ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Pilsēta mostas


Pirmdiena. Pulksten sešos pamostas vējš. Ielas vēl piepildītas ar vakardienas pelēko, rēgaino miglu. Lēnām un negribīgiem soļiem atkāpjas tumsa, kas vienmēr izjutusi skaudību pret gaismu un labprāt paliktu klusajās ielās mūžīgi kopā ar zvaigznēm un aukstajiem logiem. Nakts ēnas bailēs no jaunas dienas noslēpjas dzegās, bēniņos un šahtās, kurās aizplūst pēdējās sniega atliekas, padarīdamas asfaltu tik brīnišķīgi melnu, it kā tikko būtu nolijis siltais pavasara lietus.
Viegli un plūstoši pamalē aust gaisma, stumdama prom melno debesu seģeni. Uz pelēkās mājas skursteņa nosēstas sniegbalta kaija un skaļi nokliedzas, gaidīdama sauli un ēdiena atliekas ar ko viņu šeit šad un tad mēdza pabarot. Šur tur logos kā pēkšņa komēta iedegas uguns, kas atkal vakarā neizbēgami nodzisīs, padarīdamas logu rūtis atkal tik pat saltas un atraidošas. Uz ielas sakaujas kaķi, nespēdami izšķirties, kuram tad īsti šajā ielā būs lielāka vara un kuram tad galu galā tiks labākās miskastes, ierejas suņi, nesaprazdami, kāpēc abi tik agri ceļ tādas nekārtības un traucē miegu.
Lēnām mostas pilsētas ielas. Spožajām acīm zibot, aiztrauc mašīnas. Kaķu cīņu par monarhijas tiesībām izjauc kāds sudrabains folksvāgens, kas riteņiem grabot, aizbrauc pa veco, pelēko, snaudošo bruģi un tālāk aizsteidzas uz centra pusi. Pār tiltu aizsteidzas neskaitāmas automašīnas, kā vecs pusizārdījies pulksteņa mehānisms aizgrab tramvajs, pilns pusaizmigušu cilvēku, kas steidzas savās ikdienas gaitās. Ezera pusē aust koši sārts disks, pieliedams debesjumu ar asinsārtu, purpurotu gaismas straumi.
Bet te, mazajā ieliņā, viss vēl ir mierīgi. Kaķi savu cīņu atlikuši uz rītdienu, šad tad aizrībina pa kādai mašīnai.  Rīta klusumu pārtrauc vesels bars pelēku zvirbuļu, kas apsēduši nabaga mazo liepu, čivina līdz absolūtam ārprātam, priecādamies par sirreālistisko rītu un ar mazajām ačtelēm vērodami kaķi, kas laiskiem soļiem šķērso bruģēto ielu. Aiz loga smagi aizsteidzas kāds kāju pāris, drīz pēc tam vēl viens – šoreiz smalkiem un klabošiem solīšiem. Pa ielu aizbrāžas vējš ar saviem smiekliem sakustinādams kailos, pumpurotos koku zarus.
Spoži iemirdzas zeltainā saule, rotādamās tirkīzzilajā, mirdzošajā  debesu klajuma okeānā. Neviena krāsa nespēj sacensties ar šī rīta debesu skaistumu – zilā tā ir brīvība. Šķiet, šī būs viena no tām brīnišķīgajām pavasarā dienām, kuru gaida kā atpestīšanu pēc garās, sniegotās un aukstās ziemas. Vējš no konditorejas atdzen  bulciņu smaržu – tik saldi maigu kā pūdercukurs, tik siltu kā pats pavasaris. Neskatāmas kājas nu jau min trotuārus un pēdējais sniegs pārvēršas tērcēs, aizplūzdams notekās, kur sētnieks, slotai klusi, bet enerģiski švirkstot, aizslauka nakts atstātos netīrumus. Pilsēta atkal ir pamodusies.    

pirmdiena, 2010. gada 13. decembris

Alex Max Band "Only One"

Pāris dienas atpakaļ redzēju šo video televīzijā, un tā kā dziesma nu jau kādu laiku ir manā ikdienas mūzikas sarakstā, tad iepatikās arī videoklips. Nedaudz aizķēra dvēseles stīgas.


trešdiena, 2010. gada 1. decembris

"30 Seconds To Mars" meistardarbs "Hurricane"

Te nu tas ir, mīļie. Iespējams, šis ir vislielāko ažiotāžu izpelnījies videoklips grupai "30 Seconds To Mars" viņu pastāvēšanas vēsturē. Čaļi ir kārtīgi piestrādājuši pie tā, lai būtu ko redzēt veselu 13 minūšu garumā. Neskaitāmi portāli raksturo "Hurricane" ar tādiem vārdiem kā sekss, vardarbība utt., bet kāds tad patiesībā ir šis grupas jaunais meistardarbs? Domas šajā jautājumā dalās - fani ir sajūsmā, ko gan nevar teikt par medijiem. Tomēr pats galvenais ir fakts, ka vienaldzīgo nav.

Pats Džareds Leto, kurš ir tā saucamās filmas režisors ( zem vārda Bartolomeo Kubins) MTV ziņās izteicās, ka "Hurricane" ir meditācija par vardarbīgu seksu. "Hurricane" ir tik seksuāls, ka tam vajadzētu nākt komplektā ar prezervatīvu - tā varam lasīt rakstā grupas mājaslapā, ko rakstījis lapas administrators. Džareds izteica nesapratni, kāpēc sociālie tīkli tik ļoti apvainojušies video seksuālā rakstura dēļ. "Mani neinteresē provokācija vienkārši provokācijas pēc," viņš stāsta intervijā Music Mix. "Es tikai domāju, ka tad, kad tu ieslēdz ziņas vai jebko citu, kas piesaistījis tavu uzmanību, interesanti ir tas, cik daudz vardarbības un negatīvisma tur ir pieejams. Bet tiklīdz runa ir par seksualitāti, iestājas šoks par to, ka cilvēki ir seksuālas būtnes.''

