Game Of Thrones Opening - Main Theme

Man ir nenormāli grūti pretoties šāda veida mūzikai, tāpēc nolēmu padalīties arī ar jums. Paklausieties, ko nozīmē īsta mūzika.

Sveicieni Hobita dienā!

Vakar, 21. septembrī tika atzīmēta "Hobita" 75 gadu jubileja. Ja nu vēl kāds nav lietas kursā, tad Džons Ronalds Rūels Tolkīns 1937.gadā uzrakstīja grāmatu par mazu būtni hobitu, kurš staigā apkārt ar basām pēdām un ir varen kārs uz ēšanu, tā aizsākot grandiozo "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju. Savukārt, šodien pasaule svin "Hobita" galvenā varoņa Bilbo Baginsa dzimšanas dienu. Dažam varbūt patīk, dažam varbūt ne, bet Tolkīns nevienu nav atstājis vienaldzīgu ar saviem jautrajiem rūķiem, skaistajiem elfiem, cēlajiem karaļiem un zemi, kas izstrādāta līdz vismazākajam sīkumam. Tolkīns radīja mītus, zīmēja kartes un sacerēja dziesmas, caurauzdams savu stāstu ar smalkiem tīmekļiem, iedvesmojoties gan no skandināvu, gan no ķeltu mītiem un visa pārējā, kas bija ap viņu. Es negribu gari rakstīt, jo diez vai šajā blogā ieklīst kāds, kurš ir tāds Tolkīna daiļrades cienītājs kā es, taču vienu es gribu pateikt un tas ir - paldies. Paldies Tolkīnam, lai arī kur viņš būtu, jo bez viņa nebūtu ne šī bloga, ne manas aizraušanās ar rakstīšanu un varbūt pat manis pašas (tādas, kāda esmu tagad). Skaļi, taču patiesi vārdi, jo tieši viņa darbi atnāca pie manis tajā brīdī, kad man izmisīgi bija nepieciešams pie kaut kā pieķerties un par to es Tolkīnam jutīšos pateicīga līdz mūža galam.

Tumsas skūpsts

Ar klusu vēja brāzmu viņš sajuta Tumsu nolaižamies no ēnainajām debesīm. Viņš juta tirpas uz muguras, juta Viņas auksto elpu uz savas ādas. Tumsa bija tepat blakus. Viņa apvija apkārt savas rokas un iečukstēja viņam ausī tumšus noslēpumus. Asinis dzīslās sasala un sirds uz brīdi pārtrauca tās ritmu. Viņš juta Viņas maigo indi uz savām lūpām and ļāva Viņai sevi apņemt ar maigā, bet saltā pieskāriena plīvuru. Viņam vairs nebija ne ķermeņa, ne domu. Viņš ļāva Viņai plūst ap sevi kā bezgalīgam okeānam un nepretojās, kad Viņa rāva viņu ūdens melnajās dzīlēs. Viņš jutās tā, it kā peldētu zvaigžņotajās debesīs, aukstas vasaras nakts rasas atveldzināts. Viņš nejuta neko, ko bija jutis pirms tam. Kas viņš bija? Kāpēc viņš bija? Un kurp viņš devās? Tagad jautājumi bija zaudējuši savu jēgu un izgaisuši kaut kur starp Tumsas saltajiem pieskārieniem. Viss, ko viņš juta, bija Viņas aukstā elpa viņa rīklē un krūtīs. Tā piepildīja katru viņa šūnu, taču viņš nelūdza pēc atsvabināšanas. Viņam patika ledus, kas plūda viņa asinīs un sniegpārslas viņa matos, ko ar savu pieskārienu bija atstājusi Tumsa. Viņa satvēra viņa zodu un viņš sajuta Viņas auksto ādu uz savējās. Un tad ar dziļu, saltu un indes pilnu skūpstu Viņa izgaisa. Viņa bija prom, atstājot viņu vienu upes krastā. Viņa atstāja viņu saindētu, jo viņš drebēja tā, kā vēl nekad nebija drebējis. Viņš drebēja, jo Viņa bija paņēmusi viņa dvēseli. Drebēja, jo saprata, ka zeltainie saules stari vairs nekad nespēs iepriecināt un sniegt patvērumu. Viņš bija saindēts. Viņu bija noskūpstījusi Tumsa un nekāda gaisma vairs nespēja viņu glābt.

Sveiciens Odinam arī no manis

Kāpēc smago mūziku sauc par smago mūziku? Jo ne katrs to var panest. Bet es varu, tāpēc šī ir viena no manām vislabākajām pēdējā laikā atrastajām dziesmām. Varbūt nav nekādas izcilās lirikas, bet man der... un gan jau arī pašam Odinam.