ka nekādi pasaules vēji tās neizplēsīs. Viņas rudeņi ir mani rudeņi. Viņas vasaras ir manas vasaras. Tagad esmu lepna, ka esmu daļa no Viņas, jo Viņa ir daļa no manis. Tāda kā atgriezeniskā saite. Kad dzirdu Viņas dziesmu, uzmetas zosāda un es saprotu - banāli - ka mīlu Viņu. Visaptveroši. Neko neprasot pretī. Mīlu Viņas vējus, ielas, smiltis, mūziku. Mīlu lietainās dienas un soļu klaboņu pa veco bruģi. Tagad es Viņu dievinu. Viņa ir vējš, jūra un rokenrols. Viņa man ir atdevusi daļu savas neizmērojamās mīlestības uz mūziku un parādījusi, cik skaista patiesībā ir un cik daudz noslēpumu sevī vēl glabā. Viņa ir mana pilsēta. Manas mājas. Mana Liepāja. Viņa ir vienīgā, kas man rūp. Es neesmu valsts patriote, taču Viņa būs ar mani līdz galam, ja ne fiziski, tad mentāli. Un ja notiks tā, ka dzīve mani aizvedīs Britānijas miglās un citos pasaules nostūros, mēs tiksimies atkal. Ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Tiksimies zem vecajām liepām pilsētā, kurā piedzimst vējš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru