Priecīgus Ziemassvētkus!

Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus jums visiem!

Maska

Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Fricis Bārda šo rakstīja vēstulē savai mīļotajai. Šo stāstu atradu pirms daudziem gadiem pamatskolas literatūras grāmatā. Tas palika citu neievērots, taču mani aizķēra ne pa jokam.

                                                                                     

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar tumšām acīm, bālu seju, kas, citiem redzot, neprata ne priecaties, ne smieties, ne raudāt. Daži sacīja, ka viņam neesot sirds; daži, ka viņam neesot īstas cilvēka sejas, viņam esot tikai jauna, diezgan paglīta cilvēka maska pie sejas pieaugusi, bet patiesībā tas jau esot truls, bezjūtīgs, kura diena jau zudusi.  

Un tādēļ viņu iesauca par Masku. 

Kad Maska kādreiz cīņā dabūja brūces, asinis tomēr no tām netecēja. "Maskam jau nemaz asiņu nav," teica gudri ļaudis. "Viņam nav ne asiņu, ne asaru, jo par savām brūcēm viņš smejas."

Bet citi sacīja: "Viņš ir bezdievīgs: pašam jau viņam nemaz nesāp, bet tomēr viņš iet ar citiem cīnīties, viņš lieto zobenus un smaida savus gatavos smaidus...Necilvēks."

Un Maska arī par to smējās. 

Maska mīlēja puķes. Citiem neredzot, viņš sarunājās ar tām kā ar cilvēkiem, jo viņš ticēja, ka puķēm esot cilvēku dvēseles. Kad viņš pie kādas nosēdās, tad viņš ik reizes apņēmās neiet no tās prom, kamēr tā sāks atbildēt un sarunāties cilvēka balsī un stāstīs cilvēkiem vēl nezināmo puķu dvēseļu noslēpumus. Bet tad nereti notika tā: nāca vai nu stiprāks vējš, vai praktiskas dzīves barojamie vērši un omulīgi īdot mū-mū-mū...izpostīja visu, kas ceļā gadījās. Arī Maskas "brīnumpuķes". Pēdējās tad arī jutās gluži laimīgas, jo viņas ticēja, ka būt par vēršu barību un kāju pameslu ir viņu "dzīves uzdevums". Un cik jauki ir tikt no vēja pa gaisu nestam!

Tādās reizēs Maska piecēlās, smīnēja un gāja tālāk. 

Reiz Maska ilgi sēdēja pie kādas puķes. Viņš jau ticēja, ka esot naktī no tās dzirdējis cilvēcisku balsi, it kā klusu zuzošu dziesmiņu...Bet tai brīdī viņam blakus nostājās kāda sveša būtne ar izkapti. 

"Es tavu puķi nopļaušu. Vai tad tev tecēs asaras?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne nogrieza puķi. Maska smējās. 

"Bet ja savu izkapti tev krūtīs iecirtīšu, vai tad tev tecēs asinis?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne iecirta Maskam ar izkapti. Un Maska smējās. Bet tad pēkšņi viņš sagura un nokrita uz savas nocirstās puķes. 

Masku atrada nedzīvu, sakostiem zobiem. Mute viņam bija pilna aukstu, sāļu asaru. Krūtis iekšpusē pilnas sarecējušu asiņu. Asaras no acīm un asinis no brūcēm Maskam bija plūdušas uz iekšu. Tā dzīvē nav parasts un tādēļ Masku neviens negribēja saprast. Bet patiesībā Maska bij' savā mūžā raudājis un asiņojis daudz vairāk, daudz sāpīgāk par citiem.

We Bought A Zoo

Filma, ko noteikti noskatīšos. Tā kā saundtrekus rakstījis pats Jónsi, tad tai jābūt lieliskai arī muzikālā ziņā.