Nenoliedzami, ka arī es ar nepacietību gaidīju šo mini-filmu savai mīļākajai dziesmai no "This Is War" albuma. Pēc pamatīgiem meklējumiem izdevās atrast un noskatīties necenzēto versiju un jāatzīst, ka esmu pārsteigta. ''30 Seconds To Mars'' videoklipiem vienmēr ir bijis saturs un vēstījums, bet šis jau ir kaut kas jauns. Tas ir pavisam cits līmenis un kārtējo reizi Džareds Leto pierāda savas lieliskās režisora spējas. Runājot par pašu filmu, tā ir fascinējoša, hipnotiska, sirreālistiska un perfekta. Šajā video vistrakākās fantāzijas un slēptākie sapņi sajaucas ar nakts murgiem un dziļākajām bailēm. Tur atrodams tas, ko sabiedrība slēpj aiz saviem tumšajiem priekškariem, ko baidās izpaust, bet no kā netiek vaļā. "Hurricane" parāda cilvēka slēptākās dziņas, vēlmes un to, kas bieži notiek mūsu galvās. "Hurricane" ir kā himna dekadencei - labā nozīmē. Cīņu elementi, sekss, vardarbība, ātrums, nakts un Ņujorka - tas ir komplekts, kurā ikviens elements papildina viens otru.

Kas attiecas uz to "šausmīgo vardarbību" uz ko atsaucas visi mediji, es teikšu tā: jūs vēl neesat redzējuši, kas ir vardarbība un sekss. Dažā labā Holivudas filmā tā visa ir vairāk, nekā pašā "Hurricane". Apsveicu puišus ar kārtējo fantastisko klipu. "30 Seconds To Mars", manuprāt, ir cienīgi saukties par vienu no labākajām grupām pasaulē - es pat teiktu, ka par labāko.


Te nu es piedāvāju noskatīties "Hurricane" necenzēto versiju:

sestdiena, 2010. gada 20. novembris

18. novembris Liepājā

Šogad 18. novembrī arī Liepāja nosvinēja Latvijas 92. gadadienu ar lielu blīkšķi. Arī es atrados pūlī, kas bija ieradies vērot svētku salūtu. Vakars, pilsēta ietinusies gaismās, centru pieskandina mūzika un visapkārt sejas, kas gaida lielo svētku brīnumu - raķešu uztraukšanos vēju pilsētas satumsušajās debesīs.

Jāatzīst, ka liepājnieku šogad bija daudz, ik uz soļa varēja saskatīt ģimenes, bērnus, kuri bija nosēdināti uz pleciem saviem vecākiem, lai varētu saskatīt, kas notiek uz skatuves, kur muzicēja folkloras grupa" Iļģi". Man gan vairāk būtu patikušas jau pierastās latviešu dziesmas, jo par tautasdziesmām īpašā sajūsmā neesmu, bet bija jau labi.

Runājot par uguņošanu, protams, ka bija ļoti skaisti. Tāpēc ieliku te dažas bildes un arī 30 sekunžu video, ko man izdevās noķert. 
 











ceturtdiena, 2010. gada 14. oktobris

Tumsas kauss

Viņa bija tumsas būtne. Te, stāvot uz mājas sliekšņa, Viņa sajuta to, ko parasti juta šādās vēsās rudens naktīs. Līdzko Viņa spēra soli tumsā, ko izgaismoja vienīgi ielu lampas, Viņa sajuta, ka asinis sāk riņķot daudz straujāk. Katra asins lāse steidzās pa vēnām gaismas ātrumā. Ja tobrīd kāds būtu Viņai blakus, viņš redzētu Viņas acīs iedegamies zvaigznes. Acīs, kuras bija tikpat tumšas kā šī nakts. Viņa tās aizvēra, kad vējš traucās lai sajauktu viņas matu cirtas. Tad atvērusi acis, Viņa pasmaidīja. Jā, Viņa noteikti bija tumsas radība. Viņa juta kā nakts lēnām ieplūst ķermenī gluži kā otrā dvēsele un apmetas tur uz palikšanu. Tā nesēja izmisumu un aukstumu, bet gan neizmērojamu prieku. Ar vārdos neizsakāmu laimes sajūtu Viņa uzlūkoja zvaigžņotās debesis un pateicās tām par šo laiku. 

Visapkārt valdīja dziļš klusums. Mājas bija sastājušās ierindās un uz visu nolūkojās ar tumšām, klusām un aukstām logu rūtīm. To acis bija kļuvušas tukšas un aklas. Neticami, ka aiz šī leduspuķu saltuma slēpās cilvēki - siltasiņu būtnes, kas spēja nīst un mīlēt līdz galējībai. Nekur nedega nevienas gaismiņas, nekas nekalpoja par vadzvaigzni, nekas neizrādīja pretimnākšanu, izņemot ielu lampu vientuļās gaismas, zvaigžņu vientuļo starojumu un mēness skumjo bālumu. Bet Viņai jau nebija vajadzīgs nekas no tā, kā šeit nebija. Viņai bija vējš, kas sačukstējās ar atlikušajām liepu lapām, stāstīdams, ka centīsies būt saudzīgs, kad tās noraus no zaru mājām. Te bija lapas zem kājām, kas par spīti tam, ka bija mirušas, čukstēja klusās, noslēpumainās aizkapa balsīs. Ielu malās un kāju izbradātajās trotuāra brūcēs dusēja melni, auksti spoguļi, kuros lūkojās šīs rudens nakts iznīcība un sajūsminājās par saviem bezdibeņiem. Klusiem soļiem apkārt klejoja ēnas - bez sejas un balsīm, bez mājām un siltuma, mēmas un pagātnes apzīmogotas. Tramvaja sliedes bija izdzisušas un tikko nolijušais lietus nomazgāja ielas bruģa sāpes. Gaiss smaržoja salti un svaigi. Tajā jautās kaut kas no citas pasules, no rudens noslēpuma, baismes, iznīcības, augšāmcelšanās un nāves. Pažobelēs skanēja dēļu čuksti, un ar gariem, bāliem pirkstiem gar durvju un logu šķirbām grābstījās aukstums, meklējot dvēseles, kas ierāvušās kaktā, lūdz, lai iznīcība paiet tām šoreiz garām. Notekas, redzot pie savām kājām mirušās lapas, raudāja netīru asaru straumes. Nakts rēgi aicināja sekot.

Viņa gāja lēni un viegli, kājām skūpstot zemi - tā bija pārāk cietusi no ļaužu smagajiem, nežēlīgajiem soļiem. Matos sapinās brāzma un uz sejas uzkrita debesu asaras, ko savā klēpī glabāja un auklēja liepu lapas. Viņa nesaprata tos, kas slēpās zem savām siltajām segām, savos siltajos mājokļos. Cik daudz noslēpuma un burvības šie cilvēki palaida garām, vairoties no rudens nakts! Bet viņi neprata mīlēt nakti. Viņi nemīlēja aukstumu. Cilvēki ilgojās vasaras, kaut viņu dvēselēs jau sen putināja, viņi ilgojās gaismas, kaut viņu sirdīs jau sen valdīja nāvīga tumsa. Viņi baidījās satikties aci pret aci ar iznīcību. Viņi visi. Izņemot Viņu. Viņa pasmaidīja, esot aci pret aci ar tumšo nakti un savu aptumšoto sirdi. Viņas eņģeļi sen dusēja, bet dēmoni klusumā nolieca galvas, apliecinot dziļu cieņu rudens nakts saltajai iznīcībai un stindzinošajam, baisajam skaistumam. Vējš uz klavierēm spēlēja skumju, bet episku melodiju un tumšie spoki nodzēsa jebkādas pēdas, ko Viņa atstāja. Ar klusajiem rudens pavadoņiem aiz muguras un aukstuma kaulaino roku uz pleca, Viņa slīdēja cauri rudens naktij, lai līdz ar jaunas dienas augšāmcelšanos atgrieztos tur, kur bija viņas mājas. Lai kāda saule spīdētu, tumsu sirdī izdzēst nebija iespējams. Tas, kurš dzēris no tumsas kausa, sauli vairs nemīlēs. Tas, kurš reiz tumsu iemīlējis, no tās vairs neizbēgs.    

trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

Iepazīsti. Plūsti. Elpo

Vakar devos uz kino, lai noskatītos filmu "Ēd, lūdzies, mīli". Šoreiz es nerakstīšu par to, kāda bija šī filma. Šīs nebūs recenzija. Es rakstīšu par pārdomām, kādas izraisīja manī šī Elizabetes Gilbertas autobiogrāfiskā romāna ekranizācija.

Es esmu iespaidu cilvēks. To esmu zinājusi kopš sevi atceros. Taču tagad es to izjūtu daudz stiprāk, jo katra cilvēka dzīvē pienāk tas brīdis, kad tu sāc domāt par to, kas tu esi, ko patiesībā vēlies un ko darīt, lai tava dzīve būtu laimīgāka. Es iespaidus uzņemu kā barību. Šī iemesla dēļ man vajadzīgas jaunas vietas, jauni cilvēki, jauna pieredze. Man patīk ( tas vēl būtu maigi teikts) apskatīt jaunas vietas, nokļūt citā vidē, sarunāties ar cilvēkiem citā valodā. Iespaidus vislabāk sniedz ceļošana, bet kā zināms, lai to darītu ir nepieciešams materiāls nodrošinājums. man ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm un es to arī daru. Esmu sarakstījusies gan ar spāņiem, gan ar itāļiem, gan ar angļiem, gan īriem ( kas patiesībā ir ļoti jauki ļaudis). Mani saista vide, kurā visi šie cilvēki dzīvo, ēdiens, ko viņi ēd, skati, kas katru rītu paveras pa viņu dzīvokļu vai māju logiem un vietas, ko viņi mēdz apmeklēt. Tas viss man sniedz tik ļoti vajadzīgo barību - iespaidus.

Palikšana vienā vietā man nozīmē dzīvi bez brīvības un sevis zaudēšanu. Atrašanās nemitīgā kustībā, plūsmā - pārmaiņas. Cilvēki baidās un tiem ļoti nepatīk pārmaiņas, taču velti. Tās neļauj mums iesūnot un kļūt vienveidīgiem. Pārmaiņas padara dzīvi interesantāku un pilnasinīgāku, pat ja tu ciet sakāvi. Mums jāiemācās  plūst kopā ar pārmaiņām. Palikšana vienā vietā der daudziem, bet ne man. Es agri vai vēlu sapratīšu, ka tas mani padara nelaimīgu. Tāpēc es tik ļoti baidos, ka pilsēta aiz mana loga nekad nemainīsies. Ka es braukšu ar tramvaju pāri tiltam un lūkošos uz miglā tīto kanālu, domādama par Londonu. Sēdot pie strūklakas parkā, es uz to raudzīšos un domāšu par Romu.  Šķērsojot mazās bruģētās ieliņas, es nodošos domām par Parīzi un, ejot garā indiešu veikalam, es ilgošos pēc Indijas košajām krāsām un Divali svētkiem. Es nevēlos dzert zaļo tēju un domāt par Tibetu. Es nevēlos nodarboties ar smaida-elpas meditāciju kā māca Thičs Nhats Hanhs, domājot par Vjetnamu. Es negribu skatītes uz atklātnītēm ar sniegu klātām kalnu virsotnēm un zaļiem mežiem to pakājē un ilgoties pēc Jaunzēlandes. Es vēlos būt tur. Just to visu uz savas ādas. Es gribu gremdēties Londonas mistiskajā pelēcīgumā, redzēt vēsos angļus steidzamies savās ikdienas gaitās un  Temzā peldam kuģus. Es vēlos Romā kopā ar itāļiem ēst picu, apbrīnot pilsētas arhitektūru un Vatikāna varenību, iepazīt Mūžīgās pilsētas cilvēkus. Es vēlos ieslīgt Parīzes bohēmā un romantikā (gliemežus un vardes gan es neēdīšu), piedalīties mantru dziedājumos un Holi svētkos mētāties ar krāsām Indijā, dzīvot kopā ar mūkiem Tibetā un apbrīnot vareno Jaunzēlandes skaistumu. Es vēlos sajūsmināties par Maču Pikču Peru, baudīt karnevālu Riodežaneiro, braukt ar gondolu pa Canal grande Venēcijā, apžilbt no grieķu mākslas Atēnās, baudīt asos Meksikas ēdienus, izstaigāt japāņu gudrības takas, ēst suši Ķīnā un dzīt nost no ceļa aitas Skotijā. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc mani tik ļoti saista žurnālistika, jo tā ir iespaidu gūšana, taču zinu, ka man ar šo profesiju nekas nesanāks un ar to arī samierinos. Žēl, ka nav tādas profesijas kā iespaidu mednieks. Bet galu galā visas paražas, ēdieni un mākslas  šajās manis nosauktajās vietās spēlē otro lomu, jo visneaizmirstamākos iespaidus tomēr sniedz cilvēki.

