Ik vienā cilvēkā ir eņģeļi un dēmoni. Tas liksies dīvaini, taču es ar savējiem šad tad apmainos ar domām.
"Tu zini, ka nekas nav mainījies," viens no tiem ļoti bieži mēdz teikt. "Tu esi tikai cilvēks. Tas pats cilvēks, kas pirms astoņiem gadiem un vēl senāk."
Es iebildu. Ne jau tāpēc, lai pastrīdētos, bet lai liktu tam saprast, ka negrasos atgriezties tajā visā atkal. "Nē, vecīt," es protestēju. "Ja es būt tas pats cilvēks, kas toreiz, manis šeit nebūtu."
"Kāpēc tad tā?" dēmons nesaprata. Lai gan bija daļa no manis, viņš nezināja daudz. Galu galā čalis taču bija tāds pats egoists kā es.
"Kā tu domā, vai es ilgi būtu izvilkusi, ja šī pašdestrukcija būtu turpinājusies?" es uzdevu jautājumu tajā tonī, kas vēsta tev-taču-to-būtu-jāzina.
Viņš paraustīja plecus un tad brīdi aizdomājās. "Šī pašdestrukcija," viņš iesāka garlaikotā balsī, izklausīdamies pēc lektora, kurš laiski atkritis krēslā dzer pēcpusdienas tēju. "Vai tad tā ir zudusi? Vai tad tu joprojām neej tai pretī? Ja tu saki, ka esi tikusi no tās vaļā, kāpēc tu nepūlies, kāpēc neceri?"
"Tu jauc destrukciju ar reālismu," es aizrādīju.
"Tiešām?" džeks bija sarkastisks.
Man nepatika tonis kādā viņš ar mani runā. Tas, ka viņam ir tiesības dzīvot līdzās, vēl nenozīmēja, ka viņš drīkst mani kaitināt, kad vien ienāk prātā.
"Tiešām," es indīgi attraucu. "Tev neizdosies mainīt manas domas. Esmu pavisam cits cilvēks. Es progresēju."
Dēmons iesmējās. Tie nebija baisi smiekli, taču ironiski gan. Viņš pats arī nebija baiss. Tikai tumšs siluets, ko ieskauj ēnas.
"Un kurš no visiem cilvēkiem tevī runā šobrīd?"
Tas bija spēriens pa sāpīgo vietu. Jā, manī bija vairāki cilvēki. Ģimenei, draugiem, paziņām - katram pazīstamajam cilvēkam pa vienam. Dažreiz es baidījos, ka kādā brīdī es varētu viņus sajaukt. Patiesa es biju tikai pati ar sevi...un maniem dēmoniem, kā šobrīd.
"Lai kā tu censtos," viņš rāmi un bezkaislīgi sacīja, "zem tās kārtas, ko esi uzcēlusi, tu tik un tā paliksi tā pati, kas agrāk. Ar to pašu veco paranoju, vecajām domām un vecajām sāpēm. Un te nelīdzēs ne mūzika, ne pozitīvā domāšana, ne manis izmešana no prāta. Un tu to zini."
Man gribējās viņam iegāzt ar ģitāru. Atradies viszinošais Delfu Orākuls.
"Tu maldies," es iebildu. "Esmu izvēlējusies citu taku. Atpakaļ ceļa nav."
"Labi," viņš beidzot padevās, sapratis, ka ar mani nav jēgas strīdēties."Bet atceries, ka takas malā vienmēr būšu es. Es neļaušu tev aizmirst. Un ik pa laikam atgādināšu."
Es novaikstījos un nolūkojos kā viņš paslēpjas atpakaļ ēnās. Tā notiek, kad dod vaļu saviem dēmoniem. Tie tēlo gudriniekus, domādami, ka zina par tevi visu. Bet patiesībā tie nezina neko. Nu labi - gandrīz neko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru