Stratovarius nav miris. Lai dzīvo Stratovarius!

Šķiet, ka pienācis laiks uzrakstīt par Stratovarius jaunāko, piecpadsmito, albumu Nemesis, kas iznāca februāra otrajā pusē. Kopš tā laika tas ir klausīts neskaitāmas reizes, domas ir noformulētas un kļuvis skaidrs, vai man patīk, tas ko dzirdu, vai nē. Vēlos brīdināt, ka šis ir tikai mans viedoklis, tāpēc tas ir tāds, kāds tas ir.

Tātad, albums sevī ietver vienpadsmit kompozīcijas. Lielākoties tās ir pašu grupas dalībnieku rakstītas, taču pie pāris gabaliem ir piestrādājis arī bijušais Sonata Arctica ģitārists Liimatainens. Nemesis iesākas ar ātro un spēcīgo "Abandon", kas skan visai daudzsološi. Un tālāk seko nesalaužamais "Unbreakable" ar Johansona dažbrīd vājprātīgajiem taustiņiem un kārtīgiem ģitāru ritmiem. Šī noteikti ir no tām dziesmām, kuras melodiju ir iespējams ļoti ātri uztvert un diezgan grūti aizmirst. "Stand My Ground" ir ritmu maiņa, brutālas ģitāras un, protams, lielisks bungu skanējums. Kad šī dziesma nokļūst līdz piedziedājumam, atklājas, cik sasodīti labs ir šis skaņdarbs. It kā vienkārši pasacīts, taču himniskais skanējums padara to patiešām lielisku. "Halcyon Days" es minēju jau iepriekš. Šī dziesma izraisa nelielas pretrunas. Vai šī dziesma ir laba, vai nē - tā man vienmēr paliks mīkla. Varu vien piebilst, ka tajā dominē elektronika, kas principā notušē ģitāru spēcīgo skanējumu. 

"Fantasy" ir tipisks Stratovarius gabals. To klausoties prātā nāk tādi hiti kā "Eagleheart" un "Hunting High and Low". Tālāk droši maršē "Out of The Fog", pie kura savu roku pielicis jau iepriekš minētais Liimatainens. Necik sen klausījos Hammerfall solista Joakima 2004. gada solo albumu un, manuprāt, šī dziesma tur lieliski iederētos tieši tās liriku un tumšās noskaņas dēļ. Šajā kompozīcijā nevar nepamanīt grupas jauno bundzinieku Rolfu Pilvi, kurš lieliski pierāda savu meistarību. "Castles In The Air" ir episks gabals ar episkām lirikām un brīnišķīgu ģitāru un bungu saskaņu. Es teiktu, ka "Dragons" ir vēl viens tipisks Stratovarius gabals, kuru mierīgi varētu atrast arī kādā no pagātnē izdotajiem albumiem. "One Must Fall" ir kārtējā episkais gabals, kuru es pievienotu tumšo dziesmu sarakstam. Dziesma, kura man jāatzīst par vienu no labākajām metāla balādēm, ir "If The Story Is Over". Šis Kotipelto un Liimatainena kopdarbs ir fantastisks savā muzikālajā vienkāršībā un tas, kas to tiešām padara izcilu ir Kotipelto balss un nenoliedzami izcilās lirikas. Ja albums iesākas enerģiski, tad tā tas arī noslēdzas - ar mazliet brutālo, bet neticami melodisko tituldziesmu"Nemesis".

Nemesis ir lielisks albums. Man kā klausītājam šķiet, ka tā rakstīšana puišiem tik tiešām ir sagādājusi prieku. Ir grūti noformulēt, kas tieši man nepatīk 2011. gadā izdotajā Elysium (kaut gan tajā varēja atrast arī dažus labus gabalus), taču es varu droši apgalvot, ka Nemesis ir atstājis to ēnā un tā ēna ir pamatīga. Ja Elysium vēl bija tāds eksperiments ar sevis meklēšanu, tad jaunākajā albumā Stratovarius ir beidzot atraduši paši sevi (tā gan neuzskatīs tie fani, kuri joprojām nespēj pārdzīvot Tolkki ēras beigas). Liriku rakstīšanā grupa ir sasniegusi augstāko punktu. Kas attiecas uz mūziku, Stratovarius joprojām turpina eksperimentēt, bieži izraisot diskusijas fanu starpā par to, kurā no metāla apakšžanriem tie īsti iederas. Bet dziļi pamatos viņi ir tie paši. Jā, ir visas tās elektroniskās fīčas ar kurām puiši eksperimentē kā Elysium, tā arī šajā albumā, taču tas jau nepadara viņus sliktākus. Nekas nestāv uz vietas. Nevar taču gaidīt, ka desmit gadus vēlāk Stratovarius nebūs mainījies. Manuprāt, šis ir tas lūzuma brīdis - vai nu tu dodies tālāk, vai noej no skatuves, lai dotu vietu citiem.

Es noteikti vēlētos vēlreiz uzslavēt Rolfu Pilvi par lielsko sniegumu, jo šis ir viņa pirmais un cerams, ka ne pēdējais albums kopā ar Stratovarius. Pilve ir ļoti labs bundzinieks un šis albums tam ir pierādījums. Tie, kas apgalvo, ka Kotipelto vokālā ziņā ir miris, es uzdrošināšos oponēt. Nemesis Timo izklausās diezgan dzīvs. Protams, ka ierakstīšanas laikā var šo to pamainīt un uzlabot, bet atliek paklausīties to pašu "If The Story Is Over" dzīvajā un top skaidrs, ka Kotipelto, tāpat kā Stratovarius, nav miris. Manuprāt, Stratovarius ir labāks nekā tas jebkad (vai vismaz pēdējos gados) ir bijis. Johansens ir kārtīgi izpriecājies uz saviem taustiņiem, Matias ar basistu Porru ir izplosījušies uz savām ģitārām un Rolfs izbungājies ne pa jokam, pierādot, ka nav nekāds zaļknābis.

Taču es gribu brīdināt, ka Nemesis var neiepatikties uzreiz. Tam jāpieiet pakāpeniski, jānoklausās vairākas reizes. Arī manī tas pirmajā un pat otrajā reizē neizraisīja nekādu sajūsmu, taču tajā brīdī, kad tu saproti, cik labs tas ir, cik lieliska ir katra dziesma, atpakaļ ceļa nav. Vai albumā kāda dziesma aizēno citu? Nē. Vai gandrīz visas dziesmas ir vienveidīgas? Nē. Vai pa īstam klausoties šo albumu, var kļūt garlaicīgi? Nē. Nē, nē un nē. Tas ir albums, kas priekšplānā izceļ tieši Kotipelto vokālu, turpina grupai pēdējos gados raksturīgo melodismu un sniedz to pašu spēcīgo skanējumu, kādu mēdz sniegt powermetāls. Stratovarius nav izlaidušies slinkumā, bet čakli strādā, lai ik pēc pāris gadiem uzceptu jaunu albumu. Atliek vien cerēt, ka tas tā arī turpināsies un 2015./2016. mēs tiksim pie vēl viena spīdīga diska skaisti noformētos vāciņos. Bet ja runājam par šī gada notikumiem, manuprāt, Stratovarius ir iecirtuši dūri galdā, parādot, ka šovs vēl nav beidzies. Nemesis lieliski pierāda, ka ar Stratovarius ir jārēķinās. Esmu droša, ka puiši ir gatavi parādīt pārējiem kā šīs lietas ir darāmas.

Vikingi

Šis nebūs nekāds lielais raksts. Drīzāk ieteikums. Ja nu šeit iemaldās kāds vēstures mīļotājs, vai arī vēl labāk - vikingu interesents -, tad es silti iesaku noskatīties seriālu Vikingi, ko piedāvā History Channel. Pašlaik tiek demonstrētas pirmās divas sērijas, kuras itin viegli var noskatīties internetā. Atliek vien pajautāt googles tantei. Tie, kam ir interese un var turēt vikingus ar visu viņu vikingismu, nevis sūdzēties, cik nežēlīgi dranķi tie ir, noteikti nebūs vīlušies. Kopš Trīspadsmitā kareivja, šis ir labākais kas ar vikingiem jebkad ir izdarīts. Tik tiešām iesaku noskatīties. 

Hammerfall - Gates of Dalhalla

Lai arī klausos dažādus stilus un man patīk prestati un galējības, mana sirds pieder powermetālam. Varu droši apgalvot, ka šī ir manu mīļāko grupu saraksta augšgalā. Čaļi 2013. gadā nolēmuši paņemt pauzi, lai atkal atgrieztos ar kaut ko svaigu. Gaidīsim.

...

Visu dzīvi esmu jutusies kā pietauvots kuģis. Visu dzīvi manī ir bijusi tā sajūta, ka esmu šeit tikai pagaidām. Ka kaut kādā veidā esmu atvesta te un atstāta. Man nepārtraukti ir tā sajūta, ka te nav mana vieta. Es vēroju citu patriotismu un, goda vārds, vēlos, kaut spētu just to pašu. Es no sirds vēlētos, kaut sajustu to pašu, ko citi, kad 18. novembrī tiek dziedāta himna. Es esmu gatava apzvērēt pie visa, ka es to gribētu. Bet es to nevaru. Nezinu, kāpēc. Tā ir sajūta, it kā tu būtu ķermenis, bet tava dvēsele būtu palikusi kaut kur ļoti, ļoti tālu. Ķermenis dzīvo, bet tā ilgas pēc dvēseles ir neizmērojamas. Es esmu tas ķermenis. Bet mana dvēsele ir kaut kur tālu prom. Kur? Man nav ne jausmas. Man nav ne sasodītas jausmas, kur ir mana vieta. Es tikai zinu, ka tā nav te. Es ar visiem spēkiem esmu centusies šo balsi sevī noklusināt, bet tas neizdodas. Lai ar ko es runātu, neviens to nesaprot un raugās kā uz nodevēju. Es nedrīkstu nodot savas saknes, tā viņi saka. Bet kā gan es varu nodot saknes, kas burtiski kliedz - te nav tava vieta! Es negrasos izlikties par patriotu tikai tāpēc, ka tā vajag. Es negribu melot sev. Katru dienu es eju pa ielu, redzu vienas un tās pašas mājas, un Dievi ir mani liecinieki, ka mīlu šo pilsētu. Taču man prātā vienmēr kāds atgādina - ne te, šī ir tikai apmetne. Lai kur Latvijā es aizbrauktu, es jūtos kā svešiniece. Nekur šajā valstī es nerodu sev mājas. Un pats sāpīgākais ir tas, ka te nav absolūti neviena, kas to saprastu.   

Soundgarden - By Crooked Steps

Nevarēju šo neielikt. Pirmkārt, jo tas ir Soundgarden. Otrkārt, klipu režisējis Deivs Grols (Foo Fighters). Videoklips ir tiešām labs, kaut gan kurš par to uzdrošinātos šaubīties, ja pie tā roku pielicis Deivs. 

Nemesis

Kā jau tas parasti notiek, es vienmēr visu uzzinu pēdējā. Nesen atpakaļ uzskrēju virsū ziņai, ka Stratovarius vēl nedomā atdot galus. Starp citu, Stratovarius ir somu powermetāla grupa, kas darbojas jau kopš 1984. gada (lai gan līdz 1986. bija zināmi ar nosaukumu Black Water). Tātad, grupa gados. Viņu albumu skaits arī ir visai iespaidīgs - kopā tie ir četrpadsmit. Pēdējais no tiem - Elysium - iznāca vien divus gadus atpakaļ. Nu čaļi izlēmusi, ka kolekcijai vajag pievienot arī piecpadsmito. Nemesis iznāks 22. februārī, tātad pavisam drīz. Noklausoties pirmos divus singlus, vēl īsti nevaru saprast, vai man albums patiks, bet jāatzīst, ka džeki pastrādājuši labi. Jaunais albums noteikti pierādīs, ka Stratovarius nebaidās mazliet eksperimentēt. Protams, ka grupa pieturas pie powermetāla, taču ir piešautas klāt dažas, pavisam jaunas garšvielas. "Unbreakable" un "Halcon Days" tiešām izklausās daudzsološi. Vai tāds būs viss albums? Es labāk palikšu piesardzīga un teikšu - gan jau laiks rādīs.

Trīspadsmitais kareivis

Nesen noskatījos kādu labu filmu un, ja jau par to tiešām grasos rakstīt šeit, tad tā ir tik tiešām laba. Atslēgas vārds - vikingi. Jā, šī filma ir par vikingiem. Nu labi, patiesībā jau par arābu, kurš sastop vikingus, bet man arābs nebija tik svarīgs, cik šie ziemeļnieki. Lai nu kā, bet filma vēsta par arābu vārdā Ahmads Ibn Fadlans Ibn Al Abbass Ibn Rašids Ibn Ha (sauksim viņu vienkārši par arābu vai Ahmadu), kurš ieskatījies kāda bagāta tirgotāja sievā un tā rezultātā ir spiests doties tālā ceļojumā kā vēstnesis, lai izbēgtu no konflikta ar šeihu. Ceļojums rit kā parasti, līdz viņa ceļā nonāk vikingi. Vai arī vikingu ceļā nonāk viņš pats. Dažādu sakritību dēļ Ahmads kļūst par vienu no trīspadsmit kareivjiem, kuri dodas ceļā uz karaļa Hrothgara zemēm, lai atpestītu to no cilvēkēdājveidīgiem mežoņiem, ko paši vikingi dēvē par vendoliem.

Piebildīšu, ka šī nav nekāda jaunā filma. Kinoteātru zālēs tā tika izrādīta 1999. gadā un, palikusi bez ievērības, tā arī neatmaksāja filmas veidošanā izmantotos 160 miljonus. Taču ir kāds "bet". Filma tik tiešām ir laba, kaut gan vietām sasteigta, izcaurumota un mazliet virspusēja. Tie, kuri ir lasījuši Kraitona grāmatu, mani sapratīs. Tiem, kuri ne, es paskaidrošu. Trīspadsmitais kareivis ir Maikla Kraitona 1976. gadā uzrakstītās grāmatas "Eaters of the Dead" ekranizācija. Kraitons ir paķēris Beovulfu un tik tiešām reiz dzīvojušu arābu ceļotāju un uztaisījis pamatīgu mikstūru. Taču šī grāmata, līdz ar to arī filma, nav vēsturiska patiesība. Tas ir fatāzijas auglis. Taču jāteic, ka dažas detaļas grāmatā ir izmantotas no īstā Ahmada ibn Fadlana ceļojuma apraksta.

Protams, ka pēc filmas noskatīšanās man noteikti bija arī jāizlasa grāmata, ko nācās uzrakt internetā. Taču es nenožēloju tam veltīto laiku. Bet šis raksts nav par grāmatu, bet gan par filmu. Salīdzinot ar grāmatu tik tiešām šķiet, ka filma nepasaka visu. Ka vietām kaut kas trūkst, ka varoņi ir pārāk virspusēji. Taču tad vēl kā nezinātājs, es biju par to sajūsmā. Un pat kā zinātājs esmu joprojām. Trīspadsmitais kareivis nav nekas īpašs. Nav satriecošu specefektu un filmas apgaismojums vietām ir diezgan dranķīgs, taču filmai nenoliedzami ir aura. Īsta, sasodīta vikingu aura. Un par to ir parūpējušies aktieri. Nekad nebūtu domājusi, ka Antonio Banderass spēj notēlot ko citu, izņemot spāni vai meksikāni, taču, kas attiecas uz šo filmu, tad viņš ir arābs uz goda. Tiesa, ar visai dranķīgu frizūru. Gribu atzīmēt arī Vladimiru Kuliču. Es negrasos savu fanošanu izpaust publiski, bet Buliwyf ir "visvikingiskākais" vikings, kādu man nācies redzēt. Īsts ziemeļu milzis un bezbailīgs vadonis, kurš ir cienīgs ieņemt savu vietu Valhallas zālēs blakus Odinam. Visu cieņu Vladimiram. Un kuram tad nepatīk blondais jautrulis Hergers, kuru atveido zviedrs Dennis Storhøi! Patiesībā es noticēju ik vienam aktierim šajā filmā.

Kas Trīspadsmito kareivi padara unikālu? Stils. Valoda. Lai gan Banderasa akcents dažreiz tiešām krita uz nerviem, tieši tas, ka gandrīz ik viens aktieris runāja ar akcentu, padarīja šo filmu autentisku. Neņemot vērā daudzās kļūdas, šī noteikti ir viena no filmām, kas ir visvairāk pietuvināta tam, kāda bija vikingu dzīve un kādi bija viņi paši. Aktieri ir lieliski un ir izdarījuši visu, ko atvēlētajā laikā ir spējuši. Tas, ko es vienmēr atcerēšos par Trīspadsmito kareivi, noteikti būs vikingu lūgšana pašās filmas beigās, jo tā ir iespaidīga un patiesa. Neviens neuzdrošinātos iebilst, ka, iespējams, pirms tūkstošs gadiem bariņš vikingu stāvēja kaujas laukā un vērsās pie dieviem ar līdzīgiem vārdiem. Jā, varbūt kādam filma var šķist garlaicīga, bet ja šāds žanrs iet pie sirds, tad tik uz priekšu. Katrā ziņā, es nenožēloju, ka to noskatījos un man Trīspadsmitais kareivis ir viena no tām filmām, ko labprāt skatīšos vēl.

Mans vēlējums Jaunajā gadā

Nu ko, esam pārdzīvojuši 2012. gadu. Ko tik mums nesasolīja - plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus, planētu parādes, tumsas dienas - visus iespējamos pasaules gala scenārijus. Ja var ticēt ezotēriķiem, mēs dzīvojam jaunā laikmetā. Cik nu tur ir tās taisnības, cik nav, bet fakts ir viens - klāt ir melnās ūdensčūskas gads, kas ,šķiet, solās būt veiksmīgs teju ik vienam.  Tāpēc novēlu jums visiem forši pavadīt veco gadu un sagaidīt jauno 2013. Un sagaidīt tā, kā to vēlaties, skaļi, vai klusi - tas nav svarīgi. Pēc savas pieredzes zinu, ka tas, ko darīsi vecā gada vakarā, paliks ar tevi arī visu nākamo gadu, tāpēc apdomājiet, ko vēlaties paturēt un nelaidiet to vaļā. Protams, ir cilvēki, kas izveidos apņemšanos sarakstu un daļa to arī centīsies izpildīt. Taču tas nav svarīgi. Gadu nevar ielikt kaut kādā sarakstā. Varbūt, ka tu esi liels plānotājs un spēj dienu nodzīvot pēc tava sastādītā saraksta, bet vai tad nezūd dzīves burvība? Nenoteiktība, no kuras cilvēki baidās, patiesībā ir neiedomājama brīvība. Nezināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena ir daudz labāk, nekā dzīvot dzīvi pēc sīki saplānota saraksta. 

Protams, ka mums katram ir kāda klusa vēlme, kuru baidāmies izpaust un es novēlu, lai tieši nākamajā gadā šī vēlme piepildās. Tiem, kam gads bija raibs, lai nākamais ir vēl raibāks, bet tiem, kam ne, lai nākamais atnes īstu pārmaiņu un iespaidu vilni. Novēlu visiem veselību, laimi, mīlestību...un vēl un vēl. Lai sapņi un iecerētais piepildās. Un lai ātrāk pienāk pavasaris. 

Laimīgu jauno 2013. gadu!

Hobits: Negaidīts ceļojums

Visticamāk, ka vismaz pusgadu nespēšu runāt par neko citu kā Hobitu. Problēma ir fakts, ka runāšu pati ar sevi, jo man nav noveicies ar Tolkīna faniem savā paziņu lokā. Ko nu tur melot - neviens no viņiem nezina, kas ir Toklīns, nemaz nerunājot par tādu grāmatu kā Silmarillions, pie kura lasīšanas es nekādi netieku. Labi, tā nu laikam ir mana problēma. Bija laiks, kad nopietni centos būt normāla (jūs jau zināt tās visas runas par iederēšanos un bla bla bla). Taču jau vismaz četrus gadus viss ir mainījies. Lēdijas un džentlmeņi, tiem, kas vēl mani tik labi nepazīst, te nu es esmu - Tolkīna fans ar deviņu gadu stāžu ir jūsu rīcībā. Un es sasodīti lepojos ar to. Tieši šī iesmesla dēļ šis nebūs parasts filmas apraksts un brīdinu jūs, ka šis raksts ietvers arī jūsmošanu, tāpēc, ja jums ir vāji nervi attiecībā uz iepriekšnosauktajām lietām, lūdzams aizveriet šo blogu ciet, vai palasiet ko citu.

Runājot pasaules kontekstā, Hobits: Negaidīts ceļojums noteikti bija gaidītākā filma pēdējo gadu vēsturē. Režisors Pīters Džeksons savu meistarību pierādīja jau 2001. gadā, kad ekranizēja pirmo daļu no Gredzenu pavēlnieka triloģijas. Galu galā radās trīs brīnišķīgas filmas, kas ne tikai aizrāva fanus visā pasaulē, bet ielika pamatus šī kino žanra attīstībā. Kas to būtu domājis, ka beidzot visas nesaskaņas ar Tolkīna ģimeni tiks nolīdzinātas un Džeksons atkal ķersies pie režisēšanas. Miljoniem fanu visā pasaulē gaidīja. Gaidīja četrpadsmito decembri, lai uz gandrīz trīs stundām atkal atgrieztos Viduszemē un dotos piedzīvojumā kopā ar Bilbo Baginsu, trīspadsmit nešpetniem rūķiem un burvi Gendalfu priekšgalā. Par to cik lieli panākumi šai filmai būs Latvijā, man ir grūti spriest, jo šajā valstī tas nav gluži fenomens. Bet nu par pašu filma.

Mani mazliet šokēja cilvēku daudzums kinoteātrī, jo kā nekā tā bija pirmizrādes diena, taču es to noveļu uz vēlo piektdienas vakaru un dārgo seansu. Kas man varbūt mazliet traucēja, bija garais ievads. Gribējās, lai ātrāk ķeras pie lietas, bet no otras puses, saikne, kas savienoja Hobitu ar Gredzenu pavēlnieku bija tiešām laba doma, tāpēc ievada garums ir piedodams. Jebkas, kas attiecināms uz Hobitu, ir piedodams. Tiesa, mani māca bažas, ka šoreiz būs mazliet pāršauts pāri strīpai ar specefektiem un vispār iebraukts auzās ar sižetu, jo pat šāda veida filmas, ko šodien rada Holivuda bieži vien ir tukšs, bezjēdzīgs specefektu grāvējs. Taču atceroties Džeksona izdarīto ar Gredzenu pavēlnieka triloģiju, bažas noplaka. Manuprāt, galvenais bija panākt, lai fani neviltos. Un es nevīlos. Kur tie gadi, kopš neesmu lasījusi Hobitu, tāpēc gluži salīdzināt ar grāmatu nespēšu, jo prātā palikušas vien dažas epizodes, bet jāatzīst, ka scenārijs nudien ir tolkīnisks.

Fantastisks ir arī aktieru sniegums. Sers Ians Makkellens ir aktieris ar lielo burtu. Lielisks Magneto un vēl lieliskāks Gendalfs - burvis, kurš mūžīgi pīpē savu "veco Tobiju". Martins Frīmens... viens nu ir skaidrs, es vairs nekad nespēšu skatīties "Šerloku" bez domas, ka Vatsons ir hobits. Un pie tam vēl fantastisks hobits. Manu priekšstatu par elfiem sabojāja filmas par patizliem Ziemassvētku vecīša palīgiem, gluži tāpat kā uzskatus par rūķiem sačakarēja pasaka par Sniegbaltīti un viņas septiņiem vīriešiem. Bet līdz ar Tolkīnu viss mainījās. Nav iespējams atrast skaistākus elfus par Tolkīna radītajiem un te nu jāmin Galadriēla, kuru atveidoja fantastiskā Keita Blanšeta. Ēterisks skaistums. Par lordu Elrondu gan to nevarētu teikt, bet Hugo Veivings ir savā elementā - elfisks līdz kaulam. Arī pats Šerloks, Benedikts Kamberbačs, tika pie lomas, kas gan aprobežojās ar melnām ēnām un dūmiem ieskauto Nekromanceru. Noteikti jāsaka atzinīgi vārdi par Ričardu Armitāžu. Torīns Ozolvairogs bija... elpu aizraujošs. Svētā Dievmāte, tas tik ir rūķis! Par šo Armitāža atveidojumu es labprāt piešķirtu Oskaru. Arī Kili, kuru atveidoja Aidans Turnens, bija viens no glītākajiem un jaukākajiem rūķiem, kādu man nācies redzēt. Es vēl ilgi sēdēju un domāju, kā šiem džekiem izdodas būt tik... rūķiskiem.

Protams, ka sižets bija krāšņs, par fantastiskajām Jaunzēlandes ainām nemaz nerunājot. Brīdī, kad gribējās mazliet spriedzes, Džeksons bija parūpējies, lai skatītājs to arī saņem. Taču ne tikai bilde bija skaista. Galvenais te tomēr bija stāsts. Stāsts par rūķiem, kuri bija zaudējuši mājas, padzīti un izklīduši pa visu Viduszemi. Par rūķiem, kuri nolēma sekot Torīnam, pēdējam rūķim no Ereboras valdnieku cilts, lai atgūtu reiz tik vareno Ereboru un tās dzīlēs atkal klaudzētu viņu kalti. Un stāsts par hobitu. Mazu hobitu, kurš pamet savu mājīgo alu, lai dotos piedzīvojumā. Par mazu hobitu ar lielu sirdi, kurš briesmu brīdī nebaidās staties pretīm tiem, kas ir daudz lielāki par viņu pašu, jo galu galā mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tas ir stāsts par mīlestību uz mājām, par drosmi un neatlaidību. Ne jau ainu, vai kā cita dēļ Hobits ir aizrāvis cilvēkus visā pasaulē, bet gan stāsta dēļ.

Tiem , kam šķita, ka sižets ir pārāk izstiepts, es teikšu lūk ko: jums jābūt pateicīgiem, jo tiem, kam šī daiļrade ir sveša, ļoti labi tika izskaidrots, kāpēc šis ceļojums notiek un kā tas iesākas, tāpēc ievads bija tik garš. Ja gribat ekšenu jau pirmajās sekundēs, lūdzu, ejiet uz citu filmu. Otrkārt, tiem, kas apgalvo, ka Hobits salīdzinājumā ar Gredzenu pavēlnieku ir pārāk bērnišķīgs, es gribu iebilst, ka šīs ir divas dažādas lietas. Te vēl nav Saurona, kas draud izpostīt Viduszemi, ne spārnoto Nazgulu. Šis viss notiek sešdesmit gadus pirms Viduszemi pārlūko Saurona Acs. Šeit tikai uzsākas Gredzena ceļš. Par maz tumsas? Man pilnībā pietika ar ainu ar vecajām drupām un Nekromanceru, kas man uzdzina šermuļus. Protams, ka piesieties var jebkur un mans viedoklis ir tīri subjektīvs, bet es saņēmu to, ko biju cerējusi. Jūs zināt to sajūtu, kad atgriežaties vietās, kur jūs bērnībā spēlējāties? Nu lūk, tādi pati sajūta, manuprāt, ir katram Tolkīna darbu fanam skatoties šo filmu. Paldies Pīteram Džeksonam par vēl vienu iespēju skatīt Viduszemi, par iespēju izsmieties un dzīvot līdzi. Taču ar šo viss nebeidzas. Jau nākamajā decembrī uz ekrāniem iznāks Hobita otrā daļa. Un tad jau arī sekos trešā. Tātad pasaules gals tiek atcelts vismaz līdz 2014.

Skyfall

Par īstu bondiādes fanu mani nenosauksi. Taču, kopš aģenta 007 tēlu ir pārņēmis Daniels Kreigs, Bonda filmas ir atmodinājušas manī ziņkāri. Protams, brīdī, kad kinoteātros parādījās jaunākā bondiādes daļa Skyfall, es nešaubīgi nolēmu, ka jādodas to noskatīties. Vai es to nožēloju? Nē.

Es nebraukšu iekšā sižetā, jo ticu, ka daudzi no jums ir šo filmu jau paspējuši noskatīties un ja nē, tad tur nav nekā sarežģīta - Bonds kārtējo reizi glābj kāda ādu. Es neesmu arī liela Daniela Kreiga fane, tā pa īstam viņu ievēroju tikai Mierinājuma kvantā, taču es varu likt roku uz sirds un apgalvot, ka, manuprāt, viņš ir vislabākais un visbondiskākais no visiem Bondiem. Kreigam piemīt kaut kas tāds, kas, manuprāt, jāpiemīt aģentam 007. Skarbs šarms un pārējais bla bla bla. Kur vēl atrast tipiskāku angli ar skarba veča sejas izteiksmi, tajā pašā laikā saglabājot šarmu, kā Kreigu? Mēdz sacīt, ka ir aktieri, kuri jau piedzimst ar lomu un, manuprāt, šis ir ļoti labs piemērs. 

Ja runājam par pašu filmu, tad sākums ir labs. Adele un Epvorts ir sarakstījuši fantastisku dziesmu un kopā ar sākuma titriem, kuri, veidoti bondiādei raksturīgajā stilā, atstāj vajadzīgo iespaidu. Atļaušos apgalvot, ka šoreiz noformējums mani tik tiešām aizrāva un pieķēru sevi pie domas, cik daudz dizaineru ir pie tā strādājuši. Šodien filmām vairs netiek izmantoti šāda veida titri, pietiek vien ar uzrakstu filmas pirmajās minūtēs. Bija labi atkal ieraudzīt klasiku. 

Bez jebkādiem gariem ievadiem Skyfall ķeras pie lietas jau pirmajās minūtēs. Ir gan ekšens, gan drāma. Daudz pakaļdzīšanos, ložu caurumu un iespaidīgu skatu. Taču ir kāds "taču". Es gaidīju, ka mani uzspers gaisā lērums specefektu, diezgan lēts scenārijs un tipiska Holivudas grāvēja ārējais, pārsātinātais spožums. Uz Skyfall devos tikai ar vienu domu - ko gan vēl no Bonda var izspiest, ja ne kārtējo šaušanas un specefektu gūzmu. Bet kā jau tas gadās, mana pārliecība tika satriekta lupatās. Varbūt, ka tikai man tā šķita, bet šī bondiādes daļa tiešām atšķīrās no... vismaz divām pēdējām. Skyfall šķita... es teiktu, ka piezemētāks. Un tur šoreiz nebija arī lēta sižeta. Tie, kas veidoja scenāriju, bija piedomājuši, lai tēli ne tikai labi izskatītos, bet arī par to, kas ir šajos tēlos iekšā. Protams, ka bija specefektu, bet tie bija kā fona troksnis un šoreiz priekšplānā risinājās pats sižets, nevis otrādi. 

Varbūt, ka galvenais aspekts bija cilvēciskums. Aģents 007 vairs nebija spiegs, kam vārds apzīmēts ar trīs cipariem, bet gan cilvēks ar miesu un asinīm... un pagātni. Ko mēs līdz šim zinājām par Bondu? Neko daudz. Nu labi, M bija maita, taču caur to masku arī varēja pamanīt kripatiņu cilvēcības. Bija jābūt absolūti aklam, lai nepamanītu, ka M Bonds rūp vairāk par parastu ierindas aģentu. Te tik tiešām runa bija par favorītismu. Es nevaru nepieminēt arī Raulu Silvu. Šim puisim bēniņos čivināja putniņi. Apvienojumā ar savu vājprātu un bērnišķīgo uzvedību un pat par spīti tai drausmīgajai blondajai frizūrai, viņam tomēr piemita šarms un prasme simpatizēt... līdz brīdim, kad viņš izņēma savu žokli un pārvērtās par kaut ko līdzīgu Beinam. Te nu bija tas brīdis, kad sāku no sirds just līdzi filmas ļaundarim, jo galu galā aiz katra ļaunā tēla slēpjas vesels iemeslu un sakritību mezgls.

 Lai arī mana favorīte no Bonda meitenēm ir Eva Grīna, arī francūzietei Bérénice Marlohe (nav ne jausmas, kā uzrakstīt viņas vārdu latviski) nebija nekādas vainas. Bonda meitenei raksturīga elegance un šarms un bonusā vēl patīkams akcents. Taču arī viņas mūžs nebija ilgs.Vēl es noteikti vēlos atzīmēt Benu Višavu (tas pārgudrais aģents ar brillītēm). Bija neierasti viņu redzēt šādā ampluā un censties aizmirst viņa karaļa Artura II Šekspīra monologus BBC The Hollow Crown minisērijās. Lai nu kā, bet man tas čalītis patīk un es ar interesi sekošu līdzi viņa tālākajai karjerai. Un vēl cepums Havjeram Bardenam (man viņš vienmēr asociēsies ar Ēd. Lūdzies. Mīli. un Kur sirmgalvjiem nav vietas) par Silvu, jo tik psihiski slimu tipu nav viegli notēlot.

Tātad, ko mēs varam izsecināt? Aktieri ir savos augstumos. Vismaz es neuzdrošinos apgalvot, ka kāds no viņiem nebūtu kaut ko izspēlējis līdz galam. Elpu aizraujoši skati un smalkiem pavedieniem caurvīts sižets. Šoreiz tā vairs nebija kaut kāda teroristu organizācija, kas atnāca un pašaudījās bez jebkāda iemesla vai arī kaut kādu muļķību dēļ. Jā, sākot skatīties filmu šāda doma gan iešāvās prātā, bet līdz ar Silvas parādīšanos (uz kuru bija diezgan ilgi jāgaida) kļuva jau interesantāk. Vienā brīdī palika garlaicīgi, taču diemžēl neatceros kurā un dažbrīd uzpeldēja arī jautājums - vai tas ir viss? Taču vai tad, ja valdītu nepārtraukta spriedze, dzīšanās pakaļ ar dārgiem superauto, nevis ar kājām, vai tad man šī filma patiktu tā kā patīk tagad? Domājams, ka nē. Es atkārtošos, bet man tik tiešām Skayfall šķita piezemētāks, bez tās milzīgās pompozitātes un jau ar labāku saturu. Nebaidīšos nosaukt to par iespējams labāko bondiādes filmu. 
  

Emeli Sandé - Read All About It (pt III)

Pirmo reizi šajā dziesmā iemīlējos tieši Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas laikā. Un tad, kā jau tas parasti notiek, vesels mūzikas vilnis paslaucīja to malā, līdz radio 101 sāka to spēlēt vairākas reizes dienā. Un tad bija tā atklāsme "sasodīts, man taču šī dziesma ļoti patika". Un patīk joprojām. Tas ir ļoti skaists un jēgpilns (kas gan gadās reti) skaņdarbs, un tā kā pēdējās dienās šī dziesma mani bez maz vai izseko, nespēju atturēties no tās ielikšanas šeit. Varbūt, ka kāds vēl nav dzirdējis. Nolieksim visus darbus malā uz kādu mirkli, piebremzēsim savu trako ritmu uz piecām minūtēm un vienkārši paklausīsimies.

Vēl viena filma, ko noteikti gribu noskatīties

Dažreiz, kad kaut kas piemirstas, nejaušā veidā tas vēlāk tiek atgādināts. Šoreiz jāsaka paldies manam youtube kanālam. Jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par Imaginaerum, Nightwish pēdējo albumu un minēju, ka grupa tuvākajā laikā plāno uzņemt filmu, par pamatu izmantojot tieši šī albuma kompozīcijas. Beidzot tas viss ieguvis kaut cik vizuālu koptēlu. Cik noprotu, tad filma Somijā iznāks 23. novembrī un tas nozīmē, ka nav vairs tālu. Jācer tikai, ka somu fani nebūs vienīgie, kuri redzēs šo uz lielajiem ekrāniem.

Dzelzs vīrs 3

Šodien ir iznācis "Iron Man 3 "oficiālais treileris. Atzīšos, ka vēroju ar atvērtu muti un nojaušu, ka šī daļa būs iespaidīgāka un tumšāka nekā iepriekšējās. Taču esmu sajūsmā. Tagad atliek vien sagaidīt aprīli.

Game Of Thrones Opening - Main Theme

Man ir nenormāli grūti pretoties šāda veida mūzikai, tāpēc nolēmu padalīties arī ar jums. Paklausieties, ko nozīmē īsta mūzika.

Sveicieni Hobita dienā!

Vakar, 21. septembrī tika atzīmēta "Hobita" 75 gadu jubileja. Ja nu vēl kāds nav lietas kursā, tad Džons Ronalds Rūels Tolkīns 1937.gadā uzrakstīja grāmatu par mazu būtni hobitu, kurš staigā apkārt ar basām pēdām un ir varen kārs uz ēšanu, tā aizsākot grandiozo "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju. Savukārt, šodien pasaule svin "Hobita" galvenā varoņa Bilbo Baginsa dzimšanas dienu. Dažam varbūt patīk, dažam varbūt ne, bet Tolkīns nevienu nav atstājis vienaldzīgu ar saviem jautrajiem rūķiem, skaistajiem elfiem, cēlajiem karaļiem un zemi, kas izstrādāta līdz vismazākajam sīkumam. Tolkīns radīja mītus, zīmēja kartes un sacerēja dziesmas, caurauzdams savu stāstu ar smalkiem tīmekļiem, iedvesmojoties gan no skandināvu, gan no ķeltu mītiem un visa pārējā, kas bija ap viņu. Es negribu gari rakstīt, jo diez vai šajā blogā ieklīst kāds, kurš ir tāds Tolkīna daiļrades cienītājs kā es, taču vienu es gribu pateikt un tas ir - paldies. Paldies Tolkīnam, lai arī kur viņš būtu, jo bez viņa nebūtu ne šī bloga, ne manas aizraušanās ar rakstīšanu un varbūt pat manis pašas (tādas, kāda esmu tagad). Skaļi, taču patiesi vārdi, jo tieši viņa darbi atnāca pie manis tajā brīdī, kad man izmisīgi bija nepieciešams pie kaut kā pieķerties un par to es Tolkīnam jutīšos pateicīga līdz mūža galam.

Tumsas skūpsts

Ar klusu vēja brāzmu viņš sajuta Tumsu nolaižamies no ēnainajām debesīm. Viņš juta tirpas uz muguras, juta Viņas auksto elpu uz savas ādas. Tumsa bija tepat blakus. Viņa apvija apkārt savas rokas un iečukstēja viņam ausī tumšus noslēpumus. Asinis dzīslās sasala un sirds uz brīdi pārtrauca tās ritmu. Viņš juta Viņas maigo indi uz savām lūpām and ļāva Viņai sevi apņemt ar maigā, bet saltā pieskāriena plīvuru. Viņam vairs nebija ne ķermeņa, ne domu. Viņš ļāva Viņai plūst ap sevi kā bezgalīgam okeānam un nepretojās, kad Viņa rāva viņu ūdens melnajās dzīlēs. Viņš jutās tā, it kā peldētu zvaigžņotajās debesīs, aukstas vasaras nakts rasas atveldzināts. Viņš nejuta neko, ko bija jutis pirms tam. Kas viņš bija? Kāpēc viņš bija? Un kurp viņš devās? Tagad jautājumi bija zaudējuši savu jēgu un izgaisuši kaut kur starp Tumsas saltajiem pieskārieniem. Viss, ko viņš juta, bija Viņas aukstā elpa viņa rīklē un krūtīs. Tā piepildīja katru viņa šūnu, taču viņš nelūdza pēc atsvabināšanas. Viņam patika ledus, kas plūda viņa asinīs un sniegpārslas viņa matos, ko ar savu pieskārienu bija atstājusi Tumsa. Viņa satvēra viņa zodu un viņš sajuta Viņas auksto ādu uz savējās. Un tad ar dziļu, saltu un indes pilnu skūpstu Viņa izgaisa. Viņa bija prom, atstājot viņu vienu upes krastā. Viņa atstāja viņu saindētu, jo viņš drebēja tā, kā vēl nekad nebija drebējis. Viņš drebēja, jo Viņa bija paņēmusi viņa dvēseli. Drebēja, jo saprata, ka zeltainie saules stari vairs nekad nespēs iepriecināt un sniegt patvērumu. Viņš bija saindēts. Viņu bija noskūpstījusi Tumsa un nekāda gaisma vairs nespēja viņu glābt.

Sveiciens Odinam arī no manis

Kāpēc smago mūziku sauc par smago mūziku? Jo ne katrs to var panest. Bet es varu, tāpēc šī ir viena no manām vislabākajām pēdējā laikā atrastajām dziesmām. Varbūt nav nekādas izcilās lirikas, bet man der... un gan jau arī pašam Odinam.

Vikingu bēres

Vairākus gadus atpakaļ redzēju filmu, kur kādu vīru apbedīja kā vikingu. Respektīvi, ielika ar malku piekrautā laivā un palaida ūdenī. Kad laiva bija labi tālu no krasta, no loka izšāva degošu bultu un tā trāpīja koka dēļos. Laiva aizdegās.Vispirms lēnām, tad to pārņēma uguns, līdz pāri palika vien pelni. Tobrīd es nodomāju - es arī tā gribētu. 

Tas bija vismaz piecus gadus atpakaļ, ja ne vēl vairāk. Taču es joprojām tā gribu. Es negrasos nolikt karoti ne rīt, ne parīt, taču kad tas notiks, ir tikai viens noteikums - neaprociet! Mani šausmīgi biedē doma, ka uz manis būs vesela tonna smilšu un mani grauzīs pretīgi tārpi. Tāpēc es priekšroku dodu ugunij. Tā kā neesmu kristiete, bet drīzāk piesliecos pagānismam, tad man ar kremēšanu un Bībeles likumiem nav nekādu problēmu. Galu galā senos laikos tā apbērēja daudzus, pirms izdomāja zemi un tārpus pabarot ar cilvēku atliekām.

Aina par kuru stāstīju pirmajā rindkopā ir atstājusi uz mani spēcīgu iespaidu, ja reiz to tik labi atceros un pat tagad tā ir acu priekšā. Protams, ka šodien kaut ko tādu realizēt nebūtu viegli, taču otru tik skaistu apbedīšanas veidu kā iepriekšminētais es nespēju iedomāties. Uguns un ūdens. Liesmu atspulgs rāmu viļņu klajā, laiva, kas lēni slīd, rietošās saules apspīdēta. Varbūt tas nav normāli vidusmēra cilvēkam, taču es nekad neesmu bijusi normāla un ar to lepojos. Varbūt pie vainas stāsti par vikingiem, karotājiem un visu pārējo agrā bērnībā vai arī vienkārši esmu aizķērusies laikā. Bet varbūt dziļi manī kaut kur dus seno kuršu saknes. Nezinu. Taču zinu vienu - tā gan būtu viena fantastiska un skaista apbedīšana.

Senie mīti, senie dievi, senie varoņi nekad nav nomiruši. Tie vienkārši guļ mūsu prāta dzīlēs un gaida mūsu saucienu(..)/S.Kunitz

- Sendienu varoņi ir tikai pasakas, vectēv, - zēns sacīja, aizcirtis grāmatu. - Viņi nepastāv. 

Sirmais vīrs pasmaidīja, gurdeni nošūpoja galvu un pakasīja balto bārdu. 

- Pastāv gan, - vectēvs iebilda. - Sendienu varoņi tāpat kā senie dievi dzīvo joprojām, tikai cilvēki ir pārstājuši tiem ticēt. 

- Tad kāpēc mēs viņus neredzam? - puika ziņkārīgi jautāja.

Vectēvs skumji nopūtās. - Jo negribam redzēt. 

Zēns domīgi sarauca pieri un brīdi apdomājās. - Bet kā lai mēs viņus ieraugām, ja nezinām kur skatīties?

- Tas ir labs jautājums, manu zēn. Atbilde ir pavisam vienkārša - viņi ir visur. Viņu balsis var sadzirdēt vējos, viņu soļu švīksti atskan zālē, putni ar viņiem sarunājas un dzied tiem savas dziesmas, lai remdinātu to dziļo aizmirstību, kur šos senos varoņus iegrūdusi cilvēce. Viņi ir. Tie nāk, ietinušies pelēkā miglā, nāk ar pērkona dārdiem un lietus šalkoņu. Mūsu lielākais noziegums ir tas, ka esam viņus aizmirsuši, aizgriezušies prom no pasaules, kurā viņi reiz mita. Viņu darbus, to, kas viņi bija, viņu cēlumu un bezbailību esam iegrūduši putekļainā plauktā, pārvērtuši viņu vārdus par tukšu skaņu malā nosviestas vēstures grāmatas lappusēs. 

- Vai viņi ir līdzīgi dieviem? 

- Senajiem varoņiem, tāpat kā dieviem, laiks saplūst mūžības upēs. Viņi ir nemirstīgi. Lai arī to miesas jau sen pārvērtušās zemes putekļos, viņi joprojām ir dzīvi. Viņi ir lietus, kas remdē zemes slāpes, drosme, kad esam briesmās un tie, kas iesveļ mūsos cīņassparu, kad visas cerības jau šķiet gaisušas. Viņi iedveš gaismu tumsībā. Seno varoņu zobeni joprojām ir tikpat asi, viņu pīķi joprojām met zibšņus ugunskuru gaismā un ragi skan kā agrāk, aizgainīdami prom mošķus un likdami zemei nodrebēt. Viņu spožie rati atmirdz padebešos, balsis pāršalc okeānu dunu un viņu pēdas atstāj aiz sevis rasu, veldzējot izslāpušos ziedus un radības.

- Bet kāpēc tad mēs viņus neredzam? Kāpēc nemākam skatīties?

- Jo esam apmaldījušies. Reiz cilvēki sacīja: "Es dzīvoju varoņu laikā. Laikā, kad mūs pieskatīja dievi, kad valdnieki sauca mūs kaujā solīdami uzvaru vai cēlu nāvi. Laikā, kad varoņu vārdi un darbi tika izdziedāti dziesmās un izstāstīti stāstos ugunskuru gaismā, pie kuriem pulcējās tumsā noklīdušas dvēseles." Bet kas ir mums, manu zēn? Ko dziedās mūs nākamās paaudzes? Ko apdziedājuši esam mēs? Kam lai veltam savas dziesmas? Šo varoņu slava ir nemirstīga, bet tā slava, pēc kā dzenas šodienas cilvēki - ko gan tā ir vērta? Cik vērts ir pats cilvēks, ja viņā nav cieņas pret cilvēces pagātni? Cik vērts ir cilvēks, kura vienīgā ticība sakņojas zem mikroskopa paliktā šūnā vai atomdaļiņā, kas spēj satriekt putekļos visu pasauli? Kas gan ir vara, varonība un augstsirdība šajā bezmēness laikmetā? Sendienu varoņi, manu zēn, arī bija tikai cilvēki ar savām vājībām, taču viņi pakāpās pāri sev, godāja tos, kas dāvāja tiem drosmi un palīdzēja tumsā atrast gaismu, tiem, kas lika celties, kaut arī šķita, ka ievainojumu ir pārāk daudz. Šie varoņi, manu zēn, ir cilvēces mēraukla. Viss labais un cēlais, ko cilvēks reiz sevī iemiesojis un viss, pēc kā mums katram jātiecas. 

- Vai viņi tiešām ir blakus? Vai var būt, ka viņi ir te, istabā? Tagad?

- Protams. Viņi ir visur. Viņi sargā tavu miegu, seko tavās pēdās, lai ar savu gaismu atbaidītu tumsu un uzliek mierinošu roku uz pleca,  kad dzīve liek sabrukt vai iegrūž tevi vientulības ielejās. Viņi ir te, lai parautu tevi malā, kad liktens paver tev pie kājām plašu aizu, kurā mudž šķembās satriektas cerības un nogalināti sapņi. Viņi ir tilts, kas vieno mūs ar Mūžību. Ar bezgalīgo laika ritējumu. Viņi paši ir laiks. Mūžam jauni, mūžam skaisti. Tik skaisti, ka ja mūsu acis atkal tos spētu ieraudzīt visā to godībā, šī pasaule nobālētu viņu priekšā. Lai arī aizmirsti, tie noraugās uz mums cerībā, ka reiz to vārds atkal izskanēs no mūsu lūpām, ka reiz mēs atkal lūgsim tiem drosmi. Tad, kad mēs to iemācīsimies, mēs spēsim viņus aizsniegt ar roku vien, dzirdēsim viņu vārdus un redzēsim viņus staigājam varoņu ielejās, arī mēs paši varēsim tiem nostāties blakus.Ne vienlīdzīgi ar tiem, taču brīvi. Brīvi no mantkārības, paštīksmes un naudas. Brīvi no naida, skaudības un ļaunuma.

- Vectēv, ja es lūgšu, vai viņi sadzirdēs?

- Protams, manu zēn. Lūdz viņus, un viņi sadzirdēs. Jautā viņiem un viņi atbildēs. Un nebīsties tumsas, jo viņi to pāršķels ar savu gaismu un vienmēr izvedīs tevi no dzīlēm, kurās cerība sen zudusi. Jo kamēr tu atcerēsies, viņi tiks ierakstīti tavā atmiņā. Kamēr kaut viens cilvēks stāstīs par viņiem stāstus, to vārdus nedzēsīs nekādi vēji. Runā ar viņiem un viņi atsauksies no mākoņiem un sniegotām kalnu virsotnēm, to balsis dārdēs cauri ūdenskritumiem un sakliegsies caur kaiju dziesmām.Tik ilgi, kamēr viņi būs tavā atmiņā, viņi būs mūžīgi. Kamēr viņi būs mūsu atmiņā, mēs jutīsim viņus sev blakus. Tāpēc atceries. Atceries un stāsti to stāstus. Jo cilvēces pagātne ir tā, kas veido cilvēces nākotni.

Sarunas ar demoniem (pamēģiniet tikai pateikt, ka jums tādi nav)

Ik vienā cilvēkā ir eņģeļi un dēmoni. Tas liksies dīvaini, taču es ar savējiem šad tad apmainos ar domām.

"Tu zini, ka nekas nav mainījies," viens no tiem ļoti bieži mēdz teikt. "Tu esi tikai cilvēks. Tas pats cilvēks, kas pirms astoņiem gadiem un vēl senāk."

Es iebildu. Ne jau tāpēc, lai pastrīdētos, bet lai liktu tam saprast, ka negrasos atgriezties tajā visā atkal. "Nē, vecīt," es protestēju. "Ja es būt tas pats cilvēks, kas toreiz, manis šeit nebūtu."

"Kāpēc tad tā?" dēmons nesaprata. Lai gan bija daļa no manis, viņš nezināja daudz. Galu galā čalis taču bija tāds pats egoists kā es. 

"Kā tu domā, vai es ilgi būtu izvilkusi, ja šī pašdestrukcija būtu turpinājusies?" es uzdevu jautājumu tajā tonī, kas vēsta tev-taču-to-būtu-jāzina. 

Viņš paraustīja plecus un tad brīdi aizdomājās. "Šī pašdestrukcija," viņš iesāka garlaikotā balsī, izklausīdamies pēc lektora, kurš laiski atkritis krēslā dzer pēcpusdienas tēju. "Vai tad tā ir zudusi? Vai tad tu joprojām neej tai pretī? Ja tu saki, ka esi tikusi no tās vaļā, kāpēc tu nepūlies, kāpēc neceri?"

"Tu jauc destrukciju ar reālismu," es aizrādīju.

"Tiešām?" džeks bija sarkastisks.

Man nepatika tonis kādā viņš ar mani runā. Tas, ka viņam ir tiesības dzīvot līdzās, vēl nenozīmēja, ka viņš drīkst mani kaitināt, kad vien ienāk prātā.

"Tiešām," es indīgi attraucu. "Tev neizdosies mainīt manas domas. Esmu pavisam cits cilvēks. Es progresēju."

Dēmons iesmējās. Tie nebija baisi smiekli, taču ironiski gan. Viņš pats arī nebija baiss. Tikai tumšs siluets, ko ieskauj ēnas.

"Un kurš no visiem cilvēkiem tevī runā šobrīd?"

Tas bija spēriens pa sāpīgo vietu. Jā, manī  bija vairāki cilvēki. Ģimenei, draugiem, paziņām - katram pazīstamajam cilvēkam pa vienam. Dažreiz es baidījos, ka kādā brīdī es varētu viņus sajaukt. Patiesa es biju tikai pati ar sevi...un maniem dēmoniem, kā šobrīd. 

"Lai kā tu censtos," viņš rāmi un bezkaislīgi sacīja, "zem tās kārtas, ko esi uzcēlusi, tu tik un tā paliksi tā pati, kas agrāk. Ar to pašu veco paranoju, vecajām domām un vecajām sāpēm. Un te nelīdzēs ne mūzika, ne pozitīvā domāšana, ne manis izmešana no prāta. Un tu to zini."

Man gribējās viņam iegāzt ar ģitāru. Atradies viszinošais Delfu Orākuls. 

"Tu maldies," es iebildu. "Esmu izvēlējusies citu taku. Atpakaļ ceļa nav."

"Labi," viņš beidzot padevās, sapratis, ka ar mani nav jēgas strīdēties."Bet atceries, ka takas malā vienmēr būšu es. Es neļaušu tev aizmirst. Un ik pa laikam atgādināšu."

Es novaikstījos un nolūkojos kā viņš paslēpjas atpakaļ ēnās. Tā notiek, kad dod vaļu saviem dēmoniem. Tie tēlo gudriniekus, domādami, ka zina par tevi visu. Bet patiesībā tie nezina neko. Nu labi - gandrīz neko.

Summer Sound Liepāja 2012

Jau otro vasaru pēc kārtas Liepājā, pilsētā vētru un dzintara krastā, risinājās festivāls Summer Sound. Pagājušajā gadā apraksts izpalika, taču šogad nu ir kļuvis daudz skaidrāks, kas tas Summer Sound ir par putnu. Atgādināšu, ka līdz 2010. gadam pilsētā par galveno vasaras notikumu tika uzskatīts cits festivāls - Baltic Beach Party -, kas bija guvis lielu atsaucību, taču pašvaldības un organizētāju nesaskaņu dēļ izbeidza savu darbību. Taču kas gan Liepāja būtu par pilsētu bez kārtīga pludmales festiņa? Jau nākamajā, 2011. gada vasarā, piedzima jauns festivāls - Summer Sound Liepāja. Daudzi gan uztvēra to par BBP, jo festivāls risinājās tajos pašos datumos, taču izmaiņas jūtamas bija jau uzreiz. Gan muzikālā kvalitāte, gan atmosfēra bija patiesi uzlabojusies un kļuvusi patīkama. Tāpēc jāsaka, ka pēc BBP es neskumstu. Viens beidzies, tā vietā mums tiek piedāvāts kas cits - daudz labāks. 

Ja iepriekšējā gadā vēl varēja vērot tādu apjukumu no apmeklētāju puses, kas tad pie velna šis ir par festivālu, tad šogad bija skaidrs - auditorija zināja uz ko nāk. Par spīti visiem negatīvajiem komentāriem, no savas puses varu ieteikt tiem neticēt. Festivāls tomēr ir festivāls. Tajā pavadīju daudz laika, taču ar kaut kādām galējībām vai traģēdijām saskarties nenācās. Atmosfēra bija tiešām patīkama, arī cilvēki izskatījās apmierināti un priecīgi, ka izdevies izrauties no ikdienas. Ja bija apmeklētāji, kam vienaldzīga mūzika un vienīgā vēlme bija lietot alkoholu, tad tie bija vien daži. Par sevi varu teikt droši - es tur biju tikai un vienīgi mūzikas dēļ. Man, cilvēkam, kam mūzika nozīmē vairāk nekā jebkurš pasaules dzejnieks spētu izsacīt vārdos, pāris streipuļojošu apmeklētāju (pat tādi ceļā gadījās maz) nekādi nespēja sabojāt omu. 

Pirmā diena. Ja pagājušais gads tika aizvadīts pie lielās skatuves, tad šogad nenoliedzami dominēja tieši parka zona. Nezinu, vai pie vainas vecums, vai gaume (vai varbūt zālīte, kur ērti pasēdēt), taču lielākā daļa no "jāredz" saraksta šogad uzstājās tieši tur. Pateicoties faktam, ka pie Fantasy Garden valdīja patīkama ēna, bet saulē bija karsts kā ellē, tad pirmie patrāpījās HYGS. Jāsaka, ka diezgan interesanti. Sekoja Elephants from Neptune uz Cēsu alus skatuves, Dzelzs Vilks un džeks ar havajiešu ģitāru (piemirsu kā sauc grupu) uz Fantasy Garden. Par pirmās dienas labāko priekšnesumu jāatzīst Instrumentu uzstāšanās. Viņus dzīvajā iepriekš biju redzējusi vien tikai vienu reizi, taču atkal pierādījās fakts, ka abi puiši prot aizraut skatītājus un sniegt patiesu prieku no tā, ko dara. Iespaidīgās vizualizācijas, kas šogad bija patiešām labas, skanējums un Instrumentu pēdējā dziesma atstāja mazliet skumju, taču reizē piepildītu laimes sajūtu. Pie viņiem tad arī palika mūsu balsis, jo dziedāts tika tik, cik bija iekšā. Es neesmu liela latviešu mūzikas fane, taču Instrumenti ir tie, ar kuriem nudien lepojos un, kurus nebaidos ieteikt arī citu zemju pārstāvjiem. Kas gan var būt skaistāks par rītu, kas uzaust pie "Kalniem pāri", tāpēc devāmies noskatīties The Sound Poets. Izcils vokāls, skaista mūzika un vienkāršība. Gaisma uzausa tiešām skaisti, nodziedot vēl pēdējo atlikušo balsi. Izskanot atkārtoti "Kalniem pāri" bija skaidrs - festivāla pirmā diena ir izdevies un jaunā - sagaidīta. 

Otrā diena.  Otrā diena aizsākās ar mūsu pašu Nasty Smile. Pirmo reizi šos džekus redzēju pamatskolas Ziemassvētku diskotēkā. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, bet Nasty Smile ir un paliek Nasty Smile. Gluži vai daļa no Liepājas, kas noteikti jāredz un jādzird. Šie puiši ir pašsaprotami un ir savējie. Saraksta augšgalā vismaz man bija Niks Pārkers, jo akustiskā mūzika ir mana vislielākā vājība. Šis priekšnesums savā vienkāršībā un dabiskumā sagādāja tiešām lielu prieku un patīkamu atmosfēru. Un tad sekoja viena no manām šī brīža mīļākajām grupām Ewert and the Two Dragons. Kas gan var būt labāks par dziedāšanu līdzi dziesmām, kas drillētas tik daudzas reizes visās man pieejamās skaņu ierīcēs? Pēc nelielas paklaiņošanas pa teritoriju un palaiskošanās zālē, nolēmām atmodināt savus pirmatnējos instinktus un doties uz H - Blockx. Pie velna, tur visas bremzes tika atlaistas. Šiem džekiem lielais paldies, jo izplosīties varēja ne pa jokam. Un kad publika pieprasīja noch einmal (nu patiesībā tas bija one more time), vācieši nekavējās un iepriecināja pēc kārtīga roka izslāpušo auditoriju. Tālāk sekoja dilemma - The Big Pink vai Iiris. Paliku tomēr uz The Big Pink, ar domu, ka gan jau vēl Iirisu redzēšu un nenožēloju izdarīto izvēli. Bļaujot pilnā kaklā I don't wanna hit the ground un These girls fall like dominos, dominos mana uzmanība lielajai skatuvei ar to arī noslēdzās. Kā pirmspēdējie patrāpījās Clock Opera un viņu atsperīgais vokālists. Skanēja tiešām labi. Rītausma tika sagaidīta pie pašmāju Double Faced Eels zilajiem vaļiem un kefīra. Un ne tikai rītausma, bet arī pamatīgs gāziens. Angļi teiktu - it was raining cats and dogs.

Diemžēl šogad izpalika Teātra bārs un Grēviņam par to Nirvanu es diez vai piedošu, taču kopumā par festivālu varu teikt, ka bija lieliski. Mūzikas izvēle tiešām bija plaša un mākslinieku vesels lērums, ko redzēt, taču pietrūka spējas sadalīties pašam vairākās daļās, lai redzētu visu, ko gribējās. Ir tiešām pamanāms, ka šis festivāls ir par pakāpi augstāk nekā BBP mūzikas, atmosfēras un jāsaka, ka pat apmeklētāju dēļ. Vēl pirms tam domāju, ka šogad tā pašvaki būs, taču esot tajā visā iekšā viedoklis mainās. Varu vien iztēloties, kāds darbs tā organizēšanā ir bijis jāiegulda, tāpēc apsveicu organizētājus un arī pilsētu ar vēl vienu labu festivālu, bet pārējiem teikšu - pieveriet acis uz tām neērtībām šīs divas nieka dienas. Atlikušo gadu varēsiet sēdēt savos pagrabos pēc sirds patikas, priecāties par tukšu pilsētu un īdēt pēc Laimes lāča cik tik uziet. Bet mēs pārējie jau pēc gada atkal pulcēsimies, lai izbaudītu lielisku atmosfēru un labu mūziku. Katrs pasākums un festivāls pilsētai ir svētki. Un šis Summer Sound ir pilsētai vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lepojos ar to, ka esmu dzimusi liepājniece un ticu, ka neesmu tāda vienīgā. Līdz nākamajam gadam!

Linkin Park - Living Things

Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem. 

Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu. 

'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu. 

Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši  bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.

Sniegbaltīte un Mednieks

Tad nu tā. Vēl viena filma noskatīta. Jau labu laiku atpakaļ internetā vērojot treilerus, acīs iekrita filma  Snow White and The Huntsman, jeb Sniegbaltīte un Mednieks. Pašā pēdējā brīdī, īsi pirms to beidza rādīt vietējā kinoteātrī, man izdevās filmu noskatīties. Kāpēc tieši šī filma šomēnes bija mana izvēle? Būšu godīga - Hemsvorta dēļ. Nu patīk man tas čalis, taču ne jau tā iemesla dēļ, kādēļ viņš patīk citām. Ir tādi cilvēki, kas iepatīkas uzreiz, neskaidrojamu iemeslu pēc un uz viņiem ir tiešām interesanti skatīties, vērot izteiksmes, mīmikas. Uz Hemsvortu ir ļoti interesanti skatīties ne tikai kā uz cilvēku, bet arī aktieri, jo tēlo viņš vienlīdz labi  kā Kirku no Star Trek un Toru no manām divām mīļākajām filmām, tā arī Mednieku šajā filmā. Tāpēc loģiski, ka par spīti faktam, ka tā balstīta uz visai banālu pasaku, kas bērnībā sačakrē prātu ne vienai vien meitenei, Sniegbaltīte un Mednieks ir viena no tām filmām kā noskatīšanos noteikti nenožēloju. Un lieliskais aktieru sastāvs tik tiešām ir pelnījis uzslavu. 

Sižets. Sniegbaltītei uz pēdām ir tās niknākā ienaidniece – ļaunā karaliene . Taču negantā valdniece nenojauš, ka meitene, kura apdraud viņas troni, kopā ar mednieku, kurš reiz ticis sūtīts viņu nogalināt, nu ir gatava atriebties.

Ar ko lai sāk? Pati filma jau vien ir vizuāli baudāma. Iespaidīgi skati, ieroči, zirgi un cēlas runas - tas ir tieši manā garā. Tajā apvienots mazliet no visām līdz šim uzņemtajām pasaku un teiku filmām un paņemts ir tas labākais. Mani gan mazliet biedēja fakts, ka šis būs tāds pabanāls gabals ar muļķīgām runām par prinčiem utt., utjp., bet tā nu gluži nebija. Mani pārsteidza filmas scenārijs. Bija gan labais, gan ļaunais, gan smiekli, gan aizkustinoši mirkļi. Vispār filma salīdzinot ar pasaku ir diezgan tumša un skarba un jāsaka - paldies dieviem! Sniegbaltīte nav kaut kāda princesīte, kas dejo mežā un sadziedās ar putniņiem, uzkopjot rūķu māju, bet gan īsta valdnieku pēctece - karotāja ar spēcīgu raksturu, kas nospļaujas un pieceļas pat tad, kad no pamātes dabūjusi pa seju. Vārdu sakot - meitene ar iekšām. Vai Kristena Stjuarte bija pareizā izvēle šai lomai? Domāju ka jā, jo vizuāli labāku Sniegbaltīti ir grūti iedomāties, taču kaut kas no tās Bellas viņā joprojām ir aizķēries un tas man tomēr mazliet traucēja. 

Plusi. Vizuālais noformējums. Tumšais mežs tiešām bija pabaiss, bet Svētnīca - tajā ik katrs ceļinieks gribētu uz brīdi nomest savu nastu. Pat pils uz stāvās klints, varenajam okeānam putojot zem kājām, bija neaizmirstams skats. Es laikam neesmu vienīgā, kam šie skati atgādināja vecos labos laikus ar Gredzenu pavēlnieku. Otrkārt, pie plusiem jāpieskaita arī aktieru tēlojums. Šārlīze Tērona ir karaliene-ragana uz goda. Atliek vien nobrīnīties, kā var notēlot tik nenormālu, nelīdzsvarotu sievieti kā Ravenna, uz kuru skatoties visu laiku gribas ieteikt labu psihiatru. Par Stjuarti jau it kā visu pateicu - Sniegbaltīte tik tiešām reti laba. Savukārt, Hemsvorts... nu tas ir Hemsvorts. Nošņurcis alkoholiķis, taču kā Mednieks - perfekts līdz vismazākajam sīkumam.Un pats galvenais, ka dažās ainās viņš tiešām ir tik mīļi aizkustinošs, šoreiz  nu jau kā cilvēks, nevis dievs. Tā kā visas maņas ieslēdzu uz maksimālo, tad pamanīta tika arī mūzika, kas gan šķita jau kaut kur dzirdēta, taču bija tiešām lieliska un ideāli papildināja aizraujošo sižetu. 

Mīnusi. Par mīnusiem grūti spriest. Varbūt tas, ka sižets bija nedaudz paredzams, kaut gan tajā pašā laikā bija lietas, ko es noteikti negaidīju. Bet tas laikam arī viss.Vēl šajā sakarā varētu minēt arī Ravennas brāli, kurš bija reti riebīgs un biedējoš tips, man neviļus liekot iedomāties par Hitleru, bet diez vai to varētu minēt kā mīnusu, jo džekam filmā tomēr bija liela nozīme.

Par jautrību Sniegbaltītē un Medniekā noteikti gādāja rūķi. Katrā ziņā ar viņiem garlaicīgi nebija, jo mazie, ņiprie zeltrači sagādāja auditorijai ne vienu vien smieklu brīdi. Neatceros kā sauca to gaišmataino rūķi ar panka frizūru, bet viņš man, goda vārds, kaut kādā ziņā atgādināja Džeimsu Hetfīldu. Mans favorīts no raibās rūķu saimes. Pats labākais, ka tie nebija košās drānās tērpti un smailām cepurēm rotāti dvarfi, bet gan paša Tolkīna cienīgi rūķi, kuru kompānijā noteikti nebūtu garlaicīgi. Mani gan mazliet kaitināja grāfa dēls Viljams. Vai tiešām šādām lomām jāizvēlas salkani čalīši? Nē, nu labi, nebrauksim virsū Klaflinam, taču līdzās ar Mednieku nudien ir skaidrs, kurš tur īsts vīrietis un kurš vēl tikai puika. Un par to, kā šajā sakarā pavērsās filmas sižets, man tiešām nenormāls prieks. Es gan nezinu, kas tā pa modi kopš avendžeriem filmu beigās aplaudēt, taču arī šīs filmas beigas daļa auditorijas pavadīja ar aplausiem, kas laikam jau liecina, ka bija labi.

Tātad, ko mēs no šīs filmas varam izsecināt? Meitenes, neskatieties tik bieži spogulī, citādi sanāks kā Ravennai, kura dažviet atgādināja anorektiķi uz nervu sabrukuma robežas. Bet ja nopietni, tad filma ir tiešām laba. Episki skati (it sevišķi kalnu skats kopā ar dziesmu), laba mūzika, lielisks aktieru sniegums, neatslābstošs sižets un labi noslīpēts scenārijs - tas ir tas, ko Sniegbaltīte un Mednieks piedāvā. Ja interesē Tērona, Stjuarte vai Hemsvorts - filma ir jums. Ja esat apsēsti ar cēlām pirmskauju uzrunām, šķindošiem ieročiem un zirgu zviedzieniem karalaukā, kā arī esat Gredzenu pavēlnieka fani - šī filma ir jums. Patīkama un aizraujoša izklaide vasaras vakaram. Labs darbs, Sanders! 

Starp citu, pavisam nesen izziņoja, ka tiks uzņemts Sniegbaltītes un Mednieka turpinājums. Man sakāms tikai viens - nākamie divi gadi kino industrijā personīgi man solās būt varen aizraujoši. Gaidīsim.

Eirovīzijā Baku pārliecinoši uzvar Lorēna

Nu laikam jau jāieraksta par Eirovīziju. Protams, ka šis konkurss arī manās mājās vairs netiek gaidīts ar tādu interesi kā gadus piecus atpakaļ, tomēr gluži vienaldzīgs jau arī nav. Galu galā interese ir par to, vai izdosies uzminēt uzvarētāju un tādējādi izprast shēmu uz kā viss šis balagāns balstās. Un vēl arī tāpēc, ka pēc nolādēti garas un nogurdinošas sestdienas šis 'šovs' izglāba no kārtējā nav-ko-skatīties. Tādu īpašu favorītu man nebija, jo pēc pagājušā gada vilšanās visā šajā pasākumā,  man nebija svarīgi, kam šoreiz tiek uzvara. Taču tā kā man mūzika ir tajā pašā kategorijā, kurā gaiss un ūdens, tad par uzvarētājiem noteikti negribēju redzēt dažus indivīdus, kuru priekšnesumiem ar mūziku nebija nekāda sakara (te es runāju par Krieviju un tām copy paste lellītēm ar la, la, la).

Pirmo vietu Top3:

1. Zviedrija

2. Krievija

3. Serbija

Ko šajā trijniekā dara Serbija, man nav ne jausmas, jo bija vēl vismaz piecas dziesmas, kas bija daudz labākas par Zelko Jaksimoviča gaudošanu. Es vēl saprastu, ja viņš dziedātu angliski, jo tad būtu vismaz sajēga par ko ir dziesma, bet šajā gadījumā šī kompozīcija atstāja uz mani pilnīgu nulles efektu. Katrā ziņā neatceros pat viņa uzstāšanos pusfinālā. Krievija... nu uz slimajiem jau neapvainojas, bet tas marasms, kas notika uz skatuves bija kaut kas prātam neaptverams. Pasaule tik tiešām iet uz galu, ja cilvēkus spēj sajūsmināt kaut kas tik truls un idiotisks (esmu vīlusies itāļos, jo cerēju, ka vismaz viņiem ir laba gaume, taču arī viņi babkas novērtēja pārāk augstu). Nevajag man sākt stāstīt, ka Eiropa ir izsalkusi pēc kaut kā dabiska, ka šādas tantuškas vismaz lika pasmaidīt, jo tas tomēr ir konkurss, kur tu parādi, kas ir tava valsts. Kaut gan priekšnesums tieši Krievijas gaumē - it kā jau liela valsts, bet dziļi iekšienē - pāķija. Neticami, ka kamēr šie vecie grauzti grozījās pa pirmo un otro vietu, patiesi izcila mūzikas leģenda Engelberds Hamperdinks palika viens no pēdējiem. Tāpat mazliet žēl palika abu īru brāļu, jo, lai ko arī citi teiktu, viņi vismaz uz skatuves negulēja. Uzvaras laurus šogad plūca Lorēna ar savu 'Euphoria' un par to man tiešām prieks. Man, maigi sakot, nepatīk deju mūzika un ja tur būtu grozījusi pēcpusi kāda garkājaina blondīnīte ar bārbijas smaidu, tad šī dziesma manās acīs būtu pēdējais mēsls, taču visu mainīja priekšnesums un vizuālais tēls. Plašā, spēcīgā balss, austrumnieciskais izskats, deja ar kapoeiras elementiem beigās un tas sniegs kā no 'Geišas atmiņām', savienojumā ar fantastiskajām gaismām un tiešām lielisko izpildījumu, pacēla šo dziesmu citā līmenī un izcēla starp pārējām. Te runa iet par teatralitāti un profesionālismu. Manuprāt, tas bija redzams. Tāpēc no sirds apsveicu Zviedriju.

Ceturtā vieta tika Azerbaidžānai. Dziesma laba, balss laba, bet kaut kā neaizķēra, tāpēc, manuprāt, punkti tika iedoti kā pateicība par konkursa rīkošanu. Piektā palika Albānija. Jā, viņai ir laba balss, bet kad Rona vēra vaļā muti, es domāju, ka viss beigsies ar trīs dienu galvassāpēm. Emocionāli? Jā. Bet vai viņa mazliet nepārcentās? Sesto vietu ieguva himna par kūlas nededzināšanu. Es jokoju, protams. Leplands ar savu 'Kuula' ir tiešām jāapsveic, jo čalim ir fantastiska balss un arī dziesma bija skaista. Turki ar savu 'Love Me Back' atgādināja tādu neizdevušos versiju par zvejniekdēlu Oskaru un palika septītie. Vācija tika pie astotās vietas un ne velti, jo dziesma bija tiešām jauka un vismaz manām ausīm profesionāli izpildīta. Bet šī gan laikam bija viena no tām kompozīcijām, kas Eirovīzijai bija pārāk laba. Devītā finišēja Nina Zilli, pārstāvot manu ikgadējo favorītvalsti Itāliju (katru gadu interesē, ko itāļi cels galdā). Par viņu varu teikt, ka malacis, jo Nina ir tiešām laba dziedātāja (zinu, jo paralēli sekoju arī jaunumiem itāļu mūzikā). Vai itāļiem būtu veicies labāk, ja tiktu aizsūtīta Emma Marone? Diez vai. Visu cieņu Spānijai, kura noslēdza lielo desmitnieku, jo šogad dziesma tiešām bija laba un Pastoras balss pietiekami spēcīga. 

Mūsu izgāšanos nekomentēšu, jo ir pietiekami daudzi, kas to pateiks manā vietā un principā viss jau arī ir pateikts. Žēl, ka Lietuva netika augstāk, kā vien četrpadsmitajā, jo tas sprinģotājs bija tiešām interesants. Arī Dānijai un Islandei (nekādi valodnieki nepiespiedīs mani izrunāt vārdu 'Īslande') bija labas dziesmas, taču visvairāk žēl par Apvienoto Karalisti, kas palika pirmspēdējā. Savukārt norvēģu Kens ar savu kaitinošo plastmasas ģīmīti un galīgi nekam nederīgo deju hitu palika pēdējais un par to man nemaz nav žēl. Ko mēs no tā varam izsecināt? Nākamgad Eirovīzija notiks tepat aizjūras zemē, ko dēvē par Zviedriju. Vi ses snart, draugi!

P.S. Manas prognozes piepildījās - uzvarēja Ziemeļeiropas valsts. 

Must see

Nekas nav jaukāks par vakaru brīvā dabā, ģitāras stīgām pieskandinot gaisu. Pirms īsa brīža uzzināju, ka Summer Sound festivālā dziedās un spēlēs čalis no Anglijas - Niks Pārkers. Atgādināšu, ka Liepājā viņš ir kļuvis par biežu viesi un īpašu uzmanību izpelnījās kādu laiciņu atpakaļ ievietojot youtubā video, kurā mūziķis izpilda Prāta vētras "Tavas mājas manā azotē" dziesmas piedziedājumu latviešu valodā. Es jau nu noteikti nelaidīšu garām iespēju pasēdēt zālītē un noklausīties viņu dzīvajā, jo galu galā akustiskā mūzika ir... mana vājība. Tāpēc visi, kas var un grib, laipni lūgti Liepājā! Pasēdēsim un paklausīsimies kopā.

John Butler Trio - Ocean

Viens no skaistākajiem akustiskajiem gabaliem, manuprāt. Gribētos man ar' tā mācēt spēlēt.

Par mājām

Es domāju, ka tas ir beidzies. Ka tas bija tikai tāds posms, kas palicis aiz muguras, īsti neizskaidrojams un pārejošs. Bet nē. Atkal un atkal, katru reizi arvien stiprāk, atgriežas tā sajūta. It sevišķi brīžos, kad līst. Atkal un atkal prātā uzpeld jautājums - vai tur, no kurienes mēs nākam, ir mūsu īstās mājas? Ja jā, tad mājas ir zeme kurā dzīvojam. Ja nē, kas tad galu galu galā ir mājas? Cilvēki, draugi, vai varbūt tā sajūta, ka esi guvis mieru? Ja nu Visums mūs izmētā kur pagadās, lai mēs pēc tam paši atrastu savas mājas? Ja nu 'mana dzimtene' ne visiem aizmālē acis? Tā ir ierasta lieta, ja tu esi dzimis šeit, tad šeit ir tavas mājas. Bet vai mājas var uzspiest? Vai var uzspiest ticību? Var, bet dziļi dvēselē kaut kas apgalvo, ka tas viss ir pagalam nepareizi. Un ja tā, tad kura puse mūs kārdina? Vai tumsa mums aizmālē acis, lai aizviltu mūs no mājām, vai arī tieši otrādi - gaisma klusi un bailīgi čukst, ka tā tam nav jābūt, ka tumsa mums liek palikt tur, kur esam un tāpēc pietrūkst tās laimes, kas caurstrāvo tevi atrodot patieso vietu, kur mājo tava dvēsele? Ja nu mājas esam mēs paši? Ja nu ir vieta, kur tiešām mums jānonāk, lai saprastu, cik stipri esam maldījušies muļķīgajos priekšstatos un paļāvušies uz noteikto kārtību? Kā var ilgoties pēc vietas, kur tu nekad neesi spēris savu kāju ar tādu spēku, ka tas spēj nodarīt sāpes? Kā var piedzīvot tādas visaptverošas, dziļas ilgas pēc kaut kā, ko tu nepazīsti? Taču tā sauc. Balss. Balss kaut kur no iekšienes sauc ceļā. Sauc uz vietu, kur tevi neviens negaida, taču sauc ar tādu spēku, ka šķiet, ka tur vienkārši atrodas kāda nozīmīgāka daļa no tavas dvēseles un tevis paša? Ko gan  es uz Zemes šajā vietā  esmu pazaudējusi, ka šai sajūtai pār mani ir tāds spēks? Un vai šim spēkam atsaukties, vai noslāpēt to dziļi dvēselē, klausot tam, ko cilvēki teic, klausot padomam, ka mājas ir šeit? Bet ja manas mājas ir šeit, tad kāpēc es jūtos kā ostā pietauvots kuģis? Kuģis, kas dziļi sevī jūt, ka šī ir tikai pieturas vieta. Vieta, kur pārlaist vētru un ko pamest, līdz ar rītausmu atkal dodoties ceļā. Bet cilvēki jau nesaprot. Nedomā. Nerunā. Bet kā var vēlēties būt labs cilvēks citiem, ja tu nepazīsti pats sevi? Ja tu neieklausies un akli nodzīvo dzīvi tā, kā citiem šķiet pareizi? 'Šī ir tava dzimtene' - jūs teiksiet. Var jau būt. Bet vai dzimtene ir tas pats, kas mājas? Ja atbildēsiet man ar jā, tad es pavaicāšu - kāpēc es tā nejūtos? Kāpēc es ar visu savu būtību jūtu, ka mani gaida tur, kur nav neviena, kas mani gaidītu? Jautājumu ir daudz... atbildes...tās ir jāatrod pašam...

The Avengers: Ragnaroks Marvel stilā

Vispirms gribu ieviest skaidrību. Es nemēdzu skatīties filmu treilerus vairāk par divām reizēm, sekot jaunumiem filmu profilos un lasīt aktieru intervijas... līdz šim. Atzīšos, ka 'The Avengers' jeb 'Atriebējus' gaidīju tā, kā nekad agrāk, paspēdama visiem ar tiem jau noriebties. Un beidzot, tieši vakar, man bija tas prieks šo filmu redzēt. Avendžerus gaidīju jau kopš baltajos ekrānos parādījās 'Tors', taču nācās apbruņoties ar pacietību un filmas treileriem. Visi tik ļoti saslavēja filmu, ka nevarēju vien sagaidīt. Tāpēc oficiāli paziņoju, ka 'Atriebēji' ir noskatīti. Kā saka - labs darbiņš, kas padarīts. Un tagad tam sekos ellīgi garš raksts.

Sižets. Kad pār cilvēci savilkušies draudu mākoņi un visu dzīvo ir gatavs iznīcināt noslēpumains ienaidnieks, starptautiska organizācija, kas uztur mieru visā pasaulē, Zemes aizstāvēšanai nolemj savākt vēl nebijušu superkomandu. Tajā plecu pie pleca nāksies cīnīties Kapteinim Amerikam, Dzelzs vīram, Toram, Halkam, Melnajai Atraitnei un Vanagacij - katram no viņiem ir savas ambīcijas, taču viņi ir vienīgie, kuri spējīgi glābt pasauli no iznīcības.

Pārdomas. Lai piedod man pārējie varoņi (un pat Tonijs Stārks!), taču visvairāk man 'Atriebēji' interesēja tieši abu Asgardas (nu labi, Loki ir jotuns, bet tas neskaitās) brāļu dēļ. Vai tas izskaidrojams ar to, ka biju sajūsmā (un joprojām esmu) par 'Toru', vai/un faktu, ka esmu apsēsta ar ziemeļu reliģijām, nezinu, bet tas jau patiesībā nav svarīgi. Man kā jau visiem 'Avengers' faniem darīja raizes tas, kā Hidlstons iznesīs savu lomu. Vai Loki ( latviski - Lokijs) būs pietiekami labs ļaundaris? Ja 'Torā' viņš bija puika, kas tikai gribēja izpelnīties tēva (neīstā) atzinību, tiesa gan ar nepareizajiem līdzekļiem, tad vai avendžeros viņš būs pietiekami labs ļaundaris? Audzināšana, kur viņam visu laiku atgādināja, ka arī viņš ir valdnieks, augšana egoistiskā brāļa ēnā un ziņa, ka viņš ir asgardiešu ļaunāko ienaidnieku dēls, kurš pieņemts, lai izdevīgā brīdī varētu viņu izmantot - tā ir vesela virkne, kas noved pie iemesla kāpēc Loki sataisa mēslus Asgardā un tagad vēlas valdīt pār Zemi. Taču vai viņš ir pietiekami...ļauns? Un ziniet, ko? Atbilde ir jā. Aizvainojums un dusmas, ko dievs sevī nēsā var just uz ekrāna. Izvazājies pa Visumu zaņķiem, sasējies ar mafij... atvainojiet, citplanētiešu bosu, kurš starp citu arī pašu dievu bija paņēmis pie dziesmas, Odina audžudēls ir izaudzis. Ja valdīšana Asgardā aizgāja gar degunu un jotuni viņu nepieņemtu, jo muļķis gandrīz iznīcināja Jotunheimu, bet otrpus Einšteina-Rozena tiltam bija ieperinājušies citplanētieši čītauri, tad atlika vien tik daudzu ļaundaru iekārotā Zeme. Jāsaka, ka Hidlstons ir radījis izcilu Lokiju - pustraku, mazliet bērnišķīgu, svārstīgu un varaskāru dievu, kuram piemīt mistiska harizma (un tas sasodīti foršais angļu akcents). Es laikam tagad mēģinu viņu attaisnot, ne? Patiesībā Loki varētu veltīt atsevišķu rakstu, taču ne šoreiz.

