Par mājām

Es domāju, ka tas ir beidzies. Ka tas bija tikai tāds posms, kas palicis aiz muguras, īsti neizskaidrojams un pārejošs. Bet nē. Atkal un atkal, katru reizi arvien stiprāk, atgriežas tā sajūta. It sevišķi brīžos, kad līst. Atkal un atkal prātā uzpeld jautājums - vai tur, no kurienes mēs nākam, ir mūsu īstās mājas? Ja jā, tad mājas ir zeme kurā dzīvojam. Ja nē, kas tad galu galu galā ir mājas? Cilvēki, draugi, vai varbūt tā sajūta, ka esi guvis mieru? Ja nu Visums mūs izmētā kur pagadās, lai mēs pēc tam paši atrastu savas mājas? Ja nu 'mana dzimtene' ne visiem aizmālē acis? Tā ir ierasta lieta, ja tu esi dzimis šeit, tad šeit ir tavas mājas. Bet vai mājas var uzspiest? Vai var uzspiest ticību? Var, bet dziļi dvēselē kaut kas apgalvo, ka tas viss ir pagalam nepareizi. Un ja tā, tad kura puse mūs kārdina? Vai tumsa mums aizmālē acis, lai aizviltu mūs no mājām, vai arī tieši otrādi - gaisma klusi un bailīgi čukst, ka tā tam nav jābūt, ka tumsa mums liek palikt tur, kur esam un tāpēc pietrūkst tās laimes, kas caurstrāvo tevi atrodot patieso vietu, kur mājo tava dvēsele? Ja nu mājas esam mēs paši? Ja nu ir vieta, kur tiešām mums jānonāk, lai saprastu, cik stipri esam maldījušies muļķīgajos priekšstatos un paļāvušies uz noteikto kārtību? Kā var ilgoties pēc vietas, kur tu nekad neesi spēris savu kāju ar tādu spēku, ka tas spēj nodarīt sāpes? Kā var piedzīvot tādas visaptverošas, dziļas ilgas pēc kaut kā, ko tu nepazīsti? Taču tā sauc. Balss. Balss kaut kur no iekšienes sauc ceļā. Sauc uz vietu, kur tevi neviens negaida, taču sauc ar tādu spēku, ka šķiet, ka tur vienkārši atrodas kāda nozīmīgāka daļa no tavas dvēseles un tevis paša? Ko gan  es uz Zemes šajā vietā  esmu pazaudējusi, ka šai sajūtai pār mani ir tāds spēks? Un vai šim spēkam atsaukties, vai noslāpēt to dziļi dvēselē, klausot tam, ko cilvēki teic, klausot padomam, ka mājas ir šeit? Bet ja manas mājas ir šeit, tad kāpēc es jūtos kā ostā pietauvots kuģis? Kuģis, kas dziļi sevī jūt, ka šī ir tikai pieturas vieta. Vieta, kur pārlaist vētru un ko pamest, līdz ar rītausmu atkal dodoties ceļā. Bet cilvēki jau nesaprot. Nedomā. Nerunā. Bet kā var vēlēties būt labs cilvēks citiem, ja tu nepazīsti pats sevi? Ja tu neieklausies un akli nodzīvo dzīvi tā, kā citiem šķiet pareizi? 'Šī ir tava dzimtene' - jūs teiksiet. Var jau būt. Bet vai dzimtene ir tas pats, kas mājas? Ja atbildēsiet man ar jā, tad es pavaicāšu - kāpēc es tā nejūtos? Kāpēc es ar visu savu būtību jūtu, ka mani gaida tur, kur nav neviena, kas mani gaidītu? Jautājumu ir daudz... atbildes...tās ir jāatrod pašam...