Solis augšup 3

Vakar vakarā devos uz kino, lai noskatītos vienu no jaunajām filmām. Šoreiz tā bija triloģijas "Solis augšup" trešā filma. Biju iepriekš redzējusi pārējās daļas ( bez tam neskaitāmas reizes) un ar nepacietību gaidīju arī trešo. Kas gan vēl var būt labāks par mūziku un deju?

Sižets.  Kādai Ņujorkas ielu dejotāju grupai, tai skaitā draugiem Lūkam, Natālijai un Mūzam, ir jāpiedalās deju sacensībās. Taču lielā notikuma priekšvakarā izrādās, ka konkurenti ir noskatījušies viņu priekšnesumu un grasās to izmantot. Jauniešiem nākas ne tikai pieņemt lēmumus, kas izmainīs viņu dzīves, bet arī pēdējā brīdī radīt jaunu priekšnesumu, lai uzvarētu pasaules labākos ielu dejotājus.

Jāpiebilst, ka galvenajās lomās darbojas tādi aktieri kā Rick Malambri, Adam G. Sevani, Sharni Vinson, Alyson Stoner u.c.

Pārdomas. Ko es varu teikt par filmu? Par spīti sliktajām atsauksmēm no kritiķu un citu skatītāju puses, ka šī ir visvājākā triloģijas daļa, man šķita gluži pretēji. "Step Up 3" ir viena no labākajām un spēcīgākajām filmām kādu man nācies redzēt gan mūzikas, gan sižeta ziņā. Man šī filma šķita fantastiska. Filmas centrā ir bariņš fanātisku dejotāju. "Pirātu māja" nav vienkārši deju grupa - tā ir ģimene, kurā viens par otru rūpējas un viens ar otru dalās. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo pateicoties dejai. Iespējams, šī filma man tik ļoti iepatikās, jo arī es esmu viens no tādiem fanātiķiem - tikai mūzikas fanātiķe - , tāpēc es lieliski sapratu to, ko filma vēlējās pavēstīt. Dejas, mūzika, dziļa doma - tas šo filmu padarīja tik lielisku.

Plusi. Kas tad man patika? Varu sacīt, ka viss. Pirmkārt, bija jauki redzēt ne tikai Alni, bet pārējos vecos dejotājus no iepriekšējām filmām. Otrkārt, filmas sākums. Tajā visi pirāti stāstīja par to, ko viņiem nozīmē deja un tas (vismaz man) aizskāra kādu dziļu dvēseles stīgu. Gribot negribot tu sāc domāt, vai arī tavā dzīvē ir kāda lieta, ko tik ļoti mīli un kam esi gatavs atdot sevi visu. Manā noteikti tāda ir. Patiesībā ir grūti uzrakstīt par to, kas tad īsti patika, jo patika taču viss - lieliska mūzika, fantastiska horeogrāfija, brīnišķīgi aktieri, labs scenārijs, nepārspējami masu skati. Man izteikti patika filma, jo atšķirībā no pārējām divām tā šķita daudz dziļāka, varbūt pat filozofiskāka. Tomēr skatoties "Solis augšup 3" es nesalīdzināju to ar iepriekšējām divām filmām, bet vēroju kā atsevišķu, nesaistītu gabalu. Varbūt tāpēc man tā liekas tik laba.

Mīnusi. Piedodiet, bet es nespēju nosaukt nevienu mīnusu.

Kopsavilkums. Tātad, visu savelkot kopā, man filmā fantastisks šķita it viss- sākot no sižeta, scenārija un aktieriem un beidzot ar vismazākajiem sīkumiem. Es neesmu tik laba dejotāja, taču bieži vien arī izmantoju deju, lai remdinātu dusmas vai sāpes, tāpēc mani "Solis augšup 3" neatstāja vienaldzīgu. Protams, ka tā ir tikai filma, bet tas viss atstāja tādu brīnišķīgu siltuma sajūtu. Pirmo reizi no ekrāna varēja gandrīz vai sajust deju, sļakstus un šo pirātu mīlestību uz deju. Tā spēj aizraut līdzi dejas un mūzikas pasaulē, iemācīt saskatīt to, ko saskata filmas varoņi un likt padomāt par lietām, kam šodienas ekonomisko problēmu laikā nav vietas mūsu galvās. Skatoties "Step Up 3" tu pazaudē to, kas notiek apkārt. Nav nedz krīzes, nedz ikdienas problēmu, nedz nomācošu domu. Tajā brīdī tu sēdi, klausies mūziku un vēlies dziedāt līdzi dziesmām, pielēkt kājās un mesties līdzi dejā, jo tieši mūzika un deja ir tā lieta, kas padara mūs brīvus no šīs problēmu pasaules - to es zinu no savas pieredzes. Diemžēl ir cilvēki, kas nesaprot šāda veida mīlestību vai fanātismu (kā nu katrs to sauc), jo ir kļuvuši pārāk nopietni un pieauguši, tāpēc, iespējams, viņiem šī filma nepatiks. Savukārt es šai filmai no 5 ballēm likšu 5 ar plusu. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Visu cieņu režisoram Džonam Ču!