Brālis numur divi - Tors. No pašapmierinātā egoista vairs nav ne vēsts. Pērkona dievs visā savā krāšņumā attaisno savu nosaukumu - cilvēces aizstāvis. Visvairāk mani interesēja, kā viņš iznesīs visu šo sižetu, jo abi ar Loki taču bija brāļi, auguši kopā un klausījušies varenā Odina stāstos. Tas, ka abi mazliet pakāvās savā starpā... nu es ar savu brāli arī kaujos, tā ka nekas traks. Pieverot acis uz to, ka Hemsvorts ir mazliet pārkačājies (dievam jau laikam vajag) un valkā "mātes aizkarus" (savējie sapratīs), nevaru iedomāties nevienu citu pērkona dieva atveidotāju (ja nu vien nelaiķis Hīts Ledžers, jo abi ir diezgan līdzīgi). Ja runājam par Stārku, tad tur reāli nav par ko runāt. Daži aktieri jau piedzimst ar savām lomām. Nomainīt Stārku būtu tas pats, kas izsist zemeslodi no ass. Daunijs juniors fantastisks kā vienmēr. Tikpat kaitinošs, egocentrisks, taču īstajā brīdī spēj būt varonis un izrādās, ka prot (!!!) sastrādāties komandā. Mēdz sacīt, ka Halks nozaga visu šovu. Jāatzīst, ka Marks Rufalo tik tiešām ir labākais no Halkiem, kādu man nācies redzēt. Ārēji jau nepateiksi, ka šis patīkamais, piezemētais čalis spēj pārvērsties nekontrolējamā zaļā psihopātā ar noslieci uz demolēšanu. Jautājums  - vai gammas apstarots eksperiments spēj nolikt uz lāpstiņām dievu...nu nezinu gan, bet tas lai paliek Marvel ziņā. Nākamreiz, kad šie brīnumbērni sapulcēsies, Skārletai vajadzētu mazliet vairāk piestrādāt pie sava krievu akcenta, taču citādi Melnajai Atraitnei nebija ne vainas. Vanagacs gan izrādījās tīri jauks čalis, tāda mūsdienu darbaholiska Legolasa versija, bet Kapteinis Amerika... Nu jā, mani tā ne pārāk aizrauj čaļi triko ASV karoga krāsās. Bet jāatzīst, ka Kriss savu lomu notēloja godam - amerikānisks līdz nelabumam. Viņam ar Toru bija visgrūtāk (viens nāca no citas pasaules, otrs no cita laika). Bija jāpielāgojas jaunajai pasaulei (who get the joke first?). Nu un, protams, Semjuels Lī Džeksons, jeb Niks Furijs - skarbais vecis un līderis ar vienu trūkstošu aci. Bet nu pietiks par tēliem. 

Plusi. Ar ko lai sāk? Specefekti - iespaidīgi. Ir filmas, kur tie ir par daudz un nevajadzīgi (jau atkal par piemēru minēšu filmu 'Šerloks Holmss: Ēnu spēle'), taču 'Atriebējiem' tie lieti noderēja. Manuprāt, varēja būt vēl vairāk (jā, esmu specefektmāns). Par katru no tēliem jau pastāstīju un pilnīgi loģiski var izsecināt, ka aktieri savu darbu ir padarījuši uz desmitnieku. Šī ir viena no tām retajām filmām, kur savākts tiešām izcils aktieru satāvs. Galu galā - lieliskai filmai lieliski aktieri. Bažas sagādāja fakts, kā tik daudz supervaroņu, kam pašiem ir savi uzskati, personības un dēmoni, spēs būt līdzsvarā? Vai kāds nebūs pārāks par otru? Vedons pats ir dievs, jo atrast šo zelta vidusceļu nav viegli, taču tas viņam izdevies. Katrs varonis tiek pie savas zvaigžņu stundas un arī dūres sejā, katrs dara to, ko pieprot vislabāk. Vai filma būtu tik laba, ja tas viss tiktu pārvērsts apokaliptiskā drāmā? Noteikti nē! Humors, kas 'Atriebējus' caurstrāvo,  to padara tik fantastisku. Smieklīgi dialogi, komiskas situācijas un dažādas nianses nodrošina neaizmirstamu izklaidi un ir filmas panākumu atslēga. Protams, ka tā visa ir fantastika, komiksi, taču varoņu savstarpējās attiecības (it sevišķi ja skaties ar priekšzināšanām), aizraujošais scenārijs un vizuālais baudījums acīm - īstam 'Avengers' fanam tā ir kā ambrozija, bet tiem, kam nav ne jausmas, kas tie par dīvaini ģērbtiem frīkiem, lieti noder kā laba izklaide. Taču tas nenozīmē, ka nav drāmas. Un par to lieliski gādā arī Alana Silvestri mūzika.

Mīnusi. Riebjas, ka jāmin mīnusi, bet tad jau teiks, ka esmu neobjektīva (kaut gan cik objektīvs varbūt avendžeru fans). Minēšu divus. Mani mazliet kaitināja tā Padome. Katrā filmā ir bariņš noslēpumainu tipu, kuri tiesīgi spriest uzlaist gaisā veselu pilsētu, vai nē. Cilvēki, kas lemj pār cilvēkiem, bieži vien pieņemot neticami idiotiskus lēmumus (gluži kā mūsu Saeima). Otrs pavisam maziņš mīnusiņš - vienā filmas brīdī man sametās drusciņ garlaicīgi. Nē, tas nebija sākumā, kā daudzi saka, jo sākumu skatījos ar interesi kas, ko, kā un kāpēc. Tas brīdis uz kuģa, kad visi atriebēji bija iekārtojušies un Beners ar Stārku strādāja laboratorijā. Es tobrīd nodomāju - nu taču, es gribu ekšenu! Bet šo mazo mīnusiņu es piedodu. Ā, un vēl viens. Tas pats variants, kas ar Toru - gribējās vairāk filmas. Taču mēdz sacīt, ka laba daudz nevajag. 

Nobeigums. Katrs par sevi varoņi ir izcili. Tāpat kā ar mūziķiem. Viens ir izcils čellists, cits vienkārši brutāli bliež pa bungām, bet viņi visi kopā veido īstu simfoniju. Kopā viņi ir atriebēji. Tādus frīkus kā es Marvel ir nolēmuši turpināt priecēt, jo uz ekrāniem gaidāmi arī 'Tors 2' (ārprāts, kā es gribu redzēt, kādu pirti mājās Odins sakurs Lokijam!), 'Dzelzs vīrs 3', 'Kapteinis Amerika 2' un, protams, arī otrie 'Atriebēji'. Bet runājot par šiem 'Atriebējiem' es atļaušos izmantot skaļus vārdus - šī ir labākā filma pēdējo astoņu gadu laikā (kopš LOTR pēdējās daļas), kādu man nācies skatīties un, ko es tiešām no sirds izbaudīju. Lai arī  Loki tā arī līdz galam neuztvēru kā baigo ļaundari (kā piemēram Dārtu Veideru, Džokeru utt.), jo es viņu drīzāk uztveru kā mazo brālīti, kas pelnījis pamatīgu pērienu, izcils bija gan filmas antagonists, gan tie, kuri stājās pretī ne tikai viņam, bet arī tiem visai tizla paskata čitauriem. Galu galā Manhetenas (pēc visām apokaliptiskajām filmām esmu pietiekami gudra, lai Ņujorkā nespertu savu kāju) izdemolēšana 160 miljardu dolāru apmērā ir atmaksājusies. Izcili noslīpēts scenārijs, lielisks sižets, specefekti, perfekts aktieru sniegums un kārtīga izklaide (žēl, ka Latvijā šai filmai tomēr nav tik lielu panākumu). Tiem, kas prot skatīties, 'Atriebēji' ir vairāk par parastu kases grāvēju. Tā ir filma, kas vieno paaudzes, cilvēkus, kuri gadiem ejot krājuši centu pie centa, lai nopirktu jaunāko komiksu. Tie ir varoņi, lai arī cilvēku izdomāti, taču tie simbolizē cilvēces cerību, ka briesmu gadījumā ir kaut kas vai kāds, kas viņus aizstāvēs. Un galu galā tas ir simbols dziļākai domai - kad pienāk tas brīdis, katrā no mums var pamosties varonis. Varonis, kurš liek ieskatīties acīs briesmām un stāties tām pretī. 

Roberts Daunijs juniors un viņa 'Futūrists'

Ar visu šo ažiotāžu ap Atriebējiem, internetu pārpludināja neskaitāmas intervijas ar filmas aktieriem un vēl viss kas, kam es dīvainā kārtā sekoju līdzi. Nezinu, kurā brīdī, bet vienā jaukā vakarā netīšām uzdūros faktam, ka Roberts Daunijs juniors ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī labs mūziķis. Manā redzeslokā nonāca viņa mūzikas albums 'The Futurist'. Tad nu nolēmu tam atvēlēt nelielu rakstiņu.

Tas notika pirms astoņiem gadiem, kad Dzelzs vīrs vēl nebija uznesis Dauniju slavas virsotnē. Izrādās, ka Roberts (īpaši nesekoju līdzi aktieru biogrāfijām) bija ik pa brīdim rakstījis dziesmas un 2004. gada novembrī savu dienasgaismu ieraudzīja 'Futūrists'. To veido astoņas Roberta pašsacerētas dziesmas un divi kaveri. Un tie ir tiešām labi kaveri. 

'The Futurist' vietām ir viegls džezs, taču lielākoties ar uzsvaru uz popu. Jaukas balādes, ko klausīties, kad pēc garas darbadienas apriebušies visi trokšņi un gribas pavadīt mierīgu vakaru. Vietām gribas vilkt paralēles ar Filu Kolinsu kā dziesmā "Broken" (šī dziesma skanēja arī filmas Kiss Kiss Bang Bang beigu titros) vai arī Stingu kompozīcijā "Kimberly Glide". "Man Like Me" toreiz bija lielākais singls, kurš aizkļuva līdz radiostaciju topiem un jāatzīst, ka tā dziesma ir tiešām laba. "Little Clownz" liek aizdomāties, cik Daunijs patiesībā ir talantīgs, savukārt "Your Move" cauri strāvo patīkamas akustiskās ģitāras. Kaverversija dziesmai "Smile" ir atsevišķs stāsts. Tā būtu dziesma, kas plūstu no piesmēķēta džeza bāra uz kādas pielijušas četrdesmito gadu Ņujorkas ieliņas stūra. Jāpiebilst, ka šo kompozīciju sarakstīja tieši Čaplina 1936. gada filmai The Modern Times.

'Futūrists' varbūt nav izcils albums un par īstu meistardarbu to nenosauksi, taču dažas dziesmas ir tiešām spēcīgas un ko tādu ir patīkami klausīties, lai atslēgtos no ikdienas trakā ritma, lai pavadītu vakaru ar Daunija, jāatzīst, lielisko vokālu un glāzi vīna, vērojot kā ārā līst. Diemžēl albumā ieliktās pūles neatmaksājās un Roberts 2006. gadā paziņoja, ka otras plates visticamāk nebūs. Nu nezinu gan. Manuprāt, pēc Dzelzs vīra un pārējām pēcfutūrista filmām šoreiz būtu daudz vairāk cilvēku (lielākoties fanu), kas novērtētu Daunija pūles, jo talants viņam ir. To nu nenoliegsi. Lai nu kā, bet 'The Futurist' ir tiešām baudāms albums, protams, ar piebildi, ja patīk šāda veida mūzika.