Tumsas kauss

Viņa bija tumsas būtne. Te, stāvot uz mājas sliekšņa, Viņa sajuta to, ko parasti juta šādās vēsās rudens naktīs. Līdzko Viņa spēra soli tumsā, ko izgaismoja vienīgi ielu lampas, Viņa sajuta, ka asinis sāk riņķot daudz straujāk. Katra asins lāse steidzās pa vēnām gaismas ātrumā. Ja tobrīd kāds būtu Viņai blakus, viņš redzētu Viņas acīs iedegamies zvaigznes. Acīs, kuras bija tikpat tumšas kā šī nakts. Viņa tās aizvēra, kad vējš traucās lai sajauktu viņas matu cirtas. Tad atvērusi acis, Viņa pasmaidīja. Jā, Viņa noteikti bija tumsas radība. Viņa juta kā nakts lēnām ieplūst ķermenī gluži kā otrā dvēsele un apmetas tur uz palikšanu. Tā nesēja izmisumu un aukstumu, bet gan neizmērojamu prieku. Ar vārdos neizsakāmu laimes sajūtu Viņa uzlūkoja zvaigžņotās debesis un pateicās tām par šo laiku. 

Visapkārt valdīja dziļš klusums. Mājas bija sastājušās ierindās un uz visu nolūkojās ar tumšām, klusām un aukstām logu rūtīm. To acis bija kļuvušas tukšas un aklas. Neticami, ka aiz šī leduspuķu saltuma slēpās cilvēki - siltasiņu būtnes, kas spēja nīst un mīlēt līdz galējībai. Nekur nedega nevienas gaismiņas, nekas nekalpoja par vadzvaigzni, nekas neizrādīja pretimnākšanu, izņemot ielu lampu vientuļās gaismas, zvaigžņu vientuļo starojumu un mēness skumjo bālumu. Bet Viņai jau nebija vajadzīgs nekas no tā, kā šeit nebija. Viņai bija vējš, kas sačukstējās ar atlikušajām liepu lapām, stāstīdams, ka centīsies būt saudzīgs, kad tās noraus no zaru mājām. Te bija lapas zem kājām, kas par spīti tam, ka bija mirušas, čukstēja klusās, noslēpumainās aizkapa balsīs. Ielu malās un kāju izbradātajās trotuāra brūcēs dusēja melni, auksti spoguļi, kuros lūkojās šīs rudens nakts iznīcība un sajūsminājās par saviem bezdibeņiem. Klusiem soļiem apkārt klejoja ēnas - bez sejas un balsīm, bez mājām un siltuma, mēmas un pagātnes apzīmogotas. Tramvaja sliedes bija izdzisušas un tikko nolijušais lietus nomazgāja ielas bruģa sāpes. Gaiss smaržoja salti un svaigi. Tajā jautās kaut kas no citas pasules, no rudens noslēpuma, baismes, iznīcības, augšāmcelšanās un nāves. Pažobelēs skanēja dēļu čuksti, un ar gariem, bāliem pirkstiem gar durvju un logu šķirbām grābstījās aukstums, meklējot dvēseles, kas ierāvušās kaktā, lūdz, lai iznīcība paiet tām šoreiz garām. Notekas, redzot pie savām kājām mirušās lapas, raudāja netīru asaru straumes. Nakts rēgi aicināja sekot.

Viņa gāja lēni un viegli, kājām skūpstot zemi - tā bija pārāk cietusi no ļaužu smagajiem, nežēlīgajiem soļiem. Matos sapinās brāzma un uz sejas uzkrita debesu asaras, ko savā klēpī glabāja un auklēja liepu lapas. Viņa nesaprata tos, kas slēpās zem savām siltajām segām, savos siltajos mājokļos. Cik daudz noslēpuma un burvības šie cilvēki palaida garām, vairoties no rudens nakts! Bet viņi neprata mīlēt nakti. Viņi nemīlēja aukstumu. Cilvēki ilgojās vasaras, kaut viņu dvēselēs jau sen putināja, viņi ilgojās gaismas, kaut viņu sirdīs jau sen valdīja nāvīga tumsa. Viņi baidījās satikties aci pret aci ar iznīcību. Viņi visi. Izņemot Viņu. Viņa pasmaidīja, esot aci pret aci ar tumšo nakti un savu aptumšoto sirdi. Viņas eņģeļi sen dusēja, bet dēmoni klusumā nolieca galvas, apliecinot dziļu cieņu rudens nakts saltajai iznīcībai un stindzinošajam, baisajam skaistumam. Vējš uz klavierēm spēlēja skumju, bet episku melodiju un tumšie spoki nodzēsa jebkādas pēdas, ko Viņa atstāja. Ar klusajiem rudens pavadoņiem aiz muguras un aukstuma kaulaino roku uz pleca, Viņa slīdēja cauri rudens naktij, lai līdz ar jaunas dienas augšāmcelšanos atgrieztos tur, kur bija viņas mājas. Lai kāda saule spīdētu, tumsu sirdī izdzēst nebija iespējams. Tas, kurš dzēris no tumsas kausa, sauli vairs nemīlēs. Tas, kurš reiz tumsu iemīlējis, no tās vairs neizbēgs.    

Iepazīsti. Plūsti. Elpo

Vakar devos uz kino, lai noskatītos filmu "Ēd, lūdzies, mīli". Šoreiz es nerakstīšu par to, kāda bija šī filma. Šīs nebūs recenzija. Es rakstīšu par pārdomām, kādas izraisīja manī šī Elizabetes Gilbertas autobiogrāfiskā romāna ekranizācija.

Es esmu iespaidu cilvēks. To esmu zinājusi kopš sevi atceros. Taču tagad es to izjūtu daudz stiprāk, jo katra cilvēka dzīvē pienāk tas brīdis, kad tu sāc domāt par to, kas tu esi, ko patiesībā vēlies un ko darīt, lai tava dzīve būtu laimīgāka. Es iespaidus uzņemu kā barību. Šī iemesla dēļ man vajadzīgas jaunas vietas, jauni cilvēki, jauna pieredze. Man patīk ( tas vēl būtu maigi teikts) apskatīt jaunas vietas, nokļūt citā vidē, sarunāties ar cilvēkiem citā valodā. Iespaidus vislabāk sniedz ceļošana, bet kā zināms, lai to darītu ir nepieciešams materiāls nodrošinājums. man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm un es to arī daru. Esmu sarakstījusies gan ar spāņiem, gan ar itāļiem, gan ar angļiem, gan īriem ( kas patiesībā ir ļoti jauki ļaudis). Mani saista vide, kurā visi šie cilvēki dzīvo, ēdiens, ko viņi ēd, skati, kas katru rītu paveras pa viņu dzīvokļu vai māju logiem un vietas, ko viņi mēdz apmeklēt. Tas viss man sniedz tik ļoti vajadzīgo barību - iespaidus.

Palikšana vienā vietā man nozīmē dzīvi bez brīvības un sevis zaudēšanu. Atrašanās nemitīgā kustībā, plūsmā - pārmaiņas. Cilvēki baidās un tiem ļoti nepatīk pārmaiņas, taču velti. Tās neļauj mums iesūnot un kļūt vienveidīgiem. Pārmaiņas padara dzīvi interesantāku un pilnasinīgāku, pat ja tu ciet sakāvi. Mums jāiemācās  plūst kopā ar pārmaiņām. Palikšana vienā vietā der daudziem, bet ne man. Es agri vai vēlu sapratīšu, ka tas mani padara nelaimīgu. Tāpēc es tik ļoti baidos, ka pilsēta aiz mana loga nekad nemainīsies. Ka es braukšu ar tramvaju pāri tiltam un lūkošos uz miglā tīto kanālu, domādama par Londonu. Sēdot pie strūklakas parkā, es uz to raudzīšos un domāšu par Romu.  Šķērsojot mazās bruģētās ieliņas, es nodošos domām par Parīzi un, ejot garā indiešu veikalam, es ilgošos pēc Indijas košajām krāsām un Divali svētkiem. Es nevēlos dzert zaļo tēju un domāt par Tibetu. Es nevēlos nodarboties ar smaida-elpas meditāciju kā māca Thičs Nhats Hanhs, domājot par Vjetnamu. Es negribu skatītes uz atklātnītēm ar sniegu klātām kalnu virsotnēm un zaļiem mežiem to pakājē un ilgoties pēc Jaunzēlandes. Es vēlos būt tur. Just to visu uz savas ādas. Es gribu gremdēties Londonas mistiskajā pelēcīgumā, redzēt vēsos angļus steidzamies savās ikdienas gaitās un  Temzā peldam kuģus. Es vēlos Romā kopā ar itāļiem ēst picu, apbrīnot pilsētas arhitektūru un Vatikāna varenību, iepazīt Mūžīgās pilsētas cilvēkus. Es vēlos ieslīgt Parīzes bohēmā un romantikā (gliemežus un vardes gan es neēdīšu), piedalīties mantru dziedājumos un Holi svētkos mētāties ar krāsām Indijā, dzīvot kopā ar mūkiem Tibetā un apbrīnot vareno Jaunzēlandes skaistumu. Es vēlos sajūsmināties par Maču Pikču Peru, baudīt karnevālu Riodežaneiro, braukt ar gondolu pa Canal grande Venēcijā, apžilbt no grieķu mākslas Atēnās, baudīt asos Meksikas ēdienus, izstaigāt japāņu gudrības takas, ēst suši Ķīnā un dzīt nost no ceļa aitas Skotijā. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc mani tik ļoti saista žurnālistika, jo tā ir iespaidu gūšana, taču zinu, ka man ar šo profesiju nekas nesanāks un ar to arī samierinos. Žēl, ka nav tādas profesijas kā iespaidu mednieks. Bet galu galā visas paražas, ēdieni un mākslas  šajās manis nosauktajās vietās spēlē otro lomu, jo visneaizmirstamākos iespaidus tomēr sniedz cilvēki.

Es zinu, ko savā dzīvē vēlos un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ko negribu. Es nevēlos palikt Liepājā...Latvijā, apprecēties un dibināt ģimeni. Ne šeit. Ne tagad. Tas ir vismuļķīgākais un nežēlīgākais sabiedrības aizspriedums, ka sievietei jāveido ģimene, kad pat trešais gadu desmits vēl nav pieklauvējis pie viņas durvīm. Ne jau visām tas der un ne jau visas saprot, ka laime neslēpjas tikai slapjos autiņos un tosteru pirkšanā. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, vardarbības ģimenēs un sānsoļu. Un tad atliek tikai šķiršanās. Lai arī tie laiki, kad vecāki izdeva savus bērnus noteiktā vecumā sevis izraudzītajām otrajām pusēm mūsu rietumu sabiedrībā ir pagājuši, šo pašu spiedienu joprojām ( bieži vien pat neapzināti) izdara pati sabiedrība. Mīliet viens otru, bet nemetieties uzreiz bezdibenī ar galvu pa priekšu. Apdomājiet, protams, ja tas ir iespējams. No attiecībām nevajag vairīties, bet tajās ir jāsaglabā skaidra galva, lai neizdarītu to, ko vēlāk nāksies nožēlot.

Pagaidām man iespaidi ceļošanas līmenī izpaliek. Bet es ticu, ka tas ir īslaicīgi, kamēr es nostāšos droši uz savām kājām. Pirmā pietura manā ceļā noteikti būs Londona. Kur tālāk - to rādīs laiks. Bet patreiz es daru visu, lai būtu laimīga. Katru rītu es mostos smaidu, cenšos izturēties ar cieņu pret jebkuru sastapto cilvēku, veicu ieelpas-izelpas un pastaigas meditācijas ( Thičam Nhatam Hanham ir tāda fantastiska grāmatiņa, ko es no visas sirds ieteiktu izlasīt ikvienam - "Ik solī ir miers") un katram lietus mākonim cenšos saskatīt zeltaino maliņu.Tas tiešām izdodas - esmu laimīgāka nekā pirms tam, kad jutos apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Es cenšos saskatīt lietu īsto dabu, to atkarīgo eksistenci un cēloņus. Raugoties tējas krūzē, es tējā redzu  Visumu ( ne tikai tējā, bet arī pašā krūzē, cukurā, kuru pieberu un karotē, ar kuru to samaisu). Es priecājos, jo varu elpot (reti kad cilvēks aizdomājas par to, cik svarīga viņam ir elpošanas funkcija), jo varu ēst, dzert, redzēt, just, dzirdēt, saost. Es patiecos Visumam, ka varu nodoties saviem hobijiem, mācīties un uzzināt ko jaunu, izkopt savi un savu prātu. Esmu laimīga, ka man ir mūzika, ko nespēj aizstāt nekāda pasaules laime. Zinu, ka savā dzīvē daudz ko nepaspēšu, taču zinu arī to, ka tagad, kad esmu atvērusi durvis uz jaunu gadu desmitu manā dzīvē, es darīšu to, kas mani padara laimīgu, nevis ļaušos sabiedrības uzspiestiem modeļiem. Un nesakiet, ka dzīvē nevar būt laimīgs un darīt to, ko vēlas ( atbildiet sev godīgi uz šādu jautājumu: cik bieži jūs esat mēģinājuši kaut ko mainīt no visas sirds un padevušies?), jo tā nav taisnība. Ir tikai jāzina, ko vēlies un jāvēlas pietiekami stipri, pieliekot pūles un paceļot savu pēcpusi no dīvāna. Un to, ko es nepaspēšu izdarīt šajā dzīvē... es ticu, ka man būs pietiekami daudz nākošo dzīvju, lai īstenotu visu pārējo - pat dibinātu ģimeni. Pašreiz es to nevēlos. Pašreiz man svarīgākais ir sasniegt harmoniju ar sevi un apkārtējiem, iepazīt jaunus cilvēkus un savākt kaudzi iespaidu. Kur un kad es noenkurošos - par to es vēl kādu laiku nedomāšu. Man neder citu spriedumi - man vajag meklēt savas atbildes un to es arī grasos darīt.

Jā, līdz šādām pārdomām mani noveda "Ēd, lūdzies, mīli". Kaut kas manos uzskatos tomēr sakrīt ar pašas autores vērtību sistēmu, bet ir dažas lietas, kur es viņai nepiekrītu. Tomēr šī filma un grāmata ir vēl viena no tā m daudzajām Visuma zīmēm, ko pēdējā laikā esmu saņēmusi, ka man ir jāsāk mainīt dzīve, kurā esmu nelaimīga un beidzot jāsāk apzināties, kas es īsti esmu. Beidzot es zinu, ko vēlos un ko ne, un tas ir pats svarīgākais, jo tas vien liek justies daudz labāk. Galvenais - pārstājiet sevi sodīt, iemīliet sevi un neuzdrošinieties uzskatīt, ka neesat pelnījuši īstu laimi, lai cik cēlus upurus jūs nestu. Vispirms ir jāpalīdz sev, tikai tad jūs varēsit palīdzēt citiem un jūsu palīdzība nesīs augļus. 
 

Linkin Park "Waiting For The End" video

Lēdijas un džentlmeņi, tas ir klāt! Jaunais "Linkin Park" videoklips dziesmai "Waiting for the end". Kā vienmēr - lielisks! Tad nu izbaudiet.


Linkin Park "Waiting For The End"

Linkin Park | Myspace Music Videos

Burvja māceklis (The Sorcerer`s Apprentice)

Neliegšos, ka galvenais iemesls kāpēc es gāju uz šo filmu bija tieši Nikolass Keidžs. Redzēt viņu gadsimtiem veca burvja lomā ar gariem matiem (!!!) šķita ļoti interesanti. Tāpēc arī aizvakar vakarā devos uz "Burvja mācekli" un jāatzīst, ka to nebūt nenožēloju. Otrs iemesls - man patīk šāda žanra filmas. Esmu ar tādām uzaugusi un tās lieti noder jaunu ideju smelšanai.

Tad nu par sižetu. Deivs ir koledžas students, kurš cenšas nokārtot fizikas eksāmenu un sarunāt randiņu ar savu sapņu meiteni Bekiju. Negaidīti viņa dzīvē parādās ekscentriskais Baltazars Bleiks - mūsdienu burvis, kurš ilgu laiku bija pavadījis pienācīga mācekļa meklējumos. Kad Baltazara senais ienaidnieks Maksims Horvāts gatavojas realizēt savus draudus Ņujorkas iznīcināšanā, Baltazars ķeras pie Deiva apmācīšanas. Tagad Deivs ir Burvja Māceklis un viņam nāksies likt lietā visu savu drosmi un jauniegūtās spējas, lai aizsargātu pilsētu no iznīcības. 

Nu ko tad varu sacīt par pašu filmu? Tikai to ka man ļoti patika. Filma bija interesanta. Mazliet gan vietām atgādināja Hariju Poteru ( it sevišķi tā dīvainā māja, kur mitinājās Baltazars un kuras nosaukumu es neatceros, bet  tas bija līdzīgs kaut kādam  šurumburum vai abrakadabra). Sižets savijās ar pagātnes notikumiem, bija daudz interesantu lietu ( grimstošais Persiešu paklājs, spoguļi, kur pasaule bija ačgārna utt.) un, protams, lielisks aktieru sniegums. Plusu deva arī tas, ka tā tomēr bija modernā pasaule( metro, seksīgi vāģi), nevis pārsātināta burvju pasaule ar magiem, kas aizķērušies iepriekšējos gadsimtos. Patiesībā filma ir ļoti pozitīva, jo iznākot no kino tā atstāja ļoti labu iespaidu un uzlaboja garastāvokli. Pateicoties nūģīgajam burvim Deivam bija tiešām kur izsmieties. Arī specefektiem nebija ne vainas. Visi tie zibšņi un Merlina apļi izskatījās diezgan iespaidīgi. Ieslodzīt burvjus matrjoškās - līdz kaut kam tādam pat es nespētu aizdomāties. Oponēšu tiem, kas apgalvo, ka "Burvja māceklī" nebija nekā oriģināla, jo, manuprāt, jau iepriekš minētās matrjoškas līdz šim vēl netika izmantotas ļaunu garu ieslodzīšanai un vēl bija dažas nelielas, bet nozīmīgas detaļas kā spoguļi, caur kuriem varēja nonākt apgrieztajā pasaulē un izkļūt no tās tikai caur savu atspulgu.