Aizvadīto mēnešu albumi, kurus vērts noklausīties II

Iepriekšējā rakstā piedāvāju tādus albumus, kā  Coldplay - Mylo Hyloto, Birdy - Birdy, Evanescence - Evanescence, Evert And The Two Dragons - Good Man Down, Snow Patrol - Fallen Empires un Foo Fighters - Wasting Light. Cits labāks, cits varbūt ne tik labs. Šoreiz piedāvāju savus lielākos favorītus. Varbūt, ka atradīsiet arī kaut ko savai gaumei.

Nickelback - Here and Now

Patiesībā šis albums būtu pelnījis atsevišķu rakstu, bet tā kā esmu nedaudz slinka, tad iztiksim vien ar dažām rindiņām. Viens no albumiem, kuru šogad nopietni gaidīju. Un sagaidīju. Tieši tādu, kādu cerēju. Here and Now ir lielisks. Kanādieši Nickelback ir tie paši vecie labie čaļi, tikai varbūt mazliet negantāki un nekaunīgāki savās lirikās. Tomēr starp slikto puišu tēlošanu un tusiņiem, izspraucas arī īstenas balādes (kā "Trying Not To Love You"), kareivīgums ("When We Stand Together") un kaut kas Transformeru saundtreku cienīgs ("Lullaby"). Jāpiebilst, ka kaut kas jauns tomēr ir. Here and Now ir pāris jaunas vēsmas mūzikas elementu ziņā, jo daži akrodi jau iepriekš minētajā "Lullaby" un arī "This Means War" nez kāpēc man asociējās ar Linkin Park "Iridescent" un "New Divide". Lielisks albums. Lielisks roks. Lieliska grupa. Mūzika, kad gribas izpriecāties.

Smith & Burrows - Funny Looking Angels

Kas notiek, kad divi labi draugi - Toms Smits (Editors solists) un Endijs Barovs (Razorlight bijušais bundzinieks) - nolemj radīt kopīgu albumu? Sanāk brīnišķigs albums. Šie divi čaļi mums ir uzdāvinājuši vienu no, manuprāt, visjaukākajiem albumiem Ziemassvētku noskaņās. Klausoties "When The Thames Froze" tu vienkārši nespēj neiedomāties aizsalušu Temzu un to kā pa to slidinās bariņš ziemas baudītāju. Albumā ir arī mazliet smeldzes, kuru pieklusina tādi gabali, kā "Funny Looking Angels" un "This Ain't New Jersey" (dziesma, kuru drillēju uz riņķi jau nez kuro dienu). "Wonderful Life" ir labākais kavers, ko man nācies dzirdēt. Pateicoties šim albumam, ieguvu svētku noskaņu. Mierīgs, ar jaukām lirikām un puišu kontrastainajām balsīm. Kaut kas starp agrāko Coldplay vai Snow Patrol. Mierīgiem ziemas vakariem, kad pietrūkst Ziemassvētku sajūtas. Taču uzdzen vēlmi pēc lielām, baltām sniegpārslām.

Bon Iver - Bon Iver  
                                                  

Stāsts ir par Džastinu Vernonu, bārdainu puisi no Viskonsīnas, kurš ar salauztu sirdi un apkrauts ar visām pārējām problēmām aizbēga uz mežu un, nodzīvodams četrus mēnešus būdiņā, ierakstīja sirdi aizkustinošu albumu For Emma, Forever Ago, no kura burtiski dvesa vientulība. Taču šoreiz ne par to. Šoreiz Bon Iver nav ne miņas no minimālisma un arī par folkmūziku to vairs nevar īsti saukt. Šis albums ir dinamisks, plūstošs  un pilns skaņu variāciju. Krāšņs kā pats albuma vāks. Kaut kas no astoņdesmitajiem (dažbrīd atgādina kaut ko no Fila Kolinsa), kaut kas no eksperimentālās mūzikas, soula, kantri un elektronikas niansēm. Un tam visam pāri Vernona unikālā balss. Dziesmas, kuru lirikās ir jāieklausās un kurām nav ne mazākā sakara ar to virspusējo zupu, ko dzirdam mūzikas kanālos. Mūzika, kas jāizdzīvo, kuras impresionistiskai atmosfērai ir vienkārši jāļaujas. Tiešām lielisks albums. Manas iecienītākās dziesmas (kaut gan viens no tiem retajiem albumiem, kurā man patīk it visas) ir "Beth/Rest", "Perth"...nē, man tomēr patīk visas. Mazliet savādāka, kristāltīra mūzika vakariem ar vīnu, sniegu vai vienkārši brīžos, kad gribas atslēgties no šīs trakās pasaules. Gada labākais albums.  I could see for miles, miles, miles...

Korn - Path Of Totality

Eksperimentēt šogad laikam nolēmuši visi. Arī Korn. Viņu jaunais albums nav vairs tikai smagā mūzika. Puiši ņūmetālām piemetuši klāt dabstepu, hausmūziku un elektronikas fīčas, izveidojot unikālu, spēcīgu albumu, iespējams labāko no saviem desmit un radot bez maz vai jaunu "nākotnes metālu". Nu ko tad vēl var pateikt? Tas vienkārši ir jādzird. Albums uzlādē ne pa jokam, arī dziesmu vārdi ir fantastiski un Džonatana Deivisa brutālais vokāls lieliski sader ar elektronikas raupjumu. Vislabākās dziesmas, manuprāt, ir "Narcissistic Canibal", "Burn The Obedient" (piedziedājumā gan mazliet  atgādināja Mensona "Tainted Love"), "Get Up" (manuprāt, vislabākā un man sirdij vistuvākā) un, protams, "Bleeding Out". Neesmu elektronikas fans un ar dubstep mēs vēl neesam uz tu, bet, pie velna, šis ir viens fantastisks albums. Nezinu, vai bez visām tām fīčām kā vecajam Korn šis albums būtu labāks, taču viens ir skaidrs - Korn ir radījuši bumbu. Atombumbu. Brīžiem, kad gribas uzlādēties.

Instrumenti - Tru

Manas iecienītākās grupas no Latvijas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un pirmajā vietā nenoliedzami ir Instrumenti. Lai arī viņu lielo koncertu palaidu garām, Shipsi un Reynsi ir fantastiski. Fantastiski ir ne tikai tas, ko viņi rada, bet arī dara uz skatuves. Brīdi puiši panāk mierīgu atmosfēru, bet jau vēlāk šo harmoniju izjauc ar īstu muzikālu ekspresiju. Gluži kā "Pilnīgi Viens" pret "Freaked Out, kā "Zemeslodes" pret "Peace". Manas favorītes ir "Born To Day", "Life Jacket Under Your Seat", "(Back Of Your) Drawer", "Pilnīgi viens" un "Pieturi Mani Sev Klāt". Nav tā, ka kāds gabals albumā būtu sliktāks un galvenais -  nav divu vienādu dziesmu. Tas, ko dara Instrumenti, nāk no sirds un to sajūt gan klausītājs, gan skatītājs (biju uz viņu minikoncertu roķenē, tāpēc zinu, ko runāju). Tāpēc apgalvošu, ka Instrumenti ir jauna, augstāka klase mūsu latviešu mūzikā. Mūzikā, kas pulcē klausītājus, kuri zina, ko grib dzirdēt. Mūzikā, kuru nav kauns izrādīt arī pārējai pasaulei. Albuma un grupas knifs ir saikne. Šī saikne ar klausītāju, kura dažām grupām trūkst, nostrādā ikvienā ierakstā. Tru ir vienkārši jādzird.

Albumi, kurus vēl der noklausīties: Noteikti jādzird Amy Winehouse Lioness - Hidden Treasures, bet klasikas mīļotājiem noderēs Il Divo - Wicked Game. Ziemassvētkiem un to noskaņas radīšanai piestāvēs Maikla Bublē - Christmas. Kaut ko līdzīgu glam metālam un rokgrupai Kiss piedāvā Black Veil Brides savā albumā Set The Worl On Fire, bet džeza mīļotājus iepriecinās Tonija Beneta un septiņpadsmit popzvaigžņu kopīgais albums DuetsII. 

Nightwish un viņu "Imaginaerum"

Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).

"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību.  Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.

Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un  telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un  zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.

Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.