Hammerfall - Gates of Dalhalla

Lai arī klausos dažādus stilus un man patīk prestati un galējības, mana sirds pieder powermetālam. Varu droši apgalvot, ka šī ir manu mīļāko grupu saraksta augšgalā. Čaļi 2013. gadā nolēmuši paņemt pauzi, lai atkal atgrieztos ar kaut ko svaigu. Gaidīsim.

...

Visu dzīvi esmu jutusies kā pietauvots kuģis. Visu dzīvi manī ir bijusi tā sajūta, ka esmu šeit tikai pagaidām. Ka kaut kādā veidā esmu atvesta te un atstāta. Man nepārtraukti ir tā sajūta, ka te nav mana vieta. Es vēroju citu patriotismu un, goda vārds, vēlos, kaut spētu just to pašu. Es no sirds vēlētos, kaut sajustu to pašu, ko citi, kad 18. novembrī tiek dziedāta himna. Es esmu gatava apzvērēt pie visa, ka es to gribētu. Bet es to nevaru. Nezinu, kāpēc. Tā ir sajūta, it kā tu būtu ķermenis, bet tava dvēsele būtu palikusi kaut kur ļoti, ļoti tālu. Ķermenis dzīvo, bet tā ilgas pēc dvēseles ir neizmērojamas. Es esmu tas ķermenis. Bet mana dvēsele ir kaut kur tālu prom. Kur? Man nav ne jausmas. Man nav ne sasodītas jausmas, kur ir mana vieta. Es tikai zinu, ka tā nav te. Es ar visiem spēkiem esmu centusies šo balsi sevī noklusināt, bet tas neizdodas. Lai ar ko es runātu, neviens to nesaprot un raugās kā uz nodevēju. Es nedrīkstu nodot savas saknes, tā viņi saka. Bet kā gan es varu nodot saknes, kas burtiski kliedz - te nav tava vieta! Es negrasos izlikties par patriotu tikai tāpēc, ka tā vajag. Es negribu melot sev. Katru dienu es eju pa ielu, redzu vienas un tās pašas mājas, un Dievi ir mani liecinieki, ka mīlu šo pilsētu. Taču man prātā vienmēr kāds atgādina - ne te, šī ir tikai apmetne. Lai kur Latvijā es aizbrauktu, es jūtos kā svešiniece. Nekur šajā valstī es nerodu sev mājas. Un pats sāpīgākais ir tas, ka te nav absolūti neviena, kas to saprastu.