Es zinu, ko savā dzīvē vēlos un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ko negribu. Es nevēlos palikt Liepājā...Latvijā, apprecēties un dibināt ģimeni. Ne šeit. Ne tagad. Tas ir vismuļķīgākais un nežēlīgākais sabiedrības aizspriedums, ka sievietei jāveido ģimene, kad pat trešais gadu desmits vēl nav pieklauvējis pie viņas durvīm. Ne jau visām tas der un ne jau visas saprot, ka laime neslēpjas tikai slapjos autiņos un tosteru pirkšanā. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu cilvēku, vardarbības ģimenēs un sānsoļu. Un tad atliek tikai šķiršanās. Lai arī tie laiki, kad vecāki izdeva savus bērnus noteiktā vecumā sevis izraudzītajām otrajām pusēm mūsu rietumu sabiedrībā ir pagājuši, šo pašu spiedienu joprojām ( bieži vien pat neapzināti) izdara pati sabiedrība. Mīliet viens otru, bet nemetieties uzreiz bezdibenī ar galvu pa priekšu. Apdomājiet, protams, ja tas ir iespējams. No attiecībām nevajag vairīties, bet tajās ir jāsaglabā skaidra galva, lai neizdarītu to, ko vēlāk nāksies nožēlot.

Pagaidām man iespaidi ceļošanas līmenī izpaliek. Bet es ticu, ka tas ir īslaicīgi, kamēr es nostāšos droši uz savām kājām. Pirmā pietura manā ceļā noteikti būs Londona. Kur tālāk - to rādīs laiks. Bet patreiz es daru visu, lai būtu laimīga. Katru rītu es mostos smaidu, cenšos izturēties ar cieņu pret jebkuru sastapto cilvēku, veicu ieelpas-izelpas un pastaigas meditācijas ( Thičam Nhatam Hanham ir tāda fantastiska grāmatiņa, ko es no visas sirds ieteiktu izlasīt ikvienam - "Ik solī ir miers") un katram lietus mākonim cenšos saskatīt zeltaino maliņu.Tas tiešām izdodas - esmu laimīgāka nekā pirms tam, kad jutos apmaldījusies un nezināju, ko darīt. Es cenšos saskatīt lietu īsto dabu, to atkarīgo eksistenci un cēloņus. Raugoties tējas krūzē, es tējā redzu  Visumu ( ne tikai tējā, bet arī pašā krūzē, cukurā, kuru pieberu un karotē, ar kuru to samaisu). Es priecājos, jo varu elpot (reti kad cilvēks aizdomājas par to, cik svarīga viņam ir elpošanas funkcija), jo varu ēst, dzert, redzēt, just, dzirdēt, saost. Es patiecos Visumam, ka varu nodoties saviem hobijiem, mācīties un uzzināt ko jaunu, izkopt savi un savu prātu. Esmu laimīga, ka man ir mūzika, ko nespēj aizstāt nekāda pasaules laime. Zinu, ka savā dzīvē daudz ko nepaspēšu, taču zinu arī to, ka tagad, kad esmu atvērusi durvis uz jaunu gadu desmitu manā dzīvē, es darīšu to, kas mani padara laimīgu, nevis ļaušos sabiedrības uzspiestiem modeļiem. Un nesakiet, ka dzīvē nevar būt laimīgs un darīt to, ko vēlas ( atbildiet sev godīgi uz šādu jautājumu: cik bieži jūs esat mēģinājuši kaut ko mainīt no visas sirds un padevušies?), jo tā nav taisnība. Ir tikai jāzina, ko vēlies un jāvēlas pietiekami stipri, pieliekot pūles un paceļot savu pēcpusi no dīvāna. Un to, ko es nepaspēšu izdarīt šajā dzīvē... es ticu, ka man būs pietiekami daudz nākošo dzīvju, lai īstenotu visu pārējo - pat dibinātu ģimeni. Pašreiz es to nevēlos. Pašreiz man svarīgākais ir sasniegt harmoniju ar sevi un apkārtējiem, iepazīt jaunus cilvēkus un savākt kaudzi iespaidu. Kur un kad es noenkurošos - par to es vēl kādu laiku nedomāšu. Man neder citu spriedumi - man vajag meklēt savas atbildes un to es arī grasos darīt.

Jā, līdz šādām pārdomām mani noveda "Ēd, lūdzies, mīli". Kaut kas manos uzskatos tomēr sakrīt ar pašas autores vērtību sistēmu, bet ir dažas lietas, kur es viņai nepiekrītu. Tomēr šī filma un grāmata ir vēl viena no tā m daudzajām Visuma zīmēm, ko pēdējā laikā esmu saņēmusi, ka man ir jāsāk mainīt dzīve, kurā esmu nelaimīga un beidzot jāsāk apzināties, kas es īsti esmu. Beidzot es zinu, ko vēlos un ko ne, un tas ir pats svarīgākais, jo tas vien liek justies daudz labāk. Galvenais - pārstājiet sevi sodīt, iemīliet sevi un neuzdrošinieties uzskatīt, ka neesat pelnījuši īstu laimi, lai cik cēlus upurus jūs nestu. Vispirms ir jāpalīdz sev, tikai tad jūs varēsit palīdzēt citiem un jūsu palīdzība nesīs augļus. 
 

