Sešpadsmit gadi nav nekāds nieks. Bieži vien grupas, kas jau sen sasniegušas savu zvaigžņu stundu, izjūk vai nogrimst aizmirstībā, ik pa laikam izspiežot no sevis vien vājus, neklausāmus gabalus, ko atskaņo labi ja retā radiostacija. Un bieži vien ir labāk, ja vispār neturpina. Vai mēs varētu novērtēt Nirvanu tā, kā novērtējam to pašreiz, ja Kobeins joprojām muzicētu? Vai Queen, ja viņi šodien vēl spēlētu, tiktu uztverti par kulta grupu, nevis veciem opīšiem, kuri pēdējiem spēkiem cenšas tikt līdzi mūzikas industrijas amerikāņu kalniņiem? Uz šiem jautājumiem ir grūti atbildēt, jo kamēr mums ir mūzika, gadās, ka tā arī nesaskatām to, ko saskatītu tad, ja saprastu, ka turpinājuma vairs nav un nebūs. Taču no otras puses ir labi, ka dažas lietas nebeidzas, kā piemēram vecie labie Soundgarden uzpeld ar jaunu dziesmu saundtrekiem, vai Foo Fighters, par spīti visām nesaskaņām, notrauš putekļus no instrumentiem un izdod ne vien jaunus mūzikas ierakstus, bet arī filmas. Sešpadsmit gadu laikā mūzikas industrija ir sagrozīta kā vien masai ir ienācis prātā. Elki ir nākuši un gājuši. Bet Linkin Park ir un paliek. Un šie garie ievadvārdi ir veltīti viņiem.
Šonedēļ tēvoča Sema zemēs klajā nāca grupas piektais albums. It kā jau maz tik ilgas muzicēšanas gaitā, taču masveida ražošana ne vienmēr atnes augļus. Iepriekšējā plate 'A Thousand Suns' saņēma diezgan asu kritiku no fanu puses, izkristalizējot tos, kuri gadu gaitā palikuši uzticīgi Linkin Park un kuri tikai noteiktām dziesmām. Jā, tas bija sava veida eksperiments čaļiem, taču neskanēja jau tik slikti. Bieži vien nākas dzirdēt sūdzības par to, ka tas vairs nav vecais Linkin Park. Bet pat ja puiši uzrakstītu dziesmas kā savos pirmsākumos, vai tad arī būtu iespējams izpatikt visiem faniem? Vai nebūtu žēlošanās, ka gribas dzirdēt ko jaunu? Tā vien gribas teikt get over it visiem tā saucamajiem ''faniem'', jo čaļu uzdevums ir radīt mūziku un doties uz priekšu, nevis izpatikt katram nīdētājam. Taču nu džeki ir panākuši pretī un 'Living Things' mēs atkal dzirdam biežāku Maika repu un Čestera bļaušanu.
'Living Things' satur divpadsmit trekus. Plate iesākas ar "Lost In The Echo", kas iekļauj sevī ļoti daudz elektronikas elementu, dažādu mūzikas variāciju un rada tiešām labu iespaidu. "In My Remains" ir spēcīgs gabals gan liriku, gan muzikālā ziņā. It kā līdzīgs iepriekšējam, taču savā veidā atšķirīgs. Un dziesmas viducī dzirdam arī Čestera un Maika duetu. "Burn It Down" jau labu laiku grozās TV, radio un sociālajos tīklos, taču tam par spīti šis tik transformerīgais gabals nav zaudējis savu spēku un ir pilnīgi neiespējami nedziedāt līdzi. ''Lies Greed Misery'' ir kā no noputējušiem Linkin Park plauktiem izvilkts gabals, kam piemesta klāt šķipsniņa pogu spaidīšanas. Taču šajā dziesmā ar prieku nākas secināt, ka Beningtonam vēl ir iekšā. "I'll Be Gone" ir mana favorīte no šīs plates tieši liriku dēļ. Nezinu kā citiem, taču šī dziesma man šķiet viena no stiprākajām albuma kompozīcijām. Par "Castle Of Glass" es vēl neesmu tikusi skaidrībā, taču dziesma ir pietiekami interesanta un to caurstrāvo mazliet tumša nots. Katrā ziņā piedziedājumā dziedāt līdzi gribas. "Victimized" iesākas gandrīz kā "Wretches and Kings", taču līdz ar Česteru tajā ieskanas agresīvs pankroks un nav vairs šaubu - kaut kas no vecā Linkin Park tomēr ir atpakaļ. Dziesma noteikti liks kādai blakus sēdošai omītei pārmest krustu. Par spīti tam, ka "Roads Untraveled" piedziedājums sastāv vien no whoa, pārējie vārdi atkal šķiet dīvaini patiesi. Arī muzikālā ziņā dziesma nemaz nav tik garlaicīga. "Skin To Bone" gan ir kaut kas mazliet aizķēries no iepriekšējās plates, savukārt "Until It Breaks"... nu tas ir gabals, kuru es vismaz skaidrā esot nevaru sagremot. "Tinfoil" ir mierīgs un patīkams ievads, kas sagatavo mūs albuma pēdējai kompozīcijai "Powerless", kas ir diezgan skumja un emocionāli pasmaga dziesma ar meistarīgām lirikām un "Iridescent" raksturīgo skanējumu.
Kas šajā platē ir savādāks? Vairāk ģitāru, vairāk kliedzienu. 'Living Things' ir noslīpēts, niansēm bagāts albums, kas balansē uz robežas starp to, kas puiši bija, to, kas ir tagad un to, kas vēl būs. Tajā ir pietiekami daudz personīgu emociju - sāpju, dusmu un pārdomu par pasauli un visām dzīvajām lietām. Šis albums tik tiešām liek padomāt vairāk un dziļāk par iepriekšējo. Mazliet no 'Hybrid Theory', mazliet no iepriekšējās plates, taču klausoties šo albumu skaidri un gaiši saproti, ka tas ir un paliek Linkin Park. Lai cik ļoti netiktu mainīts skanējums, šīs dziesmas ir radījusi viena un tā pati grupa. Viens un tas pats Linkin Park. Kā novērtēt puišu sniegumu, tas lai paliek katra paša ziņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru