Maska

Viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem Fricis Bārda šo rakstīja vēstulē savai mīļotajai. Šo stāstu atradu pirms daudziem gadiem pamatskolas literatūras grāmatā. Tas palika citu neievērots, taču mani aizķēra ne pa jokam.

                                                                                     

Reiz dzīvoja kāds vīrs ar tumšām acīm, bālu seju, kas, citiem redzot, neprata ne priecaties, ne smieties, ne raudāt. Daži sacīja, ka viņam neesot sirds; daži, ka viņam neesot īstas cilvēka sejas, viņam esot tikai jauna, diezgan paglīta cilvēka maska pie sejas pieaugusi, bet patiesībā tas jau esot truls, bezjūtīgs, kura diena jau zudusi.  

Un tādēļ viņu iesauca par Masku. 

Kad Maska kādreiz cīņā dabūja brūces, asinis tomēr no tām netecēja. "Maskam jau nemaz asiņu nav," teica gudri ļaudis. "Viņam nav ne asiņu, ne asaru, jo par savām brūcēm viņš smejas."

Bet citi sacīja: "Viņš ir bezdievīgs: pašam jau viņam nemaz nesāp, bet tomēr viņš iet ar citiem cīnīties, viņš lieto zobenus un smaida savus gatavos smaidus...Necilvēks."

Un Maska arī par to smējās. 

Maska mīlēja puķes. Citiem neredzot, viņš sarunājās ar tām kā ar cilvēkiem, jo viņš ticēja, ka puķēm esot cilvēku dvēseles. Kad viņš pie kādas nosēdās, tad viņš ik reizes apņēmās neiet no tās prom, kamēr tā sāks atbildēt un sarunāties cilvēka balsī un stāstīs cilvēkiem vēl nezināmo puķu dvēseļu noslēpumus. Bet tad nereti notika tā: nāca vai nu stiprāks vējš, vai praktiskas dzīves barojamie vērši un omulīgi īdot mū-mū-mū...izpostīja visu, kas ceļā gadījās. Arī Maskas "brīnumpuķes". Pēdējās tad arī jutās gluži laimīgas, jo viņas ticēja, ka būt par vēršu barību un kāju pameslu ir viņu "dzīves uzdevums". Un cik jauki ir tikt no vēja pa gaisu nestam!

Tādās reizēs Maska piecēlās, smīnēja un gāja tālāk. 

Reiz Maska ilgi sēdēja pie kādas puķes. Viņš jau ticēja, ka esot naktī no tās dzirdējis cilvēcisku balsi, it kā klusu zuzošu dziesmiņu...Bet tai brīdī viņam blakus nostājās kāda sveša būtne ar izkapti. 

"Es tavu puķi nopļaušu. Vai tad tev tecēs asaras?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne nogrieza puķi. Maska smējās. 

"Bet ja savu izkapti tev krūtīs iecirtīšu, vai tad tev tecēs asinis?"

"Nē!" atbildēja Maska.

Svešā būtne iecirta Maskam ar izkapti. Un Maska smējās. Bet tad pēkšņi viņš sagura un nokrita uz savas nocirstās puķes. 

Masku atrada nedzīvu, sakostiem zobiem. Mute viņam bija pilna aukstu, sāļu asaru. Krūtis iekšpusē pilnas sarecējušu asiņu. Asaras no acīm un asinis no brūcēm Maskam bija plūdušas uz iekšu. Tā dzīvē nav parasts un tādēļ Masku neviens negribēja saprast. Bet patiesībā Maska bij' savā mūžā raudājis un asiņojis daudz vairāk, daudz sāpīgāk par citiem.