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

Linkin Park "Waiting For The End" video

Lēdijas un džentlmeņi, tas ir klāt! Jaunais "Linkin Park" videoklips dziesmai "Waiting for the end". Kā vienmēr - lielisks! Tad nu izbaudiet.


Linkin Park "Waiting For The End"

Linkin Park | Myspace Music Videos

piektdiena, 2010. gada 1. oktobris

Burvja māceklis (The Sorcerer`s Apprentice)

Neliegšos, ka galvenais iemesls kāpēc es gāju uz šo filmu bija tieši Nikolass Keidžs. Redzēt viņu gadsimtiem veca burvja lomā ar gariem matiem (!!!) šķita ļoti interesanti. Tāpēc arī aizvakar vakarā devos uz "Burvja mācekli" un jāatzīst, ka to nebūt nenožēloju. Otrs iemesls - man patīk šāda žanra filmas. Esmu ar tādām uzaugusi un tās lieti noder jaunu ideju smelšanai.

Tad nu par sižetu. Deivs ir koledžas students, kurš cenšas nokārtot fizikas eksāmenu un sarunāt randiņu ar savu sapņu meiteni Bekiju. Negaidīti viņa dzīvē parādās ekscentriskais Baltazars Bleiks - mūsdienu burvis, kurš ilgu laiku bija pavadījis pienācīga mācekļa meklējumos. Kad Baltazara senais ienaidnieks Maksims Horvāts gatavojas realizēt savus draudus Ņujorkas iznīcināšanā, Baltazars ķeras pie Deiva apmācīšanas. Tagad Deivs ir Burvja Māceklis un viņam nāksies likt lietā visu savu drosmi un jauniegūtās spējas, lai aizsargātu pilsētu no iznīcības. 


Nu ko tad varu sacīt par pašu filmu? Tikai to ka man ļoti patika. Filma bija interesanta. Mazliet gan vietām atgādināja Hariju Poteru ( it sevišķi tā dīvainā māja, kur mitinājās Baltazars un kuras nosaukumu es neatceros, bet  tas bija līdzīgs kaut kādam  šurumburum vai abrakadabra). Sižets savijās ar pagātnes notikumiem, bija daudz interesantu lietu ( grimstošais Persiešu paklājs, spoguļi, kur pasaule bija ačgārna utt.) un, protams, lielisks aktieru sniegums. Plusu deva arī tas, ka tā tomēr bija modernā pasaule( metro, seksīgi vāģi), nevis pārsātināta burvju pasaule ar magiem, kas aizķērušies iepriekšējos gadsimtos. Patiesībā filma ir ļoti pozitīva, jo iznākot no kino tā atstāja ļoti labu iespaidu un uzlaboja garastāvokli. Pateicoties nūģīgajam burvim Deivam bija tiešām kur izsmieties. Arī specefektiem nebija ne vainas. Visi tie zibšņi un Merlina apļi izskatījās diezgan iespaidīgi. Ieslodzīt burvjus matrjoškās - līdz kaut kam tādam pat es nespētu aizdomāties. Oponēšu tiem, kas apgalvo, ka "Burvja māceklī" nebija nekā oriģināla, jo, manuprāt, jau iepriekš minētās matrjoškas līdz šim vēl netika izmantotas ļaunu garu ieslodzīšanai un vēl bija dažas nelielas, bet nozīmīgas detaļas kā spoguļi, caur kuriem varēja nonākt apgrieztajā pasaulē un izkļūt no tās tikai caur savu atspulgu.


Runājot par mīnusiem, man tomēr gribējās kaut ko iespaidīgāku sagaidīt no beigām. Pazibsnīja, papļāpāja, savienoja vadiņus un ar ļauno Morganu bija cauri. Teikšu, ka beigas bija pat nedaudz paredzamas. Morganu nogalināja Deivs un Baltazars tomēr palika dzīvs. Vienīgais pārsteigums bija, ka dzīva palika arī Baltazara ilggadējā (jeb jasāka "ilggadsimtējā" ) mīlestība Veronika, kas bija ieslodzīta matrjoškā kopā ar pasaules ļaunumu - Morganu.

Par šīs filmas labāko elementu noteikti jāatzīst Nikolass Keidžs. Plandošā ādas mētelī, nekārtīgu matu ērkuli un kovboja zābakiem viņš tik tiešām atgādināja burvi ( bez tam atsauca atmiņā kaut ko starp Siriusu Bleku un Van Helsingu) un jāatzīst, ka izskatījās visai iespaidīgi. Nikolass Keidžs ir aktieris ar lielo burtu un ar katru filmu es pārliecinos ( lai piedod man visas Patinsona, Bārnsa, Luca, Efrona un citu aktieru fanes), ka Nikam  piemīt neizskaidrojama harizma. Ikviena loma, kuru viņš attēlo, ir ticama ( pat tajā murgainajā filmā par trako sieviešu druīdu bariņu, kas sadedzināja Keidža varoni dzīvu (tur bija kaut kāda saistība ar bitēm)). Viņa aktierspēle ir profesionāla un pārliecinoša, tāpēc arī ir patīkami vērot Keidžu uz lielā ekrāna. Šī iemesla dēļ es nevaru vien sagaidīt, kad kinoteātros ap 2011. gadu parādīsies "Nacionālie dārgumi 3". Sakarā ar "Burvja mācekli" varu vien sacīt, ka labāku burvja atveidotāju par Niku grūti iedomāties un arī viņam pašam kā aktierim šī bija laba iespēja pabūt interesantā lomā. Atliek Keidžam novēlēt veiksmi  arī turpmākajos projektos.

Vēlos vien piebilst, ka šīs filmas režisors ir Džons Turteltaubs, kuru pazīstam ne tikai kā  "Nacionālo dārgumu" režisoru, bet arī "Džeriko" un "Hārpera salas" ( bija tādi seriāli pa TV 6 ) galveno producentu. "Burvja māceklī" darbojas arī tādi aktieri kā Monika Beluči ( spēlējusi "Matriksā"), Alfrēds Molina ( "Persijas princis: Laika smiltis" un "Da Vinči kods"), Džejs Barusels ( ierunājis balsi multfilmā "Kā trenēt pūķi" un pabijis arī pāris epizodēs seriālā, kas vēl nesen tika demonstrēts TV 3 - "Skaitļi"), Tobijs Kebels ( arī spēlējis "Persijas princī") un citi. Jāmin, ka "Burvja mācekļa" soundtrekus  ir sarakstījis neviens cits kā Trevors Rabins, kurš starp citu ir arī "Nacionālo dārgumu" mūzikas autors. 

Kas attiecas uz filmu, tā ir ļoti interesanta, ar labiem aktieriem, specefektiem, komiskām situācijām un smieklīgiem dialogiem. Taču ja jūs cerat uz tādu kā burvju bojeviku, tad jūs gaida vilšanās, jo tas tomēr ir Disneja ražojums - tātad vairāk mērķēts uz bērnu auditoriju. Nav jau nekāds kino grands, bet filma izklaidei interesanta, viegla un pat smieklīga. Der noskatīties - kaut vai ekscentriskā Baltazara Bleika dēļ (tas trakais burvis vienkārši nevar nepatikt!). 

piektdiena, 2010. gada 3. septembris

Viljams Somesets Moems "Uz naža asmens"

Nesen bibliotēkā paņēmu Viljama Somerseta Moema grāmatu "Uz naža asmens". Atzīšos, ka grāmatai uzdūros pavisam nejauši - tā citu grāmatu starpā piesaistīja mani ar savu vizuālo noformējumu un arī apraksts nebija slikts. Tad atcerējos, ka Moems ir 20. gs. pārstāvis un to, ka biju jau sastapusies ar viņu angļu valodas stundā, kad tulkoju Moema "Mēness un penijs" fragmentu. Jau tad man iepatikās viņa rakstīšanas stils, košā valoda, kādu viņš izmantoja, lai aprakstītu Taiti saulrietus un skaisto dabu. Jau toreiz lasot fragmentu, sajutos tā it kā būtu to visu redzējusi savām acīm. Bet te jau es novēršos no tēmas.

"Uz naža asmens" ir pirmais Moema darbs, ko esmu lasījusi, tāpēc nevaru un neuzdrošinos pat apgalvot, ka pazīstu rakstnieka stilu, vai, ka šis ir labākais no viņa darbiem. Tomēr balstoties uz saviem iespaidiem un maniem grāmatai izvirzītajiem kritērijiem, uzdrošinos sacīt, ka tas ir viens no labākajiem darbiem kādu man nācies lasīt (un lasījusi esmu ļoti daudz). Šis romāns mani (izmantošu vārdu, kura lietošana šādā kontekstā man nekad nav tā īsti patikusi) "paņēma".

Lai izprastu, ko es te rakstu vai muldu (kā nu katram labpatīk uzskatīt), būs mazliet jāpastāsta par ko tad šis romāns īsti ir. Centrā atrodas kāds rakstnieks Moems, kas pieraksta notikumus un sarunas garu gadu gaitā, satiekoties ar visdažādākajiem cilvēkiem, un ar savu ironisko un interesanto raksturu izsaka vērtējumus un spriedumus par satiktajiem varoņiem. Rakstnieks seko līdzi kāda jauna vīrieša Lorensa Darela (Larija) dzīvesstāstam. Pirmā pasaules karā iegūtā trauma liek Larijam pārdomāt dzīvi un šķērsot Ameriku, Eiropu un nonākt līdz pat Indijai, lai rastu atbildes uz cilvēcei tik svarīgo jautājumu - kas ir dzīve un kur slēpjas tās jēga.

Darbs izceļas ar valodas bagātību un krāsainību gluži kā toņu pārbagāta glezna. Kaut gan neesmu to lasījusi oriģinālvalodā un varu tikai nojaust to, cik prasmīgi raksta pats Moems, tulkojums tik tiešām ir lielisks. Tajā netrūkst sajūtu gleznu, sulīgu izteicienu, asprātīgu dialogu un interesantu vietu aprakstu. Romāna varoņi ir ļoti harizmātiskas personas un no tā var izsecināt, ka Moems mīl skaistumu, kas apvienots ar izcilu un interesantu raksturu. Sākot ar neticami harizmātisko Lariju, tēvoci Eliotu, kurš ir īsta sabiedrības dvēsele un beidzot ar Suzannu Rivjē, mākslinieku mīļāko un vēlāk arī veiksmīgu gleznotāju ,un pat Sofiju Makdonaldi, kura diemžēl ņēma nelabu galu. Lasot "Uz naža asmens" var burtiski sajust kamīnā sprēgājam uguni, sadzirdēt parīziešu soļus aiz bulvāra kafejnīcas logiem, sajust Larija tumšo acu skatienu un dzirdēt viņa vilinošo un skanīgo balsi, par ko tik ļoti jūsmo pats Moems. Viss, ko rakstnieks redz un dzird, ir aprakstīts tik dzīvi, ka rodas pamatīga klātbūtnes sajūta.

"Uz naža asmens" nav no tām grāmatām, ko lasām ikdienā. Tas nav Dens Brauns, Agata Kristi, Džeina Ostina vai Stefānija Meiere. Tas ir Moems, kurš pieskaras daudz dziļākām tēmām, nekā iepriekš nosauktie rakstnieki. Iespējams, ka tieši šī filozofiskā ievirze mani piesaistīja šai grāmatai un es pirmo reizi tajā atradu tik daudz domu graudu un uzskatu, kas sakrīt ar manām idejām. Tā ir viena laba lasāmviela, kas liek padomāt, kas tad ir mūsu dzīve un vai tajā nav kaut kas dziļāks. 

Lai nu kā, bet grāmata man tiešām ļoti patika. Tā šķita daudzveidīga, bagāta un pat izmeklēta. Moems man atgādina tādu kā literatūras gleznotāju, jo viņa darbi tiešām ir koši gan psiholoģiskā, gan valodas ziņā. Lieliska lasāmviela lietainiem rudens vakariem pie vīna glāzes un labas mūzikas. Un es noteikti plānoju iepazīties ar vēl kādu Viljama Somerseta Moema darbu, pateicoties manai ziņkārei un vājībai uz angļu literatūru.

pirmdiena, 2010. gada 30. augusts

Tirgošanās uz nebēdu

27. datumā, kad Liepājā rūca motori, pie tirdzniecības nama "Kurzeme" noritēja tirdziņš, kur tika piedāvāti dažādi rokdarbi un visādi nieki ne tikai pašiem liepājniekiem, bet arī Liepājas viesiem. Un šeit neliels skats uz tirgošanos no TN "Kurzeme"

Jūra kādā jaukā vakarā


sestdiena, 2010. gada 28. augusts

Solis augšup 3

Vakar vakarā devos uz kino, lai noskatītos vienu no jaunajām filmām. Šoreiz tā bija triloģijas "Solis augšup" trešā filma. Biju iepriekš redzējusi pārējās daļas ( bez tam neskaitāmas reizes) un ar nepacietību gaidīju arī trešo. Kas gan vēl var būt labāks par mūziku un deju?

Sižets.  Kādai Ņujorkas ielu dejotāju grupai, tai skaitā draugiem Lūkam, Natālijai un Mūzam, ir jāpiedalās deju sacensībās. Taču lielā notikuma priekšvakarā izrādās, ka konkurenti ir noskatījušies viņu priekšnesumu un grasās to izmantot. Jauniešiem nākas ne tikai pieņemt lēmumus, kas izmainīs viņu dzīves, bet arī pēdējā brīdī radīt jaunu priekšnesumu, lai uzvarētu pasaules labākos ielu dejotājus.

Jāpiebilst, ka galvenajās lomās darbojas tādi aktieri kā Rick Malambri, Adam G. Sevani, Sharni Vinson, Alyson Stoner u.c.

Pārdomas. Ko es varu teikt par filmu? Par spīti sliktajām atsauksmēm no kritiķu un citu skatītāju puses, ka šī ir visvājākā triloģijas daļa, man šķita gluži pretēji. "Step Up 3" ir viena no labākajām un spēcīgākajām filmām kādu man nācies redzēt gan mūzikas, gan sižeta ziņā. Man šī filma šķita fantastiska. Filmas centrā ir bariņš fanātisku dejotāju. "Pirātu māja" nav vienkārši deju grupa - tā ir ģimene, kurā viens par otru rūpējas un viens ar otru dalās. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo pateicoties dejai. Iespējams, šī filma man tik ļoti iepatikās, jo arī es esmu viens no tādiem fanātiķiem - tikai mūzikas fanātiķe - , tāpēc es lieliski sapratu to, ko filma vēlējās pavēstīt. Dejas, mūzika, dziļa doma - tas šo filmu padarīja tik lielisku.
Plusi. Kas tad man patika? Varu sacīt, ka viss. Pirmkārt, bija jauki redzēt ne tikai Alni, bet pārējos vecos dejotājus no iepriekšējām filmām. Otrkārt, filmas sākums. Tajā visi pirāti stāstīja par to, ko viņiem nozīmē deja un tas (vismaz man) aizskāra kādu dziļu dvēseles stīgu. Gribot negribot tu sāc domāt, vai arī tavā dzīvē ir kāda lieta, ko tik ļoti mīli un kam esi gatavs atdot sevi visu. Manā noteikti tāda ir. Patiesībā ir grūti uzrakstīt par to, kas tad īsti patika, jo patika taču viss - lieliska mūzika, fantastiska horeogrāfija, brīnišķīgi aktieri, labs scenārijs, nepārspējami masu skati. Man izteikti patika filma, jo atšķirībā no pārējām divām tā šķita daudz dziļāka, varbūt pat filozofiskāka. Tomēr skatoties "Solis augšup 3" es nesalīdzināju to ar iepriekšējām divām filmām, bet vēroju kā atsevišķu, nesaistītu gabalu. Varbūt tāpēc man tā liekas tik laba.
Mīnusi. Piedodiet, bet es nespēju nosaukt nevienu mīnusu.
Kopsavilkums. Tātad, visu savelkot kopā, man filmā fantastisks šķita it viss- sākot no sižeta, scenārija un aktieriem un beidzot ar vismazākajiem sīkumiem. Es neesmu tik laba dejotāja, taču bieži vien arī izmantoju deju, lai remdinātu dusmas vai sāpes, tāpēc mani "Solis augšup 3" neatstāja vienaldzīgu. Protams, ka tā ir tikai filma, bet tas viss atstāja tādu brīnišķīgu siltuma sajūtu. Pirmo reizi no ekrāna varēja gandrīz vai sajust deju, sļakstus un šo pirātu mīlestību uz deju. Tā spēj aizraut līdzi dejas un mūzikas pasaulē, iemācīt saskatīt to, ko saskata filmas varoņi un likt padomāt par lietām, kam šodienas ekonomisko problēmu laikā nav vietas mūsu galvās. Skatoties "Step Up 3" tu pazaudē to, kas notiek apkārt. Nav nedz krīzes, nedz ikdienas problēmu, nedz nomācošu domu. Tajā brīdī tu sēdi, klausies mūziku un vēlies dziedāt līdzi dziesmām, pielēkt kājās un mesties līdzi dejā, jo tieši mūzika un deja ir tā lieta, kas padara mūs brīvus no šīs problēmu pasaules - to es zinu no savas pieredzes. Diemžēl ir cilvēki, kas nesaprot šāda veida mīlestību vai fanātismu (kā nu katrs to sauc), jo ir kļuvuši pārāk nopietni un pieauguši, tāpēc, iespējams, viņiem šī filma nepatiks. Savukārt es šai filmai no 5 ballēm likšu 5 ar plusu. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Visu cieņu režisoram Džonam Ču!

Kad motori rūc Liepājā

No 27. - 29. augustam vārdi Liepāja un ātrums ir neatdalāmi, jo šeit risinās Ātruma festivāls "Rallijs Kurzeme 2010". Tad nu vakar, ejot mājās, pie Biedrības nama uzskrēju virsū veselam pūlim cilvēku. No sākuma nesapratu, kas par lietu, bet tad atcerējos, ka ap sešiem sākas rallijs. Tad nu visas ekipāžas arī izrādīja savas superīgās mašīnītes un viena no fantastiskākajām skaņām pasaulē pierūcināja Liepājas ielas. Starp citu, rūca ne tikai mašīnas, bet arī citi braucamrīki.  Te ir dažas pasāciena bildītes.



















Liepājas seja ir ļoti mainīga - no mūzikas pilsētas tā pēkšņi pārvēršas par rūcošo motoru pilsētu, atkal un atkal piesaistot sev cilvēkus. Tas pierāda tikai to, ka Liepāja nekad neguļ. Vēl tikai varu piebilst, ka šovakar notiek uzvarētāju apbalvošanas ceremonija un vēl dažādas aktivitātes un tiem, kam tas interesē, domāju, garlaicīgi nebūs. Veiksmi sportistiem!







Šeit ir viena dziesmiņa, kas tiešām ļoti piestāv šim  pasākumam un visiem automīļiem.

trešdiena, 2010. gada 4. augusts

Sapnis vasaras naktī: cik viegls ir ceļš uz studijām vienkāršam cilvēkam?

"Nāc studēt!" un "Studiju kredīts- ātri un ērti" - šādi lozungi pēdējā laikā izskanēja visai bieži. Neskaitāmas augstskolas ar reklāmām vilināja pie sevis topošos studentus, savukārt bankas piedāvāja studiju maksas segšanai noformēt kredītus. Visi kā viens apgalvo, ka ceļš uz augstskolu ir viegls - jā, ir, ja skaita dokumentu iesniegšanu. Īstā "jautrība" sākas pēc tam. Cik tad patiesībā vienkāršam cilvēkam maksā vēlme studēt? To es varu pastāstīt pati no savas pieredzes.

Uzreiz pēc atestāta un sertifikātu iegūšanas iesniedzu dokumentus vietējā universitātē. Jau vairākus gadus mani fascinēja žurnālistikas profesija, bet tā kā manā pilsētā nebija iespējams šo programmu apgūt, tad tas palika vien sapnis. Nācās piemeklēt sev profesiju un izvēlējos studēt Sabiedriskas attiecības. Kāpēc tieši SA? Laikam, ka cerība uz labi apmaksātu darbu bija noteicošā - tīrs materiālisms. Patiesībā šī profesija ir pat ļoti laba. Arī man tā šķita apmierinoša līdz brīdim, kad manā universitātē tika izveidota jauna programma - Komunikācijas vadība. Šai programmai ir divi virzieni - Sabiedriskās attiecības un žurnālistika. Beidzot arī manā pilsētā varēja studēt žurnālistiku. Bet tā kā mana ģimene uzstāja, ka man nepietiek pelēko šūnu un spēju, lai jebkad strādātu žurnālistikas jomā, tad es izvēlējos studēt Sabiedriskās attiecības. Iesniedzu dokumentus un vakar uzzināju, ka esmu uzņemta.
Te nu sākās īstā jautrība - studiju apmaksa. Tā kā vecāki ( manā gadījumā - vecāks) nenopelna tādu naudu, lai spētu apmaksāt manas studijas, izvēle krita uz studiju kredītu. Kredītu dabūt nav neiespējami, taču es negaidīju, ka arī šajā ziņā nonākšu strupceļā. Lai iegūtu kredītu ar valsts vārdā sniegtu galvojumu ir nepieciešams Galvotājs ar ienākumiem, kas nav mazāki par minimālo algu (180Ls) un Galvotāja kredītu maksājumu kopsummai ir jābūt līdz 40% no Galvotāja ienākumiem, ja viņam pašam ir kredītsaistības. Cerības par kredītu, kas varētu segt studiju maksu aptuveni 3,5 tūkstošus latu izplēnēja brīdī, kad pēkšņi vairs nebija neviens, kas piekristu galvot. Tātad arī kredīts atkrīt.

Tā kā esmu uzņemta, tad patreiz jālauza galva kur dabūt naudu. Ideja par bankas aplaupīšanu diemžēl jāatmet, jo par to diemžēl iestājas kriminālatbildība. Iespēja studēt neklātienē nešķiet diez cik vilinoša, jo uzskatu, ka esot universitātē tikai dažas reizes mēnesī nav iespējams neko prātīgu iemācīties un mocīties pašam "šeit-var-atrast-visu" bibliotēkās arī nav nekādas jēgas. Vēl, protams, ir iespēja pārtraukt studijas un sapelnīt naudu ārzemēs, taču negribas pagaidām pamest dzimto pilsētu un ja neuzsākšu studēt tagad, tad neizdarīšu to nekad. Bet vēlme studēt ir ļoti stipra. Šonedēļ jādodas uz universitāti parakstīt studiju līgumu. Pirmajai iemaksai nauda gan ir salasīta, bet kas notiks tālāk - nezinu. Iespējams, ka studijas jau pēc pirmā semestra būs jāpārtrauc uz nenoteiktu laiku. Vienīgā iespēja ir atrast kādu darbu vakaros, bet arī tas tiek uzskatīts par mazticamu. Tad jau redzēs, ko nākotne nesīs. Taču skaidrs ir viens - ne viss ir tik viegli kā tas izskatās un izklausās, un es esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā, kam ir šādas grūtības. Budžeta vietas ir, bet ne jau visi ir piedzimuši par wunderkindiem vai dzīvo nelabvēlīgās ģimenēs. Lai arī cik labas tev būtu atzīmes, bet ja tev nav naudas, tad vari ar savu atestātu iet un atslaucīties. Lūk, pie kā ir novesta mūsu valsts.

trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

Rīts Liepājas ielās

Ejot mājās no BBP, 25. jūlija rītā mazliet pafotogrāfēju. Lūk, kas sanāca. Varbūt kvalitāte nav tā labākā, bet man patīk.