Runājot par mīnusiem, man tomēr gribējās kaut ko iespaidīgāku sagaidīt no beigām. Pazibsnīja, papļāpāja, savienoja vadiņus un ar ļauno Morganu bija cauri. Teikšu, ka beigas bija pat nedaudz paredzamas. Morganu nogalināja Deivs un Baltazars tomēr palika dzīvs. Vienīgais pārsteigums bija, ka dzīva palika arī Baltazara ilggadējā (jeb jasāka "ilggadsimtējā" ) mīlestība Veronika, kas bija ieslodzīta matrjoškā kopā ar pasaules ļaunumu - Morganu.

Par šīs filmas labāko elementu noteikti jāatzīst Nikolass Keidžs. Plandošā ādas mētelī, nekārtīgu matu ērkuli un kovboja zābakiem viņš tik tiešām atgādināja burvi ( bez tam atsauca atmiņā kaut ko starp Siriusu Bleku un Van Helsingu) un jāatzīst, ka izskatījās visai iespaidīgi. Nikolass Keidžs ir aktieris ar lielo burtu un ar katru filmu es pārliecinos ( lai piedod man visas Patinsona, Bārnsa, Luca, Efrona un citu aktieru fanes), ka Nikam  piemīt neizskaidrojama harizma. Ikviena loma, kuru viņš attēlo, ir ticama ( pat tajā murgainajā filmā par trako sieviešu druīdu bariņu, kas sadedzināja Keidža varoni dzīvu (tur bija kaut kāda saistība ar bitēm)). Viņa aktierspēle ir profesionāla un pārliecinoša, tāpēc arī ir patīkami vērot Keidžu uz lielā ekrāna. Šī iemesla dēļ es nevaru vien sagaidīt, kad kinoteātros ap 2011. gadu parādīsies "Nacionālie dārgumi 3". Sakarā ar "Burvja mācekli" varu vien sacīt, ka labāku burvja atveidotāju par Niku grūti iedomāties un arī viņam pašam kā aktierim šī bija laba iespēja pabūt interesantā lomā. Atliek Keidžam novēlēt veiksmi  arī turpmākajos projektos.

Vēlos vien piebilst, ka šīs filmas režisors ir Džons Turteltaubs, kuru pazīstam ne tikai kā  "Nacionālo dārgumu" režisoru, bet arī "Džeriko" un "Hārpera salas" ( bija tādi seriāli pa TV 6 ) galveno producentu. "Burvja māceklī" darbojas arī tādi aktieri kā Monika Beluči ( spēlējusi "Matriksā"), Alfrēds Molina ( "Persijas princis: Laika smiltis" un "Da Vinči kods"), Džejs Barusels ( ierunājis balsi multfilmā "Kā trenēt pūķi" un pabijis arī pāris epizodēs seriālā, kas vēl nesen tika demonstrēts TV 3 - "Skaitļi"), Tobijs Kebels ( arī spēlējis "Persijas princī") un citi. Jāmin, ka "Burvja mācekļa" soundtrekus  ir sarakstījis neviens cits kā Trevors Rabins, kurš starp citu ir arī "Nacionālo dārgumu" mūzikas autors. 

Kas attiecas uz filmu, tā ir ļoti interesanta, ar labiem aktieriem, specefektiem, komiskām situācijām un smieklīgiem dialogiem. Taču ja jūs cerat uz tādu kā burvju bojeviku, tad jūs gaida vilšanās, jo tas tomēr ir Disneja ražojums - tātad vairāk mērķēts uz bērnu auditoriju. Nav jau nekāds kino grands, bet filma izklaidei interesanta, viegla un pat smieklīga. Der noskatīties - kaut vai ekscentriskā Baltazara Bleika dēļ (tas trakais burvis vienkārši nevar nepatikt!).