Ar klusu vēja brāzmu viņš sajuta Tumsu nolaižamies no ēnainajām debesīm. Viņš juta tirpas uz muguras, juta Viņas auksto elpu uz savas ādas. Tumsa bija tepat blakus. Viņa apvija apkārt savas rokas un iečukstēja viņam ausī tumšus noslēpumus. Asinis dzīslās sasala un sirds uz brīdi pārtrauca tās ritmu. Viņš juta Viņas maigo indi uz savām lūpām and ļāva Viņai sevi apņemt ar maigā, bet saltā pieskāriena plīvuru. Viņam vairs nebija ne ķermeņa, ne domu. Viņš ļāva Viņai plūst ap sevi kā bezgalīgam okeānam un nepretojās, kad Viņa rāva viņu ūdens melnajās dzīlēs. Viņš jutās tā, it kā peldētu zvaigžņotajās debesīs, aukstas vasaras nakts rasas atveldzināts. Viņš nejuta neko, ko bija jutis pirms tam. Kas viņš bija? Kāpēc viņš bija? Un kurp viņš devās? Tagad jautājumi bija zaudējuši savu jēgu un izgaisuši kaut kur starp Tumsas saltajiem pieskārieniem. Viss, ko viņš juta, bija Viņas aukstā elpa viņa rīklē un krūtīs. Tā piepildīja katru viņa šūnu, taču viņš nelūdza pēc atsvabināšanas. Viņam patika ledus, kas plūda viņa asinīs un sniegpārslas viņa matos, ko ar savu pieskārienu bija atstājusi Tumsa. Viņa satvēra viņa zodu un viņš sajuta Viņas auksto ādu uz savējās. Un tad ar dziļu, saltu un indes pilnu skūpstu Viņa izgaisa. Viņa bija prom, atstājot viņu vienu upes krastā. Viņa atstāja viņu saindētu, jo viņš drebēja tā, kā vēl nekad nebija drebējis. Viņš drebēja, jo Viņa bija paņēmusi viņa dvēseli. Drebēja, jo saprata, ka zeltainie saules stari vairs nekad nespēs iepriecināt un sniegt patvērumu. Viņš bija saindēts. Viņu bija noskūpstījusi Tumsa un nekāda gaisma vairs nespēja viņu glābt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru