Nebiju paredzējusi šim albumam atvēlēt atsevišķu rakstu, bet tā nu sagadījās, ka atradās ko teikt. Tāds liels Nightwish fans neesmu bijis nekad, kaut gan pa retam viņu dziesmas klausījos gandrīz piecu gadu garumā. Atzīšos, ka pēc Tarjas aiziešanas par viņiem interesējos vien Marko Hietalas dēļ. Negaidīju jau neko īpašu, bet kā jau tas šādos gadījumos mēdz notikt, es biju pārsteigta. Patiesībā Imaginaerum ir tiešām labs albums. Taču ar noteikumu, ka nemeklēsiet tajā dziļāku jēgu vai sakarīgus tekstus, jo šoreiz stāsts nav par to. Dziesmas ir par troļļiem, spoku pilsētām, dieviem un burvestībām. Tam visas cauri stiepjas Nightwish tumšā stīga ar šķipsniņu iznīcības un tumsas. Dziesmu lirikas ir ne tikai ausīm baudāmas, bet arī īstas redzes gleznas (ja vien netrūkst fantāzijas).
"Storytime" laikam gan nav nekāds jaunums. Ir iznācis arī videoklips. Godīgi sakot, izrauta no konteksta, man šī dziesma nepatika, taču, kad soundcloud.com piedāvāja iespēju noklausīties visa albuma samplus, mani ieintriģēja. Kad klausījos "Ghost River", uz datoru spēlēju Shaiyu un tā dziesma sasodīti piestāvēja. Marko balss piešķīra dziesmai vajadzīgo noskaņu. "Slow, love, slow" gan ir tāds nedaudz iemaldījies gabals. Ja noņemtu nost visus tos simfoniskā metāla elementus, sanāktu tīrs džezs. Neierasti Nightwish. Bet dziesmas beigās jau ieskanas vecais metāls. Nu par "I Want My Tears Back" nav daudz ko piebilst. Metāls ar īru folkmūzikas elementiem. Atzīšos, kas starpspēlē vienkārši lēcu polku. Savukārt, "Scaretale" ir godam nopelnījusi savu nosaukumu. Ziniet, kas man atausa atmiņā, kad to klausījos? Filma Doktora Parnasa iedomu pasaule (The Imaginarium of Doctor Parnasus). Tumša, mazliet murgaina - gluži kā tāds dīvaiņu cirks. Lai arī Anete brīžiem izklausījās pēc vecas raganas, vajadzīgais efekts panākts. Kaut gan dzirdot Marko lalla, lalla, lā parauj uz smiekliem. "Arabesque" izklausās tā, it kā tur savu roku būtu pielicis pats Trevors Rabins. "Turn Loose The Mermaids" ir viens maigs gabals, kuru klausoties neviļus iedomājies zaļas pļavas, biezus, ēnainus mežus un čalojošas upes. "Rest Calm" ir vienkārši fantastisks basģitāras pavadījums. Kā jau mēdzu sacīt, uz pasaules ir divas fantastiskas skaņas. Viena no tām pieder rallija mašīnas dzinējam un otra - basģitārai. Skaņas, kas liek adrenalīnam joņot. Anetes un Marko duets šajā dziesmā ir episks un, protams, gribas uzslavēt arī bundzinieku. "The Crow, The Owl and The Dove" - varu apgalvot droši - ir viena no skaistākajām metāla balādēm. Ar "Last Ride of the Day" mierīgi varētu sagaidīt kaut pašu apokalipsi. Anetes un Marko balsis, Tuomasa taustiņi un ģitāru spēcīgie rifi (it kā pats pērkona dievs uz tiem spēlētu), spētu aizbaidīt pašu nelabo, piecelt no kapa miroņus un nosaukt lejā no debesīm dievus, lai sadotu pa purnu visiem četriem apokalipses jātniekiem. Pie velna, tā dziesma iedod tādu poweru, ka gribas norēkties hell yeah! Pati Anete mani pārsteidza tieši "Song of Myself" un es pirmo reizi mūžā atzīstu, ka viņai ir tiešām laba balss. Šī nu reiz ir dziesma nakts jātniekiem un melni spārnotiem kraukļiem. Un atkal jau basģitāras fantastiskais skanējums, savienojumā ar bungu māstera Jukkas meistarību. Taču jau pēc septītās minūtes dziesma mainās (pats gabals ilgst 13 minūtes) un no kārtīga power metāla pārtop stāstā, ko izstāsta grupas dalībnieki u.c. Un ik katras vārds savādi aizķer un liek aizdomāties par to, cik labāka būtu pasaule, ja mums nebūtu vienalga, ja mēs atmestu šo cinismu. Ja mums nebūtu vienalga par to, kas notiek apkārt, par to, cik reizēm absurdas ir mūsu dzīves. Nobeigums, kas vēl ilgi atstāj vietu pārdomām.
Lai nu kā, bet tam visam cauri strāvo Tuomasa taustiņu lieliskais paraksts un tā īpašā noskaņa, kāda piemīt tikai Nightwish. Tāpat prieks, ka Marko ir atvēlēta ne tikai viena dziesma, bet viņa balss ieskanas teju katrā kompozīcijā. Šajā albumā to tik tiešām var dzirdēt (varbūt tāpēc, ka vairs nav Tarjas, kuras operas cienīgā balss atstāja pārējos ēnā). Gandarījums, ka Nightwish joprojām elpo un strādā. Šis albums ir mums. Tiem, kuru fantāzija nepazīst robežas laikā un telpā, kuri ir mazliet apmaldījušies pagātnē. Albums tiem, kuri tic, ka daba dzīvo, ka aiz šī sudraba šķidrauta ir kaut kas vairāk par nemieriem, iphone un zaglīgām, nodevīgām valdībām. Mūzika tiem, kas mēdz Youtubā ierakstīt vārdus Immediate music un Epic music. Mūzika, kas nozagta no dievu ipodiem.
Nevienu jau nevar piespiest šādu mūziku iemīlēt. Tur jābūt kaut kam iekšā - tādam kā kontaktam. Taču tie, kas ir uz viena viļņa ar šādu mūziku un Nightwish, nevilsies. Ir vērts noklausīties, draugi. Vēl beigās piebildīšu, ka Nightwish nākamgad piesolījuši arī ko nebijušu - filmu ar tādu pašu nosaukumu kā albumam. Visas šīs kompozīcijas esot daļa no filmas, tādēļ varam nojaust, ka "Imaginaerum" pabaros izslāpušos fantasy žanra fanus. Atliek vien mazliet paciesties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru