- Sendienu varoņi ir tikai pasakas, vectēv, - zēns sacīja, aizcirtis grāmatu. - Viņi nepastāv.
Sirmais vīrs pasmaidīja, gurdeni nošūpoja galvu un pakasīja balto bārdu.
- Pastāv gan, - vectēvs iebilda. - Sendienu varoņi tāpat kā senie dievi dzīvo joprojām, tikai cilvēki ir pārstājuši tiem ticēt.
- Tad kāpēc mēs viņus neredzam? - puika ziņkārīgi jautāja.
Vectēvs skumji nopūtās. - Jo negribam redzēt.
Zēns domīgi sarauca pieri un brīdi apdomājās. - Bet kā lai mēs viņus ieraugām, ja nezinām kur skatīties?
- Tas ir labs jautājums, manu zēn. Atbilde ir pavisam vienkārša - viņi ir visur. Viņu balsis var sadzirdēt vējos, viņu soļu švīksti atskan zālē, putni ar viņiem sarunājas un dzied tiem savas dziesmas, lai remdinātu to dziļo aizmirstību, kur šos senos varoņus iegrūdusi cilvēce. Viņi ir. Tie nāk, ietinušies pelēkā miglā, nāk ar pērkona dārdiem un lietus šalkoņu. Mūsu lielākais noziegums ir tas, ka esam viņus aizmirsuši, aizgriezušies prom no pasaules, kurā viņi reiz mita. Viņu darbus, to, kas viņi bija, viņu cēlumu un bezbailību esam iegrūduši putekļainā plauktā, pārvērtuši viņu vārdus par tukšu skaņu malā nosviestas vēstures grāmatas lappusēs.
- Vai viņi ir līdzīgi dieviem?
- Senajiem varoņiem, tāpat kā dieviem, laiks saplūst mūžības upēs. Viņi ir nemirstīgi. Lai arī to miesas jau sen pārvērtušās zemes putekļos, viņi joprojām ir dzīvi. Viņi ir lietus, kas remdē zemes slāpes, drosme, kad esam briesmās un tie, kas iesveļ mūsos cīņassparu, kad visas cerības jau šķiet gaisušas. Viņi iedveš gaismu tumsībā. Seno varoņu zobeni joprojām ir tikpat asi, viņu pīķi joprojām met zibšņus ugunskuru gaismā un ragi skan kā agrāk, aizgainīdami prom mošķus un likdami zemei nodrebēt. Viņu spožie rati atmirdz padebešos, balsis pāršalc okeānu dunu un viņu pēdas atstāj aiz sevis rasu, veldzējot izslāpušos ziedus un radības.
- Bet kāpēc tad mēs viņus neredzam? Kāpēc nemākam skatīties?
- Jo esam apmaldījušies. Reiz cilvēki sacīja: "Es dzīvoju varoņu laikā. Laikā, kad mūs pieskatīja dievi, kad valdnieki sauca mūs kaujā solīdami uzvaru vai cēlu nāvi. Laikā, kad varoņu vārdi un darbi tika izdziedāti dziesmās un izstāstīti stāstos ugunskuru gaismā, pie kuriem pulcējās tumsā noklīdušas dvēseles." Bet kas ir mums, manu zēn? Ko dziedās mūs nākamās paaudzes? Ko apdziedājuši esam mēs? Kam lai veltam savas dziesmas? Šo varoņu slava ir nemirstīga, bet tā slava, pēc kā dzenas šodienas cilvēki - ko gan tā ir vērta? Cik vērts ir pats cilvēks, ja viņā nav cieņas pret cilvēces pagātni? Cik vērts ir cilvēks, kura vienīgā ticība sakņojas zem mikroskopa paliktā šūnā vai atomdaļiņā, kas spēj satriekt putekļos visu pasauli? Kas gan ir vara, varonība un augstsirdība šajā bezmēness laikmetā? Sendienu varoņi, manu zēn, arī bija tikai cilvēki ar savām vājībām, taču viņi pakāpās pāri sev, godāja tos, kas dāvāja tiem drosmi un palīdzēja tumsā atrast gaismu, tiem, kas lika celties, kaut arī šķita, ka ievainojumu ir pārāk daudz. Šie varoņi, manu zēn, ir cilvēces mēraukla. Viss labais un cēlais, ko cilvēks reiz sevī iemiesojis un viss, pēc kā mums katram jātiecas.
- Vai viņi tiešām ir blakus? Vai var būt, ka viņi ir te, istabā? Tagad?
- Protams. Viņi ir visur. Viņi sargā tavu miegu, seko tavās pēdās, lai ar savu gaismu atbaidītu tumsu un uzliek mierinošu roku uz pleca, kad dzīve liek sabrukt vai iegrūž tevi vientulības ielejās. Viņi ir te, lai parautu tevi malā, kad liktens paver tev pie kājām plašu aizu, kurā mudž šķembās satriektas cerības un nogalināti sapņi. Viņi ir tilts, kas vieno mūs ar Mūžību. Ar bezgalīgo laika ritējumu. Viņi paši ir laiks. Mūžam jauni, mūžam skaisti. Tik skaisti, ka ja mūsu acis atkal tos spētu ieraudzīt visā to godībā, šī pasaule nobālētu viņu priekšā. Lai arī aizmirsti, tie noraugās uz mums cerībā, ka reiz to vārds atkal izskanēs no mūsu lūpām, ka reiz mēs atkal lūgsim tiem drosmi. Tad, kad mēs to iemācīsimies, mēs spēsim viņus aizsniegt ar roku vien, dzirdēsim viņu vārdus un redzēsim viņus staigājam varoņu ielejās, arī mēs paši varēsim tiem nostāties blakus.Ne vienlīdzīgi ar tiem, taču brīvi. Brīvi no mantkārības, paštīksmes un naudas. Brīvi no naida, skaudības un ļaunuma.
- Vectēv, ja es lūgšu, vai viņi sadzirdēs?
- Protams, manu zēn. Lūdz viņus, un viņi sadzirdēs. Jautā viņiem un viņi atbildēs. Un nebīsties tumsas, jo viņi to pāršķels ar savu gaismu un vienmēr izvedīs tevi no dzīlēm, kurās cerība sen zudusi. Jo kamēr tu atcerēsies, viņi tiks ierakstīti tavā atmiņā. Kamēr kaut viens cilvēks stāstīs par viņiem stāstus, to vārdus nedzēsīs nekādi vēji. Runā ar viņiem un viņi atsauksies no mākoņiem un sniegotām kalnu virsotnēm, to balsis dārdēs cauri ūdenskritumiem un sakliegsies caur kaiju dziesmām.Tik ilgi, kamēr viņi būs tavā atmiņā, viņi būs mūžīgi. Kamēr viņi būs mūsu atmiņā, mēs jutīsim viņus sev blakus. Tāpēc atceries. Atceries un stāsti to stāstus. Jo cilvēces pagātne ir tā, kas veido cilvēces nākotni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru